Kad Abava blakus un Sabiles vīnakalns pagalvī

Jaunais novads pēc gada kopdzīves Kurzemes vietējo ļaužu domās un spriedumos

2000.gada 15.augustā, apvienojoties Sabiles pilsētai un Abavas pagastam, tika izveidots Sabiles novads. Gan statistikas datos, gan savām acīm katrs var pārliecināties, ka šis ir izteikti latvisks novads. Tajā mīt 3730 iedzīvotāji, un tikai 7% no tiem ir cittautieši. Iebraucot pilsētā, no vienas puses paveras skats uz vīnakalnu, no otras vilina slavenās Firkspedvāles muižas norādnes. Bet no kalna, uz novada centru raugoties, pārsvarā redzama viena vai divu stāvu individuālo ēku apbūve. Daudzdzīvokļu blokmājām šajā vietā bijis atļauts ienākt pavisam nedaudz, turklāt nomalē. Tas acīmredzot tāpēc, lai saglabātu mazpilsētas ainavu ar smagnējām vecām ēkām, kas lēnām atgūst krāsas savās fasādēs, un šaurām ieliņām. Apvienošanās iznākumā ar kaimiņu pagastu Sabiles pilsētas teritorija no 430 ha pieauga līdz 16480 ha.

Pēc pusotra gada kopīgas saimniekošanas var spriest par veikumiem un pieļautajām kļūdām. Turklāt sabilnieku gadījumā, dzīvojot līdzās lielam novadam, no sava skatu punkta izvērtēt kaimiņu attiecības. Sabilnieki ir pārliecināti, ka, veidojoties lielam novadam, lielākie ieguvēji ir novada centrs un tuvākās teritorijas. Attālākajās vietās progress nāk gausāk. Bet, iespējams, tas uzņems reālo virzības ātrumu, ja attīstīsies infrastruktūra, tiks pienācīgā kārtībā savests ceļu tīkls un pieaugs iedzīvotāju turība.

Firkspedvāles muižas īpašnieks Ojārs Feldbergs; Sabiles novada domes deputāts, Latvijas Zemnieku federācijas priekšsēdētājs Pēteris Kalniņš; Sabiles novada domes deputāte Ziedīte Začeste un Sabiles novada domes priekšsēdētāja vietnieks Arvils Endols

Savu izvēli, veidojot salīdzinājumā ar kaimiņiem mazu novadu, sabilnieki atzīst par veiksmīgu. Bet par vienu no trūkumiem kopējās saimniecības vadīšanā uzskata to, ka no pašiem pirmsākumiem nav bijis mērķtiecīgas plānošanas. Pašvaldības pārziņā ir 13 iestādes, no nepilniem 376,8 tūkstošiem latu pašvaldības budžeta lielākie izdevumu posteņi ir izglītība, dzīvokļu un komunālā saimniecība, sociālā nodrošināšana un administrācijas uzturēšana. Lielākie teritorijā esošie uzņēmumi ir SIA “Rojas konservi”, SIA “Braun”, SIA “Kalns”, SIA “Ilzītes”, zemnieku saimniecības “Zeltiņi”, “Dālderi”, “Katlauki”, “Rīgmaļi”, “Brasliņi” un Rinkules graudu kalte.

Kā gaišs piemineklis un realitāte — Sabiles sinagogas ēka
Foto: Māris Kaparkalējs, “LV”

— Administratīvi teritoriālās reformas (ATR) izpētes projektā Sabiles novads nav minēts kā atsevišķa teritoriāla vienība. Vai pieļaujat iespēju nākotnē kļūt par kāda cita novada, piemēram, Kandavas, sastāvdaļu?

Pēteris Kalniņš, Sabiles novada domes deputāts, Latvijas Zemnieku federācijas priekšsēdētājs:

— Man šķiet, diezgan pretrunīga ir ATR likumā noteiktā piespiedu apvienošanās pozīcija, kas pašvaldībai, kam nav parādu saistību, apvienojoties ar citu, liek šādas parādu saistības uzņemties. Arī mums līdzās atrodas Latvijā izdaudzināts kā perspektīvs izveidotais Kandavas novads, kam ir lielas kredītsaistības, kuras jāpilda. Nedomāju, ka demokrātijas paraugs būtu no jebkura valdības pārstāvja puses ierasties Sabilē un noteikt: jums ir jāpievienojas Kandavas novadam un no sava budžeta jāsāk dzēst viņu parādsaistības.

Otra, manuprāt, ATR likumā noteiktā un diskutablā pozīcija ir optimālais iedzīvotāju skaits — pieci tūkstoši. Jājautā: uz kuru brīdi? Mūsu valsts demogrāfiskie dati, kad trīs cilvēki nomirst, bet piedzimst tikai viens, pēc gadiem desmit liecinās, ka novadā vairs nav šo vēlamo piecu tūkstošu. Kas tad sekos — jauna piespiedu apvienošana vai piespiedu cilvēku ražošana? Mūsu gadījumā, apvienojoties Sabiles pilsētai ar Abavas pagastu, varu teikt, ka šo soli, iespējams, vajadzēja spert jau pirms pāris gadiem. Teritoriāli Abavas pagasts kļāvās apkārt Sabilei. Un pagastmāja atradās tā nomalē, kas izdevīgi bija tikai ļoti nelielai iedzīvotāju daļai. Sabile tiešām ir novada centrs ar kultūras, medicīnas un citu pakalpojumu piedāvājumu. Runājot par iespējamo citu līdzās esošo nomaļu pagastu pievienošanu Sabiles novadam, neesmu pārliecināts, ka tas būs abpusēji izdevīgi, domāju — kopumā neiegūs neviens. Arī nākotnē, ceru, ka novada domes deputātu attieksme šajā jautājumā paliks nemainīga.

— Vai tas nozīmē, ka neatbalstāt izstrādāto ATR projektu?

Pēteris Kalniņš:

— Esmu reformas piespiedu varianta pretinieks, apstrīdu tā pamatojumus. Mūsu valstij šobrīd ir jāstrādā pie daudz svarīgākām lietām — Eiropas Savienība, Latvijas lauksaimniecības politikas reāla virzība. Šādu reformas ceļu iet mums neviens nespiež. Arī šobrīd daudzi mazo un trūcīgo pagastu vadītāji atzīst, ka divu trīs nabagu apvienošana pie pārticības nenovedīs. Mūsu gadījumā, apvienojot abas pašvaldības un to budžetus, ieguvums ir vienreizējā valsts dotācija, citus labumus ieraudzīt grūti. Štatu samazināšanas ekonomijas nav, jo strādājošo skaits palicis nemainīgs, ceļu fonda līdzekļi nav mainījušies, pieaudzis tikai apsaimniekojamo ceļu kopgarums, tas pats attiecināms arī uz sociālo budžetu. Pozitīvi vērtēju pašvaldību apvienību variantu konkrētu projektu realizēšanai, to teritorijas neapvienojot.

Arvils Endols

, Sabiles novada domes priekšsēdētāja vietnieks, uzņēmējs:

— Esam tikušies ar Kandavas novada domi un, pārrunājot lietas ne tikai no to izkārtnes puses, kopīgi esam secinājuši, ka novada nomaļu dzīve līdz šim nav īpaši uzlabojusies. Runājot par iespējamajām Sabiles novada teritoriālajām izmaiņām, sākotnēji viens variants varēja būt Abavas ielejas kultūrvēsturiskās teritorijas veidošana no Kandavas līdz Rendai.

Ziedīte Začeste

, Sabiles novada domes deputāte, Sabiles novada kultūras nama direktore:

— Kā kultūras nama vadītāja, kam ir sadarbība ar daudziem līdzās esošajiem pagastiem un tostarp arī Kandavas novada kolēģiem, varu apliecināt, ka attālāk esošie pagasti ar dzīvi nebūt nav apmierināti, jo noteikumus diktē centrs. Piemēram, Matkules pagasta ļaudis vismaz kultūras dzīves rīkotāju sarunās nereti pauž nožēlu par izdarīto izvēli par labu Kandavas novadam.

— Kāda pieredze jūsu jaunajā novadā ir uzkrāta sociālajā aprūpē?

Ziedīte Začeste:

— Mums strādā viens algots sociālais darbinieks, viens sociālais aprūpētājs un darbojas sociālo jautājumu un veselības aprūpes lietu komiteja. Veco ļaužu aprūpē savu artavu dod sabiedriska organizācija “Kalme”, aktīva ir pensionāru padome. Bijušajā slimnīcā, kas šobrīd pārtapusi par veselības un sociālās aprūpes centru, ir pieejami medicīniskie pakalpojumi, ir arī dienas stacionārs un sociālās gultas. Tā kā slimnīca varētu neiegūt akreditāciju, tā zaudēja slimnīcas statusu.

— Vai šāds sociālo darbinieku skaits ir pietiekams?

Ziedīte Začeste:

— Nē, nav. Domājam par vēl viena sociālā darbinieka algošanu darbā uz pusslodzi. Esmu pārliecināta, ka cilvēkam pēc sociālā vai kāda cita pakalpojuma ideālā variantā nebūtu jābrauc pašam, ja tas būtu pieejams elektroniski. Lieku lielas cerības uz interneta tīkla attīstību un pieejamības paplašināšanos arī mūsu novadā. Šobrīd tā ir tikai vīzija, jo internets Sabiles novadā sabiedriskās iestādēs ir tikai Sabiles vidusskolā. Tur vakara stundās pieejams arī sabiedriskās lietošanas interneta punkts, kas tapis sadarbībā ar sadraudzības pašvaldību Heino Holandē. Ceram, ka, īstenojot pašvaldību vienotās informatizācijas sistēmas projektu, arī novada dome 2003.gadā tiks pieslēgta šim tīklam.

— Viens no ATR atbalsta pasākumiem ir lauku ceļu sakārtošanas programma. Vai tā dod augļus jūsu novadā?

Arvils Endols:

— Pilnīgi nemaz. Turklāt pašvaldībai bieži jātērē nauda tieši valsts ceļu uzturēšanai, jo attiecīgie valsts dienesti tos ne vienmēr notīra, bet iedzīvotājiem nav svarīgi, kas ir šo ceļu apsaimniekotājs, un pretenzijas saņem dome.

— Pievērsīsimies novada domes politiskajai organizācijai. Kā noritēja aizvadītā gada pašvaldību vēlēšanas jūsu novadā?

Ziedīte Začeste:

— Pašvaldību vēlēšanas mums notika kā novadam. Tika ievēlēti deviņi deputāti. Darbojas četras komitejas — finansu, sociālo jautājumu un veselības aprūpes, izglītības, kultūras un sporta, kā arī plānošanas un attīstības komiteja. Mūsu darbs nav organizēts pozīcijas — opozīcijas stilā.

Pēteris Kalniņš:

— Pašvaldību vēlēšanās bija četri saraksti, no katra ir ievēlēti pārstāvji, proporcionāli četri ir pilsētas un pieci — pagasta cilvēki.

— Kā izkārtots izpildvaras darbs? Cik novada domē ir darbinieku?

Pēteris Kalniņš:

— Izpildaparāta darbu vada izpilddirektors, novada domē tiek algoti 11 darbinieki. Pavisam pašvaldība uztur 13 pašvaldības iestādes.

— Bet platībā lielajā Abavas pagastā?

Arvils Endols:

— Abavas pagasta teritorijā pašvaldības ēkā neviens mūsu darbinieks nestrādā. Sākotnēji tur notika izbraukumu sēdes un nedēļā divas reizes rīkojām iedzīvotāju pieņemšanu. Taču reāli šo pieņemšanu lietderība neattaisnojās, jo iedzīvotāji uz tām nenāca, taču, esot Sabilē, izmantoja izdevību iegriezties domē. Un to nosaka arī ģeogrāfiskais izvietojums — Sabile ir novada centrs. Šobrīd bijušajā pagasta pašvaldības ēkā atrodas pasta nodaļa, bibliotēka un 2000.gadā izveidots novada muzejs.

— Jūs kā novada politiķi pozitīvi vērtējat sava novada izveidošanos, taču esat diezgan skeptiski par teritoriālo reformu. Kāds tad ir jūsu ieguvums, Sabiles novadu izveidojot?

Pēteris Kalniņš:

— Ieguvēji ir mūsu iedzīvotāji. Taču nevar mūsu novada izveidi atšķirt no kopējās valsts situācijas.

— Labi, vai tādā gadījumā Sabiles novads izjūt pārmaiņas, kas notiek valstī?

Ziedīte Začeste:

— Jā, negatīvā nozīmē esam izjutuši veselības aprūpes politikas izmaiņas. Veselības aprūpe daudziem kļuvusi nepieejama vai pieejama ierobežotā apjomā, jo tas ir maksas pakalpojums. Taču, par pozitīvo runājot, līdz ar novada izveidošanos ir pieaugusi iedzīvotāju interese par kultūru un tūrismu. Vairāk iedzīvotāju labprāt iegriežas novada domē, gan vajadzības spiesti, gan pēc padoma un ļoti bieži arī cilvēcīgi aprunāties. Tas ir pašu nopelns.

Arvils Endols:

— Kā uzņēmējam man jāteic, ka novada izveidošanās uzņēmējdarbības vidi ir skārusi visai nosacīti. Tas ir pašvaldības uzdevums — veicināt šīs vides attīstību. Nākotnē mums ir jādomā un jāplāno sava novada attīstība, meklējot arī iespējas piesaistīt investīcijas.

— Vai ir izstrādāts novada attīstības plāns un stratēģija?

Ziedīte Začeste:

— Ar firmas starpniecību gan Sabiles pilsētai, gan Abavas pagastam tika izstrādāti teritorijas plānojumi un attīstības programmas, taču šo veikumu nevar vērtēt kā nopietnu, vērā ņemamu un uz to balstīties. Tāpēc dome ir izveidojusi darba grupu, kas sākusi novada teritorijas attīstības plāna izstrādi. Kā jaunizveidota pašvaldība šim nolūkam esam saņēmuši arī valsts mērķdotāciju.

— Kurās jomās redzat sava novada attīstības virzienus?

Pēteris Kalniņš:

— Tūrisms, lauksaimniecība un citi netradicionāli uzņēmējdarbības veidi novada vidē. Visām šīm lietām jābūt savstarpēji saistītām. Taču nevajag aizmirst, ka tūrisms mūsu apstākļos var nest peļņu trīs līdz četrus mēnešus gadā. Kādreiz Sabiles iedzīvotāju un pilsētā nodarbināto skaits bija daudz lielāks, jo darbojās “Somdara” filiāle, strādāja dārzeņu konservu rūpnīca. Tāpat kā citviet, izjūtam jaunatnes aizplūšanu uz Rīgu, Ventspili.

— Tūrismā savas potences saredz ikviena Latvijas pašvaldība. Kāds ir domes līdzšinējais ieguldījums tūrisma attīstības sekmēšanā?

Ziedīte Začeste:

— Tūrisms, tāpat kā kultūra, veido vidi mūsu dzīves telpā. Gan ģeogrāfiski, gan lauksaimnieciski, tūrisma vajadzībām sakārtojot vidi un darot to pievilcīgu, tai būtu jāattīstās pareizā virzienā. Šogad sadarbībā ar Holandes partneriem — Rāltes pašvaldību Overijselas provincē — ir realizēts projekts: izveidots Abavas ielejas tūrisma, lauksaimniecības un vides izglītības koordinācijas centrs, lai saskaņotu pašvaldību darbu Abavas ielejā no Kandavas līdz Rendai.

— Vai novada pārvaldīšanas laikā ir pieļautas kļūdas? Ko tagad darītu citādi?

Pēteris Kalniņš:

— Pirms apvienošanās ir jāatrod iegansts un motivācija, kāpēc ir vērts to darīt, un jāvienojas par turpmākajām prioritātēm. Ņemot vērā sasniegto, jāredz un jāsekmē vēlamais. Tas tiklab attiecas uz attīstības plānošanu, kā arī uz pašvaldības vadību un pašvaldības izpildaparāta darbību.

Sabiles novada domes priekšsēdētāja, LPS valdes, Vides aizsardzības konsultatīvās padomes locekle, Talsu rajona padomes tautsaimniecības un vides attīstības komitejas priekšsēdētāja Lolita Neilande, kas “Latvijas Vēstneša” apmeklējuma reizē diemžēl bija saslimusi, savu viedokli izteica šādi:

— Šā gada 15.augustā mūsu novads svinēs savu otro dzimšanas dienu. Vēlos apliecināt — esmu ATR piekritēja, tomēr uzskatu, ka daudzi faktori prasa nopietnu analīzi, jo sasteigta vai politisko ambīciju dēļ realizēta reforma var smagi atspēlēties nākotnē. Taču jaunizveidotajos novados iedzīvotājiem būs jādzīvo arī turpmāk. ATR projektā par 102 pašvaldībām Sabiles novadu ieteikts pievienot Kandavas novadam vai paplašināt, pievienojot Matkules pagastu — pārdalot esošo Kandavas novadu, kā arī daļu Rendas un Kabiles pagastu.

Domes sēdē šā gada 12.martā ir pieņemts lēmums lūgt Pašvaldību lietu pārvaldi veikt korekcijas par pamatu ņemtajā 102 pašvaldību projektā un, gatavojot Ministru kabineta noteikumu projektu ar galīgo jaunveidojamo pašvaldību teritoriālo iedalījumu Latvijā, saglabāt nemainīgu Sabiles novadu tā pašreiz esošajās robežās. Mēs jau vienu reformu esam pārdzīvojuši. Varbūt to vispirms vajadzētu īstenot pašvaldībās, kur iedzīvotāju skaits ir mazāks par diviem tūkstošiem, un tādu Latvijā ir lielākā daļa pagastu.

Šobrīd mūsu novadā mīt 3595 iedzīvotāji. Būtībā šo jauno administratīvo teritoriju veidošanas kritērija nosacījumus mēs izpildīt nespēsim, tādējādi arī mums saskaņā ar vēlēšanu likuma nosacījumiem nebūs iespējas iesaistīties politisko partiju darbā pašvaldības mērogā. Nedomāju, ka pretējais variants kā pēc burvju mājiena uzlabos pašvaldības infrastruktūru, administratīvo un citu pakalpojumu kvalitāti. Šo ilglaicīgo procesu nav iespējams atrisināt tikai ar vēlēšanu sistēmas maiņu un novada cilvēku sadalīšanu noteiktu partiju sarakstos. Mazpilsētās jo izteikti cilvēki balso nevis par partijām un to programmām, bet par personālijām. Vai tiešām arī lauku pašvaldības ir jāpārvērš par politisko cīņu arēnu? Turklāt partiju saraksti neatkarīgi no pašvaldības iedzīvotāju skaita lieluma arī šobrīd var startēt pašvaldību vēlēšanās. Ņemot vērā pašreizējo demogrāfisko situāciju, daudzās lauku pašvaldībās nav garantijas, ka, izveidojoties novadam ar 5000 iedzīvotājiem, pēc pāris gadiem uz jaunām pašvaldību vēlēšanām šajā novadā būs tas pats iedzīvotāju skaits.

Manuprāt, vispievilcīgākais ieguvums reformas rezultātā būtu pašvaldības kredītspējas palielināšanās, un bieži vien tas būtu uz kaimiņu rēķina, kas saimniekojuši racionālāk un kam nav kredītsaistību.

Mūsu novada izveidošanas ieguvumi nav naudā rēķināmi. Tika realizēts princips: viena pilsēta — viena pašvaldība. Abavas pagasta teritorija netika sadalīta, un attālums no novada lauku apdzīvotajām vietām nepārsniedz 15 km. Ir saglabāts vēsturiskais cilvēku kustības virziens uz novada centru — Sabili, kur arī saņemami visi pašvaldības pakalpojumi. Esam spējuši saglabāt visas iepriekšējās pašvaldības iestādes: Sabiles vidusskolu, Valgales sākumskolu — bērnudārzu, pirmsskolas bērnu izglītības iestādi “Vīnodziņa”, mūzikas un mākslas skolu, pieaugušo un bērnu bibliotēkas, Abavas bibliotēku, kultūras namu, novada muzeju, komunālo un namu pārvaldi, informācijas centru, bāriņtiesu, dzimtsarakstu nodaļu, pašvaldības uzņēmumu “Sabiles veselības un sociālās aprūpes centrs”, veco ļaužu namu AF “Kalme”. Regulāri tiek izdota pašvaldības avīze “Sabiles Novada Vēstnesis”, kuru iedzīvotāji ir iecienījuši un gaida ar lielu interesi.

Runājot par problēmām, jāteic, ka iedzīvotāji no jebkuras reformas gaida tūlītējas pozitīvas pārmaiņas, kas diemžēl uzreiz nenotiek. Nopietnu projektu realizācija prasa vairākus gadus, tostarp arī optimālas domes struktūras izveidošanai vajadzīgs laiks un izsvērta pieeja. Par nākotni mēs domājam un ceram, ka 2003. gadam iesniegtie valsts investīciju projekti Sabiles vidusskolas sporta zāles celtniecībā un siltumapgādes sistēmas rekonstrukcijā vienā pilsētas daļā, kā arī Vides fondā iesniegtais projekts par notekūdeņu attīrīšanas iekārtu rekonstrukciju tiks atbalstīti.

Šobrīd valstī līdztekus ATR notiek arī valsts pārvaldes reforma. Kur izvietosies un attāluma ziņā kā iedzīvotājiem būs pieejami valsts administratīvo pakalpojumu centri — Vides veselības centrs, Vides pārvalde, Zemesgrāmatu nodaļa, Valsts ieņēmumu dienests, Zemes dienests un citi? Kā ar tiem varēs sazināties, vai tās būs tālsarunas? Kādēļ nedarbojas ATR un teritorijas attīstības saskaņotības princips? Tie ir tikai nedaudzi jautājumi, kurus var uzdot, un nebūt ne tikai lai savas pozīcijas aizstāvētu. Ļoti interesanti būtu uzklausīt citu “novadnieku” viedokli, viņu ieguvumus un zaudējumus.

Tiktāl Sabiles novada politiskās vadības redzējuma puse. Taču iebraucējam Sabile noteikti vispirms saistīsies ar Pedvāles muižas un dabas un skulptūru parka ansambli. Sabilē “Latvijas Vēstnesim” bija iespēja uzklausīt tēlnieka un Firkspedvāles muižas īpašnieka Ojāra Feldbergaieceres un darbu apkopojumu Abavas ielejas vides sakārtošanā un popularizēšanā.

Ojārs Feldbergs:

— Laikā, kad Latvija atguva neatkarību, 1991.gadā, esmu kļuvis saistīts ar Firkspedvāli. Tolaik nātrēm un dadžiem aizaugušu, nevienam nevajadzīgu vietu, ko, vēl neprivatizētu un mantinieku nekārotu, man ierādīja Sabiles pašvaldība.

Kāda iekšēja pārliecība man lika apstāties savos meklējumos. Pētot senākas šīs vietas liecības, ģeogrāfijas, ģeoloģijas, dabas un vēstures speciālistu atzinumus, atklāju, ka no 1875.gada dzimtbūšanas brīvlaišanas šo vietu ir apdzīvojis mans sencis zemnieks Ēvalds Ata dēls Feldbergs. Tā neviļus liktenis mani bija atvedis uz šo īpašumu, kas saista mani ar dzimtas iepriekšējām paaudzēm. Tās reizē arī radīja iespējas realizēt savas mākslinieka idejas.

Mana koncepcija balstās uz dabas ainavas, lauksaimniecības, kultūras mantojuma un mākslas integrāciju vienotā vidē. Sākot domāt, kā projektēt šo parku, nācās saskarties arī ar šīs vietas sociālekonomiskajām problēmām — bezdarbu, nabadzību, pesimismu, nihilismu. Tas krasi disonēja uz Abavas ielejas ainavas bagātā kultūrvēsturiskā mantojuma fona. Man likās un joprojām šķiet, ka, veidojot šādā vietā kultūras centru, parku, muzeju, jāveicina arī apkārtējās vides pilnveidošana. Sākot no 1992.gada, sadarbībā ar Abavas ielejas pašvaldībām, Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspekciju un Eiropas Padomes Kultūras mantojuma departamentu uzsākām dažādu programmu realizēšanu Abavas ielejas projektā. Projekts ir noslēdzies, tā laikā notika dažādi pasākumi, starptautiski semināri, kas bija virzīti uz līdzsvarotas vides attīstību un kultūras mantojuma saglabāšanu. Mūsu darba rezultāts ir īpaši aizsargājamās kultūrvēsturiskās teritorijas 90 kvadrātkilometru apjomā Abavas ielejas izveidošana. Un ieguvums, mūsuprāt, ir nenovērtējams, jo zemju privatizācijas, nekontrolētas apbūves un tirgus apstākļos pastāv draudi šīs kultūrvēsturiskās ainavas izjaukšanai. Diemžēl šai teritorijai nav administrācijas un budžeta.

— Tas nozīmē, ka jūsu darbība ir balstīta vairāk uz sabiedriskiem pamatiem?

— Jā, nav institūciju, kas kontrolē. Ja teritorijai atbilstoši likumdošanai ir kontrolējošais režīms, tiek prasīti saskaņojumi, lai neparādītos dažādas piebūves, jumti un netiktu degradēta teritorija. Šajos gados lielas cerības tika liktas uz vietējiem iedzīvotājiem, lai sekmētu tūrisma attīstību, taču gan valsts politikas, gan likumdošanas nostāja diemžēl ir veicinājušas skepsi un tūrisma attīstības ieceres palikušas ideju līmenī. Runa ir par sakariem, slikto ceļu stāvokli.

— Taču Pedvāle tomēr ir zināma ne tikai Latvijā. Kam tādā gadījumā pieder šie nopelni?

— Daudz kas atkarīgs no individualitātes un izpratnes. Cita vietā neviens negrib strādāt. Lielākoties Pedvālē paveiktais ir mana iniciatīva, taču profesionālu cilvēku trūkums Sabilē ir realitāte, tāpēc nākas meklēt cilvēkus pa citiem ceļiem un aicināt no Rīgas, īpaši vasarā Kultūras un Mākslas akadēmijas studentus, kas zina svešvalodas. Zināmā mērā paradoksāli: Sabilē ir bezdarbs, taču strādāt cilvēki diemžēl arī neraujas. Uz piedāvājumiem atsaucas tālumnieki. Tomēr ir atsevišķi cilvēki, uz kuriem varu paļauties.

— Kāda jums ir sadarbība ar vietējām pašvaldībām?

— Vēlētos to nākotnē redzēt labāku. Taču es apzinos, ka šobrīd pirmajā vietā ir sociālie jautājumi, bet vides labiekārtošanai, kultūras veicināšanai līdzekļu vienmēr trūkst. Tāpēc, ja arī no malas kāds griežas ar idejām, to atbalstam līdzekļu pietrūkst.

— Sakiet: vai izjūtat sevi piederīgu šai Abavas ielejas zemei?

— Es ļoti labi izjutu sevi, būdams Japānā, uzturēdamies tempļos un izjuzdams viņu kultūru. Es esmu panteists, neesmu ticīgs, bet man patīk daba. Tā mani iedvesmo, uztur ikdienas dzīvē, arī māksla, ko veidoju, ir saistīta ar dabas parādībām, jēdzieniem. Iespējams, tikpat labi kā šī, arī cita vieta Latvijā, ja būtu apmeties, veidotu šo noskaņu. Galvenais, manuprāt, ir dzimtenes apziņa, kura mentāli ir izveidojusi arī manu raksturu. Mums nav tuksnešu, kalnu, plašumu, bet intuitīvi sajūtami izmēri: mežs, bērzu birzs, krūmi, kas veido kā piederību, tā iekšējo izjūtu gammu.

— Ieskicējiet, lūdzu, dažas no jaunajām iecerēm!

— Tie ir ikgadējie mākslas projekti, kas uztur šo muižas teritoriju un funkcionē kā kultūras objekti. Viens no tādiem ir pērn aizsāktais mākslas projekts “Pirmelementi: uguns, ūdens, gaiss, zeme”. Tas sevī ietver izstādes, simpozijus, starptautiskus plenērus, konferences. Dažādu pasaules mākslinieku skaits, kas aizvadītajā gadā piedalījās, tuvojas diviem simtiem, bet apmeklētāju bija pāri par desmit tūkstošiem. Otrs projekts ir sadarbībā ar sabiedrisko organizāciju bezpeļņas fondu “Abavas ieleja”, kas ir manis veidots. Mērķis bija izveidot Sabilē laikmetīgās mākslas un kultūras mantojuma centru Sabiles sinagogas ēkā. Ar Zviedrijas valdības atbalstu un daļēju finansējumu šogad vasarā tiks pabeigta šīs ēkas restaurācija. Fonds ir uzsācis arī Sabiles ebreju kapu sakopšanu, notikušas arī senu vācu kapu sakopšanas talkas.

Zaida Kalniņa, “LV” pašvaldību lietu redaktore