Par jaunākajiem laikiem: periodos, pētījumos

Prof. Oļģerts Krastiņš — “Latvijas Vēstnesim”

Nesen saņēmu Latvijas Vēsturnieku komisijas un citu institūciju uzaicinājumu piedalīties konferencē “Padomju okupācijas režīms Baltijā 1944—1959; politika un tās sekas”. Pavirši izlasījis konferences nosaukumu, nolēmu piedalīties un sāku galvā pārdomāt iespējamā ziņojuma saturu. Tikai tad pievērsu uzmanību perioda ierobežojumam “līdz 1959.”. Par šo periodu jau tik daudz runāts un rakstīts. Turpretī gandrīz nemaz nav pētīts 1960.—1990.gada periods. Vairums pētnieku aprobežojas ar standartfrāzi “stagnācijas periods”. Ko nozīmē “stagnācija” Latvijas apstākļos un vai vispār bija stagnācija, tā ir turpmāko konferenču tēma. Tādēļ šoreiz ziņojuma vietā iznāca raksts (varbūt vairāki raksti).

Staļina laikā nebija sociālisma

Asiņainākie diktatori savus režīmus vienmēr cenšas nosaukt labskanīgākos vārdos, nekā ir īstenībā. Ādolfa Hitlera partija bija nacionālsociālistiska, un politika tika raksturota kā nacionālsociālistiska. Taču vēsturnieki reti lieto šo nosaukumu, tā vietā runājot par fašismu, fašistisko iekārtu un tamlīdzīgi. Lietas jāsauc īstajos vārdos.

Staļins un viņa politbirojs 1944.–1959.gadu iekārtu Padomju Savienībā sauca par sociālistisku, un vēsturnieku vairākums seko šai tradīcijai, kaut gan nekāda sociālisma tur nebija.

Šī raksta autors bez pārtraukuma ir dzīvojis Latvijā no 1931.gada līdz šai dienai, visu to redzējis savām acīm un pārdzīvojis uz savas ādas. Nav jāstudē vēsturnieku raksti un arhīvu materiāli, secinājumus var izdarīt no savas pieredzes.

Autora tēvu apcietināja un notiesāja jau 1945.gadā. No šā brīža līdz pat 1953.gadam abi ar māti turējām sapakotus maisus istabas kaktā un bijām ik nakti sagatavojušies “braukšanai”. Taču pēc mums neieradās. Laikam nosprieda, ka slimīga sieviete un nepieaudzis zēns Sibīrijas jaunceltnēs nekāds darbaspēks nebūs.

Varbūt ņēma vērā, ka mans tēvs bija notiesāts pēc slavenās formulas “dodiet mums cilvēku, pantu mēs atradīsim”. Neko sodāmu pat pēc tā laika likumiem viņš nebija izdarījis.

Vidējo mācību iestādi 1950.gadā beidzu ar izcilību, kas deva iespējas iestāties augstskolā ārpus konkursa. Taču mans “liktenis” tika izšķirts tikai kādā 30.augustā, kad visi konkursu izturējušie jau bija ieskaitīti studentu sarakstos.

To stāstu tikai tādēļ, lai, lasot raksta turpmākās daļas, kāds ortodoksāls antikomunists mani nepieskaitītu “sociālistiem” vai pat “komunistiem”.

Labi pārzinu tālaika kolhozu iekārtu. Mana māte kļuva kolhozniece. Vēlāk jau kā rajona mēroga sīks ierēdnis sīki izstudēju daudzu kolhozu gada pārskatus, kas apstiprināja paša novēroto.

Darbs kolhozā bija obligāts. Atšķirībā no agrāko muižu klaušām, kurās gāja tikai daži lauku saimniecības locekļi, darbs kolhozā bija obligāts visiem darba spējīgiem. Samaksa par šo darbu, par izstrādes dienām, ekonomiski spējīgākajos kolhozos bija simboliska, vājākajos samaksas nebija nemaz. Pats savām acīm esmu redzējis daudzus kolhozu gada pārskatus, kur kolhoznieki savās kopsapulcēs bija “nolēmuši” par izstrādes dienām neizsniegt neko.

Kolhozniekiem savs uzturs bija jānodrošina, apstrādājot nelielo piemājas saimniecību ārpus oficiālā darba laika un brīvdienās. Jo stingri bija aizliegts kolhozniekiem atstāt savu kolhozu un mēģināt pārcelties uz dzīvi citur, piemēram, uz pilsētu.

Šāda iekārta pilnīgi atbilst krievu un vācu muižniecības dzimtbūšanas iekārtai, ko sauc par feodālismu. Tātad Staļina iekārta, vismaz laukos, nekādā ziņā nebija sociālistiska, bet gan valsts feodāla diktatūra gandrīz ar visām dzimtbūšanas pazīmēm.

Vienīgi miesas sodus neizpildīja uz vietas kolhozos, bet tos, kuriem tos piesprieda, sodu izciest aizsūtīja uz Sibīriju. Rīkstes un pātagas tur aizstāja bads un sals, smags, nepiemērots darbs, kas parasti sagrāva veselību vēl vairāk nekā vagara “maizes pātaga” viduslaikos.

Vai sociālisms bija 1960.–1990.gados?

Arī tas ir diskutējams jautājums. Tolaik runāja par “teorētisko” un “reālo” sociālismu. Skaidrs, ka arī tolaik Padomju Savienībā un vienlaikus Latvijā nebija teorētiskā sociālisma, kāds iecerēts daudzu humānistu darbos. Par zināmu “reālo sociālismu” var runāt. Katrā ziņā ir jāuztver un jāpasvītro, ka 1960.—1990.gados Padomju Savienībā nebija tāda pati sociāli sabiedriskā iekārta kā Staļina laikos. Tās bija divas principiāli atšķirīgas iekārtas, kurām trāpīgus nosaukumus vēl varam pārdomāt.

Katrā ziņā daudzu politiķu un dažu vēsturnieku mēģinājumi visu 1945.—1990.gadu periodu apvienot vienā, piekārtojot tam visas Staļina laika negācijas, ir pilnīgi nepamatoti. Šāda rīcība liecina vai nu par patieso apstākļu nezināšanu, vai politisku pasūtījumu.

Protams, politiskajiem “rubeņiem” priekšvēlēšanu riesta laikā ir daudz izdevīgāk dižoties uz Staļina laika represiju fona. Tad viņu spalvas izdalās jo spoži. Ja tas pats jādara uz septiņdesmito astoņdesmito gadu reālā sociālisma fona, tad spalvas izskatās pavisam pelēkas un brīžiem pat noplukušas. Ja to pašu dara daži vēsturnieki, tad to var izskaidrot tikai ar iekšējo pašcenzūru vai pat ar pasūtījumu.

Kas bija labs un kas slikts

Mājsaimniecību budžetu pētījumi Latvijas PSR sākās no 1952.gada, bet par pilnīgākiem, ticamākiem un vienkopus savāktiem datiem varam runāt kopš 1970.gada. Pētījuma metodika, apstākļi un zinātnieku līdzdalība tajos bija aplūkota mūsu rakstā “Cik iztikuši esam dzīvojuši savā zemē” — “LV” 1999.g. 4.jūnijā, Nr.182/183(1642/1643) — 1., 9.lpp. un 16.jūnija Nr.195/196(1655/1656) — 4.lpp. Konkrētos skaitliskos datus, vispirms par 1970.—1975.gadu periodu, centīsimies parādīt kādā no turpmākajiem rakstiem. Šoreiz aprobežosimies ar dažiem apsvērumiem, kas toreiz bija labāk un kas sliktāk nekā mūsdienās, nepierādot to ar skaitļiem.

Kāda bija demokrātija

Absolūta demokrātija ir tīri teorētisks jēdziens. Tādas nav nekur. Strādādams zinātnisku darbu tajā laikā, zināju, ka pastāv tāda Galvenā literatūras pārvalde, pazīstamāka ar abreviatūru “Glavļit”, īstenībā cenzūra, kas izskatīja pirms publicēšanas visus zinātniskos izdevumus un grāmatas. Zināju, ka redaktori tur nes arī manus darbus, kuros nekas nebija minēts par PSKP kongresiem un plēnumiem un to gaismu. Neraugoties uz to, netiku piedzīvojis, ka manās grāmatās kaut kas būtu svītrots vai pats būtu izsaukts uz šo iestādi “smadzeņu skalošanai”.

1978.gadā vienā no Maskavas lielākajiem tautsaimniecības institūtiem iesniedzu savu zinātņu doktora disertāciju, kurā Komunistiskā partija nekur nebija minēta. Iepriekšējā apspriešanā saņēmu draudzīgu “ieteikumu” ievadā pāris plēnumus tomēr pieminēt, jo darbs iešot tālāk uz Augstāko atestācijas komisiju. Pašā darbā neko politisku rakstīt nevajagot. Zinātņu doktora grādu piešķīra.

Var jau būt, ka uzsvērts apolitiskums kavēja karjeru — par Latvijas Zinātņu akadēmijas locekli toreiz neievēlēja, bet vispārējo izaugsmi tas netraucēja. 1978.gadā kļuvu LVU profesors bez partijas biedra kartes. Dažas reizes gan to piedāvāja.

Lieki runāt, ka neviens parasts cilvēks vairs nebaidījās no izsūtīšanām vai citām represijām. Var jau aizrādīt, ka bija Gunāra Astras un citu disidentu lietas. Tie bija pārkāpuši atļautā un neatļautā robežu. Tāda robeža pastāv vienmēr un visur. Arī mūsdienu Latvijā. Izdevniecība “Vieda” balansē uz šīs robežas un saņem par to asu kritiku ekonomikas elitei piederošajos izdevumos. Žurnāla “Kapitāls” galvenais redaktors Guntis Rozenbergs par šādu “balansēšanu” zaudēja vietu un tik tikko izvairījās no kriminālsoda.

Ja kādu šie piemēri vēl nepārliecina, lai pamēģina pieteikt Rīgas domē antisemītiska rakstura piketu. Ne jau pārliecības, bet socioloģiska eksperimenta nolūkā. Par pieteikumu soda laikam nebūs, bet arī atļaujas nebūs. Izejot ar to pašu nesankcionētā piketā, ir samērā drošas izredzes apskatīt no iekšpuses tās pašas telpas, kurās turēja Gunāru Astru.

Toreiz nebija bezdarba

Bezdarbs ir viens no galvenajiem cēloņiem, kurš mūsdienās noved postā un bezcerībā daudzas ģimenes. Toreiz bija pilnīgi pretēji. Katra darba spējīga cilvēka pienākums bija strādāt vai nu algotu, vai citādi likumā atļauto darbu. Skolu beigušos nosūtīja atbilstošā darbā ar norīkojumu.

Samērā bezzobaini pasākumi tika vērsti pret tiem, kas, būdami darbaspējas vecumā, izvairījās strādāt likumā atļautu darbu.

Mana māte, vēl pēc gadiem būdama darbaspējīgā vecumā, veselības dēļ vairs nevarēja iziet kolhozā lauku darbos un apstrādāt piemājas saimniecību. Savu iztiku viņa pelnīja kā šuvēja. Tāda “mājamatniecība” toreiz vēl nebija atļauta. Kolhoza un ciema vadītāji pāris reizes bija pakratījuši ar pirkstu, ka aizbrauks un atņems šujmašīnu. Taču draudi netika īstenoti. Laikam jau saprata, ka labāk, ja cilvēks apgādā pats sevi nekā ja tas būs jāņem valsts vai kolhoza apgādībā. Drošības pēc gan mana māte kādu noteiktu atlīdzību neprasīja, bet strādāja par ziedojumiem.

Nebija bezpajumtnieku

Otrs mūsdienās izplatīts drauds ir pajumtes zaudēšana maksātnespējas dēļ. Runājot par septiņdesmitajiem un astoņdesmitajiem gadiem, jāsaka, ka laukos un pilsētās stāvoklis bija atšķirīgs. Kara un deportāciju rezultātā lauku mājas bija kļuvušas mazapdzīvotas. Dažās dzīvoja tikai viens cilvēks. Līdz ar to dzīvokļu krīzes nebija, un dzīvokļu jautājumus valstiskā līmenī nekārtoja. Katrs dzīvoja savā mājā, bet tie, kuriem savu māju nebija (arī mana māte), meklēja kādu istabu gluži kā tirgus ekonomikas apstākļos pēc brīva līguma. Īpaši mājās, kurās bija palicis tikai viens cilvēks, izīrēja pat lielas istabas par simbolisku samaksu. Stāvoklis mainījās astoņdesmitajos gados, kad sāka celt daudzdzīvokļu namus lauku ciematos. To apsaimniekošana jau līdzinājās pilsētām.

Runājot par pilsētām, jāizšķir dzīvokļa saņemšana un tā paturēšana. Piešķirot dzīvokļus, pirmajā rindā gāja vadošie, t.s. nomenklatūras darbinieki, otrajā — par vajadzīgiem atzīti speciālisti, trešajā — tie, kuriem nekādas pajumtes nebija, un to izmantoja no citām republikām iebraukušie migranti. Pašā pēdējā rindā bija tie, kuri prasīja dzīvokļa apstākļu uzlabošanu. Šī rinda virzījās uz priekšu gliemeža gaitā. Šādu dzīvokļa sadales kārtību nevar nosaukt ne īsti par taisnīgu, ne sociālistisku. Tas bija “reālais sociālisms”.

Pavisam citādā stāvoklī nonāca tie, kuriem dzīvoklis bija piešķirts. Viņi par savu pajumti varēja būt droši uz mūžu. Dzīvokļu īres maksa bija vairāk simboliska, maksa par komunālajiem pakalpojumiem — maza. Visu to varēja segt ar nelielu daļu no algas vai pensijas (ceram to citreiz parādīt ar skaitļiem). Tiesu darbi draudēja tikai divos gadījumos. Pirmais: ja tukšu dzīvokli ieņēma patvaļīgi, bez attiecīgas atļaujas. Cik zinu, arī šādi gadījumi tika kaut kā “atrisināti”, nenonākot līdz tiešai izlikšanai uz ielas.

Otrais: ja, ģimenei sarūkot, radās t.s. liekā dzīvojamā platība. Teorētiski varēja pieprasīt, lai ģimene pārceļas uz mazāku dzīvokli. Taču arī šo prasību pildīja visai pasīvi un bezzobaini.

Plašam inteliģences slānim, arī zinātniekiem, sākot jau no zinātņu kandidāta, bija paredzēta papildplatība darba kabinetam. Tad varēja būt jau samērā liels dzīvoklis tīri likumīgi.

Veselības aprūpe

Primārā veselības aprūpe bija bezmaksas. Arī mūsdienās daudziem nepieejamā zobu labošana — īsti neatceros, vai arī bezmaksas vai par ļoti mazu maksu. Pirmās nepieciešamības zāles aptiekās bija tik lētas, ka nesita jūtamu robu ne strādājošo, ne pensionāru budžetos.

Saprotams, viss nebija tik ideāli. Svešam pacientam ārsts izrakstīja tikai tās zāles, kuras bija parastajās aptiekās atklātā pārdošanā. Ja pacients kļuva pazīstamāks un ārsts bija drošs, ka pacients ar savu recepti neies uz ministriju vai partijas komiteju, tika izrakstītas iedarbīgākas zāles, kuras bija deficīts. Ja laimējās, labi pameklējot, tās kādā aptiekā varēja atrast. Drošāka bija “blatu” sistēma. Taču, arī maksājot par deficītu divkāršu cenu, zāles iznāca daudz lētākas nekā mūsdienās.

Kas bija grūti pieejams

Sociālā taisnīguma princips bija orientēts uz samērā zemu dzīves standartu. Augstāks standarts bija paredzēts tikai “nomenklatūras” darbiniekiem, un viņiem par savām privilēģijām bija jāklusē.

Vēl bija maz tādu, kas pusatļauti, pusneatļauti cēla ģimenes mājas. Vieglās automašīnas bija relatīvi ļoti dārgas, un tās pārdeva pēc sadales, tātad vajadzēja kādu atbilstošu amatu vai pazīšanos vajadzīgajās aprindās.

Ļoti grūti bija iegūt atļauju ceļojumiem ārpus Padomju Savienības robežām, īpaši jau uz “kapitālistisko pasauli”. Kas tur nokļuva, atveda kādu japāņu magnetofonu, fotoaparātu vai arī vienkārši radiouztvērēju un to par superaugstu cenu pārdeva kādā no Maskavas komisijas veikaliem. Ja bija attiecīga nauda, tur varēja pa laikam nopirkt rietumu tehnikas brīnumus.

Daži secinājumi

Pagaidām nepierādot ar skaitļiem, bet vienkārši izmantojot dzīves pieredzi, var secināt, ka septiņdesmito un astoņdesmito gadu “reālajā sociālismā” bija gan pozitīvi, gan negatīvi risinājumi. Gudra, neatkarīga valdība izmantotu pozitīvo pieredzi, bet atmestu negatīvo, aizstājot to ar ko labāku.

Sabiedriskās iekārtas un līdz ar to valstis sāka dalīt kapitālistiskās (tirgus ekonomikas, brīvās pasaules u.c.) un sociālistiskās (plānveida saimniecības) valstīs tikai aukstā kara periodā. Pirms tam “brīvības citadele” — ASV cīnījās vienā frontē ar “ļaunuma impēriju” — PSRS. Galvenais pretinieks bija Vācija, valsts ar deformētu kapitālistisku saimniecību un privātīpašumu. Tāpat Japāna, kur nekad nav bijis sociālisma Padomju Savienības izpratnē.

Aizejot vēsturē aukstā kara periodam, ir jāaiziet vēsturē arī šādam dalījumam. Ir dažādas valstis un dažādas iekārtas. Jau ir dzirdēti termini “sociālisms ar cilvēcīgu seju” un “mežonīgais kapitālisms”. Pretēji skaistvārdi kā “aukstā kara sekas” pagaidām sastopami biežāk.

Ar skumjām un cieņu pieminēsim Staļina laika upurus un gādāsim, lai nekas tāds nevarētu atkārtoties nākotnē. Taču uz septiņdesmitajiem un astoņdesmitajiem gadiem skatīsimies ar sašutuma neaizmiglotām acīm. Tieši šis periods Latvijas vēsturē prasa padziļinātu izpēti. Vēl ir dzīvi tā laika aculiecinieki. Vēl pēc desmit, divdesmit gadiem būs atlikuši tikai arhīvu dokumenti.