Kad mūsu nākotne izšķīrās frontē un pie sarunu galda

Par pirmajiem Latvijas diplomātiem Igaunijā:
Jāni Ramanu un Markusu Gailīti

Dr. habil. hist. Rihards Treijs — “Latvijas Vēstnesim”

No mācītāja par diplomātu

Pirmā kaimiņvalsts, ar kuru neatkarīgā Latvija sāka diplomātiskos sakarus, bija Igaunija: jau nepilnu mēnesi pēc patstāvības proklamēšanas saskaņā ar Ministru prezidenta K.Ulmaņa un ārlietu ministra p.v.i. A.Zēberga 1918. gada 13. decembra lēmumu luterāņu garīdznieks Jānis Ramans (1871—1957) tika iecelts par Pagaidu valdības pārstāvi Rēvelē (resp., Tallinā) (Latvijas Valsts vēstures arhīvs, 2570. fonds, 14.apr., 1227. lieta, 41.lp.; turpmāk LVVA). Igaunija bija arī pirmā Baltijas valsts, kuru 1919. gada februāra sākumā apmeklēja Latvijas premjerministrs, lai stātos sakaros ar kaimiņvalsti un izveidotu savienību cīņā pret kopējiem ienaidniekiem — vispirms lieliniekiem, pēc tam arī vāciešiem.

Sarunas ar igauņu vadītājiem, ministru prezidentu K.Petsu ieskaitot, noritēja sekmīgi, un principā tika izlemts jautājums par Ziemeļlatvijas armijas organizēšanu, izraugot par tās virspavēlnieku pulkvedi J.Zemitānu un pilnvarojot to kopā ar konsulu J.Ramanu slēgt ar otro pusi nepieciešamos līgumus. Vienošanos ar Igauniju viņi Latvijas vārdā parakstīja 1919. gada 18. februārī. Pēc šā līguma K.Ulmaņa valdība varēja organizēt latviešu karaspēku Igaunijas teritorijā. Līdz nonākšanai Latvijā tā daļas bija padotas Igaunijas armijas virspavēlniecībai. Tomēr latviešu karavīrus varēja izmantot tikai igauņu dienvidfrontes operācijās. Kaimiņvalstij vajadzēja, cik bija tās spēkos, apgādāt Ziemeļlatvijas armiju pret samaksu ar visu nepieciešamo. Uz šā līguma pamata izveidoja divus kājnieku pulkus, partizānu pulku, divas baterijas un jātnieku eskadronu.

Pēc Cēsu kaujām 1919. gada jūnijā ar vācu karaspēku, kurās latviešu vienībām neatsveramu palīdzību sniedza igauņu ieroču brāļi, iznesot cīņu smagumu uz saviem pleciem, J.Ramans piedalījās Latvijas un Igaunijas sadarbības līguma sagatavošanā. Abas valstis 21. jūlijā parakstīja vienošanos par vācu karaspēka daļu teritoriālu ierobežošanu, kopēju cīņu pret sarkanarmiju, savstarpēju aizdevumu kārtošanu un robežu noteikšanu. Līgumā bija paredzēts, ka Latvijas valdība darīs visu iespējamo, lai vācu karaspēks pildītu Antantes misijas norādījumus un atkāptos uz Daugavas kreiso krastu. K.Ulmaņa valdība deva solījumu nepieļaut jebkādu Igaunijai naidīgu karaspēka daļu formēšanu Latvijas teritorijā. Tā apņēmās no 27. jūlija uzņemties atbildību par fronti pret lieliniekiem dienvidos no Lubāna, bet tuvākajā laikā arī ziemeļos no Lubāna līdz Alūksnes ezeram. Līgumā bija noteikts, ka Latvijas valdība atlīdzinās izdevumus, kas otrai pusei bija radušies, apbruņojot un apmācot latviešu karaspēka vienības. Šo maksājumu veidu un termiņu noteikšanai bija paredzēts, ka tiks izveidota kopēja komisija. Līdzīgu komisiju — pa 5 locekļiem no katras puses — bija domāts organizēt galīgas valsts robežas noteikšanai starp abām līgumslēdzējām pusēm.

Jādomā, ka J.Ramans kā Rīgā, tā Rēvelē bija parādījis sevi kā spējīgu darbinieku, jo Ministru kabinets 1919. gada 29. augustā apstiprināja viņu par pilnvaroto lietvedi kaimiņzemē (LVVA, min. 1., 41.lp.). Tas bija laiks, kad nobrieda Bermonta uzbrukums Rīgai, kas galu galā varēja apdraudēt arī Igauniju. J.Ramans bija liecinieks Latvijas un Igaunijas delegācijas sarunām liktenīgajās oktobra dienās Rēvelē, kad bermontieši jau svinēja uzvaru Torņakalnā, bet igauņu pārmērīgo prasību dēļ dialogs par palīdzību beidzās bez rezultātiem. Šis rūgtais kauss bija jāiztukšo arī latviešu diplomātam.

Kad Ministru kabinets 1920. gada 5. janvārī iecēla par sūtni Igaunijā Markusu Gailīti (par viņu nākamajā rakstā), J.Ramans turpināja strādāt par sūtniecības padomnieku, vienlaikus izpildot Latvijas konsula pienākumus, kā arī sūtņa atbūtnes laikā viņa uzdevumus.

Bojātas veselības dēļ J.Ramans 1920. gada 10. maijā atlūdzās no amata un atgriezās dzimtenē, lai turpinātu strādāt par mācītāju. 30. gados viņš kalpoja Doles draudzē, kur bija to darījis arī pirms pasaules kara. Par Jāņa Ramana dzīves pēdējo posmu ziņu ir ļoti maz. Varbūt var palīdzēt kāds no “Latvijas Vēstneša” lasītāju pulka?

Karavīrs, diplomāts un politiķis

Tās bija pašas galvenās, bet ne vienīgās Dzērbenes draudzes skolotāja dēla, 1882. gada 27. jūnijā dzimušā Markusa Gailīša nodarbes viņa tikai sešus gadu desmitus garajā mūžā, kuru pārtrauca Baigais gads ar visām no tā izrietošajām sekām.

Jaunais vidzemnieks bija zinībkārs puisietis. Viņam nepietika ar vietējo draudzes skolu. Vajadzēja doties uz Rīgu, lai absolvētu Pētera I reālskolu, bet 1911. gadā Politehnisko institūtu, iegūstot pirmās šķiras būvinženiera grādu. Pēc tam darbs piecu gadu garumā dažādos uzņēmumos un firmās, kuru pārtrauca Pirmais pasaules karš. Tāpat kā simti un tūkstoši latviešu jaunekļu M.Gailītis gāja strēlniekos. 1917. gadā viņš pabeidza Vladimira karaskolu Petrogradā. Un atkal ierakumi.

Ar lieliniekiem jaunajam virsniekam nebija ejams viens ceļš, tāpēc viņš nebija to vidū, kuri atkāpās uz sarkano Krieviju. M.Gailītis vēlējās iet vienu ceļu ar tikko nodibinājušās neatkarīgās Latvijas topošo nacionālo karaspēku. Vācu okupācijas laikā sabijis Valkā un dzimtajā pusē, viņš 1918. gada rudenī mēroja kilometrus uz Rīgu, lai tur kļūtu par vienu no Kalpaka bataljona Atsevišķās studentu rotas organizētājiem un tās komandiera kapteiņa N.Grundmaņa adjutantu (LVVA, 2570.f., 14.apr., 444.l., 15.lp.). Kopā ar saviem cīņu biedriem M.Gailītis 1919. gada sākumā atkāpās uz Liepāju.

Latvijas Pagaidu valdības norīkots, viņš 1919. gada februāra sākumā aizbrauca uz Rēveli, bet pēc Valkas atbrīvošanas uz turieni, lai strādātu kā K.Ulmaņa valdības pilnvarotais Ziemeļlatvijā. M.Gailīša noorganizētajā civilpārvaldē par finansu ministru (skanēja jau diži lepni...) tika iecelts Valmieras rūpnieks A.Pētersons, par zemes un pārtikas lietu kārtotāju — agronoms V.Gulbis (20. un 30. gados patiešām ministrs), par tieslietu pārzini — advokāts M.Antons utt.

Pēc 16. aprīļa puča Liepājā Ziemeļlatvijas civilpārvalde bija vienīgā likumīgās valdības iestāde, kas varēja netraucēti darboties. Ar konsula J.Ramana gādību tā nosūtīja sabiedroto misijām igauņu galvaspilsētā 24 organizāciju un pagastu pārstāvju parakstītu memorandu, kurā viņi prasīja atjaunot K.Ulmaņa valdību un uzdot Vācijai atsaukt no Latvijas ģenerāli fon der Golcu.

Pēc latviešu un igauņu karaspēka uzvaras Cēsu kaujās civilpārvalde no Valmieras pārcēlās uz Cēsīm, kur tā darbojās 1919. gada jūlijā un augustā, un tai bija pakļauta Vidzemes lielākā daļa. Par M.Gailīša palīgu kļuva agronoms H.Celmiņš (brīvvalsts laikā vairākkārt Ministru prezidents un ministrs). Viņu vadībā sākās Ziemeļlatvijas vācbaltiešu muižu sekvestrēšana valsts zemju fondā, tādējādi ievadot agrāro reformu Latvijā. Civilpārvalde izdeva pat savas pastmarkas, kā arī likumu un rīkojumu krājumu. 22. jūlijā M.Gailītim nāca klāt vēl viens atbildīgs uzdevums — valdība iecēla viņu par Latvijas un Igaunijas satiksmes un attiecību komisijas priekšsēdētāju (LVVA, min. lieta, 15. lp.). Taču maz ko viņš paspēja padarīt šajā laukā, jo drīz vien bija klāt jaunas briesmas valstij — bermontiāde.

Kad Bermonta armija jau draudēja ieņemt Rīgu, M.Gailīti kā pieredzējušu karavīru atkal nosūtīja uz fronti. Viņš kā jaunformētā Studentu bataljona komandiera sevišķu uzdevumu virsnieks piedalījās pilsētas aizstāvēšanā un pēc tam Jelgavas atbrīvošanā. Par varonību kaujās pie Daugavas tiltiem drosmīgo leitnantu vēlāk apbalvoja ar Lāčplēša Kara ordeni.

Un atkal ārēji šķietami mierīgs darbs. Ārlietu ministra Zigfrīda Meierovica 1919. gada 22. novembrī parakstītajā apliecībā teikts, ka Markuss Gailītis — artilērijas leitnants inženieris — ir Ārlietu ministrijas priekšstāvis Igaunijas–Latvijas robežu komisijā Valkā (LVVA, min. 1., 5.lp.). Ar valdības 1920. gada 5. janvāra lēmumu viņš, kas šajā īsajā laika sprīdī jau bija kļuvis par virsleitnantu, tika iecelts par Latvijas sūtni Igaunijā, skaitot no 1919. gada 16. decembra (turpat, 10.lp.).

Jaunā diplomāta pirmais uzdevums bija 20. janvārī piedalīties Z.Meierovica vadītās Latvijas delegācijas sastāvā Helsinku konferencē, kur notika sākummēģinājums izveidot piecu Baltijas valstu — Latvijas, Lietuvas, Igaunijas, Somijas un Polijas — savienību. Tiesa, tas neizdevās, taču zināmi rezultāti sadarbības veicināšanā tika gūti.

Somijas galvaspilsētā pārrunāja arī Latvijas un Igaunijas robežu strīdu, bet nolēma to atlikt, izšķirot nākamajā konferencē. Saprotams, ka M.Gailītis to nevarēja gaidīt. Viņam savu pilnvaru un iespēju robežās vajadzēja nekavējoties piedalīties minētā jautājuma risināšanā.

Situācija 1919. gada beigās un 1920. gada sākumā lielos vilcienos bija aptuveni šāda. Zināmas igauņu aprindas vēlējās iekļaut Igaunijā arī ingru un krievu zemes līdz Petrogradai, kā arī plašu apgabalu Ziemeļvidzemē līdz Salacai un Alūksnei. Latvija savukārt piedāvāja otrai pusei tikai Valku līdz Varžupītei, paturot sev Lugažu priekšpilsētu. Attiecības saasinājās, kad ģenerālis E.Peders 1919. gada 24. decembrī pieprasīja, lai visas latviešu valsts un pašvaldības iestādes piecu dienu laikā izvācas no Valkas, kā arī no teritorijas, kas atrodas ziemeļos no Salacas–Svētupes–Strenču–Alūksnes līnijas, piedraudot ar savas 3. divīzijas iejaukšanos.

Veselais saprāts tomēr uzvarēja, un starpvalstu sarunas 1920. gada 15. janvārī atsākās, ar pārtraukumiem turpinoties arī gada otrajā pusē. Latvija ierosināja nodot robežjautājumu šķīrējtiesai. Lielbritānijas pilnvarotais Baltijā pulkvedis S.Dž.Talentss ieteica nodibināt jauktu latviešu un igauņu robežu komisiju neitrāla angļu pārstāvja vadībā. Abas valstis pieņēma šo ieteikumu un lūdza pulkvedi vadīt šo komisiju. S.Talentss ar saviem palīgiem aprīļa beigās sāka darbu. Taču maijā un jūnijā domstarpības atkal kļuva asas. Tomēr jūlija sākumā izdevās panākt kompromisu, un ar augstā viesa palīdzību abas puses beidzot vienojās par strīdīgajām teritorijām, Roņu salas jautājumu un citu mazāk aktuālu problēmu atrisināšanu atliekot uz vēlāku laiku (no minētās salas Latvija atteicās 1923. gada beigās). Valkas galveno daļu ieguva Igaunija. Latvija saņēma Lugažu priekšpilsētu, Ipiķu, Ainažu, Jaunrozes un Veclaicenes pagastu, kaimiņvalsts — Plāteres un Cores pagastu un daļu no Omuļu pagasta. Starpvalstu konvenciju parakstīja 1920. gada 19. oktobrī.

M.Gailīša statuss šo sarunu un diskusiju beigu posmā jau bija mainījies. Viņu 1920. gada aprīlī ievēlēja Satversmes sapulcē. Tā kā tās loceklim nebija tiesību ieņemt amatu valsts dienestā, M.Gailītis 1920. gada 6. jūnijā lūdza Z.Meierovicu atbrīvot viņu no sūtņa pienākumiem. Ministru kabinets 9. jūlijā apmierināja šo iesniegumu (LVVA, min. 1., 24.lp.).

No šā laika M.Gailīša darba dzīve apmēram desmit gadu ritēja galvenokārt Saeimas un valdības namos. Parlamentā viņš darbojās Satversmes izstrādāšanas, karalietu, agrārlietu un citās komisijās, bet, pats galvenais, visnotaļ aktīvi piedalījās agrārreformas projekta sagatavošanā un priekšācelšanā deputātiem. Par šo viņa darbības pusi, kā arī paveikto zemkopības ministra amatā (1925.g. marts — 1926.g. decembris) jau esmu rakstījis (grāmatā “Latvijas valsts un tās vīri” — R., 1998. — 482.–484. lpp.), tāpēc šajā apcerē par citiem virzieniem M.Gailīša parlamentārajās aktivitātēs.

Satversmes sapulces IV sesijas 4. sēdē 1921. gada 27. septembrī M.Gailītis karalietu komisijas vārdā referēja par likumprojektu — Latvijas brīvības cīnītāju piemiņas diena. Viņš vispirms ar gandarījumu atzīmēja, ka komisija šo projektu, kuru bija ierosinājušas piecas frakcijas, aiz kurām stāv divas trešdaļas deputātu, pieņēma vienbalsīgi. (Pārāk bieži tā negadījās! — R.T.) M.Gailītis tālāk pamatoja savu un savu kolēģu viedokli, kāpēc par šādu datumu vajadzētu izvēlēties 22. jūniju — Cēsu kauju triumfa dienu. Pirmkārt, tāpēc, ka uzvara šajās cīņās bija izejas punkts tālākajām uzvarām līdz Latvijas pilnīgai atbrīvošanai. Otrkārt, šis datums iekrīt vasarā, kad daba pati sniedz “puķu balvas, ar ko pušķot varoņu kapus”. Treškārt, vasarā ir skolu brīvlaiks, kad jaunatne un inteliģence nav koncentrēta tikai Rīgā, un šī diena varēs būt “visas latvju tautas svētku diena”. Referents vēlreiz sīki pastāstīja deputātiem par Cēsu kauju norisi un to vēsturisko nozīmi Latvijas likteņos.

Viņam oponēja divi parlamentārieši — J.Goldmanis (Zemnieku savienība) un J.Kindzulis (Latgales zemnieku partija), iesakot par atzīmēšanas laiku izvēlēties 11. augustu — dienu, kad 1920. gadā tika parakstīts Latvijas un Krievijas miera līgums. Savukārt ar viņiem nebija vienisprātis F.Cielēns un J.Celms (sociāldemokrāti), kā arī neatkarīgais deputāts O.Nonācs. Balsošanā nepārprotami uzvarēja 22. jūnija aizstāvju viedoklis — pret balsoja tikai seši tautas kalpi. No šā laika brīvības cīnītāju piemiņas dienu visā Latvijā plaši atzīmēja.

Otrajam jautājumam bija, tā sakot, personpatriotisks skanējums: parlamenta III sesijas 21. sēdē 1921. gada 20. aprīlī M.Gailītis agrārkomisijas vārdā ziņoja par zemes piešķiršanu armijas virspavēlniekam ģenerālim Jānim Balodim. Arī šajā jautājumā komisijas atzinums bija bijis vienbalsīgs. Komisija vienīgi cita starpā tika izsvītrojusi valdības ieteiktā likumprojekta nosaukumā vārdus “par sevišķiem nopelniem”. M.Gailītis, runājot par ģenerāļa nopelniem, galvenokārt akcentēja viņa nozīmīgo lomu latviešu tautas cīņas vadīšanā pret Bermonta armiju, vienlaikus gan norādot, ka šim gadījumam vajadzētu palikt vienīgajam izņēmumam vispārējā zemes piešķiršanas kārtībā.

Galvenais opozīcijas runātājs un iebildumu cēlājs bija sociāldemokrāts A.Rudevics, kas vienīgais devās uz katedru trīs reizes. Viņa kontrarguments pēc būtības bija viens — 100 hektāru lielas saimniecības piešķiršana ģenerālim nozīmēšot atceļu uz lielgruntniecību Latvijā. A.Rudevics aizrunājās tik tālu, ka beigās ierosināja pieņemt nevis likumu par J.Baloža godināšanu, bet likumu par zemes piešķiršanu... Latvijas tautas armijas nezināmam invalīdam. Izņemot sociāldemokrātu A.Buševicu, šis absurdais priekšlikums parlamentā atsaucību neguva. Komisijas ierosinājums saņēma 85 balsis, 37 deputātiem atturoties. Pret balsu nebija. Šāda lēmuma rezultātā ģenerālis J.Balodis saņēma Līvbērzes pagasta Upesmuižu.

M.Gailītis tikpat rosmīgi strādāja 1920. gadā nodibinātās Lāčplēša Kara ordeņa domes pirmajā sastāvā, 2. Saeimā (1925—1928), jau minētajā zemkopības ministra amatā un citos valsts un sabiedriskos institūtos. 20. gadu beigās un 30. gados viņš pievērsās arī finansiālajai un saimnieciskajai darbībai. No 1932. gada viņš bija akciju sabiedrības “M.Gailītis un biedrs” valdes priekšsēdētājs, no 1939. gada — Rīgas pilsētas Diskonta bankas direktors utt.

Baigā gada jūnijā arī Markusam Gailītim vajadzēja mērot sāpju ceļu uz vienu no gulaga nometnēm Kirovas apgabalā, kur viņš, dzimteni vairs neredzējis, jau 1942. gada 14. jūlijā aizgāja pa veļu taku. Viena no Latvijas diplomātijas aizsācējiem raženais mūžs pirms laika bija beidzies.