Par mērķtiecības trūkumu Kurzemē

Eiropas Komisijas nesenajā ziņojumā “Ekonomiskā konverģence kandidātvalstīs” par Latviju teikts, ka pēc pašreizējās makroekonomiskās attīstības gaitas Eiropas Savienības labklājības līmeni sasniegsim pēc 27 gadiem. Ir tikai divi ceļi, kā nokļūt pārtikušo kārtā: vai nu stabilā darbavietā saņemt lielu algu, vai likt lietā paša uzņēmību un kļūt par komersantu.

Cerēt uz ekonomikas attīstību un iedzīvotāju labklājības pieaugumu tik kuslā ekonomiskajā vidē, kāda valda no Rīgas attālos reģionos, operējot tikai ar vietējo resursu pārdali, ir diezgan naivi. Runāsim pavisam vienkārši: finanšu līdzekļiem, kas krasi uzlabotu patēriņa īpatsvaru un iedvestu dzīvību reģionālajā biznesā, jānāk no ārzemju avotiem, proti, investīcijas, eksports, tūristi, nākotnē – dotācijas lauksaimniekiem no Eiropas Savienības. Un nākamais apakšlīmenis – iekšējās aprites finanšu līdzekļu savstarpējā pārdale starp uzņēmējiem, radītās vērtības pārdošana patērētājiem, kā tas notiek pašlaik.

Visvienkāršāk ir sagatavot placdarmu investīcijām un to injicētājiem palīdzēt tās apsaimniekot. Taču reģionos investīciju dzīvinošā elpa nav jūtama. Valsts eksportu neveicina, tūristus nozvejo izveicīgās kaimiņvalstis. Ja nabadzīgie zemnieki, kam uz Eiropas Savienības atbalstu nav cerību, balsos pret to, lielie zemnieki nesaņems pat to mazumiņu dotāciju, kas mums tiktu. Un visai iespējams, ka Eiropas Komisijas ziņojumā prognozēto ES labklājības līmeni valstiski nesasniegsim arī pēc trim gadu desmitiem. Dzīvot tik tālai rītdienai patlaban nav īsta stimula, tāpēc vislabāk ir censties sasniegt ES labklājības līmeni katram pašam.

Gaužām bēdīgi kļūst, domājot par naturālas saimniecības turētājiem vai sīkzemniekiem, kas aizvadītajos desmit gados palikuši turpat, kur bijuši, atšķirībā no lielsaimniekiem, kam vismaz nav jādomā, kā mainīt savu darbības veidu, bet gan, ka attīstīties un saimniekot nākotnē, ja Latvija iestāsies Eiropas Savienībā. No aptuveni 320 600 Kurzemes iedzīvotājiem 62,9 procenti dzīvo laukos. Beidzot arī laucinieki ir apzinājušies, ka visiem tik un tā nebūs iespēju iestūrēt labklājības ostā, slaucot govis, audzējot graudus un saņemot naudu par nodotajām gaļas tonnām.

Patiesībā jau dzīvesvieta laukos neko nenosaka. Somijā, kas 1995. gadā kļuva par ES dalībvalsti, lauku teritorijās dzīvo daudz mazāk cilvēku nekā lielākās vai mazākās pilsētās. Un tikai niecīga daļa somu, kas nedzīvo pilsētās, nodarbojas ar lauksaimniecisko uzņēmējdarbību. Kā viņi pelna maizīti? Diezgan vienkārši. No rīta iekāpj savā automašīnā un dodas uz tuvāko pilsētu strādāt.

Diemžēl Kurzemes reģiona pilsētas, izņemot Liepāju un Ventspili – nav industriāli attīstītas. Rajonu centros ir pietiekami pašu bezdarbnieku. Un lauciniekiem nav iespēju ar autobusu doties uz tuvāko pilsētu, jo sabiedriskais transports kursē reti, turklāt tikai pa lielākajiem ceļiem.

Nav jēgas gausties, ka reģionos neveidojas jauni, tehnoloģiski moderni uzņēmumi. Drīzāk jābrīnās, ka desmit gadu laikā jau pastāvošie nav tikuši ne soli uz priekšu. Mazākās pilsētās, kādas ir Talsi vai Saldus, pietiktu ar pāris prāvākiem uzņēmumiem, lai nodrošinātu labāku dzīvi tam iedzīvotāju slānim, kas nekad nebūs uzņēmēji. Diemžēl šiem ļaudīm tuvākajā laikā nekas labs nav gaidāms, jo nav nekādu pazīmju, ka varētu rasties jaunas darba vietas, kas nodrošinātu ar eksistences līdzekļiem arī tos, kas dzīvo laukos, rajonu centru tuvumā.

Arī Kurzemē, tāpat kā citviet Latvijā, uzņēmēju skaits uz 1000 iedzīvotājiem ir mazāks nekā vidēji Eiropā. Protams, uzņēmīgu cilvēku netrūkst, taču sīkajam biznesam labvēlīgāki apstākļi veidojas, ja reģiona ekonomikas pamatbāzi veido lielāki uzņēmumi, darba vietas, ko rada uz eksportu vērstas investīcijas, kas palielina iedzīvotāju patēriņa apjomu. Ieskatoties Latvijas Nacionālās attīstības plānā, atšķirībā no Latgales attīstības vīzijām Kurzemei uzsvars tiek likts uz industrializāciju, stiprinot pašreizējos ekonomiskos centrus (Liepājā, Ventspilī), kas dod manāmu artavu reģiona ekonomikā, ko galu galā izjūt arī vietējie darbaspēka resursi. No vienas puses, tas ir pareizi. Šis plāns ir izejviela kritikai citām Kurzemes pilsētām.

Realitāte ir skaidra: ja eksistēsim tāpat kā līdz šim, labklājību sasniegsim pēc 27 gadiem, kā to pareģo Eiropa.

“KAPITĀLS”