Par monopolu regulēšanu un konkurenci

Foto: A.F.I.

Sabiedrisko pakalpojumu regulēšanas komisijas loceklis Dr. sc. ing. prof. Edvīns Karnītis:

Latvijā ir izvēlēts vienots daudznozaru sabiedrisko pakalpojumu regulēšanas modelis. Regulatora funkcijas valsts mērogā pilda Sabiedrisko pakalpojumu regulēšanas komisija. Taču vienlaikus tiek veidoti arī daudzi pašvaldību regulatori ūdens un siltumapgādes, kanalizācijas un sadzīves atkritumu apsaimniekošanas nozarēs, izraujot šis nozares no kopējā procesa. Jau šodien redzams kapacitātes deficīts pašvaldībās (regulatori netika izveidoti sākotnēji paredzētajā termiņā, pašvaldībās nav izpratnes par regulēšanas būtību un funkcijām), pats regulēšanas process būs dārgs (Saeima jau bija spiesta dubultot regulēšanas nodevu pašvaldību regulatoriem, kas, protams, iekļausies tarifos). Process kļūst saskaldīts un nekoordinēts.

Daugavpils regulators ir noteicis tādus tarifus par pilsētai piegādāto siltumu, kas nesedz kurināmā un citus izdevumus. Neapspriežot “Daugavpils siltuma” darbības efektivitāti, nav pamata domāt, ka tā varētu būt par 30-40% augstāka nekā Rīgas lielajās TEC, kā tas izriet no tarifu samēra Rīgā un Daugavpilī. Tas norāda, ka, esot šādiem tarifiem, ir nepieciešamas domes subsīdijas apkurei, kas, protams, ir iespējams risinājums, taču netiek īstenots. Šodien Daugavpils lepošanās ar Latvijā zemākajiem tarifiem par siltumu izklausās skaisti, taču galīgi nepamatoti.

Pakalpojumu pieejamība jānodrošina visā valsts teritorijā bez jebkādas patērētāju diskriminācijas, tostarp attālinātos un pašlaik mazāk rentablos reģionos. Visās nozarēs jārealizē universālā pakalpojuma princips - definētai noteiktas kvalitātes pakalpojumu kopai jābūt pieejamai ikvienam patērētājam visā valsts teritorijā par ekonomiski pieņemamu cenu. Šodien daudz tiek runāts par interneta pieejamību, taču 21. gadsimtā Latvijā joprojām ne visā valsts teritorijā ir pieejama elektrība - vai tas ir normāli? Vai vienmēr dzelzceļa pasažieru maršrutu slēgšana ir kompensēta ar autobusu maršrutu izveidi? Vai ir pietiekami, ja dabasgāze ir pieejama tikai trešdaļai valsts iedzīvotāju?

Latvijas šodienas reālajā situācijā pakalpojumu tarifi ir galvenais jautājums, kas interesē visus. Vairākums regulēšanu saprot tikai kā tarifu noteikšanu. Tos nosaka vienīgi monopolam, kamēr regulē nozari kopumā, tātad arī visus pakalpojumus, kas jau ir konkurences apstākļos. Runas, ka dzelzceļa kravu pārvadāšanas regulēšana nozīmē tarifu noteikšanu, ir vai nu nekompetence, vai apzināta demagoģija.

Tarifiem ir jānodrošina ekonomiski pamatotas cenas pakalpojumu saņēmējiem, vienlaikus stimulējot pakalpojumu sniedzējus to darbības efektivitātes paaugstināšanai. Tarifiem jābūt prognozējamiem nākotnē, lai gan pakalpojumu sniedzēji varētu plānot investīcijas un darbību, gan pakalpojumu saņēmēji zinātu, kas viņus sagaida. Latvijā tik pierastā gadījuma rakstura prakse, kad monopoluzņēmums iesniedz pieprasījumu tarifu paaugstināšanai, kad un par cik ienāk prātā, savukārt regulators reaģē gluži tāpat, patiesībā neapmierina nevienu. Lai pilnībā īstenotu ilgtermiņa tarifu politiku, jāveic divas savstarpēji saistītas darbības.

Uz izmaksām orientētus bāzes tarifus katram pakalpojumu veidam nosaka, balstoties uz objektīviem un pamatotiem izdevumiem konkrētā pakalpojuma sniegšanai, vienlaikus nodrošinot saprātīgu pakalpojumu sniedzēja rentabilitāti. Tarifos jāiekļauj visas pakalpojumu sniedzēja izdevumu pozīcijas (materiāli, saņemtie pakalpojumi, darba algas, nodokļi, izdevumi investīcijām, inovācijām, vides aizsardzībai utt.). Stingri jākontrolē visu izdevumu līmenis un pamatotība, piemēram, administratīvie pārvaldes izdevumi, sponsorēšana un ziedojumi, izdevumi reklāmai un mārketingam utt. Lai nodrošinātu maksimālu objektivitāti, šis process jāveic no nulles, nevis pamatojoties uz iepriekšējiem tarifiem. Ka šāda darbība nebūt nav vienkārša, liecina līdz šim neveiksmīgie mēģinājumi sastādīt valstī nulles budžetu, kas ir samērā līdzīga problēma.

Tādējādi regulēšanas galvenais princips - konkurence visur, kur tas ir iespējams, un regulēšana tik, cik tas ir nepieciešams. Arī pakalpojumu nozarēs konkurence ir tas reālais spēks, kas stimulēs pakalpojumu sniedzējus strādāt ar maksimālu efektivitāti, pazeminās pakalpojumu cenas un paaugstinās to kvalitāti.

“KAPITĀLS”

Sekojot citiem: “LV” informācijas redaktors Gints Moors

Par pārņemto publikāciju faktoloģiju atbild informācijas avoti