Par veselu miesu, veselu garu

Ilmārs Lazovskis, Paula Stradiņa klīniskās universitātes slimnīcas iekšķīgo slimību klīnikas profesors, — “Latvijas Vēstnesim”

Foto: Arnis Blumbergs, “LV”

— Nupat, 7. aprīlī tika atzīmēta Pasaules veselības diena. Kādas sajūtas, pārdomas tā jūsos izraisa?

— Tā ir kampaņa. Tāpēc nedomāju, ka šīs dienas ietekmē būs vērojama strauja uzlabošanās veselības jomā. Neesmu tāds romantiķis. Tomēr labi, ka tiek sperts vismaz solis pareizā virzienā, kaut vai — kampaņas veidā.

— Kā jūs kā praktizējošs ārsts skatāt: vai Latvijas sabiedrība kļūst veselāka vai slimāka?

— Domāju, ka tā kļūst aizvien slimāka. Un tam ir daudzi iemesli.

Daudzas hroniskas slimības ir ģenētiski determinētas, un ārējie apstākļi tās vai nu veicina, vai aizkavē. 80% savas veselības cilvēks ietekmē pats. Bet kas tad rada un ietekmē ārējos apstākļus? Vispirms — audzināšana un izglītība. Jāsaprot, ka panākumus dzīvē var gūt, tikai nemitīgi mācoties. Tikai tad nāk sapratne, ka bez zināšanām, talanta un veiksmes ir nepieciešama arī laba veselība. Bet tās labā kaut ko var darīt pat mūsu trūcīgajos apstākļos. Piemēram, cilvēks zina, ka nedrīkst smēķēt. Es esmu bijis Amerikā, turienes slimnīcās, un es neredzēju jaunus ārstus, kas smēķētu. It kā visi zina, ka svarīgs ir fiziski aktīvs dzīvesveids. Es piedalījos Pasaules latviešu ārstu I kongresa rīkošanā. Manu ārzemju kolēģu pirmie jautājumi bija, vai viņu viesnīcā būs pieejams baseins, vai būs iespējams no rītiem skriet. Mums tolaik tas likās visai nenozīmīgi.

Cilvēka veselību, protams, ietekmē arī sociāli ekonomiski apstākļi. Jautājums — vai trūcīgs cilvēks var rūpēties par savu veselību? Noteikti. Sportošana nav tikai dārgu peldbaseinu apmeklēšana, to var darīt arī mežā, dārzā. Mēs sastopamies ar gadījumiem, kad cilvēkiem tik tikko pietiek naudas, lai paēstu. Taču, lai cik paradoksāli tas būtu, savā praksē es sakaros ar to, ka visumā cilvēki cieš no pārmērīga svara. Ārkārtīgi reti ir pacienti ar bada distrofiju. Medicīna tikai koriģē dabas un sabiedrības radītus defektus. Veselības aprūpe bez cilvēka līdzdarbības nevar nodrošināt viņam labu veselību. Ja izzustu ārsti un slimnīcas, būtu milzīga mirstība, bet dzīve turpinātos, pasaule bojā neaizietu.

— Vai mūsu sabiedrībā veselīgs dzīvesveids ir vērtība? Kas, jūsuprāt, ir veselīgs dzīvesveids?

— Mūsdienu sabiedrībā ne tikai par veselīgu dzīvesveidu, bet pat par dzīvību kā laicīgu, vienu vienīgu reizi dotu dāvanu nav patiesas un dziļas izpratnes. Ir pacienti, kas man jautā: bet kāpēc jūs domājat, ka es gribu ilgi dzīvot? Turklāt tie ir gados jauni cilvēki. Kad es atjautāju, kādēļ viņiem ir tik drūms skats uz nākotni, viņi bieži vien sāk man savu dzīvi attēlot pārāk bezcerīgi. Daudzi jauni cilvēki nav gatavi dzīves izaicinājumam, nav gatavi paši cīnīties, pastāvēt. Tas būtu jāiedēsta jau skolā, bet tur valda pārprasta brīvība. Protams, ir arī jauni un veiksmīgi cilvēki — uzņēmēji, finansisti, bet tiem ir savas, arī nopietnas problēmas.

— Vai šie biznesmeņi apzinās veselības vērtību?

—Šķiet, ka viņi par to domā, bet īsti nenovērtē. Daudziem ir pārāk liels stress, jo viņi neprot izstrādāt sava darba un dzīves ritmu. Protams, stresu un neveselīgu dzīvi veicina arī apkārt valdošais negodīgums, korupcija, kad cilvēks jūt, ka viņa zināšanas un darbaspējas diemžēl ne vienmēr ir izšķirošais faktors. Un cilvēks nonāk depresijā. Veselīgs dzīvesveids nozīmē arī prasmi atdalīt darba pienākumus no privātās dzīves. Katram cilvēkam ir jāspēj atrast dzīvē to, kas viņam dod jēgpilnu apmierinājumu. Ja tā nav, tad paveras otra izeja — ceļš līdz alkoholam, arī narkotikām. Apbrīnojami intensīva ir smēķēšanas un alkohola propaganda mūsu masu medijos. Daudzi populāri, īpaši gados jauni, cilvēki intervijā televīzijā redzami ar cigareti starp pirkstiem, bet sarunas itin bieži nonāk līdz tematam, ka “bez viskija nav īsti nekā”. Nereti šie cilvēki jaunatnei ir ar elku, paraugu veidolu.

— Bieži tiek minēts populārais teiciens: veselā miesā — vesels gars. Vai sabiedrība reizēm nekrīt galējībā, sludinot ķermeņa un jaunības kultu, aizmirstot par garu? Jo alkoholisms, narkomānija, arī AIDS ir slima gara sekas.

— Manuprāt, būtu jāsaka: veselu miesu un veselu garu! Bet veselā miesā vesels gars — tā nav tiesa. Cilvēks var būt fizisks kroplis ar absolūti veselu garu — un otrādi. Nevar pārspīlēt vienu uz otra rēķina. Diemžēl skolās sporta nodarbības ir nožēlojamas, bieži tiek domāts tikai par potenciālajiem čempioniem, kas varēs aizstāvēt skolas vārdu. Tas pats ir ar garīgām iespējām. Ar gara dzīvi ir tāpat kā ar datoru: no tā var saņemt tikai to, kas datorā ielikts. Cilvēks spēj savu ķermeni un garu izprast un kopt tikai tad, kad viņam ir ielikti zināmi izglītības pamati.

— Mūsdienās aizvien lielākas problēmas rada atkarības — no datora, azartspēlēm, kazino, pat no iepirkšanās. Vai tās ir slimības, un kur jūs saskatāt to cēloni?

— Ikviena atkarība ir slimība, bet tā ir iegūta, nevis iedzimta. Atkarības veidojas tāpēc, ka cilvēkiem trūkst konkurējošu interešu un viņiem arī piemīt rakstura vājums. Ļoti nopietna ir atkarība no datorspēlēm, kas sakņojas bērna vēlmē sasniegt uzvaru. Bet patiesībā tā ir viltus uzvara. Šādas atkarības ir visur pasaulē, arī pie mums tās sasniedz lielus apmērus. Jebkura veida atkarību veicina cilvēka nespēja atrisināt problēmas — gan mājās, gan darbā. Visvienkāršākais, protams, ir no tām aizbēgt. Es jau esmu uzsvēris, ka cilvēkam, neraugoties uz intelektu, ir ģenētiski ieprogrammēta arī nepieciešamība pēc baudas. Normāli cilvēkam ar intelekta palīdzību vajadzētu savas kāres robežas spēt pašam noteikt, netiecoties pēc bezgalīgas baudīšanas. Diemžēl atkarības gadījumos tas jau ir grūts uzdevums. Kādēļ jaunieši izlemj pamēģināt narkotikas? Katram cilvēkam ir vajadzīgs izaicinājums, ja viņam nav pozitīva izaicinājuma — sports, mūzika utt. —, viņš to aizstāj ar negatīvu: narkotikas, azartspēles utt. Diemžēl man atkal jāmin sociāli ekonomiskie apstākļi, kas šīs atkarības sekmē.

— Vai 21. gadsimtā dominēs fiziska vai psihiska rakstura slimības?

— Es domāju, būs abējādi. Katrai slimībai ir tieksme pašierobežoties. Narkomānija un datorspēles prasīs upurus. Bet cilvēce bojā neaizies. Protams, psihisko slimību īpatsvars palielināsies. Ārstiem būs darbs vēl daudzus tūkstošus gadu.

— Ko jūs domājat par gēnu inženieriju un tā saukto ģenētisko uzlabošanu? Vai nav bažas, ka to varētu izmantot negodīgos nolūkos?

— Gēnu inženierijai ir tāds pats labums un risks kā atomenerģijas atklāšanai. Gēnu inženierijai ir milzīgi plusi, es neesmu absolūts klonēšanas pretinieks. Tikai — ko mēs ar to saprotam? Klonēšana paver iespējas radīt šūnas, ar kurām varēs atjaunot zaudēto orgānu, ārstēt iedzimtas slimības. Tālā nākotnē pat varētu iztikt bez orgānu transplantācijas. Cik man zināms, vairākās valstīs jau notiek mēģinājumi klonēt cilvēku. Tas jau ir ētikas un morāles jautājums, kura pārkāpšana ir vienu soli no nozieguma pret cilvēci. Līdz ar to klonēšana saistīta ar lielu risku un — lielu guvumu. Tāpat kā klonēšanas briesmas, manuprāt, pārspīlēts ir arī ģenētiski modificētas pārtikas kaitīgums.

— Pasauli ir satraukušas runas par eitanāzijas legalizēšanu. Kā jūs kā ārsts to vērtējat?

— Aplūkojot eitanāziju, mēs uzsveram tikai neciešamas fiziskās sāpes, kuras mūsdienu medicīna, protams, spēj novērst. Bet nedziedināmi slimam cilvēkam ir arī dvēseles sāpes, dzīves jēgas zudums. Tieši tas bezcerīgos gadījumos liek arī spert soli eitanāzijas virzienā. Taču par to nekādā ziņā nevar runāt Latvijā, ņemot vērā mūsu sabiedrības ētiku, morāli un izglītību. Ja cilvēks ir pieslēgts pie dzīvību uzturētājiem aparātiem bez nekādām izredzēm, tad viņam jābūt tiesībām lemt par savas dzīvības turpināšanu, bet ne mūsdienu Latvijā.

— Jūsu ikdienas darbs ir saistīts arī ar studentiem. Vai viņi būs tikai amatnieki, sava aroda pratēji vai vienlaikus arī inteliģences pārstāvji?

— Inteliģentu cilvēku rada ģimene, pamatskola, vidusskola un sabiedrība kopumā. Augstskolā pats būtiskākais bez amata prasmes ir redzēt atdarināšanas cienīgu paraugu savu skolotāju vidū. Jo, manuprāt, par labu ārstu kļūst, ietekmējoties no parauga. Ētikas lekcijas medicīnas studentiem kļūst liekas, ja students dzīvē pamana ko pilnīgi citu. Noteicošais ir tas, kādus viņš redz savus skolotājus darbībā: vai tos interesē arī slimnieks vai kas cits, piemēram, tikai nauda. Paraugs bija ļoti būtisks apstāklis arī manos studiju gados, kad es redzēju, ka mani mācībspēki ir cieņas vērti.

— Ko jūs kā ārsts domājat par veselības aprūpes reformu, kādi ir tās plusi un mīnusi?

— Pluss ir iecere un ideja. Manuprāt, pozitīva ir ģimenes ārsta institūcijas izveide. Mīnuss ir šīs ieceres realizācija, kas noris izkropļoti, savijusies cieši kopā ar korupciju un birokrātiju. Nav izprasta sakarība starp izveidojamo sistēmu un iedzīvotāju maksātspēju. Ieceri kompromitē negodīgums un vienaldzīgi ciniska attieksme pret notiekošo. Atliek gaidīt jaunu politisku saprātu pēc Saeimas vēlēšanām un ticēt, ka jaunā un visjaunākā paaudze būs izglītotāka un godīgāka.

Rūta Kesnere, “LV” informācijas redaktore