— Rūdolfs Blaumanis

Par iespaidiem un ierosmēm Rūdolfa Blaumaņa
Otrajā teātra festivālā Valmierā no 2. līdz 7.aprīlim

Izrādē “Potivāra nams” Kultūras akadēmijas Valmieras teātra aktieru kursa studente Inga Alsiņa — Annas lomā un Tālivaldis Lasmanis — Ringolta Rogrota lomā. Pēc “Pazudušā dēla” izrādes — aktieru kursa vadītāja režisore Māra Ķimele kopā ar savu audzēkni, Krustiņa lomas tēlotāju Kasparu Zvīguli

Notikuma vieta

Festivāla mājvieta ir Valmieras Drāmas teātra skaistais nams ar Lielo zāli, Apaļo zāli un Mēģinājumu zāli, ar plašiem gaiteņiem, kas noder arī izstāžu rīkošanai, ar dzīvās dabas klātbūtni telpaugu kompozīcijās un Gaujas līkumiem turpat aiz loga. Te ir piemiņas plāksne, kas vēstī: “Valmieras Latviešu biedrības namā 1905. gada 9. oktobrī Rūdolfs Blaumanis sarīkoja savas drāmas “Ugunī” izrādi, pats vadīja režiju un piedalījās tēlojumā.” Kā liecina hronikas, pēc Rīgā piedzīvotās neveiksmes tieši ar šo izrādi sācies lugas triumfa gājiens. Par Blaumaņa lugu uzvedumiem šajā teātrī stāsta senas un ne tik senas afišas un košas lappuses aktieru un režisoru radošajās biogrāfijās.

Kopš 1.festivāla, kurā tika meklēts “blaumaniskākais Blaumanis”, teātrī jau trešo gadu glabājas bronzā lietais “Rūdolfs”, ko tēlnieks Andris Vārpa darinājis kā festivāla galveno balvu. Šo festivālu 2.aprīlī ievadīja Valsts leļļu teātra izrāde “Velniņi” līdz ar velniņu gleznošanas akciju. Tajā atsaucīgi un čakli piedalījās mazie valmierieši, un viņu vērienīgie gleznojumi priecēja viesus visu festivāla laiku. Jaņa Rozentāla un Rūdolfa Blaumaņa muzejs savukārt bija sarīkojis Blaumaņa portretu izstādi. Kārlis Miesnieks, Aleksandrs Štrāls, Ansis Cīrulis, Kārlis Sūniņš, Rihards Skrubis, citu pazīstamu mākslinieku vārdi. Te ir arī Jaņa Rozentāla darbs, par kuru Rūdolfa Blaumaņa Kopotu rakstu devītajā sējumā publicētajā Līvijas Volkovas monogrāfijā varam izlasīt šādus vārdus: “Janis Rozentāls nav uzrakstījis atmiņas par Blaumani, kā to darījuši daudzi draugi un kolēģi, bet viņš ir atstājis mums Blaumaņa portretu citā izpildījumā — ne vārdos, bet līnijās un krāsās. No trim gleznām pazīstamākā un izteiksmīgākā ir tūlīt pēc rakstnieka nāves — 1908. gada rudenī — gleznotā ģīmetne. Dziļā iekšējas darbības koncentrētībā saspringušo seju, visu Blaumaņa veidolu apņem neskaitāmas gaisā virmojošas spēka līnijas.”

Skats no malas

Neskaitāmas spēka līnijas virmoja arī šajā festivālā, kas nu jau kļuvis starptautisks. Festivāla devīze bija “Pārrobežu Blaumanis”, un līdz ar četriem Latvijas teātriem tajā piedalījās Novgorodas un Viļņas teātri. Līdz ar to — skats no malas, Blaumaņa darbu uzvedumi aiz mūsu valsts robežām. Bet tā tikai viena festivāla šķautne. Plašākā skatījumā runa ir par Blaumaņa darbu interpretācijas iespējām pāri laikam un telpai, par viņa atstātā mantojuma ievirmošanu jaunajā paaudzē, jaunajā gadsimtā un gadu tūkstotī.

Valmieras Drāmas teātra direktors Pēteris Sūcis:

— Sarīkot festivālu kā vienreizēju pasākumu būtu viena lieta. Tas nozīmētu apzināt to, kas mums ir, un no tā arī veidot programmu. Mēs esam apņēmušies festivālu rīkot ik pēc trim gadiem, un tas nozīmē strādāt šai virzienā pastāvīgi. Tā radās kontakti ar Valmieras sadraudzības pilsētas Novgorodas Jaunatnes teātri, ar kaimiņiem Lietuvā un arī Igaunijā, kura šoreiz gan nepiedalās, bet varbūt piedalīsies nākamreiz. Visu šo laiku esam jutušies saistīti ar Blaumani, teātris jau divas reizes jauno sezonu atklājis viņa “Brakos”, kur esam rādījuši gan “Ļauno garu”, gan “Trīnes grēkus”. Un tikai tāpēc, ka ir šis festivāls, mūsu teātrī īsā laikā parādījušies trīs jauni Blaumaņa darbu iestudējumi — “Baltais”, “Pazudušais dēls” un “Potivāra nams”.

Valmieras Drāmas teātra literārās daļas vadītāja Evita Sniedze:

— Pārrobežu teātru līdzdalība mūsu festivālā mudina domāt par jauniem tulkojumiem, sadarbību ar tulkotājiem. Kā sacīja Novgorodas Jaunatnes teātra mākslinieciskā vadītāja Nadežda Aļeksejeva, krievu lasītājiem un arī skatītājiem nebūt neliekas sveša Blaumaņa darbu estētika, jo tajos gan izpaužas latviešu tautas mentalitāte, bet tai pašā laikā dziļi tiek skartas tādas vispārcilvēciskas jūtas kā mīlestība, gods, dvēseles skaidrība. Ar teātra nelielo trupu un ierobežotajām tehniskajām iespējām tas nav varējis iestudēt kādu Blaumaņa lugu, tāpēc sagatavojis dzejas uzvedumu. Pēc viešņas vārdiem, cittautieši varbūt nespēj uztvert Blaumaņa valodas tautiskumu un bagātību, bet viņa dzejas tēli un domas uzrunā klausītāju jūtas. Tāpēc arī viņa kā savu galveno guvumu šajā festivālā minēja redzēto izrāžu emocionālo noskaņu.

Festivāla viešņa no Somijas Hilka Koskela (viņa jau kopš 1992. gada strādā Latvijas vēstniecībā Somijā un latviski runā ne vien brīvi, bet arī skaisti):

— Es esmu ļoti pateicīga par šo iespēju noskatīties tik daudzas Rūdolfa Blaumaņa lugu izrādes. Līdz šim biju redzējusi tikai “Skroderdienas Silmačos” — vienu reizi Latvijas Nacionālajā teātrī un trīs reizes Helsinkos, kad 1999. gadā Jaunais Rīgas teātris ar Viestura Kairiša iestudējumu piedalījās festivālā “Baltijas aplis”. Mēs ļoti gribējām, lai somu skatītāji saprastu Blaumaņa valodu un reizē varētu dzīvi sekot tam, kas notiek uz skatuves. Tāpēc atteicāmies no biežāk praktizētās teksta rādīšanas uz tablo un izvēlējāmies austiņas. Mēs kopā ar kolēģi Ilzi Matisoni lugu pārtulkojām, un izrādes laikā es to somu valodā runāju austiņās. Visas trīs izrādes tika uzņemtas ļoti atsaucīgi. Somijā Blaumaņa vārds nav svešs. Rīgas sadraudzības pilsētā Pori astoņdesmito gadu vidū režisore Eva Gotberga iestudēja “Indrānus”. Liels notikums bija tēlnieces Valentīnas Zeiles veidotās piemiņas zīmes atklāšana Takaharju sanatorijā, kur noslēdzās Rūdolfa Blaumaņa dzīves ceļš. Un ir ļoti jauki, ka latvieši, kas brauc uz Somiju, aizvien biežāk apmeklē arī šo piemiņas vietu. Dažiem tas ir galvenais ceļojuma mērķis.

Šajā festivālā mani pārsteidza lielā līdzība somu un latviešu pasaules uztverē. Tos vārdus, ka pirts ir kā baznīca, kā svēta vieta, ko saka Bungatiņš, tikpat labi varētu teikt kāds soms. Un tad es domāju — vai pasaulē ir daudz tādu tautu, kas pirti godā kā svētu vietu? Ļoti interesanti man bija skatīties arī krievu un lietuviešu izrādes — kā viņi uztver latviešu klasiķi.

Baltoskandijas akadēmijas profesors Silvestrs Gaižūns:

— Lietuvā Rūdolfa Blaumaņa darbi tika tulkoti jau 20. gadsimta sākumā, bet pirmie viņa lugu uzvedumi parādījās 20.—30. gados. Pēc kara tika iestudēti “Indrāni”, “Pazudušais dēls” un vēl citas lugas. Tomēr vispopulārākā Blaumaņa luga arī Lietuvā ir “Skroderdienas Silmačos”, kas pašlaik tiek rādīta Justa Paļecka tulkojumā. Pirmo reizi šo lugu Lietuvā iestudēja 1936. gadā. Pēc divdesmit gadu pārtraukuma 1956. gadā parādījās jauns iestudējums, kas piedzīvoja divdesmit gadu ilgu skatuves mūžu. Par to rakstīja arī Latvijas prese. Pēc tam sekoja dažādi koncertvarianti. Kauņas Dainu lejā notika unikāla “Skroderdienu” brīvdabas izrāde ar latviešu, igauņu un lietuviešu aktieru piedalīšanos. Pirms desmit gadiem arī mēs Baltoskandijas akadēmijā Panevēžā skaisti atzīmējām “Skroderdienu” 90 gadu jubileju. Šī izrāde, ar kuru uz festivālu atbraucis Viļņas Jaunatnes teātris, uz skatuves ir jau deviņus gadus. Aktieriem ļoti patīk to spēlēt, skatītāji uzņem ārkārtīgi atsaucīgi, tomēr es domāju, ka gluži Blaumaņa garam tā neatbilst. Es arī saviem studentiem allaž atgādinu, ka latvieši un lietuvieši ir ļoti tuvas, radniecīgas tautas, taču starp tām ir arī lielas atšķirības. Un tas ļoti jūtami parādās lugā “Skroderdienas Silmačos”. Vispārcilvēciskas, universālas lietas te ļoti cieši savijas ar dziļi nacionālām parādībām. Lugā viscaur jūtams dzīvs latviskais gars — sākot ar to, kas vārdos nav izsakāms, un beidzot ar dziesmām, sākot ar galveno personu raksturojumu un beidzot ar jauniešu trijotni un vecenēm. Lietuvieši to visu spēlē savā garā. Viņi to dara ļoti sirsnīgi, laikam tāpēc arī latviešu publika izrādi uzņēma bez pretenzijām.

Mani personiski Rūdolfs Blaumanis interesē kā nozīmīga latviešu literatūras un kultūras parādība. Viņa darbos nacionālais vienmēr ļoti cieši savijas ar internacionālo. Man, piemēram, ārkārtīgi interesanti šķiet tas, ka Zenta Mauriņa saskatīja Bungatiņā faustisku dvēseli. Tās ir lielas vispārcilvēciskas vērtības, ko satur Rūdolfa Blaumaņa darbi. Kas tās pamanīs, tas viņa lugas, dzeju un noveles tulkos savas tautas valodā un padarīs šīs vērtības arī par savas tautas vērtībām.

Svētku afiša

Festivāla nedēļā tika parādītas astoņas izrādes, brīnumaini daudzveidīgas un atšķirīgas. Te varēja redzēt Rūdolfa Blaumaņa pirmo lugu “Zagļi”, ko autors sarakstījis 27 gadu vecumā. Pirmizrāde notikusi 1890. gadā Rīgas Latviešu teātrī, izpelnoties preses ievērību. Lūk, rindas no Āronu Matīsa atsauksmēm “Dienas Lapā” un “Latviešu Avīzēs”: “Jāatzīst, ka luga bagāta dažādas darbības un raibuma, kā tas sevišķi pie špāses vajadzīgs. Cien. sarakstītājs, kura pirmais dramatiskais sacerējums šī luga ir, kā redzams, brangs skatuves ievērotājs. (..) Luga izveicīgi sarakstīta, valoda ļoti glīta... Skatītājs jeb lasītājs tiek smīdināts no sākuma līdz galam.” Festivāla viesi redzēja režisora Harija Petrocka iestudējumu Daugavpils teātrī, un skatītājus no izrādes sākuma līdz galam palīdzēja smīdināt Artūra Uškāna mūzika un lauku kapela “Laimas muzykanti”.

Kā pēc hronoloģijas pienākas, festivāls izskanēja ar rakstnieka pēdējo darbu “Sestdienas vakars”, ko režisors Felikss Deičs savijis kopā ar noveli “Baltais”, Jāņa Ivanova un Imanta Zemzara mūziku, latviešu tautasdziesmām un paša Blaumaņa dzeju, izveidojot gaiši smeldzīgu likteņdrāmu “Baltais”. Bet pa vidu bija viesu izrādes — lietuviešu atvestās “Skroderdienas Silmačos” un Novgorodas Jaunatnes teātra dzejas uzvedums “Vēl tu nezini...” Bija vēl viens Feliksa Deiča jauniestudējums: pēc gandrīz sešdesmit gadu ilgas aizmirstības pirmizrādi piedzīvoja Rūdolfa Blaumaņa piektā luga”Potivāra nams”, kas nereti tikusi saukta arī par viņa vājāko lugu. Izrādes programmiņā (tā ar Džuzepes de Rubēra un Jaņa Rozentāla darbu reprodukciju izmantojumu ir arī kā paliekoša liecība scenogrāfa Ivara Novika darbam) tās veidotāji raksta: ”Blaumanis šajā lugā izmantojis līdzību no Vecās derības Mozus grāmatas notikumiem par Jāzepa nokļūšanu ēģiptieša Potivāra namā un izdzīšanu no tā. Varbūt vēl nozīmīgāks šai lugā ir Potivāra nama tēls kā patriarhālās pasaules modelis — simbols kam pastāvīgam, nemainīgam, drošam — valstij, zemei, tautai, bet tajā sastopas dažādas ticības, vērtību sistēmas un paaudzes, un negribēts vai tīšs ārējs un iekšējs spēks izjauc tā stabilitāti un savdabību.”

Un divi “Pazudušā dēla” iestudējumi. Tā savukārt nereti tiek saukta par Blaumaņa pašu labāko, dramaturģiski spēcīgāko lugu. Rīgas Krievu drāmas teātris rādīja režisora Oļģerta Krodera iestudējumu ar vairāku latviešu aktieru piedalīšanos, kas jau iemantojis rīdzinieku atsaucību. Šī teātra darbs īpaši uzteicams, jo tas ar savām tuvajām un tālajām viesizrādēm palīdz popularizēt arī latviešu dramaturģiju. Kā Latvijas Kultūras akadēmijas 3.aktierkursa un Valmieras Drāmas teātra kopdarbs tika pieteikts režisores Māras Ķimeles “Pazudušā dēla” iestudējums. Pieredzējušie meistari un teātra jaunā audze kopā ar Arvo Perta mūziku 19. gadsimtā rakstītajai drāmai lika izskanēt satriecoši mūsdienīgi un traģiski.

Apbalvojumi

Festivāla atklāšanas koncertā: Dace Eversa, Aigars Vilims, Jānis Bulavs un Imants Zemzars Foto: Ieva Zole

Par to, kas būtu pelnījis festivāla galveno balvu “Rūdolfu” un citādus pagodinājumus, visu nedēļu domāja un beigās sprieda festivāla rīkotāju ieceltā neatkarīgā žūrijas komisija, ko vadīja tulkotāja, rakstniece un diplomāte Anna Žīgure. Līdz ar viņu it visas izrādes noskatījās un savas domas par tām izteica teātra zinātniece un esejiste Lilija Dzene, literatūras zinātniece un Rūdolfa Blaumaņa dzīves un daiļrades pētniece Līvija Volkova, Blaumaņa piemiņas muzeja “Braki” vadītāja Anna Kuzina, dzejnieks un tulkotājs Matiass Knolls, žurnālists un rakstnieks Antons Benjamiņš un Valmieras pilsētas domes kultūras daļas vadītāja Anita Upeniece.

Žūrijas komisija augstu novērtēja režisora Feliksa Deiča neatlaidīgo pievēršanos Rūdolfa Blaumaņa jaunradei. Pieminot jau agrāk iestudētos “Trīnes grēkus” un lielo darbu šī festivāla sakarā, tika uzsvērts, ka viņš izceļ no pūra lādes senaizmirstus Blaumaņa darbus, kā tas noticis ar “Potivāra namu”, parāda negaidītā skatījumā labi pazīstamas lugas un paver ceļu uz skatuvi pat prozai, kā tas ir ar noveli “Baltais”. Par Rūdolfa Blaumaņa darbu popularizēšanu atzinības raksti tika pasniegti lietuviešu un krievu teātriem.

Festivāla galveno balvu saņēma režisores Māras Ķimeles “Pazudušā dēla” iestudējums. Kā apaļā galda konferencē sacīja Lilija Dzene, ar šo izrādi Blaumanis ir pārgājis vissvarīgāko un visnozīmīgāko no visām robežām — paaudžu robežu. Spēlējot kopā ar pieredzējušiem meistariem, jaunie, vēl topošie aktieri viņa varoņu dzīvi izdzīvo ar visu jaunības kaismi, aizraujot un vedot sev līdzi Blaumaņa pasaules izjūtā jaunos skatītājus, kas visvairāk taču uzticas saviem līdzaudžiem, saviem laikabiedriem.

Rezumējot žūrijas komisijas darbu, Anna Žīgure sacīja:

— Visas šīs dienas mēs esam kā svārsts šūpojušies starp pagātni, šodienu un nākotni. Starp reālo dzīvi un to, uz skatuves redzamo — tikko jaušamo, vārdos neizsakāmo. Starp to, kas mums Latvijā ir mīļš un dārgs, un to, kā to redz un saprot aiz mūsu robežām. Zināmo Blaumani esam sapratuši labāk, dziļāk. Esam piedzīvojuši atklāsmes brīžus, jutušies pārsteigti. Šīs bijušas labas, bagātas dienas.

Paralēli lielajai žūrijai tikpat cītīgi festivāla gaitai sekoja mazā žūrijas komisija — Madonas novadpētniecības un mākslas muzeja literatūras sektora vadītāja Dace Zvirgzdiņa, Ērgļu kultūras dzīves organizētāja Sandra Avotiņa un “Braku” saimniece Anna Kuzina. Viņas vienprātīgi atzina, ka Blaumani nemaz nav iespējams ne slikti režisēt, ne slikti nospēlēt. “Braku” lielo kliņģeri mazā žūrija pasniedza daugavpiliešiem, atzīstot viņu rādītos “Zagļus” par ļoti latvisku, drosmīgu, dzīvespriecīgu, labestīgu un aizrautīgu izrādi. Skaista māla vāze tika dāvināta Ievai Zolei pateicībā par festivāla rīkošanu.

Festivāla rīkotājus, dalībniekus un viesus sirsnīgi sveica Latvijas kultūras ministre Karina Pētersone. Pateicoties Valmierai par Blaumaņa dramaturģijas tradīciju kopšanu, ministre sacīja:

— Rūdolfa Blaumaņa lugās ir tik daudzas patiesības, ko nākas meklēt un atzīt katrai paaudzei no jauna, katram režisoram no jauna. Viņa lugu uzvedumi ir mīlestības darbi — gan režisoriem, gan aktieriem, gan komponistiem. Rūdolfs Blaumanis savās lugās tik daudz ir pateicis par cilvēka sirdi, tik daudz pateicis par cilvēku attiecībām, par to, kas notiek ģimenē, starp bērniem un vecākiem, tik daudz ir pateicis par lietu kārtību. Tāpēc jānovēl, lai šis festivāls vērstos plašumā un ietu pāri robežām.

Karina Pētersone pasniedza Kultūras ministrijas Atzinības rakstu festivālā daudzkārt suminātajam Feliksam Deičam, sveicot viņu dzimšanas dienā un apliecinot viņam visdziļāko cieņu kā režisoram, kas kļuvis par vienu no izcilākajiem Rūdolfa Blaumaņa interpretiem.

Aina Rozeniece, “LV” nozares redaktore