“Nu dzīvoju atkal!/Un pukstošu sirdi
Lūkojos nākotnes/Rožainās tālēs”

— Rūdolfs Blaumanis

Par iespaidiem un ierosmēm Rūdolfa Blaumaņa
Otrajā teātra festivālā Valmierā no 2. līdz 7.aprīlim

Foto: Ieva Zole — “Latvijas Vēstnesim” Pēc Rīgas Krievu drāmas teātra izrādes “Pazudušais dēls”. Režisors Oļģerts Kroders ar Krustiņa lomas tēlotāju Andri Keišu

Osis “Braku” pagalmam

Kā jau svētkos, kas ar dramaturģiju saistīti, festivālam bija jūtas un prātus mobilizējoša ieskaņa un ar nākotnes domu iekrāsota izskaņa. Atklāšanas koncertā muzicēja Imants Zemzars un Jānis Bulavs, pa skaņu tiltu ievedot klausītājus Blaumaņa dzejas un domu pasaulē, ko vaļā vēra Dace Eversa un Aigars Vilims.

Noslēguma sarīkojumu ievadīja Valmieras Mākslas vidusskolas konkursā “Videoblaumanis” godalgoto darbu skate un kinovakars ar fragmentiem no Rūdolfa Blaumaņa lugu ekranizējumiem. Uz skatuves kāpa arī filmu varoņi, latviešu teātra un kinomākslas zvaigznes. Esmeralda Ermale un Rolands Zagorskis ar savu dzīvo dialogu kuplināja ainas no “Īsas pamācības mīlēšanā”. Velta Līne atcerējās, ka viņai Blaumaņa lugu izrādēs bijušas astoņas lomas — Kristīne un pēc daudziem gadiem Vešeriene “Purva bridējā”, Zāra, Antonija un Pindacīša “Skroderdienās Silmačos” un kā pēdējā — Indrānu māte. Kad vēlāk “Indrāni” tikuši filmēti, “Brakos” pastrādāts arī kāds nedarbs — nozāģēts osis. Gan vecs, izkurtējis un tāpēc ar zāģēšanas atļaujām. Tomēr dramatiskais brīdis palicis neizdzēšamā atmiņā. Tāpat kā ik jauna tikšanās ar Blaumaņa mājām: “Ieejot pagalmā, ik reizes elpa jāievelk dziļi, dziļi, lai izjustu “Braku” gaisu, mieru, smaržas.” Olga Dreģe savukārt atcerējās, kā Leonīds Leimanis viņu tikai ar grūtībām varējis pierunāt uzņemties Matildes lomu filmā “Purva bridējs”: “Viņa taču tik nekrietna, neganta. Neparko negribēju spēlēt Matildi, bet režisors teica — tu tikai mīli viņu, mīli savu Edgaru, mīlestība tev ir stiprāka par visu. Un es piekritu. Vēlāk man kāds gruzīnu jauneklis atrakstīja — viņš nevarot saprast, kāpēc tas Edgars par visu vari gribot dabūt to gaišmati, viņam Matilde patīkot daudz labāk.” Dārgas atmiņas aktrisei ir no “Nāves ēnā” filmēšanas dienām, kur viņai bija uzticēta Birkenbauma sievas Marijas loma. Uz skatuves bijušas tādas atšķirīgas lomas kā Aža, Lavīze un Mare. Bet daudzām jaunām meitenēm viņa atmiņu kladēs ierakstījusi Rūdolfa Blaumaņa atziņu: “Dzīves mērs ir mīlestība.”

Svētku runas. Apbalvošana. Un jaunas tradīcijas iedibināšana: Valmieras Drāmas teātris kā Rūdolfa Blaumaņa festivāla saimnieks dāvina rakstnieka mīļajiem “Brakiem” osi. Īstu, dzīvu osi, kas šai svētku brīdī lielā puķupodā tika iznests uz skatuves, bet līdz ar jaunās sezonas sākšanos aizceļos uz “Braku” pagalmu. Kā uzsvēra Teātra darbinieku savienības vadītāja Lolita Cauka, kamēr latvieši spēlēs Blaumani, tikmēr būs Latvija un būs latviešu teātris. Lai tā devīze būtu pārrobežu, aizrobežu vai bezrobežu Blaumanis, bet festivālam jāturpinās!

Iezīmējot turpmāk veicamos darbus, festivāla idejas (un daudzu citu labu ideju) autore Lilija Dzene atgādināja: “Vispirms domāsim par kārtīgu iekšrobežu Blaumani. Sāksim ar to, ka paši izlasīsim Blaumani. Lai kāds rakstnieks varētu iet pāri robežām, viņam pirmām kārtām jātiek dziļi cienītam savā tautā, savā jaunajā paaudzē.”

Darāmie darbi

Par to, kā aktualizēt Rūdolfa Blaumaņa dramaturģiju pašu zemē un pasaulē, šodien un nākotnē, teātra zinātnieki un praktiķi, literāti un kultūras dzīves vadītāji sprieda un debatēja apaļā galda konferencē, ko vadīja festivāla saimniece Ieva Zole. “Blaumanis ir mūsu sirdsapziņas jautājums!” — tā savas pārdomas rezumēja Lilija Dzene. Un viņa runāja par tās tautas sirdsapziņu, kuru Blaumanis sauca par savu un kuras valodā rakstīja.

Cenšoties tagad apkopot konferencē dzirdēto, gribējās vēlreiz atšķirt festivāla gaitā vairākkārt piesaukto Līvijas Volkovas monogrāfiju par Rūdolfu Blaumani. Atskatoties uz rakstnieka dzīves gājumu, autore īpaši izceļ viņa paļāvību uz savu tautu, no kuras vidus nākuši un kuras dvēseli sevī nesuši visi viņa literārie tēli. “Dievs mani devis visai tautai,” viņš saka ar Burtnieka muti. Un, jūtot nāves elpu jau tuvu, vēstulē Annai Brigaderei ar cerību raksta: “...vai tad mani tauta nevarētu ņemt zem saviem spārniem?” Un monogrāfija izskan ar autores pausto atziņu, ka rakstnieka uzticamākais draugs allaž bijis viņa paša radošais gars, tautas dvēseles un prāta gudrības briedētais talants: “Talants, kuram daudz ziedots, kurš rūpīgi kopts un greizsirdīgi sargāts, — tas patiešām ir bijis Blaumaņa labākais draugs no jaunības dienām. Draugs, kurš nav pievīlis. Draugs, kuram dota pārlaicīgā vara mākslinieku izcelt no sadzīves sārņiem un, pilnā balsī saucot viņu vārdā, ievest mūžībā.”

Par to, kā izcelt latviešu klasiķi no sadzīves sārņiem un pilnā balsī vārdā saukt, arī tika runāts. Vispirms par valodas lietām. Kādās valodās tulkot un kādu ceļu iet — lai tulkojums skanētu 19. vai 21. gadsimta valodā. Angļi nepavisam tā neskrienot uz Šekspīra izrādēm, kā tas notiek daudzviet pasaulē, jo Anglijā lugu varoņi runājot Šekspīra laika valodā, ko neviens vairs lāga nesaprot. Vai tā nenotiks arī ar Blaumani, ja lugu tulkojumam būs izmantoti pagājušo gadsimtu angļu valodas resursi.

Māra Ķimele:

— Visur pasaulē ir klasiķu darbu akadēmiskie tulkojumi, kuros saglabātas un plaši skaidrotas visas laikmeta īpatnības. Tā ir svēta lieta! Liela kultūras vērtība. Tāds akadēmisks tulkojums vajadzīgs arī Blaumanim. Bet skatuvei nepieciešams arī īsti mūsdienīgs tulkojums visjaunākajā mūsdienu valodā.

Mēs Šekspīra lugās nerunājam kādā senatnīgā valodā, mēs izvēlamies mūsdienu latviešu valodu. Tāpat kā mainās mode — citādas cepures, citāds svārku garums, citādi bikšu gali —, tāpat mazliet mainās arī valoda. Bet cilvēks jau no tā nemainās. Un mūsu problēmas ir vienas un tās pašas. Tas ir tik dīvaini, tik šermuļaini un arī ģeniāli. Visā pasaules vēsturē mēs, cilvēki, risinām vienas un tās pašas problēmas. Un mēs varam izvēlēties, kādus svārkus un kādas bikses mēs velkam un kādā valodā runājam.

Anna Žīgure:

— Kultūras cilvēkiem jāparāda zināma iniciatīva, un mūsu valsts kultūrpolitiķiem jāgādā, lai tajā brīdī, kad kļūsim par Eiropas Savienības dalībvalsti, mums būtu, ko piedāvāt — ne tikai piena, gaļas un rudzu ziņā, bet arī kultūras ziņā. Gan jaunākais, gan klasika. Šai ziņā man ir Somijā iegūta pieredze: nekad somu literatūra nav tik daudz tulkota citās valodās, kā tas notiek kopš 1995. gada, kad Somija kļuva par Eiropas Savienības dalībvalsti. Ļoti svarīgi ir modināt interesi. Lai Blaumaņa dramaturģijai pievērstos režisori ar vārdu. Es nemaz nešaubos, ka mums pašiem ir Eiropas līmeņa režisori, diemžēl — ne viņu vārdi. Tāpēc vajadzētu uzaicināt slavenus augstas klases režisorus. Viņu iestudējumus tad varētu parādīt citās zemēs.

Nevar, protams, cerēt, ka pēc šī festivāla sāksies Blaumaņa bums. Labi, ja viena vai divas lugas kristu auglīgā zemē. Man šķiet, ka tādas izrādes kā “Pazudušais dēls” un “Potivāra nams” iet pāri mūsu mentalitātes robežām un tā laikmeta robežām, kad Blaumanis rakstīja. Tajās ir mīlestība un nāve, paaudžu attiecības un mūsdienās tik būtiskā cilvēku attieksme pret dabu. Tās ir vispārcilvēciskas lietas, kas nenoveco.

Lilija Dzene:

— Galvenais festivāla ieguvums ir paraugs, kas rāda, kā aktualizēt Blaumani latviešu teātrī. Māra Ķimele ar “Pazudušā dēla” izrādi pārkāpusi pašu galveno robežu, jo nekas nekur pasaulē neaizies, ja netiks pilnībā cienīts mūsu pašu zemē, ar emocionālu atdevi atklāts un svētīts, un ar patiesu interesi iestrādāts jaunajās paaudzēs.

Mūsdienu situācijā es neticu nekādiem menedžmentiem un neceru, ka varētu tikt finansēts kāds akadēmisks tulkojums. Es ļoti paļaujos uz dzīvajiem kontaktiem un tām izrādēm, kas taps tepat Latvijā, varbūt uz nākamajiem festivāliem. Mums būtu stratēģiski jāizlemj, no kurām valstīm varētu uzaicināt režisorus un varbūt arī tulkotājus, lai modinātu interesi par šo ģeniālo rakstnieku, kāds Blaumanis neapšaubāmi ir lielākajā daļā savu darbu. Mums nav nekāda iemesla baidīties, ka mēs nevarētu ieinteresēt citas valstis. Bet vai mēs paši esam Blaumanī pietiekami ieinteresēti? Vai tas, ka šis festivāls, kas notiek jau otro reizi, joprojām zināmā mērā ir tikai Valmieras un ne visas Latvijas lieta, neliek daudz ko pārdomāt? Ja režisori rūpīgi pārlasītu Blaumaņa dramaturģiju un atrastu tur vērtības, ko varam celt gaismā, tad aina kļūtu daudz bagātāka. Piemēram, “Zagļiem”, kas bija pilnīgi aizmirsti, daugavpilieši ir atraduši savu delartisko piegājienu un atkal sacēluši kādu dzīvu virpuli ap šo darbu.

Es ļoti priecājos, ka festivāls notiek šeit, un lai Dievs dod teātrim un Ievai Zolei spēku to turpināt, bet īsti priecāties mēs varēsim tikai tad, ja festivāls ienāks visas Latvijas kultūras kontekstā. Blaumanis ir mūsu sirdsapziņas jautājums.

Kā sola Pēteris Sūcis un viņa komanda, kā varēja spriest pēc valmieriešu viesmīlības un ik izrādē pilnajām zālēm, pēc trim gadiem festivāls būs atkal.

Aina Rozeniece, “LV” nozares redaktore