Par vienotu sabiedrību kā Igaunijā, tā Latvijā

Pēc Saeimas Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisijas vizītes Igaunijā

Pirmdien un otrdien, 26. un 27. martā, Saeimas Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisijas septiņi pārstāvji uzturējās darba vizītē Igaunijas galvaspilsētā Tallinā, lai tur iepazītos ar kaimiņu pieredzi valsts programmas “Integrācija igauņu sabiedrībā 2000. — 2007. “ īstenošanā. Delegācijas sastāvā bija komisijas priekšsēdētājs Antons Seiksts, komisijas priekšsēdētāja biedre Viola Lāzo, komisijas locekļi Inese Birzniece, Ilmārs Geige, Miroslavs Mitrofanovs, Juris Vidiņš un Ērika Zommere. Vizītes laikā Saeimas deputātiem bija tikšanās ar etnisko lietu ministri Katrinu Saksu ( Katrin Saks ), Neigauņu integrācijas fonda direktoru Mati Luiku ( Mati Luik ), Pilsonības un migrācijas dienesta direktori Mari Pedaku ( Mari Pedak ), Starptautisko un sociālo pētījumu institūta direktoru Raivo Vetiku ( Raivo Vetik ), NVO Cilvēktiesību informācijas centra direktoru Alekseju Semjonovu, kā arī ar Igaunijas parlamenta dažādu frakciju pārstāvjiem un tā amatpersonām.

Vakar pēc atgriešanās no Igaunijas komisijas deputāti preses konferencē informēja par neilgās, bet piesātinātās vizītes laikā gūtajiem iespaidiem un izteica arī savus viedokļus par sabiedrības integrācijas procesiem Igaunijā un Latvijā.

Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisijas priekšsēdētājs Antons Seiksts:

— Mēs parasti politiskās debatēs pamatojamies uz Rietumeiropas vai Ziemeļeiropas valstu pieredzi un bieži vien tiecamies to piemērot Latvijai. Taču diemžēl ļoti reti ir tādi gadījumi, kad Saeimas deputāti vispirms censtos rūpīgi izpētīt vēsturiski un politiski radniecīgo kaimiņvalstu pieredzi.

Līdz ar to šis mūsu brauciens uz Igauniju ir uzskatāms par patīkamu izņēmumu. Gribu arī pateikt, ka komisijas locekļi vienprātīgi un ar pateicību augstu novērtēja Latvijas vēstniecības veikumu vizītes sagatavošanā.

Ļoti interesanta mums bija trīs stundu ilgā saruna ar etnisko lietu ministri. Diemžēl Latvijas valdībā šāda posteņa joprojām nav, lai gan pie mums šajos jautājumos situācija ir sarežģītāka nekā Igaunijā. Protams, divu dienu laikā nonākt pie vispusīgiem un pamatīgiem vērtējumiem ir pagrūti. Taču pirmais iespaids man radās tāds, ka Igaunijas sabiedrība un arī politiskās aprindas ir konsolidētākas nekā Latvijā. Mēs runājām Igaunijas parlamentā arī ar tiem opozīcijas pārstāvjiem, kas nav igauņi. Un no viņu puses nebija nekādu šaubu par integrācijas vajadzību, par 1940. gada notikumu un to seku objektīvo novērtējumu. Viņuprāt, krievu vidē tiek runāts tikai par to, kā šīs sekas praktiskā un konstruktīvā veidā pārvarēt, piedaloties it visiem sabiedrības slāņiem. Es ļoti vēlos, lai arī mums tuvākā nākotnē būtu līdzīga situācija.

Vēl otrs iespaids, ko es gribētu īpaši izcelt. Mēs, diezgan rūpīgi iepazīstoties ar Igaunijā krievu valodā iznākošajiem preses izdevumiem, bijām patīkami pārsteigti, ka tajos valda konstruktīvisma gars un nav politiskās norobežošanās. Mums radās iespaids, ka pretstatā Latvijai, kur latviskā un nelatviskā prese dzīvo katra savā nišā un vairāk rūpējas par to, kā iekost otram, nevis sadarboties, Igaunijā starp preses izdevumiem notiek korekta domu apmaiņa konstruktīvā valstiski lojālā gaisotnē. Acīmredzot Igaunijā etnisko jautājumu risināšanā jau ir sasniegta trešā stadija — konstruktīva sadarbība, bet jau ir pārvarētas pirmās divas — atsvešinātība un vienaldzība.

Komisijas priekšsēdētāja biedre Viola Lāzo:

— Vispirms gribētu atgādināt to fonu, uz kura tiek realizētas integrācijas programmas Igaunijā un Latvijā. Un, proti, deviņdesmito gadu sākumā abās valstīs gan igauņu, gan latviešu vidū daļēji bija izplatījies tāds mīts, ka lietas atrisināsies pašas no sevis, ka, lūk, “krievi” aizbrauks projām. Deviņdesmito gadu vidū kļuva skaidrs, ka “krievi”, protams, nekur neaizceļos. Jāteic, ka igauņi jau pašā sākumā bija mums kādu solīti priekšā politisko paredzējumu ziņā. Pieņemot un īstenojot pilsonības likumu, igauņi pieļāva divus grupveida izņēmumus. Pirmkārt, pilsonība gandrīz vai bez ierunām tika piešķirta visiem etniskajiem igauņiem, kas dzīvo citās zemēs.

Otrkārt, pilsonību piešķīra visām tām personām un viņu laulātajiem, kas atbalstīja Igaunijas Pilsoņu kongresa lēmumus. Tādai attieksmei pastāvot, Latvijā pilsonību būtu ieguvuši visi tie lojāli noskaņotie cilvēki — neatkarīgi no viņu tautības — ,kas tajos gados atbalstīja mūsu valsts neatkarību. Un tad visas tās integrācijas programmas, par kurām mēs šodien diskutējam uz neliela aizvainojuma fona, būtu īstenotas pavisam citādi. Laikam gan šie divi deviņdesmito gadu sākuma lēmumi pilsonības jautājumā Igaunijā daļēji ir atvieglojuši vēlākos sabiedrības integrācijas procesus.

Man tomēr radās iespaids, ka mums nebūtu pārlieku daudz jāmācās no igauņiem. Jo Latvijā sabiedrības integrācijā un etnisko jautājumu risināšanā daudzās jomās ir izdarīts vairāk nekā Igaunijā. Taču igauņi savus sasniegumus aizvien prot veiksmīgāk pasniegt un prezentēt — ne tikai savā valstī un Baltijas telpā, bet, būdama Eiropas Savienības kandidātvalsts, arī dažādās Eiropas politiskajās un finansu institūcijās. Līdz ar to tiek radīts mānīgs iespaids, ka igauņi ir vairāk paveikuši. Gribētos teikt, ka Latvijas integrācijas programma visumā ir augstāk vērtējama. Kaut vai tāpēc, ka mēs to sagatavojām vēlāk un bijām ņēmuši vērā igauņu kļūdas.

Mēs ļoti rūpīgi izpētījām un izanalizējām Igaunijas integrācijas fonda darbību gan strukturālā, gan finansiālā aspektā. Pie mums tas vēl nav izveidots, tāpēc pamācīties bija ļoti vērtīgi.

Komisijas locekle Inese Birzniece:

— Šī tiešām bija ļoti vērtīga vizīte Igaunijā. Izrādās, ka arī igauņi ir daudz ko pārņēmuši no mums, piemēram, iepazīstoties ar latviešu valodas apmācības programmu. Savukārt uzzinājām, ka sabiedrības integrācijas nolūkiem paredzētā nauda lielā mērā tiek šiem mērķiem novirzīta caur atsevišķu ministriju budžetiem. Bet integrācijas programmā lielāks uzsvars ir likts uz katras etniskās grupas savdabības un identitātes ievērošanu un īstenošanu.

Komisijas loceklis Juris Galerijs Vidiņš:

— Pirms šī brauciena uz Igauniju es biju diezgan piesardzīgs attiecībā uz mūsu integrācijas fonda likumu. Bet tagad es to noteikti atbalstīšu. Jo es pārliecinājos par to, ka, pateicoties dāsnajiem finansējumiem — ap 40 miljoniem kronu gadā — šīs starpnacionālās problēmas kļūst ne tik asas.

Protams, kā es pārliecinājos, problēmas ir gluži vai tādas pašas kā pie mums. Vienīgi varbūt tās nav tik aktualizētas. Kad runājām ar Igaunijas parlamenta krievvalodīgajiem deputātiem Vladimiru Velmanu un Sergeju Ivanovu, viņi atzinās, ka arī savulaik ir braukājuši uz Maskavu, lai gūtu padomus, un tā tālāk. Bet tad viņi, kā mēdz sacīt, ir nospļāvušies un atskārtuši, ka tas ir bezcerīgi un viņiem pašiem jārisina savas problēmas uz vietas.

Jā, viņi izjūtot to valsts presingu, kas spiežot mācīties igauņu valodu. Tas it kā esot neliels cilvēktiesību pārkāpums.

Bet vislielāko pāsteigumu man patiešām sagādāja Igaunijas prese. Es ļoti skrupulozi pētīju, vai tur iznākošajos krievu valodas laikrakstos nevarētu būt kaut kas “melnsimtniecisks”. Taču, man par apbrīnu, tur viss gandrīz vai labestīgā, bet noteikti konstruktīvā tonī ir atreferēts un komentēts. Tur nav nekādas ņirgāšanās par latviešu valodu vai Latvijas valsti, ko mēs diemžēl vērojam, lasot Latvijā iznākošos laikrakstus, kas paredzēti tiem, kuri vēlas lasīt vienīgi krievu valodā. Tur nav ciniskās attieksmes pret valsti.

Igaunijā patiešām starpnacionālie asumi ir mazāki. Un daudzējādā ziņā mēs no igauņiem varam pamācīties. Turpmāk centīšos pārliecināt savus frakcijas “Tēvzemei un Brīvībai”/LNNK deputātus par to, ka noteikti ir vajadzīgs valsts finansējums, lai šis integrācijas process tiešām reāli sāktu iet uz priekšu. Un tikai tad mēs varētu, kā sacīja Igaunijas etnisko lietu ministre Katrina Saksa, dabūt Eiropas Savienības naudu, lai īstenotu pašu sagatavotās integrācijas programmas.

Tie paši Igaunijas parlamenta krievvalodīgie deputāti tā arī pateica: neviens no Igaunijas krieviem uz Krieviju braukt negrib, arī tie, kas skaitās Krievijas pilsoņi. Tā ir realitāte, ar ko arī mums jārēķinās, un līdz ar to jārod savi risinājumi tepat uz vietas — Latvijā.

Komisijas loceklis Miroslavs Mitrofanovs:

— Man šķiet, ka galvenais šīs vizītes ieguvums ir tas, ka radās iespēja palūkoties uz mūsu situāciju ar citām acīm, pamatojoties uz citu pieredzi un citiem vērtējumiem. Bet vispārējais iespaids man radies visai pretrunīgs. Igauņi mums galvenokārt ir priekšā deklarēšanas un konceptuālajā līmenī. Turklāt Igaunijā ir vairāk tolerances un iecietības. Igauņiem tomēr izdevās atrast kompromisu izglītības jautājumā, paredzot pāreju uz bilingvālo izglītību tikai no 2007. gada, bet pēc tam tiks saglabāta iespēja 40 procentus izglītības iegūt mazākumtautības valodā, kamēr 60 procentus izglītības obligāti nāksies iegūt valsts jeb igauņu valodā. Tas ir tas progress, par ko mums būtu jārunā arī šeit Latvijā. Taču valsts valodas apguves centru izveides un darbības ziņā mēs esam priekšā salīdzinājumā ar igauņiem. Turklāt Igaunijā jautājumi, kas saistīti ar sabiedrības integrāciju, ir labāk sakārtoti izpildinstitūciju līmenī. Taču arī tur programmu un koncepciju īstenošana bieži vien krasi atšķiras no labo nodomu deklarēšanas.

Komisijas loceklis Ilmārs Geige:

— Galvenais, kas man palicis prātā, — Igaunijas krievi saprot, ka nav jēgas braukāt uz Maskavu, sūdzēties par savu likteni. Tagad tikai Igaunijā igauņi, krievi un citu tautību pārstāvji sēžas pie viena apaļā galda un turpat apspriež visu, kas aktuāls viņiem. Cita ceļa taču nav.

Mintauts Ducmanis, “LV” Saeimas lietu redaktors