Par valstiskuma principa izpratni

Foto: A.F.I.

Uzņēmējs un sabiedriskais darbinieks Sols Bukingolts:

Par vienu no galvenajiem savas dzīves sasniegumiem es uzskatu Jēkaba kazarmu atjaunošanu. Es esmu dzimis šajā pilsētā un tādēļ nespēju bez sāpēm raudzīties uz šīs ievērojamās ēkas drausmīgo stāvokli. Piecos gados, kas pagājuši kopš atjaunošanas, Kazarmas kļuvušas par pilsētas vizītkarti. Šeit dzīvo cilvēki. Uz šejieni katru dienu uz darbu nāk biznesmeņi un diplomāti. Jūtams dzīves pulss - tas, kā dēļ ir vērts dzīvot.

Rīgas dome izveidojusi darba grupu, lai saskaņotu sabiedriski privātas partnerības vienošanās noteikumus starp pilsētu un mūsu kompāniju. Rīgai tas ir pavisam kas jauns, tādēļ tiesisko un ekonomisko jautājumu saskaņošana prasa daudz laika. Rezultātā taps modelis visām nākamajām šāda tipa iniciatīvām. Bet pašlaik teritorijā, kur kādreiz bija pirts “Varavīksne”, sācies arheoloģisko izrakumu otrais posms.

Kas attiecas uz Jaunās Vecpilsētas celtniecību, tad ar domes arhitektūras pārvaldi tiek apspriestas projekta skices divām ēkām apmēram 18 000 kvadrātmetru kopplatībā. Ja viss veiksies, viena ēka būs gatava jau pēc gada, otra - līdzko parādīsies pasūtītājs. Investīcijas abās ēkās sasniedz 17 miljonus dolāru.

Apspriežot integrāciju, jāvadās no mūsu ikdienas dzīves konteksta: kur dzīvojām, dzīvojam un grasāmies dzīvot. Pēdējā laikā Latvijai pāri vēlies man neizprotams eiroskepticisma vilnis. Droši vien tādēļ, ka nepietiekami skaidri ticis skaidrots, kas tā tāda ES, kam tā vajadzīga un kam vajadzīga sabiedrības integrācija.

Cilvēki 50 gadus sapņoja par to, ka nebūtu jāstāv rindās pēc desas, lai bez brīdinājuma neatslēgtu ūdeni un gāzi. Sapņoja par prognozējamību. Šodien viss aizmirsts. Cilvēki, kas aizmirsuši, kā viņi dzīvoja pirms desmit gadiem, nespēj aptvert, kas viņus gaida ES. Viņus tur gaida prognozējamība, iespēja pašiem lemt savu likteni, iespēja nopelnīt.

Tagad par iekšējo integrāciju. Man vārds “integrācija” nozīmē “valstiskumu”. Ne valsts intereses vai ierēdņu intereses, bet valstiskuma principu. Katram jāizšķiras, ar kādu valsti saistīt savu likteni - ar Latviju, Krieviju vai varbūt Etiopiju. Ar kādu karogu viņš leposies, kādu kultūras mantojumu izvēlēsies, kādu redzēs nākotni.

Ja pieņemam valstiskuma principu, tad jautājums par otru valsts valodu atkrīt automātiski. Mājās jūs varat runāt, kā vien vēlaties, un valstij šī iespēja jānodrošina. Taču, ja no rīta ierodaties valsts struktūrā un, zinādams, ko nozīmē vārds “labrīt”, speciāli sakāt “dobroje utro”, tad es uzskatu, ka jūs esat tālu no valstiskuma principa izpratnes.

“ČAS”