Par miljoniem, kuru nepietiek

Foto: A.F.I.

VAS “Latvenergo” prezidents Kārlis Miķelsons:

Ja parlaments lems par uzņēmuma privatizāciju, respektīvi, mainīs likumu, tad acīmredzot tas arī notiks.

Tā ir formālā puse. Taču, no sava zvanu torņa raugoties, man šķiet, ka agrāk vai vēlāk mums pie šā jautājuma būs jāatgriežas. Man primāri zināt, kā privatizēsim. Ja nav atbildes uz šo jautājumu, tad nav arī atbildes uz jautājumu - kad. Lai parlaments pieņemtu šādu lēmumu, pirmām kārtām jābūt pilnīgi skaidram, kā to darīt. Kādreiz tas šķita vienkārši - būs stratēģiskais investors, kas atnāks, nopirks, izdarīs, bet tagad situācija ir radikāli mainījusies. Stratēģiskie investori “Latvenergo” kā uzņēmumam nav vajadzīgi, mēs pietiekami labi pelnām paši, mēs varam kreditēties, attīstīties un to pēdējos gados esam arī pierādījuši. Tāpēc atkārtoju - privatizācijas gadījumā runa ir par kā, nevis par kad.

Es šobrīd teorētiski redzu vienu privatizācijas modeli, runa varētu būt par kādas uzņēmuma daļas kotāciju biržā. Ne jau Baltijas biržās, bet gan Ņujorkā, Frankfurtē. Tad mēs varētu redzēt, kāda ir uzņēmuma reālā vērtība.

Runājot par Eiropas Savienību, jāatceras divas lietas - kādu periodu neviens mūs nevar piespiest vai nu vienā, vai otrā virzienā mainīt tarifus. Šis pārejas periods būs. Arī pašā Eiropas Savienībā tarifi ir dažādi, tā ir normāla lieta. Eiropas Savienību vairāk uztrauc, kādi ir mūsu pakalpojumu tarifi, pārvades sistēmas tarifi. Lai tie būtu vairāk vai mazāk līdzīgi visās valstīs, lai notiktu starpvalstu tirdzniecība. Pirmajā periodā tas mums acīmredzot nedraud, jo Baltijai nav tiešo tehnisko saikņu ar Eiropas Savienību. Tā ir ārkārtīgi dārga investīcija, par kuru ir atļauts sapņot visiem, bet kādam par to ir arī jāmaksā. Vai Eiropas Savienība būs gatava uz to, jo mums šādu līdzekļu nav, - man ir grūti spriest. Drīzāk jau ne. Baltijas tirgus teritorija ir pārāk maza. Vienīgās tehniskās saites Latvijai ir ar Igauniju, Lietuvu, Krieviju, Baltkrieviju. Ja runājam par liberālu tirgu, tas šis ir viens no vissmagākajiem jautājumiem. Viens no maniem kā monopoluzņēmuma vadītāja pienākumiem ir šā liberālā tirgus veidošana.

Tajā brīdī, kas Eiropā tika veiktas visas iespējamās procedūras, lai veicinātu liberālo tirgu, piemēram, Vācijā ražotņu īpašnieki jau bija dažādi. Bija apmēram tūkstotis dažādu ražotņu īpašnieku. Taču Latvijā ir divi TEC, trīs HES, pamatražotnes ar savām īpatnībām, ir noregulēta likumdošana, kas mums jāievēro. Ir ražotnes kaimiņvalstīs, Krievijā, arī ar savām īpatnībām un savu likumdošanu. Tā ir gan Igaunijā, gan Lietuvā. Mums nav ražotņu, kas varētu savā starpā reāli konkurēt, jo īpatnību dēļ katram ir vairāk vai mazāk sava funkcija.

Pirms pāris gadiem “Latvenergo” skaidri pateica: mazo HES dubultais tarifs kropļo elektroenerģijas tirgu. Tas, pēc būtības, ir subsīdija, bet administrēšana iet caur elektroenerģijas tarifu. Ja tā būtu klasiskā valsts subsīdija, to būtu lieki komentēt. Ja kāds būtu investējis šajā mazajā HES un skaidri redzētu, kā caur subsīdiju mehānismu valsts viņam palīdzēs, tā būtu viena situācija, bet tagad tas ir obligātais iepirkums un mazo ražotņu īpašnieki skaidri zina - astoņus gadus “Latvenergo” no viņiem elektroenerģiju iepirks. Tāds ir likums, un mēs to pildām. Negribu komentēt likumdošanu, taču gan no administrēšanas, gan nākotnē arī no tirgus veidošanas viedokļa, tā ir problēma.

Parasti gan ar neauditētiem rezultātiem nelielās, bet, rupji rēķinot, 2001. gada peļņa ir trīsdesmit miljoni latu. Skaitļi ir tādi, kādi ir. Tarifs nav mainīts piecus gadus, pelņa ir divreiz mazāka nekā vajadzīgās investīcijas. Šeit nav jāsūdzas, šeit ir jārīkojas.

“NEATKARĪGĀ RĪTA AVĪZE”