“Ir noteikta kārtība, kā jautājumus izskata valdībā”

Ministru prezidents Andris Bērziņš intervijā Latvijas Radio raidījumā “Kāpnes” 11.aprīlī

Intervijā Latvijas Radio 11. aprīļa raidījumā “Kāpnes” pulksten 15.10. Vada žurnālists Aidis Tomsons

— Mēs šodien atbildēsim uz tiem klausītāju jautājumiem, kuri atlika no pagājušās reizes. Un viens no jautājumiem ir par vēlēšanu likuma maiņu, par kuru esam sprieduši ne vienu reizi vien. Tieši šajā nedēļā ir noticis, ja tā varētu sacīt, viens spriedums, par kuru mēs runājām un gaidījām jau ilgāku laiku, lai zinātu, ar ko tas beigsies — Eiropas Cilvēktiesību tiesa sprieda par Podkozinas, vienas no Latvijas iespējamām Saeimas deputāta kandidātēm, prasību par to, ka viņa valodas nezināšanas dēļ netika pielaista pie Saeimas vēlēšanām, lai varētu tikt ievēlēta par deputāti. Šis lēmums, kurš pieņemts, ir tāds Zālamana lēmums — no vienas puses, viņas prasība ir daļēji apmierināta un valstij būs jāmaksā nauda; no otras puses, pilnībā viņas prasība arī nav apmierināta. Jūs esat paudis viedokli, ka valstij tas drīzāk ir pozitīvi nekā negatīvi. Kāpēc?

Andris Bērziņš: — Nu tā gan es neesmu teicis, jo ne valstij, ne kādam konkrētam cilvēkam neviens tiesas spriedums nav nekas patīkams un it īpaši ja tev šis tiesas spriedums jāpilda un kaut kas ir jāmaksā. Bet jāsaka tā — kopumā Latvija, protams, ir unikālā situācijā tādēļ, ka šis ir pirmais šāda veida starptautisks tiesas spriedums Latvijai par cilvēktiesībām. Es zinu, ka ļoti daudzām valstīm ir ļoti daudz šādu spriedumu, un tieši tādēļ jau šī Cilvēktiesību tiesa arī strādā un tieši tādēļ šos jautājumus izskata. Šajā spriedumā faktiski ir divas lietas, to nosacīti var sadalīt divās daļās. Pirmais — šajā spriedumā ir pateikts, ka katrai valstij ir tiesības noteikt, kura valoda šajā valstī būs valsts valoda un kā šī valsts valoda ir lietojama. Un es domāju, ka šis spriedums šajā daļā ir tiešām pozitīvs arguments, nobalsojot par latviešu valodas nostiprināšanu Satversmē — tas ir absolūti korekts un pareizs spriedums. Tajā pašā laikā šajā spriedumā ir pateikts, ka Latvijas valsts, lai realizētu savas suverēnās tiesības, ir izmantojusi nesamērīgas metodes, nesamērīgas likumdošanas normas un tādēļ Podkozinas kundzes prasība nav apmierināta pilnā apmērā. Viņa prasīja 55 tūkstošus, spriedums ir par 9 tūkstošiem eiro jeb 5 tūkstošiem un nedaudz latu, un Latvijai, kā jau katrai valstij, šis starptautiskās tiesas spriedums būs jāpilda, un acīmredzot mums tad, kad saņemsim oficiālo sprieduma tekstu, būs tas jāizskata Ministru kabinetā un šī nauda jāatmaksā.

No otras puses, jau tas, ka ir pateikts, ka mums ir jāmaksā un ka mums šīs normas ir nesamērīgas, tas atkal ir apstiprinājums tam, ko teica, piemēram, Latvijas parlamentā lords Robertsons, — ka tik tiešām vēlēšanu likuma izmaiņas ir viens no tiem politiskiem kritērijiem, kas jāizpilda. Viņa pozīcija — es atkārtošu vēlreiz — bija tāda: kādēļ jūs savus pilsoņus, savas valsts pilsoņus dalāt labākos un vēl labākos; ja jūsu valsts pilsonis nezina jūsu valsts valodu, tad tā ir vairāk valsts, nevis pilsoņa problēma jeb tā ir arī valsts problēma un pilsoņa problēma. Tā ka es domāju — kopīgiem spēkiem mēs šo jautājumu risināsim un acīmredzot tad, kad būs nostiprināta valsts valoda un valsts valodas statuss kopumā likumdošanā, mēs, konsultējoties ar koalīcijas partneriem, atradīsim arī veidu, kā labot šo likumdošanu.

— Tātad šis būtu tāds arguments, ka, jūsuprāt, jūs ejat pareizu ceļu, mēģinot Satversmi nostiprināt un pēc tam grozot vēlēšanu likumu. Satversmes nostiprināšana jau vakar laikam bija...

A.Bērziņš:

— Jā, vakar.

— Tas nozīmē, ka teju, teju tūlīt tas arī tiks pieņemts. Kad tie vēlēšanu likuma grozījumi varētu būt?

A.Bērziņš:

— Acīmredzot drīz pēc tam. Es negribētu saukt kādus konkrētus termiņus, mums šis jautājums ir jāpārrunā koalīcijas padomē, jāvienojas visai koalīcijai; jāpārrunā, iespējams, arī ar kādiem citiem Saeimā pārstāvētiem spēkiem šie jautājumi, jo, piemēram, Satversmes grozījumos Egīls Baldzēns oficiāli parakstīja iesniegumu, ar kuru mēs, koalīcija, iesniedzām šos Satversmes grozījumus Saeimā. Tā ka droši vien šeit varētu būt kaut kas līdzīgs.

— Jūsuprāt, jūs saņemsit nepieciešamo atbalstu?

A.Bērziņš:

— Es ceru, jo tas ir vienkārši veselais saprāts. Es domāju, ka katrs Latvijas iedzīvotājs grib būt pārliecināts, ka latviešu valodai nedraud nekādas briesmas, ka tā netiks izņemta no apgrozības un ka latviešu valoda saglabāsies, jo pretējā gadījumā, nu, ir grūti pieņemt šādus lēmumus. Es domāju, tieši tāpat rīkosies arī deputāti.

— Šodien no rīta Saeimas deputāti izskatīja opozīcijas prasību divus procentus “Rīgas siltuma” akciju nodot Rīgas pašvaldībai, šobrīd tās ir valsts īpašumā, un noraidīja šādu priekšlikumu. Tajā pašā laikā Rīgas domes vadība ir teikusi, ka turpinās meklēt iespējas tomēr dabūt no jums šos divus procentus.

A.Bērziņš:

— Protams, ja viņi to ir iecerējuši, viņi to var darīt, var gatavot savus priekšlikumus. Pagaidām mēs neesam saņēmuši nekādus priekšlikumus. Jāsaka, ka vispār šobrīd mūsu attiecībās ar Rīgas domi ir vairāk emocionāla rakstura lietas, mēs vairāk sarunājamies ar radio un avīžu starpniecību un nesaņemam konkrētus normatīvo aktu projektus. Lai ko Rīgas dome varētu lūgt, tai ir papriekš jāizstrādā kāds lēmumprojekts, tad šis lēmumprojekts jāapspriež savās domes komisijās, tad jānobalso domē, un tikai tad šo jautājumu var skatīt Ministru kabinets — tā ir tā kārtība, kāda noteikta valstī. Es to zinu, es Rīgas domē esmu strādājis, tā ka līdzīgi vajadzētu rīkoties Rīgas domes deputātiem.

— Bet no loģikas viedokļa, jūsuprāt, tas būtu normāli — tos divus procentus atdot Rīgai?

A.Bērziņš:

Nu kādēļ tikai divus procentus?

— Lai kontrolpakete būtu.

A.Bērziņš:

— Kontrolpakete jau pēc jaunā Komerclikuma pati par sevi vairs neko nenosaka, šobrīd mazākuma akcionāru tiesības ir ļoti lielas.

— Es saprotu, ka Rīgas dome uztraucas par privatizācijas jautājumiem, protams.

A.Bērziņš: —

Nu jā, bet Rīgas dome jau arī šodien var, piemēram, no trešā akcionāra, kas ir Baltijas Tranzītu banka, iegādāties šo trūkstošo akciju daļu, lai tai būtu kontrolpakete.

— Bet var arī no valsts nopirkt.

A.Bērziņš:

— Arī no valsts varētu pirkt, taču es saku — neesmu redzējis nekādu sagatavotu lēmumprojektu, un es domāju, ka tur varētu būt ļoti daudzas un dažādas lietas. Protams, visi šie lēmumi ir ļoti rūpīgi jāizvērtē, jāapskatās, kas, ko, kāpēc, no kurienes, uz kurieni.

— Starp citu, otra lieta, par ko mēs runājām pagājušās nedēļās ne vienreiz vien, bija Saulesdārzs. Kā mēs zinām, izglītības un zinātnes ministrs šobrīd ir teicis, ka jāsvītro ārā no privatizējamo objektu saraksta Saulesdārzs. Kā jūs vērtējat to?

A.Bērziņš:

— Izglītības ministrija šobrīd ir valdītāja šajā objektā, ar Izglītības ministriju viss šis pasākums ir sācies. Ministrija bija tā, kas iznomāja Saulesdārzu, izglītības ministri ir bijuši tie, kuri likvidējuši tur Jauno naturālistu staciju, un Izglītības ministrija arī gatavo lēmumprojektu; vismaz šodien es apmēram pirms stundas parakstīju nākamās nedēļas darba kārtību — nekāds dokuments no Izglītības ministrijas nebija iesniegts par iespējamiem grozījumiem, taču es pieļauju, ka, iespējams, izglītības ministrs to izdarīs varbūt pirmdienā.

— Jūs bijāt tas, kas atbalstījāt šo privatizācijas procesu.

A.Bērziņš:

— Par šo privatizācijas procesu valdībā nobalsoja vienbalsīgi, neviens neiebilda, tieši tādēļ šobrīd nav īsti skaidrs, kāda ir izglītības ministra pozīcija. Tātad viņš ir paudis publiski vienu, tai pašā laikā nevienu dokumentu nav sagatavojis. Ir Ministru kabinetā noteikta procedūra, un visi ministri to zina ļoti labi — lai varētu skatīt kādu jautājumu, tad jāsagatavo lēmuma projekts, tam jāsaņem divas vīzas — Tieslietu ministrijas un Finansu ministrijas vīza, un tad šis jautājums tiek iekļauts darba kārtībā un skatīts. Šobrīd tas nav izdarīts, taču es gribu teikt, ka man nav nekādas speciālas intereses, es esmu gatavs, ja ir argumenti, skatīt un pārskatīt Ministru kabineta lēmumu, lai Saulesdārzs paliek tāpat uz 25 gadiem nomā nomniekam, kuram Izglītības ministrija to ir iznomājusi, un lai tur notiek viss tā, kā ir noticis pirms tam.

— Jūs pats varētu par to balsot?

A.Bērziņš:

— Protams, protams!

— Runājot vēl par dažām citām lietām — hokeja halles celtniecība ir viens jautājums, kam pievērsuši uzmanību šobrīd arī masu mediji. Jūs nākamajā nedēļā izlemsit, kuru no trim investoru piedāvājumiem varētu atbalstīt. Pēc kādiem kritērijiem izvēle būs par labu vienam vai otram?

A.Bērziņš:

— Pirmkārt jau tas būs investīciju apjoms, kādu investors ir gatavs ieguldīt valstī; un otrs — tie būs nosacījumi, kādus investors lūgs vai prasīs, lai šo naudu ieguldītu. Šobrīd izskatās tajos piedāvājumos, ka vienīgais, ko lūdz investori, šobrīd ir — zemi nomā uz ilgāku laika periodu, uz 25—30 gadiem, un, iespējams, atvieglojumu nekustamā īpašuma nodoklim par šo saņemto zemi. Viens no investoriem izteicās, ka viņi vēlētos, kā jau sporta būvei, saņemt zināmas nodokļa atlaides pie pievienotās vērtības nodokļa tiem materiāliem, kurus viņi ievedīs speciāli šīs sporta būves būvniecībai. Mēs esam lūguši, lai viņi sagatavo šo priekšlikumu uz papīra, ļoti konkrēti uzraksta, kādos apjomos, kādās proporcijās, un tad acīmredzot šos jautājumus skatīsim ļoti kompleksi.

Mēs esam, tieši tāpat kā visi pārējie, ieinteresēti, lai šīs halles būtu, tai pašā laikā ir izvirzīts mērķis, ka šo lielo halli vajadzētu būvēt kā privātu projektu, kur nāktu iekšā tikai privātie, kur faktiski nav nekādas valsts vai pilsētas līdzdalības un kur privātie pēc tam uzņemas šīs halles apsaimniekošanu. Un tie aprēķini ir diezgan nopietni. Hallei jābūt noslogotai vidēji ne mazāk kā 150 dienas gadā, lai varētu šīs investīcijas atpelnīt. Mēs esam ieinteresēti, lai atnāk kādi, kas tad caur saviem sakariem ved uz šejieni sportistus, ved uz šejieni dažādus māksliniekus, rēvijas un tā tālāk, lai tas vienlaikus kalpo arī kā tūrisma papildu piesaiste pilsētai, Latvijai kopumā, gan arī palīdz sakārtot vidi.

— To pieteikumu izvērtēšana... jūs nākamnedēļ sasēdīsities un tad izpētīsit; vai jums ir kāda grupa, kas ir analizējusi?

A.Bērziņš:

— Hokeja federācija ir izveidojusi speciālu biroju “Birojs 2006”, kuram ir uzdevums sagatavot šo analīzi, faktiski šāda analīze jau daļēji bija sagatavota pirms tam. Tātad ir uzlikti plusi, mīnusi, katram projektam iespējamie ieguldījumi, zaudējumi; tās lietas, kuru nebija, mēs vienkārši lūdzām precizēt, un tad gaidīsim pirmdienu.

— Un tad balsosit?

A.Bērziņš:

— Protams!

— Daži jautājumi vēl no mūsu klausītājiem. Cilvēks interesējas par tādu lietu kā uzpircēji, kas uzpērk zemi. Viņš saka: savulaik bija tāda situācija, ka cilvēkam, kas pirka zemi, tā bija arī viņam jāapstrādā vai kaut kādā veidā jāuztur, viņš nedrīkstēja to aizaudzēt ar krūmiem — vismaz tādi nosacījumi bija. Šī iemesla dēļ viena daļa pat atteicās no zemes kompensācijas tad, kad to zemi varēja atdot atpakaļ, jo viņi uzskatīja, ka nespēj to uzturēt. Šobrīd ļoti daudzi uzpērk 100—150 hektāru, bet neko uz šīs zemes nedara.

A.Bērziņš:

— Redziet, te ir vairāki aspekti. Pirmais aspekts — ir dažādas zemes, ir zemes pilsētā, ir zemes laukos. Par zemēm pilsētu apkārtnē un pašā pilsētā, es domāju, mums runāt nevajadzētu — tie ir vienkārši zemesgabali, kas ir normālā apritē, veselam cilvēku lokam tas ir kļuvis par zināmu biznesa nodarbošanos — lēti nopirkt, uzturēt kādu gadu un pēc kādiem pāris gadiem kādam pārdot, lai tas ko būvētu, un principā tirgus apstākļos tas ir normāls process. Cita lieta ir lauksaimnieciski izmantojamā zeme, un nebūtu jau arī principā nekādu iebildumu, ja lauksaimnieciski izmantojamo zemi pirktu Latvijas zemnieki, kuri to tūlīt apstrādātu un kaut ko darītu uz tās, tur notiktu kustība, jo arī pašvaldība ir ieinteresēta nekustamā īpašuma nodokļa jeb zemes nodokļa saņemšanā, kā mēs kādreiz teicām; un pašvaldība ir ieinteresēta, lai visa zeme būtu apsaimniekota un lai no visas zemes viņiem nāktu nodokļi.

Tajā pašā laikā ir problēma, kas ir ļoti daudzās valstīs: ja lauksaimnieciski izmantojamo zemi uzpērk cilvēki, bet neko uz šīs zemes nedara un šī zeme stāv atmatā, ja tas notiek pietiekami ilgu laiku, tad ir jāmeklē kādi papildu ierobežojumi jeb papildu saistības jeb tā sauktās tehniskās barjeras, kā šo procesu ietekmēt. Ar manu rīkojumu ir izveidota darba grupa Zemkopības ministrijas parlamentārā sekretāra vadībā, un šī darba grupa nupat ir sagatavojusi un iesniegusi Ministru kabinetam priekšlikumus par to, kāda varētu būt Ministru kabineta pozīcija gan sarunās ar Eiropas Savienību, gan vispār zemes pirkšanas un pārdošanas kontekstā. Es domāju, ka mēs vistuvākajā laikā šo jautājumu skatīsim Ministru kabinetā, un ceru, ka mēs pieņemsim tādus lēmumus, kuros varēsim ielikt kādas kvalifikācijas normas, sakot, ka tam cilvēkam, kurš iegādājies zemi, šī zeme ir obligāti jāapstrādā. Varētu būt prasības, ka jābūt īpašai lauksaimnieciskai jeb saimnieciskai izglītībai, un tā tālāk. Es šodien neesmu gatavs konkrētāk un precīzāk par šo tēmu runāt.

— Un pie šī jautājuma mēs varētu atgriezties. Mums ir vēl daži jautājumi, kas ir atlikuši un kuri atkal droši vien būs jāpārliek uz nākamo reizi, jo mums nākamajā reizē nebūs tiešā ētera. Vienīgi es gribētu jums pajautāt, uz kādu semināru dosities pulksten četros?

A.Bērziņš:

— Šis seminārs būs tepat Rīgā, Ministru kabineta sēžu zālē. Mēs tiešām runāsim ar Latvijas pārstāvjiem Eiropas Konventā — viss Ministru kabinets — un mēģināsim kaut kādā veidā definēt savas pozīcijas. Saskaņā ar pagājušo Eiropas Savienības lēmumu Eiropā ir nodibināts Konvents. Tā ir tāda pastāvīgi darbojošās sapulce, kurā piedalās pa trim cilvēkiem no katras valsts un kura runā par to, kādai jāizskatās Eiropas Savienībai nākotnē; kādai jābūt tās ārpolitikai, kādai iekšpolitikai, kādai — aizsardzības sistēmai, cik daudzās valodās jānodrošina visi tulkojumi, un visas pārējās lietas, un nu jau laikam būs trešā reize, kad mūsu pārstāvji brauks uz turieni — es gribu atgādināt radioklausītājiem, ka Latviju šajā Konventā pārstāv seši cilvēki — trīs pamatdeputāti, Konventa dalībnieki, un trīs viņu aizvietotāji, un šie pamatdeputāti no “Latvijas ceļa” ir Edvīns Inkēns un Inese Birzniece; no “Tēvzemes un Brīvības” ir Roberts Zīle, Guntars Krasts; no Tautas partijas — Rihards Pīks. Tā ka šodien mēs viņus visus iztaujāsim, pārrunāsim arī tos darba kārtības jautājumus, kurus Konventā ir skatījuši, un es zinu, ka, piemēram, Latvija uzstājās ar ļoti stingru pozīciju, ka arī šajā Konventā ir nepieciešams, lai Latvijas deputāti varētu runāt latviešu valodā, Eiropas Konventa birojs ir šo prasību apstiprinājis, un tagad mūsu pārstāvji, kas brauc uz Eiropas Konventu, varēs runāt latviešu valodā. Tā ka tur valda diezgan demokrātiska gaisotne, bet par konkrētiem jautājumiem, teiksim, par iespējamo nodokļu sistēmas harmonizēšanu, par visām citām lietām mēs runāsim šodien Ministru kabineta telpās.

Pēc ieraksta “LV” diktofonā