Lai mūsu azaids būtu drošs un veselīgs

Vinets Veldre, Valsts veterinārā dienesta priekšnieks, — “Latvijas Vēstnesim”

— Labklājības ministrijas un Zemkopības ministrijas darba grupas šobrīd strādā pie vienotas institūcijas izveides pārtikas aprites kontrolei, kas atrastos Zemkopības ministrijas pārraudzībā. Kāda būtu Valsts veterinārā dienesta vieta un loma pārtikas aprites kontrolē?

— Latvijai ir jāizveido vienota institūcija pārtikas aprites kontrolei, jo tā ir gan Eiropas, gan pasaules prakse. Šobrīd Latvijā darbojas robežinspekcija, kas nodēvēta par Sanitāro robežinspekciju. Kas tā tāda ir? Ir vai nu veterinārā, vai fitosanitārā kontrole. Arī mūsu kaimiņi — Lietuva un Igaunija — ir izveidojuši vienotu kontroles institūciju, kas reāli strādā. Fermas, kurās rodas pārtika, kontrolē veterinārais dienests, tāpat kā kautuves, tirgus, bāzes, ēdnīcas. Kādēļ lielāko pārtikas aprites posma daļu kontrolē vieni, bet robežas — citi? Protams, var izveidot atsevišķu kontroli gaļai, zivīm, pienam, un tā tālāk, ar vienu nosacījumu — ja ir nauda. Latvijai tās nav. Arī Vācijā pēc BSE uzliesmojuma pārtikas kontrole no Labklājības ministrijas nonāca Zemkopības ministrijas pārziņā. Mums pārmet, ka slimnīcas un ārstus kontrolēs veterināri. Taču tas neatbilst patiesībai, to darīs ārsts epidemiologs. Vienotajai pārtikas kontroles institūcijai būtu jāveidojas uz veterinārā dienesta bāzes, jo tas kontrolē visus pārtikas aprites posmus. Jēlu gaļu pārdod arī veikalā, un par tās kvalitāti nevar spriest ne ārsts, ne higiēnists, to ekspertīzes ceļā var noteikt tikai veterinārārsts.

— Zemkopības ministrija ir ieinteresēta pārtikas nozares ekonomiskajā attīstībā un tagad vienlaikus atbildēs arī par pārtikas drošumu un nekaitīgumu. Vai te neveidojas interešu konflikts?

— Par ekonomiku ir atbildīga Ekonomikas ministrija, Zemkopības ministrija atbild par lauksaimniecību un pārtikas politiku. Mēs ļoti labi saprotam, ka tirgū var ieiet tikai ar drošu un kvalitatīvu produktu. Pusgadā mēs esam slēguši 60 kautuves un 15 pienotavas. Lielo uzņēmumu vadītāji brīnās: desmit gadus mēs netraucēti esam strādājuši, bet pēdējo divu gadu laikā VVD veic biežas kontroles un slēdz daudzus uzņēmumus. Latvijā ir 150 000 zemnieku, bet mazturīgo iedzīvotāju — pusotrs miljons. Ja likumdošana un pārtikas kontrole paliek Labklājības ministrijas ziņā, tad izveidojas daudz lielāks konflikts — simt piecdesmit tūkstoši pret pusotru miljonu.

— Kad varētu tikt izveidota vienota institūcija pārtikas kontrolei?

— Tas varētu būt 2002. gada 1. janvāris.

— Vai ir kādi apstākļi, kas kavē tās izveidi? Vai Zemkopības ministrijai ir konflikts ar Labklājības ministriju?

— Konflikta nav, bet domas dalās. Tas ir kadru un naudas jautājums. Es baidos, ka institūciju izveidos, bet trūks cilvēku un finanšu. Izveidojot vienotu institūciju, ieguvēji būtu cilvēki, kas tad zinātu, no kā prasīt atbildību.

— Kā šobrīd Latvijas pārtikas uzņēmumos tiek ievērotas epidemioloģiskās un citas pārtikas drošuma normas?

— Ja runājam par nesen uzliesmojušo dizentēriju, tad nevar prasīt no veterinārārsta, lai viņš cilvēkam pēc acīm pateiktu, vai viņš ir vai nav dizentērijas nēsātājs. Tādēļ tiek pieaicināti ārsti epidemiologi. Ir būtisks jautājums, kādēļ pirms pāris gadiem tika atcelta obligātā veselības pārbaude pārtikas rūpniecībā strādājošajiem?

— Kādēļ tā tika atcelta?

— Tā nav Valsts veterinārā dienesta kompetence, par to atbild Labklājības ministrija. Protams, ir neizdarības arī VVD. Par to, ka manas iestādes ierēdņi nav veikuši pietiekamu kontroli uzņēmumos, gada laikā no darba ir atbrīvoti 17 cilvēki.

— Kā panākt to, lai uzņēmēji būtu motivēti ievērot un arī ievērotu šīs normas ikdienā?

— Ir jābūt stingrai kontrolei, kas manā dienestā kļūs aizvien stingrāka. Tiks apturēta to uzņēmumu darbība, kuros pēc otrā brīdinājuma lietas netiks sakārtotas. Pagājušajā gadā tika slēgti 123 pārtikas apstrādes cehi. Valsts veterinārā dienesta uzraudzībā ir 1070 uzņēmumi, no tiem brīdinājumus saņēmuši 630. Mēs esam slēguši divus zivju cehus, no tiem viens atradās Rīgas Centrāltirgū. Uzņēmējiem ir izkropļota domāšana par biznesu. Viņi grib peļņu jau rītdien, turklāt simtprocentīgu vai pat divsimtprocentīgu. Ārzemēs biznesa rentabilitāte ir 40%, augstākais, 45%.

— Eiropas Savienības direktīvās ir noteikti augsti pārtikas drošuma un nekaitīguma standarti. Tas prasa no uzņēmējiem papildu finanses. Vai mazie un vidējie ražotāji spēs šīs prasības ievērot?

— Ja uzņēmējs šīs finanses nevar ieguldīt, tad viņš nevar pastāvēt. Tāpat kā daudzstāvu dzīvokļu mājā nevar ierīkot benzīntanku, jo to nepieļauj drošības normas, tāpat haosu nevar radīt arī pārtikas rūpniecībā. Daudzi iebilst, ka bankrotēs mazais uzņēmums. Bet kas ir lielāks drauds — mazā uzņēmuma bankrots vai tūkstoš cilvēku veselība?

— Kā jūs prognozējat, kas tuvākajā laikā notiks ar Latvijas pārtikas tirgu?

— Es domāju, tas samazināsies. Ja bankās nebūs pieejami kredīti par saprātīgiem procentiem, tad mazo un vidējo uzņēmumu pastāvēšana būs apdraudēta. Taču mēs esam apturējuši arī lielo uzņēmumu darbību, kuros netiek ievērotas attiecīgās normas. Veterinārajam dienestam ir vienādas prasības gan pret lielajiem, gan mazajiem uzņēmumiem. Mazajiem uzņēmumiem vienīgā izeja ir kooperācija. Ekonomiskās darbības nevar skatīt atrauti no higiēnas un sanitārajām prasībām. Kāpēc uz Eiropu eksportē tikai piensaimnieki un zivrūpnieki? Kāpēc mums nav gaļas eksporta uz Eiropas Savienību? Tāpēc, ka netiek ievērotas attiecīgās epidemioloģiskās un sanitārās normas. Jebkuras valsts lepnums ir eksporta pārsvars pār importu.

— Kāda šobrīd Latvijā ir situācija ar BSE, kādi kontroles pasākumi tiek veikti?

— Es domāju, ka tā Latvijā ir ienākusi, taču šobrīd nav pierādīta BSE saistība ar Kreicfelda–Jakoba slimību. Ar Kreicfelda–Jakoba slimību no miljona cilvēku nomirst varbūt viens, taču cik nomirst no AIDS vai smēķēšanas? Jau četrus gadus mēs esam izdarījuši ekspertīzi 300 liellopu gaļas paraugiem, pāriesim pusgadā no 1500 līdz 1800 paraugiem, kas tiks nosūtīti ekspertīzei. Ir jautājums, kad šī slimība parādīsies, varbūt tikai pēc astoņiem gadiem, tas atkarīgs no inkubācijas perioda. Ar BSE problēma ir tā, ka to nevar noteikt dzīviem liellopiem.

— Nacionālais vides veselības centrs ir jūsu dienestam piedāvājis savu akreditēto laboratoriju ekspertīžu veikšanai.

— Problēma ar BSE parādījās jau pagājušā gada nogalē. Kādēļ jau tad NVVC nepiedāvāja savas laboratorijas pakalpojumus?

— Kad jūs to sāksiet izmantot?

— Jau šajā pusgadā es gribu uz turieni nosūtīt 500 liellopu gaļas paraugus. Nevar uzreiz vienā dienā pieprasīt 80 paraugus, kur tad likt šos 80 kautķermeņus? Arī pa visu Latviju tik daudz nevar savākt. Taču es gribu vēlreiz uzsvērt, ka vispirms ir jāpierāda, ka BSE ir Kreicfelda slimības ierosinātāja.

— Vai jūs domājat, ka problēma ar BSE ir mākslīgi uzpūsta?

— Jā. Īstā problēma ir dzīvnieku mutes un nagu sērga, jo tā rada lielus saimnieciski ekonomiskos zaudējumus. Es domāju, ka šī sērga jau ir ienākusi Latvijā, jautājums tikai, kad tā parādīsies. Mēs šajā sakarā jau ceturto gadu veicam izmeklējumus. Jau divarpus nedēļas pēc manas pavēles visās ostās un lidostās ir dezinfekcijas barjeras. Katrai rajona pārvaldei ir rīcības plāns, kā rīkoties, ja to skars šī sērga. Ja kādā fermā uzliesmo slimība, visi lopi tiek izkauti un trīs kilometru rādiusā tiek aizliegta transporta kustība. Regulāri sekojam, kas šajā ziņā notiek Eiropas valstīs, šodien parakstīju pavēli aizliegt ievest pārtiku no Īrijas. Kopumā, lai veiktu nepieciešamo profilaksi, ZM jau ir iztērējusi 120 000 latu.

— Vai Valsts veterinārais dienests var cīnīties ar augsto gaļas kontrabandas līmeni?

— Jā, protams, un mēs to arī darām. Katru nedēļu tiek noplombētas 8 — 12 tonnas dažāda veida gaļas, un tā tiek iznīcināta, jo nav bijuši kārtībā attiecīgie pavaddokumenti. Mēs koordinējam savu darbību ar Sanitāro robežinspekciju.

— Vai šobrīd ir aizliegts no kādām valstīm ievest pārtikas produktus Latvijā?

— BSE dēļ mēs gaļu neievedam no 14 valstīm, mutes un nagu sērgas dēļ — no 32 valstīm. Kopumā gandrīz no 100 valstīm ir aizliegts ievest pārtikas produktus Latvijā. Es katru gadu apstiprinu lipīgo slimību izmeklēšanas plānu, kas ir obligāti jāveic, lai nodotu pienu, gaļu, zivis. Ir arī tā sauktā atlikumvielu kontrole, tā ir ķīmija, zāļu atliekas, hormonu atliekas. Importētā putnu un liellopu gaļā vienmēr tiek pārbaudīta hormonu klātbūtne. VVD veic pārtikas skrīningu. Tas ir regulārais audits pārtikas rūpniecības uzņēmumos, kas notiek reizi ceturksnī. Pagājušajā gadā tika noņemti 420 000 paraugu. Plānojam tāpat pārbaudīt arī lopbarību, taču tam pašlaik pietrūkst naudas. Būtiski mums palīdzēja pagājušā gada dienesta budžeta palielinājums, jo bieži vien dienests tiešā veidā bija atkarīgs no pārstrādes uzņēmumiem, kas maksāja par ekspertīzi. Šogad pirmo gadu Valsts veterinārais dienests jūtas stabils. Piecas reizes VVD ir izturējis Eiropas Komisijas pārbaudes.

— Kāds bija novērtējums?

— Ja tika izsniegts veterinārais sertifikāts eksporta kravām, tas nozīmē, ka novērtējums ir pozitīvs. Maija sākumā būs EK pārbaudes par gaļas un piena rūpniecību.

Rūta Kesnere,

“LV” informācijas redaktore