Par mūsu pirmdzimtenes areālu

Mag. hist. Agris Dzenis:

Dzirdot valodnieku un vēsturnieku apgalvojumus par to, ka latvieši pieder pie baltu valodu un etniskās grupas, bet balti savukārt - pie indoeiropiešu valodu saimes, neviļus rodas jautājums - kur un kad ir radusies indoeiropiešu pirmtauta? 19. un 20. gadsimtā zinātnieki ir izteikuši daudzas hipotēzes un minējumus par indoeiropiešu pirmdzimteni Karpatos, Melnās jūras ziemeļu piekrastē, Indijā, Himalajos un citur. Galīgā atbilde uz šo jautājumu vēl nav rasta. Pirms dažiem gadiem krievu filozofijas un vēstures zinātņu doktors Valērijs Djomins, pamatojoties uz valodu, mitoloģijas un folkloras pētījumiem, kā arī zinātnisko ekspedīciju materiāliem, izstrādāja hipotēzi par indoeiropiešu un citu tautu pirmdzimteni zemēs, kuras tagad gandrīz pilnīgi sedz Ziemeļu Ledus okeāns.

Vairums mūsdienu arheologu un valodnieku uzskata, ka ar indoeiropiešu pirmsenčiem ir saistāma tā sauktā uzkalniņkapu arheoloģiskā kultūra, kas pastāvējusi 5.-3. gadu tūkstotī pirms Kristus Dienvidkrievijas un Austrumukrainas stepēs. Vairāku migrācijas viļņu uz Eiropu, Mazāziju un Indiju rezultātā indoeiropieši sašķēlušies etniskās vienībās, no kurām laika gaitā izveidojušās indoeiropiešu valodu grupas. V. Djomins šo teoriju nenoliedz, taču uzskata, ka Melnās jūras piekrastes stepes bija tikai viena no teritorijām, kur uz ilgāku laiku apmetās no ziemeļiem gar Urālu kalniem migrējošie indoeiropieši. Bet indoeiropiešu migrācija, pēc zinātnieka domām, ir sākusies vismaz divpadsmittūkstoš gadu senā pagātnē zemē, kuras vairs nav. Šo teiksmaino ziemeļu zemi V. Djomins pēc antīko autoru parauga dēvē par Hiperboreju.

20. gadsimta deviņdesmito gadu sākumā krievu zinātnieku intereses uzplūdu par indoeiropiešiem un to pirmdzimteni izraisīja sensacionāli atklājumi Dienvidurālos, Čeļabinskas apgabalā.

Šeit 1987. gadā tika atklātas lielas, nocietinātas apmetnes paliekas. Apmetnes plānojums - ārējais riņķveida valnis ar 200 metru lielu diametru un “ielas”, kas no vaļņa ved uz apmetnes centru, no augšas lūkojoties, precīzi attēlo riteni - indoeiropiešu kosmiskās kārtības simbolu. Tika izteiktas domas, ka apmetne tikusi izmantota arī kā svētnīca un observatorija. Izrakumos iegūtie priekšmeti liecina, ka to aptuveni no 3. g.t. pr.Kr. līdz 2. g.t. vidum apdzīvojuši indoeiropiešu cilmes ļaudis, kuri nodarbojušies ar lopkopību, zemkopību un bronzas iegūšanu.

Turpmākajos pētījumos tika atklātas vēl 20 nocietinātas apmetnes, simtiem nenocietinātu dzīvesvietu, daudzi kapulauki un rūdas ieguves vietas vairāk nekā 400 km garā joslā gar Urālu kalnu austrumu nogāzi. Izrakumi šajā “pilsētu valstī” vēl turpinās un varbūt tajos iegūtie materiāli liks zinātniekiem veikt nozīmīgas korektūras indoeiropiešu vēsturē un etnoģenēzē.

Gandrīz visu indoeiropiešu tautu leģendās ir sastopams sižets par svētlaimīgo zemi, kas atrodas vai atradusies nevis nenoteiktā vietā, bet tālu ziemeļos. Šī paradīze zemes virsū saistās ar mītiskajiem priekšstatiem par “zelta laikmetu” cilvēces vēsturē, kad valdījusi vispārēja materiāla un garīga labklājība, vienlīdzība un saticība.

Laikā no 20. līdz 10. gadu tūkstotim pirms Kristus Hiperborejas arhipelāgs aizgāja bojā. V. Djomins uzskata, ka tas noticis Zemes ģeomagnētiskās inversijas rezultātā: nobīdoties vai pat mainoties vietām planētas ziemeļu un dienvidu magnētiskajiem poliem. Inversija izraisīja pēkšņu okeāna līmeņa paaugstināšanos un kontinentu iegrimšanu vai pacelšanos, dažos pasaules reģionos atmosfēra kļuva siltāka, bet citos strauji kļuva aukstāks un veidojās ledāji.

Pēc V. Djomina domām, vēl Hiperborejas pastāvēšanas laikā, aptuveni pirms 40 tūkstošiem gadu, notikusi hiperborejiešu migrācija uz Ameriku un Okeāniju. Pēc divdesmit tūkstošiem gadu sākusies indoeiropiešu, somugru un tjurku valodu nodalīšanās.

“MĀJAS VIESIS”