Lai spēles noteikumi visā valstī visiem ir vieni

Par uzņēmējdarbības konkurences attīstību un pašvaldības normatīvajiem aktiem

Pēc Ekonomikas ministrijas pārraudzības institūcijas Konkurences padomes (KP) iniciatīvas notika KP, Pašvaldību lietu pārvaldes (PLP) un Latvijas Pašvaldību savienības (LPS) tikšanās, kuras mērķis bija pārrunāt pašvaldību iespējas noteikt ierobežojumus uzņēmējdarbības veikšanai un līdz ar to konkurences ierobežošanai savā teritorijā. Šī bija pirmā šāda veida tikšanās, un, kā skaidroja KP priekšsēdētājs Pēteris Vilks, lai arī līdz šim nav iemesla runāt par kādiem nopietniem ierobežojumiem, ir svarīgi situāciju apzināt un vienoties par turpmāko rīcību.

Konkurences padome, pēc P.Vilka teiktā, aizstāv valsts — visas sabiedrības un galvenokārt patērētāju, uzņēmēju intereses. Lai visi varētu darboties vienlīdzīgas konkurences apstākļos. Taču vairāk vai mazāk vienlīdzīgas konkurences pastāvēšana, kā atzīst PLP direktora vietniece Fatma Frīdenberga, ir ideāls mērķis, kuru reāli ir grūti sasniegt.

Viens no KP uzdevumiem, kas vairāk varētu būt attiecināms uz pašvaldībām, ir novērst normatīvo aktu pārkāpumus, kas varētu izkropļot konkurences aizsardzību, saglabāšanu un attīstību. Konkurences padomei, sadarbojoties ar pašvaldībām, ir jāsniedz palīdzība konkurences aizsardzībā, saglabāšanā un attīstībā, jāuzrauga, lai tirgus dalībnieki ļaunprātīgi neizmantotu izņēmuma stāvokli un tiktu novērsta negodīga konkurence saskaņā ar Konkurences likumu un starptautiskajiem līgumiem.

Savukārt PLP pārraudzībā ir pašvaldību izstrādāto normatīvo aktu reģistrēšana un pārraudzība.

Kā atzina sarunas dalībnieki, šī tikšanās bija lietderīga arī tāpēc, ka viesa skaidrību par pušu kompetenci un lemšanas tiesībām administratīvo un likumdošanas aktu pieņemšanā.

KP darbībā ir gadījumi, kad savstarpēji saskaras pašvaldību darbība privāto un publisko tiesību jomā. Tāpēc arī ir iemesls noskaidrot, vai pašvaldību noteiktie ierobežojumi saistošo noteikumu formā atbilst pārējām likumdošanas normām. Kā piemērs tika minēta pasažieru pārvadājumu sakārtošana, kur pašvaldībai ir pienākums nodrošināt pasažieru pārvadājumus savā teritorijā, kā arī izsniegt licences privātā sektora interesentiem, kas vēlas veikt šādu uzņēmējdarbību. Cits piemērs — pašvaldību noteikts tirgus un konkurences attīstības ierobežojums, lai kavētu lielveikalu attīstību savā teritorijā.

Uzņēmējiem ir jādara skaidri zināmi un normatīvajos aktos deklarēti nosacījumi, kas ļauj prognozēt viņu darbības iespējas, liek izvērtēt varbūtējo investīciju apjomus.

Pašvaldības atteikums izsniegt attiecīgo licenci nevar būt pamatots ar to, ka ar šo uzņēmējdarbības veidu nodarbojas pašvaldības uzņēmums. F.Frīdenberga noliedz, ka šobrīd pašvaldībās ir pieņemti un ar PLP saskaņoti jelkādi pašvaldības saistošie noteikumi, kas ir ierobežojoši uzņēmējiem. Runa varētu būt vienīgi par konceptuāliem pašvaldības lēmumiem attīstības plānu izstrādē, kas akcentē prioritātes, taču kategoriskā formā nenoliedz pretējo viedokli.

“Ja kādu kultūrvēsturisku vai citu pamatotu apsvērumu dēļ pašvaldība lemj par to, ka tās teritorijā prioritāri nebūs lielveikalu un pašvaldība to izveidi īpaši neatbalstīs, Pašvaldību lietu pārvalde nevar noliegt pašvaldībai tās izvēli prioritātēs. Taču šāds lēmums arī nenozīmē, ka pašvaldība neļaus savā teritorijā šādiem lielveikaliem darboties. Likums “Par pašvaldībām” nosaka, ka pašvaldības uzdevums ir tās iedzīvotāju un arī uzņēmēju aizstāvība, un, ja tas tiek darīts saprāta un likumā noteiktajās robežās, es nesaskatu ļaunumu vietējo uzņēmēju atbalstam,” atzīst F.Frīdenberga. Kā gadījumus, kad saistošo noteikumu formā pašvaldība centās radīt ierobežojumus, viņa minēja pirms vairākiem gadiem noteiktos ierobežojumus alkohola tirdzniecībā. Taču ierobežojumi netika Pašvaldību lietu pārvaldē akceptēti un tos nosūtīja atpakaļ labojumu veikšanai.

Savukārt Pēteris Vilks uzskata: “Ierobežojumiem ne vienmēr ir juridisks pamats, to atzinušas arī pašvaldības, kurās ierobežojumi bijuši noteikti. Pašvaldības cenšas aizstāvēt vietējos uzņēmējus, pieļauju, ka pastāv vēl kādi sociāli ekonomiskie apstākļi, kas sekmē šādu lēmumu pieņemšanu. Taču, manuprāt, daudzos gadījumos tas ir arī zināms provinciālisms, nosakot savus noteikumus. Konkurences padomes uzdevums ir veicināt konkurenci visās tautsaimniecības nozarēs, un sabiedrības un jebkura patērētāja interesēs ir saņemt preces par visefektīvāko piedāvājumu, savukārt šāds piedāvājums var veidoties tikai konkurences apstākļos.”

Nenoliedzami, ka pašvaldībām, jo īpaši mazajām, ir lielas problēmas ar investīciju piesaisti, ar infrastruktūras objektu sakārtošanu un jaunu būvniecību, un katrs no jauna ienācis objekts tās teritorijā veido arī infrastruktūru. Taču arī PLP direktora vietniece un juridiskās daļas vadītāja Fatma Frīdenberga atzīst, ka domstarpības ar iespējamiem investoriem rodas vairāku iemeslu dēļ. Viens no tiem ir uzņēmēju vēlmes savas darbības veikt konkrētas teritorijas konkrētā vietā. Tas lielākoties ir pretrunā ar šīs pašvaldības apstiprinātu teritorijas attīstības plānojumu, kas ir pašvaldības saistošo noteikumu formā pieņemts dokuments un normatīvais akts, kā arī uzņēmēju interese par tām teritorijām, kurās jau ir attīstīta infrastruktūra. “Tādu teritoriju, kas ar prieku aicinātu pie sevis darboties, piemēram, lielveikalus, Latvijā netrūkst. Taču šie aicinājumi nav saistoši šiem uzņēmējiem. Noteikt būvniecības un uzņēmējdarbības ierobežojumus konkrētās vietās pašvaldības teritorijā ir atļauts, un tas nenozīmē, ka tiek noliegta būvniecība vai uzņēmējdarbība vispār,” saka F.Frīdenberga. To apliecina arī konkrēts plašsaziņas līdzekļos izskanējušais piemērs par Valmieras pašvaldības nostāju lielveikalu tīkla ienākšanai un uzņēmējdarbības veikšanai pilsētā. Valmieras dome nodos sabiedriskajai apspriešanai projektu par 18 iespējamajām lielveikalu izbūves vietām pilsētas teritorijā, kuras lielveikalu izbūvēšanai piedāvās ārpus pilsētas centra. Saskaņā ar domes lēmumu pilsētas centra daļā nav pieļaujama jaunu lielu platību tirdzniecības objektu izbūve. Pēc sabiedriskās apspriešanas tiks pieņemts galīgais lēmums par izmaiņu izdarīšanu Valmieras pilsētas teritorijas plānojumā.

Nenorādot uz konkrēto piemēru, P.Vilks uzskata, ka pašvaldības kopumā par maz vērības pievērš izstrādāto teritorijas attīstības plānojumu sabiedriskajai apspriešanai, ierobežoti uzklausot gan uzņēmēju, gan iedzīvotāju intereses. Kaut arī sabiedrības kūtrums šādu dokumentu publiskā apspriešanā nav jaunums, par iedzīvotājiem kā patērētājiem būtu jādomā īpaši, jo galarezultātā, pakalpojumu saņemot, tieši viņi ir zaudētāji, ja piedāvātais ir mazāk efektīvs. Pašvaldību izstrādātajiem sociāli ekonomiskās attīstības plāniem ir jābūt konstruktīvākiem, tajos nav pieļaujams pretrunīgu nostāju izklāsts, uz kuru pamata izdevīgā situācijā var pieņemt pretējus lēmumus. Arī no tiesiskā viedokļa šādu nekonsekventu koncepciju izmantošana nav pieļaujama.

Latvija ir maza valsts, un, pašvaldību administratīvo teritoriju ietvaros nosakot ierobežojumus un neielaižot tirgū kaimiņus, šis tirgus veidojas nodalīts. Kā kompromiss, pēc P.Vilka domām, varētu būt visām pusēm saprotami, skaidri noteikti un izpildāmi nosacījumi. Nosakot administratīvus šķēršļus, pašvaldībai ir jārēķinās, ka sekas var būt uzņēmējdarbībai kā veicinošas, tā arī bremzējošas.

No jaunā Konkurences likuma spēkā stāšanās brīža uz pašvaldībām, kad tās darbojas kā tirgus dalībnieks un privāto tiesību subjekts, ir attiecināmas šā likuma prasības. Iepriekšējā likumā šādas normas nebija.

LPS un PLP atbalstīja KP ierosinājumu, aicinot tikties un diskutēt ar pašvaldību vadītājiem LPS komiteju sēdēs, PLP informatīvajās sanāksmēs par apsvērumiem ierobežojumu noteikšanā un konkurences veicināšanā. Jo Konkurences padomei saskaņā ar tās darba uzdevumiem ir tiesības izvērtēt citu institūciju sagatavotos normatīvo aktu projektus, ja tajos ietvertas tirgus mehānismu ietekmējošas normas, kuru realizācija tieši vai netieši var radīt draudus konkurences aizsardzībai, saglabāšanai vai attīstībai. Tādējādi sarunas varētu būt par to, lai pašvaldību saistošajos noteikumos noteiktās ierobežojumu normas neveicinātu konkurences ierobežošanu.

“Nereti tiek pārprasti KP uzdevumi un būtība. Mēs nerūpējamies par uzņēmēju peļņu, gluži otrādi — tirgus efektīvas konkurences apstākļos uzņēmēju peļņa samazinās,” tā secina P.Vilks. Tā kā KP uzdevumos ietilpst arī dot atzinumus par tirgus dalībnieku un to amatpersonu darbības atbilstību spēkā esošajiem konkurenci reglamentējošiem normatīvajiem aktiem, sarunas rezultātā puses vienojās par rīcību, ja KP nonāk kāds, viņuprāt, konkurenci un uzņēmējdarbību ierobežojošs pašvaldības lēmums, — saziņā ar PLP izvērtēt tā likumīgo pusi.

Kā atzina F.Frīdenberga, ne tikai pašvaldībām ir iemesls pārmest konkurenci un uzņēmējdarbību ierobežojošas nostādnes. Ir apšaubāmi gadījumi arī valsts un starptautiskā līmenī: “Ja Latvijā ienākošajām ārvalstu programmām nolikumā ir prasība pēc noteikta ilguma pieredzes (10 un vairāk gadu) un pamatīga līdzfinansējuma, vai tā nav vēl lielāka diskriminācija un konkurences ierobežošana, jo tādējādi vietējie uzņēmumi automātiski tiek izslēgti no spēles.”

Zaida Kalniņa, “LV” pašvaldību lietu redaktore