Valodu āderu krustpunktos pasaule ir pavisam citāda

Akadēmiķis Vladimirs Toporovs Latvijas Zinātņu akadēmijā Rīgā

Foto: Arnis Blumbergs, “LV

Latvijas Zinātņu akadēmijas (LZA) augstākais apbalvojums pirmo reizi piešķirts krievu zinātniekam. LZA goda loceklis, Krievijas Zinātņu akadēmijas akadēmiķis Vladimirs Toporovs ar LZA Lielo medaļu 2002. gadā apbalvots par izcilu zinātnisku devumu baltu valodniecībā un baltu etnoģenēzes izpētē.

V. Toporovs (dz. 1928. g.) ir viens no ievērojamākajiem slāvistiem, indoeiropeistiem, specializējies baltu un slāvu ģenēzes un vēstures jautājumos, folkloristikā, mitoloģijā, valodniecībā, poētikā un literatūrzinātnē. Kopā ar Vjačeslavu Ivanovu jau 1958. gadā izvirzījis jaunu teoriju par baltu un slāvu valodu cilmi un attīstību, plaši pētījis šo valodu vēsturi. Īpaši interesējies par toponīmiju, izskaidrojis daudzus, arī latviešu toponīmus. Viens no izcilākajiem prūšu valodas pētniekiem, vairāksējumu vārdnīcas “Prusskij jazik” (I – V sēj., 1975 – 1990) autoriem. Šajā vārdnīcā, risinot prūšu valodas etimoloģijas problēmas, izmantoti arī latviešu valodas un citu indoeiropiešu valodu piemēri.

V. Toporovs ir pirmais Aleksandra Solžeņicina Literārās prēmijas laureāts (1998). Apbalvošanas motivācijā teikts: “Par krievu garīgās kultūras pētījumiem, enciklopēdiskā tvērumā vienojot speciālista analīzes smalkumu ar cilvēciskā satura plašumu, par ražīgu kalpošanu valodniecībai un nacionālajai pašapziņai kristīgās tradīcijas garā.”

Sveicot laureātu Rīgā 2002. gada 4. aprīlī, LZA prezidents Jānis Stradiņš uzsvēra, ka Latvijas Zinātņu akadēmijai ir liels gods pasniegt šāgada Lielo medaļu pētniekam, kura nozīmība sniedzas tālu pāri šai zemei, šai zālei un šim laikam. Turklāt tieši jaunais krievu zinātnieks Vladimirs Toporovs bija viens no tiem, kas izvirzīja Ļeņina prēmijas saņemšanai akadēmiķi Jāni Endzelīnu, kad zinātnieks Latvijā bija kritis nežēlastībā. (J. Endzelīns Ļeņina prēmiju saņēma mūža nogalē — 1958. gadā).

Ar LZA gada pilnsapulcē nolasīto Vladimira Toporova akadēmisko lekciju “Pēdējā pusgadsimta baltistikas pētījumu rezultāti” pilnībā sola iepazīstināt “Latvijas Zinātņu Akadēmijas Vēstis”, bet “LV” lasītājiem sniedzam Vladimira Toporova domas, kuras viņš pauda LZA rīkotajā preses konferencē Rīgā 2002. gada 3. aprīlī.

Lai iepazītu zemi, kuras nav kartē

Interese par baltiem man aizsākās ļoti agri. Kad tika izdota pirmā padomju karte, tur bija redzama Krievija. Un mazliet iezīmēta arī kaimiņzemju teritorija. Mani ļoti izbrīnīja, ka valsts Latvija vietā ierakstīti divi jēdzieni — Kūrlande un Liflande. Šie vārdi man nebija pazīstami, tos es izlasīju pirmo reizi. Lietuva šajā kartē tika saukta par Lietuvu, Igaunija par Estlandi, bet Latvijas vārda nebija vispār. Šāda nolieguma izpausme man izrādījās lietderīga — lika kļūt vērīgākam. Jo vārdus Latvija un it īpaši latvietis Maskavā līdz 1937. gadam dzirdēja bieži, pilsētā latviešu bija daudz. Arī tajā dzīvoklī, kur es mitinājos, citu īrnieku vidū bija kāds latvietis.

Citāda veida pamudinājums pievērst uzmanību rietumu kaimiņiem bija 1940. gada notikumi, kad tika okupētas Baltijas valstis.

Manī valdīja sarežģītas un pretrunīgas izjūtas. Gan līdzjūtība, gan ļoti lielas simpātijas pret šo valstu tautām. Biju lepns, ka tagad Krievijas impērijā, piemēram, būs tik slavens ātrslidotājs kā Alfons Bērziņš, kam būtu bijis jākļūst par pasaules čempionu, ja visam svītru nepārvilktu 1940.gada notikumi. Tikpat ievērojams bija igauņu cīkstonis Johanness Kotkass, vēl citi.

Neteiksim, ka uzreiz, bet pamazām manī brieda doma, ka arī pats esmu līdzvainīgs 1940.gada norisēs. Jo mani nebūt nebija pārņēmis patriotisms. Tāpēc, ka ģimenē arvien atklāti pārrunāja gan to, kas noticis 1917.gadā, gan 1937.un citos gados. Tātad paša izjūtām nāca klāt plašāks dzīves konteksts.

Kad 1946.gadā iestājos Maskavas universitātē, man bija nodoms pievērsties krievu literatūrai. Pavasara sesijā senkrievu literatūrā mani eksaminēja lieliskais krievu senās literatūras speciālists profesors, Ukrainas Zinātņu akadēmijas akadēmiķis Nikolajs Gudzijs. Jautājums bija: “Teiksma par Igora kauju”. Atbildēju acīmredzot veiksmīgi, jo par šo literatūras pieminekli biju interesējies. Profesors ierosināja rudenī tikties, lai mēs vienotos par manām iespējām krievu literatūras pētniecībā viņa virsvadībā.

Pagāja vasara, kurā tika pieņemti gan bēdīgi slavenie lēmumi par žurnāliem “Zvezda” un “Ļeņingrad”, gan par citām lietām. Kad rudenī uzmeklēju profesoru un viņam atgādināju, ka mums ir nolikta tikšanās, Nikolajs Gudzijs teica: “Dieva dēļ, balodīt, bēdziet no literatūras, pat no senkrievu literatūras. Krievijā ar literatūru nodarboties nedrīkst, labāk pievērsieties valodniecībai.”

Jāatzīst, ka literatūras kursu apguvē es līdz tam laikam nekā jauna nebiju uzzinājis. Toties ļoti daudz jauna guvu valodniecības kursos, it īpaši salīdzināmi vēsturiskajā valodniecībā. Un, lūk, kopā ar sievu mēs strādājām visievērojamākā salīdzināmi vēsturiskās valodniecības speciālista Filipa Fortunatova skolnieka Mihaila Pētersona vadībā. Apguvām sanskritu. Četrus gadus — no otrā līdz piektajam kursam — nodarbojāmies ar lietuviešu valodu. Sākumā mūs izbrīnīja tas, ka jāmācās lietuviski. Profesors mums populāri paskaidroja, ka no visām mūsdienu indoeiropiešu valodām tieši lietuviešu valoda ir visvairāk saglabājusi senās indoeiropiešu pirmvalodas formas, tāpēc tā jāzina.

Mihails Pētersons bija ļoti erudīts, ļoti labestīgs un laipns cilvēks. Viņš mums arī pirmais nosauca Jāņa Endzelīna vārdu, profesors pēc krievu paraduma latviešu valodnieku godināja par Ivanu Martinoviču.

Nebūt ne zinātnisku interešu vadīti mēs 1949. gadā nonācām Rīgā, tātad pirms 53 gadiem. Pirmā grāmata, ko es te nopirku, bija Ainas Paegles “Latviešu valodas pašmācība”. 1949. gada vasarā es visnotaļ nodevos latviešu valodas apguvei, pēc tam pievērsos dainām, latviešu dzejai, vēlāk arī prozai. Kaut gan manu interešu loks bija ļoti plašs, pēkšņi apjautu, ka indoeiropeistikas ietvaros vissvarīgākais, vismaz tolaik, ir baltu valodu apguve. Man bija neskaidra nojausma, ka salīdzināmi vēsturiskās valodniecības speciālisti nebūt nav izmantojuši visu, lai baltu valodas liktu lietā indoeiropiešu pirmvalodas rekonstrukcijās.

Kopš tā laika baltu valodas ietilpst tajos trīs četros, maksimums piecos, virzienos, kurus es pētu. Pēdējos gados interese par baltistiku pieaug visā pasaulē. Nu ar to vairs nenodarbojas tikai atsevišķi salīdzināmi vēsturiskās valodniecības speciālisti Rietumeiropā, tagad baltistikas pētījumu centrs ir pārvietojies uz Baltijas valstīm un tur nostiprinājies.

Jau vairāk nekā 30 gadu Krievijas Zinātņu akadēmijas Slāvu institūta Tipoloģijas un salīdzināmi vēsturiskās valodniecības sektorā Maskavā iznāk gadagrāmata “Baltu un slāvistikas pētījumi”. Jaunākais numurs, kas pēc pāris mēnešiem nonāks pie lasītājiem, ir veltīts Rīgas astoņsimtgadu jubilejai. Šajā gadagrāmatā līdzdarbojas ne tikai Maskavas un Sanktpēterburgas speciālisti, bet arī Lietuvas, Latvijas un dažu citu valstu pētnieki. Mēs īpaši skumstam par Antona Breidaka nāvi — viņš bija uzticīgs un pastāvīgs šā izdevuma autors.

Tāds īsumā ir bijis mans ceļš uz baltistiku. Protams, sāp, ka vārdnīca “Prūšu valoda”, kas iecerēta 10 sējumos, ir izdota tikai līdz pusei. Tā kā es skaitījos politiski neuzticams, manu darbu centās visādi kavēt. Viena sējuma sagatavošanai man vajadzēja pusi gada, un vēl pusgadu — korektūrai. Tātad ar 10 sējumiem es būtu ticis galā 10 gados. Taču tika likti spieķi riteņos: “Prūšu valoda” bieži vien pazuda gan no izdevniecības “Nauka”, gan no institūta zinātnes pētniecības plāniem. 15 gados ir izdevies izdot piecus sējumus. Vēl lieku 15 gadu man vairs nebija. Turklāt uzdevums izrādījās ļoti darbietilpīgs, krietni apjomīgāks un grūtāks, nekā man šķita, kad to aizsāku. Varu sevi vienīgi mierināt ar domu, ka ir zināms paraugs, kādu es redzu senprūšu valodas etimoloģijas vārdnīcu. Jo uzdevums ir iecerēts ne tikai kā senprūšu valodas vārdnīca, bet arī kā ievads senprūšu vēsturē, kultūrā, mitoloģijā un tā tālāk.

Kad sirdsapziņa spītē lodēm un varai

Aleksandrs Solžeņicins ir vienīgais, kas uzdrošinājās mest atklātu izaicinājumu režīmam laikā, kad tas šķita neprāts. Nevarēja nepiekrist visam, ko viņš teica, bet šķita, ka tā ir sava veida politiska pašnāvība. Tomēr izrādījās, ka pasaulē taisnība ir: pagāja 30 gadu, un šis režīms sagruva.

Rakstnieks arī tagad turpina strādāt, sacer beletristiku, raksta memuārus. Turklāt viņš laiž klajā memuāru sēriju, kuru autoriem savulaik tika liegta iespēja publicēties. Sērijā iecerēts izdot apmēram 100 darbu, 30 jau ir iznākuši. Starp tiem ir arī baltistikai ļoti vērtīgās Volkova–Muromceva atmiņas. Autors ir dzīvojis Pleskavas apgabalā un atceras, kā reiz kapsētas apmeklējuma laikā, kad bijis apsēdies atpūsties, piepeši izdzirdis aiz krūmiem cilvēkus sazināmies pavisam nesaprotamā valodā. Kad runātāji ieraudzījuši pārsteigto sarunas liecinieku, viņi sākuši valodot diezgan pieklājīgā krievu mēlē. Izrādījies, ka svešinieki ir latgalieši.

Tā kā Volkova–Muromceva ģimenē bijusi dziļa interese par kultūru, autora tēvs panācis, ka no Pēterburgas ierodas arheologi un veic izrakumus tā sauktajā Lapina kalnā. Un atklāts 5. un 6. gadsimta baltu apmetnes kultūrslānis. Tātad balti tur dzīvojuši pirms 15 gadsimtiem.

Tas mani pamudināja uz dažiem turpmākajiem meklējumiem. Es uzgāju un atklāju ļoti daudz vēstījumu par latgaliešiem un viņu apdzīvotajām teritorijām, kuru robežas bija ievērojami tālāk uz austrumiem ārpus Latvijas. Ievērojamais latviešu valodnieks Miķelis Bukšs gan vācu, gan latgaliešu valodā ir uzrakstījis grāmatu par latgaliešu valodu un vēsturi, par hidronīmiem un toponīmiem. Viņš ir saskaitījis teritorijā no Latvijas uz austrumiem 2500 latgalismu. Domāju, šis skaitlis ir nedaudz pārspīlēts. Bet man šķiet, ka līdz pusotram tūkstotim latgalismu var sameklēt bez īpašas piespiešanās.

Atgriežoties pie Aleksandra Solžeņicina, viņa vārds Krievijas demokrātiskās atbrīvošanas vēsturē, Krievijas sevis apzināšanas vēsturē ir ierakstīts uz mūžiem.

Kā cilvēks viņš ir pietiekami sarežģīts, ļoti stingri un stūrgalvīgi turas pie saviem uzskatiem. Tomēr tādi ir viņa principi, kurus nākas cienīt un ar tiem rēķināties. Es uzskatu, ka Aleksandrs Solžeņicins ir paveicis krietni vairāk nekā visas disidentu kustības, kas aizsākās 60. gados. Jo ar disidentiem bija vienkāršāk — ar viņiem varēja izrēķināties, varēja piespiest viņus klusēt.

Aleksandru Solžeņicinu klusēt varēja piespiest tikai lode.

Ar ļoti piesardzīga optimista acīm

Es saprotu, ka Latvijā no Baltijas valstīm ir vissarežģītākais stāvoklis, jo krievu valodā runājošo skaits te pārsniedz jebkādas proporcijas un samērību. Turklāt runa nav tikai par krievu valodu vien. Kā zināms, šejienes krieviski runājošo kontingents tika rekrutēts nebūt ne no krievu sabiedrības labākās daļas.

Protams, problēma ir sarežģīta. Cik iespējams, es sekoju līdzi notikumu attīstībai. Virkne Maskavas un Sanktpēterburgas zinātnieku diezgan bieži brauc uz Latviju, piedalās konferencēs, galvenokārt Daugavpilī. Cik noprotu, maskaviešu un sanktpēterburdziešu iespaidi kopumā ir pozitīvi. Sastopoties un runājot ar krievu studentiem Daugavpilī, viņi atzīmē, ka lielum lielais vairums studentu pietiekami vai pat labi prot latviešu valodu. Ka jaunieši pielāgojas latviešu kultūrai un lepojas ar to. Ceļas viņu pašcieņa un pašapziņa, viņi uzskata: mēs esam tie Latvijas krievi, kas var būt līdzvērtīgi latviešiem un turpināt ne tikai krievu kultūras tradīcijas, bet arī pievienoties latviešu kultūras tradīcijām.

Ir jāsaprot, ka Latvijas krievi dzīvo uz krievu kultūras lauka izplatības robežas, nomalē. Kāda varētu būt notikumu attīstība?

Domāju, ka vispirms ļoti daudz kas būs atkarīgs no Latvijas valsts varas, no viņas izpratnes par krievu iedzīvotāju valstī stāvokli. Es lieliski apzinos, ka šajā strīdā, kur iesaistīta noteikta Krievijas krievu daļa, nelabvēļu ir ļoti daudz. Bet visi šie nelabvēļi, kas varbūt pat ir vairākumā, būtībā ir krievu kultūras nomaļnieki.

Skaidrs gan arī tas, ka ir pamats nemīlēt krievus, vismaz tos, ko Latvijā pazīst visvairāk pēc visiem zināmajiem notikumiem.

Ļoti daudz ko izšķirs tas, kādu pozīciju ieņems Krievijas varas iestādes. Kaut arī manī ir lielas bažas un neziņa, kādu ceļu izraudzīsies Krievija nākotnē, tomēr šķiet, ka jaunais Krievijas režīms ir gatavs veikt kādas darbības, lai panāktu civilizētu attieksmi pret Latviju un izprastu arī otru, t.i., Latvijas pusi. Man ļoti gribētos, lai tas notiktu pēc iespējas drīz.

Kad tas būs? Neesmu pravietis. Un neesmu arī pašreizējā režīma Krievijā piekritējs. Katrā ziņā Krievijai bija arī labāka izvēle, bet tā nenotika.

Ir ļoti lielas bažas par Krievijas nākotni. Nedomāju, ka Krievijas priekšniecību kāds pārliecinās mīlēt latviešus, kas līdz šim ir diezgan nomelnoti plašsaziņas līdzekļos. Pārmaiņas veicinās tas, ka tas būs izdevīgi, turklāt ne tikai pašlaik. Jo ļoti gribas justies tādam, kas ir iekļuvis aristokrātiskā, patīkamā, civilizētā sabiedrībā. Ar to rēķinās un ņem vērā.

Tagad vairs nav iespējams atgriezties tajā izolācijā, kas Krievijā sākās ar revolūciju un Ļeņinu. Pārlieku daudz sakaru. Man ir nojauta, ka visai drīzā nākotnē sāksies vizītes. Ne tikai aicinās uz Kremli, kur jau bija Valds Adamkus, bet arī paši atļausies ierasties. Iespējams, ka tās nebūs pirmās personas, bet otrās vai trešās. Tas ir nepieciešams. Un Krievija tik tiešām nonāca grūtībās, zaudējot visas ostas Baltijas jūrā, jo Kaļiņingradas osta ar saviem uzdevumiem netiek galā.

90. gadu sākumā Krievijas Domes kādas komitejas uzdevumā man jautāja: ko iesākt ar Kaļiņingradas apgabalu? Atbildēju, ka, manuprāt, uz šo apgabalu tiesības vispirms ir vāciešiem, otrkārt, lietuviešiem (uz austrumu daļu) un, treškārt, poļiem, kam pienāktos dienvidu puse. Tā kā neliela daļa apgabala krievu iedzīvotāju ir visai konstruktīvi noskaņota, tā varētu palikt. Un tas būtu ļoti labs pārvaldes modelis teritorijai, par ko atbild nevis atsevišķa valsts, bet Eiropa. Kā tāds rezervāts, kur tik tiešām ietilpst un līdzās attīstās visas kultūras.

Interesanti atgādināt, ka Imanuels Kants 1801. gadā mira, būdams Krievijas impērijas pavalstnieks. Jo 1724. gadā, kad viņš piedzima, Kēnigsbergā bija krievu karaspēks. Un nākamais domātājs tika reģistrēts kā Krievijas pavalstnieks.

Kaļiņingradas apgabals varētu kļūt par unikālu anklāvu Eiropas sastāvā, kas veicinātu draudzību, sadarbību un savstarpējo saprašanos.

Turklāt, ja es būtu Krievijas prezidents, uz šā paša galda es parakstītu dekrētu, kas pilsētai atdotu tās seno vārdu — Kēnigsberga. Jo arī citās valodās, piemēram, lietuviešu Karaļauči — nosaukumam ir tā pati nozīme un doma, kas vārdā Kēnigsberga. Un Kēnigsbergai vispār ir milzīga loma baltiešu izglītošanā. Pirmais un trešais prūšu katehisms tika izdots Kēnigsbergā, turpat Martīns Mažvīds iespieda pirmo lietuviešu grāmatu. 1547. gadā Kēnigsbergā iznāca katehisma latviešu protestantu versija. Šajā pilsētā izglītību ir ieguvuši apkārtējo zemju studenti — lietuvieši, latvieši, par vāciešiem nemaz pat nerunājot. Un arī vairāki simti čehu ir studējuši Kēnigsbergas universitātē.

Bet Kaļiņingradas apgabalā ir notikusi katastrofa — tautsaimnieciska un ekoloģiska. Augsne ir tā piesārņota, ka tur nedrīkst audzēt to, kas tik lieliski ienācās vāciešu Austrumprūsijā, kura tad baroja visu Vāciju.

Un ir noticis vēl kas drausmīgs — ir iznīcinātas visas baltu hidronīmu un toponīmu pēdas. Tika pārdēvēti vairāki tūkstoši vietvārdu, dodot tiem nosaukumus: Optimistiskais, Priecīgais, Patīkamais, Padomju utt. (Protams, visi šie vārdi ir krievu valodā. — Red.)

Kas tas ir? Jūs taču katrs savā zemē zinājāt, kādi nosaukumi tika doti kaut vai tām pašām Rīgas ielām pēc okupācijas. Kaļiņingradā tas pats notika daudz pamatīgāk. Jo Rīgā vismaz nosaukumus saglabāja ievērojamu latviešu kultūras darbinieku vārdā nosauktas ielas. Bija Krišjāņa Barona iela un citas. Kaut gan... Kad es grāmatu antikvariātā gribēju iegādāties “Latvju dainas”, man atteica: nedrīkst, ja ir vēlēšanās, varam satikties tur un tur. Tas pats bija Lietuvā. Tādējādi grāmatas tika pirktas ārpus bukinistu veikala.

Kad savulaik apmeklējām ar sievu visas trīs Baltijas republikas, mēs neprotestējām, kad mūsu automašīnu braucienā uz Siguldu un arī Talsiem ķēra trāpīgi mests akmens. Mēs sapratām, ka šādu attieksmi esam kaut kādā veidā pelnījuši. Jutām arī savu vainu. Un bija kvēla vēlēšanās, lai šīs valstis atkal reiz kļūtu neatkarīgas. Savām meitām teicu: es līdz tam laikam nenodzīvošu, bet jūs to pieredzēsit.

Par laimi, esmu kļūdījies, tas notika ātrāk.

Atgriežoties pie latviešu un krievu attiecībām. Savu pozīciju es nosauktu par ļoti piesardzīga optimista viedokli. Ir dedzīga vēlēšanās, lai, cik vien iespējams, konflikts tiktu apslāpēts.

Domāju, ka paaudžu gaitā tā arī notiks.

Ja laiks gandrīz izdzēsis pēdas

Slāvu institūtā mūsu sektorā strādā 15 cilvēku, 6–7 nodarbojas ar baltistiku. Turklāt šis loks paplašinās. Etnoloģijas un antropoloģijas institūta speciāliste Svetlana Rožakova nesen laida klajā grāmatu par līviem. Krievu lasītājam šī grāmata ir ļoti noderīga, es tai dotu apakšvirsrakstu — Viss īsumā par līviem. Autore piedalījās divās diezgan ilgās ekspedīcijās, pētot līvu kultūras pēdas Latvijā. Bet grāmata ir ne jau tikai par līviem vien. Pētniece ļoti augstu vērtē pieredzi, kā Latvijā līvu saknes tiek glabātas ne tikai līvos, bet arī latviešos, kas līdzdarbojas līvu kultūras gara un mantojuma saglabāšanā. Šī grāmata ir ļoti vērtīga.

Svetlanai Rožakovai ir arī darbi, kas visdažādākajos rakursos skar latviešu kultūru. Turklāt viņa ir diezgan jauna zinātniskā līdzstrādniece. Bet vispār mēs mūsu institūtā cenšamies visādā veidā (varbūt godīgo latviešu vidē tas skanēs kā zaimošana), gan ar atļautiem, gan neatļautiem paņēmieniem paplašināt mūsu sektora baltisko daļu. Uzturam arī ciešus sakarus ar Latvijas un Lietuvas valodniekiem.

Man ir savs viedoklis par latgaliešu valodu.

Ir jāsaprot, ka viens un tas pats objekts var ietilpt dažādās sabiedrībās. Es saprotu, ka Baltkrievijas neatkarība padomju laikos un arī tagad ir gluži nomināla. Taču Krievijā baltkrievu valodu vienmēr uzskatīja par rietumkrievu dialektu. Un, ticiet man, baltkrievu valoda ir tuvāka krievu valodai nekā latgaliešu valoda latviešu mēlei. Cita lieta, ka Latgales iedzīvotāju lielākajai daļai ir priekšstats par latviešu valodu un ir izstrādājušies pārveides principi. Tomēr man šķiet, ka starp tiem 5–7 galvenajiem uzdevumiem, kas jārisina baltistikai, viens ir saistīts ar latgaliešu valodas jeb, ja tas jūs šokē, latgaliešu dialekta mācīšanos. Ir jādara tieši tāpat, kā tas pēc 1990. gada ir izdarīts līvu kultūras mantojuma saglabāšanā. Un tas ir piemērs daudzām valstīm, kur mazākumtautību kultūru ne tikai nevēlas saglabāt, bet grib to izdeldēt līdz saknēm. Latgaliešu stāvoklis ir cerīgāks, jo latgaliešu rakstība ir radusies ne jau mūsdienās. Un pat padomju laikā, cik atceros, vismaz līdz 1948. gadam šajā rakstībā iznāca kādi iespieddarbi. Ir apsveicami, ka pēc 1990. gada sāka iespiest kaut nosacīti ierobežotās jomās tekstus latgaliešu valodā.

Tā nu iznāk, ka es kā nelūgts speciālists runāju gan par krievu, gan līvu, gan latgaliešu iezīmēm Latvijā. Bet man šķiet — tas viss ir ļoti svarīgi. Ir būtiski, lai Latvijas kultūras vēsturē mēs prastu atteikties nevis no kādiem aizspriedumiem, bet gan no nacionālā egoisma. Šā nacionālā egoisma, turklāt labā nozīmē, latviešos ir mazāk, bet krievos — vairāk. Tomēr, cik noprotu, jūs neesat apņēmības pilni visus krievus līdz pēdējam aizsūtīt prom no Latvijas. Tāds solis, manuprāt, būtu kļūda. Ir skaidrs, ka civilizēta Latvija iespēs pilnībā pārstrādāt šo destruktīvo krievu elementu. Un es uzskatu, ka veidosies arī konstruktīvs krievu elements, kam Latvijā būs dzimtene, kur neiztikt bez latviešu valodas.

1993. gadā es pēdējo reizi biju Viļņā. Autobusa pieturā es lietuviski pajautāju kādam vīrietim, kas tur stāvēja, kā nokļūt līdz centram. Saņēmu atbildi diezgan labā lietuviešu valodā, tomēr kaut kas man lika noprast, ka cilvēks nerunā dzimtajā mēlē. Uzzināju, ka vīrietis ir krievs. Līdz 1989. gadam tādu gadījumu vienkārši nebija. Nāca visur iekšā kā saimnieki. Ja pārdevējs sāka runāt lietuviski, teica viņam: atbildi man krieviski!

Bet nomaļniekiem nekur nav viegli

Es nekad neesmu centies, lai par maniem uzskatiem uzzinātu plašāka sabiedrība. Esmu privātpersona. Lai gan politika mani ļoti interesē, neesmu pūlējies paust savas domas par to, pat pēdējā desmitgadē ne, kad tas ir atļauts. Vienkārši tāpēc, ka zinu — mana balss netiktu uzklausīta. Un netrūktu visādu denunciāciju. Kaut gan no tām pašlaik un pagaidām es nebaidos. Mana uzstāšanās radītu gluži pretēju reakciju. Vienīgais, ko atļāvos, atteikties no Valsts prēmijas. Tā man tika piešķirta 1991. gadā uzreiz pēc 13. janvāra notikumiem Viļņā un pirms Rīgas notikumiem.

Bet nesen televīzijā redzēju kinofilmu, kas stāsta par tā gada janvāra notikumiem Rīgā, kad, izrādās, esot apmelota īpaša uzdevumu milicijas vienība OMON. Kaut gan var par šiem notikumiem runāt arī krietni objektīvāk un ieņemt noteikti principiālu pozīciju.

Kāda būs nākotnes Krievija? Man šķiet, ka ir iespējama daļēja atgriešanās pagātnē, daļēja restaurācija. Bet tikai daļēja. Jo Krievijā ir pārāk daudz ļaužu, kas ir izjutuši, ka kļuvuši par cilvēkiem. Tā kā viņiem pieder milzīgs kapitāls, sakari un viss cits, ir maz ticams, ka pret viņiem tiks rīkotas milzu kampaņas, lai izraidītu šos cilvēkus no sabiedrības vai apspiestu kā citādi. Tādas iespējas nav.

Tomēr es nezinu, kas var notikt, kad kārtējo reizi mainīsies valdīšana. Tur ir daudz neparedzama. Tāpēc savā optimismā esmu piesardzīgs.

Jūs man jautājat, kāda ir sajūta, tiekoties nevis ar krievu kultūras nomaļniekiem Rīgā, bet ar latviešu kultūras nomaļniekiem Maskavā. Man ir nācies sastapties ar daudziem Maskavas latviešiem. Viņu biedrošanās ievērojami atplauka 80.gadu beigās. Latviešu kopiena Maskavā ir diezgan daudzskaitlīga, esmu uzstājies viņu sanāksmēs, piedalījies pārrunās.

Ziniet, viņi patiesi ir nomaļnieki. Vairākums ir to latviešu, kas 30.gadu beigās tika represēti, ieslodzīti nometnēs, bērni un mazbērni. Trešā paaudze jau visai vāji apzinās savu piederību latviešu tautai. Tiesa, kad tika atcelta cenzūra, viņi uzzināja daudz jauna. Un daudziem raisījās gaišas cerības. Bet ir jāpārvar milzu grūtības, lai atvērtu kādu skolu, kur mācīt latviešu valodu. Kad par vēstnieku bija Jānis Peters, šāda skola darbojās pie sūtniecības. Es biju tur Latvijas valsts proklamēšanas svētkos.

Daudzu latviešu Maskavā liktenis ir ļoti grūts. Varbūt kas mainīsies tikai nākamajā paaudzē. Protams, rusifikācija ir visaptveroša. Daudzi latvieši Maskavā pauž tos pašus ideālus, kuri bija svēti viņu vecvecākiem un kuru dēļ viņi galu galā kļuva par mocekļiem. Šajā gadījumā nevar runāt pat par piesardzīgu optimismu.

Varbūt kāds jauns gars atraisīsies šo latviešu pēctečos, kas gan daudzi nāk no jauktajām ģimenēm.

Maskavā latviešu kopienai ir bēdīgākas izredzes nekā lietuviešiem, kuru ir nesalīdzināmi mazāk. Lietuviešu atbalstā ļoti gudru politiku piekopj visi Lietuvas vēstnieki, kas ir bijuši Krievijā, bet it īpaši kultūras atašejs, ievērojamais aktieris Jozs Budraitis. Viņš ir izdarījis ļoti daudz.

Andris Sproģis, “LV” nozaru virsredaktors