Mums jārūpējas, lai būtu sakārtota valsts likumdošana

Latvijas Ministru prezidents Andris Šķēle — intervijā Latvijas radio vakar, 27. janvārī

— Pirmais jautājums — varbūt nedaudz par to, par ko mums zvanīja tikko. Meijeres kundze jautā: kāpēc ir jāprivatizē "Latvenergo", ja tas divus gadus ir bijis labākais uzņēmums, jo, viņasprāt, privatizējot tarifi var tikai celties, līdz ar to tauta zaudēs?

A.Šķēle: — Droši vien būtu jājautā — ar ko vērtējums "labākais" tiek salīdzināts? Tai pašā laikā mēs zinām virkni problēmu, ko uzņēmums "Latvenergo" tā arī nav spējis nesaprotamu iemeslu pēc risināt. Un acīmredzot tāpēc, ka juties diezgan komfortabli bez konkurences, ka nav bijis neviena, kas reāli palīdzējis. Mēs zinām arī ļoti daudzās skandalozās blēdības, kas ap attiecīgo uzņēmumu ir bijušas, un izmisīgo vai pat pastiprināto nevēlēšanos risināt jautājumus, kurus jau nu varēja spēt. Atcerēsimies kaut vai situāciju, ka bērni cieta sadales skapjos un neviens ilgus gadus tā arī nespēja kompensēt, "Latvenergo" nevarēja sadūšoties atrast iespēju kompensēt, diezgan brutāli izturējās, es gribētu teikt. Ja mums būs sakārtota likumdošana, kas, pirmkārt, liks apdrošināt šādu bīstamu biznesu, jo elektrība ir paaugstinātas bīstamības lieta, otrkārt, ja mums būs likumdošana, kas nodalīs iespēju monopolizēt gan pārvadi, gan ražošanu, gan sadali. Mums parādīsies sadalīti šis uzņēmums tādā formā, ka būs dažādi uzņēmēji, kas darbosies, teiksim, ar piegādes vai apkalpošanas jautājumiem, mēs varēsim salīdzināt izmaksas, varēsim beidzot saprast, cik tad īsti mēs maksājam par elektroenerģiju. Domāju, šobrīd ir virkne lietu, kas ir ļoti labas "Latvenergo", tādēļ, ka, spējot varbūt saglabāt tomēr pietiekamu, neizvazātu infrastruktūru, mēs esam pārdzīvojuši šos lielos izmaiņu laikus, tai pašā laikā mēs neesam spējīgi šobrīd reāli iekļauties vispārējā konkurencē. Un mēs noteikti nespēsim valsts uzņēmuma stāvoklī ar monopolizētu visu pakalpojumu spektru nākotnē konkurēt.

— Vai tas nozīmē, atbildot uz šo jautājumu, ka tarifi celsies privatizācijas rezultātā?

A.Šķēle: — Šobrīd jāsaka, ka politika, ko bija iesniegusi iepriekš "Latvenergo" vadība, paredzēja katru gadu celt tarifus pa desmit procentiem. Jau iepriekšējās valdības uzskatīja, ka ir nepamatoti iet ar tik lielu un tik krasu pacēlumu, un tad "Latvenergo" arī pati piekrita, un šie tarifi kādu laiku nebija cēlušies, kā mēs zinām. Bet bija paredzēts katru gadu palielināt par desmit procentiem, šobrīd situācija ir drusku mainījusies, vairs Latvijā nav pati dārgākā elektroenerģija, jo tepat blakus kaimiņvalsti tā jau ir kļuvusi dārgāka nekā Latvijā.

— Vai tas nozīmē, ka cenas varētu tā vai tā celties?

A.Šķēle: — Noteikti cenas kaut kādiem pakalpojumu veidiem celsies, bet tas nenozīmē, ka kādiem noteiktiem saņēmējiem tas varbūt būs ļoti diferencētāks un neskars visus tā uzreiz, kā tas ir bijis. Tas būs daudz, daudz rūpīgāk vērtēts.

— Ja neprivatizētu un ja privatizētu, kur būtu tā atšķirība cenu ziņā? Vai nekāda?

A.Šķēle: — Es domāju, ka nākotnē reālos konkurences apstākļos funkcionējošs uzņēmums būs lētāks un efektīvāks nekā monopolizēts uzņēmums. Mēs zinām labu "piemēru" šobrīd — "Lattelekom", kurš ir privatizēts daļēji un saglabā monopolstāvokli, un mēs visi zinām, kāda reāli ir tarifu politika šobrīd.

— Vairāki cilvēki ir jautājuši par braukšanas maksu sabiedriskajā transportā Rīgā — vai nevar kaut ko ietekmēt, 20 santīmi pensionāriem šķiet par dārgu?

A.Šķēle: — Tas pilsētās ir pašvaldību regulēts jautājums, pašvaldība nosaka cenu sabiedriskajā transportā pilsētās. Es zinu, ka diezgan neveiksmīga bija tā akcija, kur pensionāriem bija jāiet pārreģistrēt šīs kartiņas, lai saņemtu kaut kādas atlaides, tāpat arī represētiem, tur izveidojās garas rindas. Droši vien to varēja atrisināt daudz savādāk, bet tas pilnībā ir pašvaldības jautājums.

— Bet jūs tur nevarat ietekmēt neko?

A.Šķēle: — Varu ietekmēt droši vien caur vispārēju likumdošanu, bet es nedomāju, ka šī funkcija būtu jāpārņem atpakaļ centrālajai valdībai. Katra pašvaldība ir atbildīga savu iedzīvotāju priekšā, un katra pašvaldība lemj, kādā veidā risināt šos jautājumus. Pilnīgi iespējams, ka tur vajadzētu arī lielāku konkurenci.

— Atis Sita samērā neapmierināti, drīzāk indīgi jautā par nodokļiem un pensijām. Viņš neesot zinājis, ka nodokļi jāmaksā no 1990.gada līdz 1999.gadam, izrādās, nav ieskaitīti nodokļi, līdz ar to tagad pensijas nav.

A.Šķēle: — Nu, man grūti iedomāties, ka cilvēks deviņus gadus nodzīvojis neatkarīgā Latvijā un nav zinājis, ka jāmaksā nodokļi. Nu, saņēmāt algu aploksnēs, nevienu brīdi sirds nedrebēja par to, nevienu brīdi nešķita, ka tas ir nepareizi, pensijas līdz ar to nav un droši vien minimālais sociālais pabalsts. Pensiju sistēma ir balstīta uz to, ka pensijas lielums būs atkarīgs no katra atsevišķi nomaksātiem individuāliem nodokļiem.

— Vēlreiz par naudu. Kas nosaka algu "Latvijas kuģniecības" prezidentam Kļaviņam — 310 tūkstoši latu, "Ventspils naftā" — 364 tūkstoši latu? Klausītāji jautā — kā tā var būt, kāpēc saka, ka nav naudas, ja tādas algas?

A.Šķēle: — Pilnīgi pamatots ir jautājums, un, cik zināms, tad arī "Latvijas kuģniecībā" šīs lietas tiks pārskatītas, arī daudziem pilnvarniekiem, ministri jau ir sākuši pārskatīt pilnvarojumu līgumus, satiksmes ministrs Gorbunovs jau ir sācis samazināt algas un skatīties, lai pilnvarnieku darba algas būtu vismaz kaut kādā mērā saistītas arī ar darba efektivitāti. Es arī domāju, ka "Latvijas kuģniecības" vadības atalgojums droši vien būtu vairāk jāsasaista ar konkrētā uzņēmuma peļņas radītājiem.

— Kad tas varētu notikt?

A.Šķēle: — Es domāju, paies aptuveni gads, kamēr mēs tiksim ar šiem jautājumiem kaut kādā kārtībā. Valdība ir arī apstiprinājusi koncepciju, kā mēs vispār sakārtosim algu sistēmu valstī, lai nebūtu šīs milzīgās disproporcijas starp ierēdņiem, starp dažādiem tiesnešiem, ārstiem, skolotājiem, lai mēs visi saprastu, kādā veidā no valsts budžeta piešķirtā nauda algām tiek izmaksāta konkrētām profesijām, konkrētiem amatiem, konkrētiem darbiniekiem.

— Austras kundze jautā: vai vajag tautas skaitīšanu, ja trūkst naudas, galu galā varbūt to var atlikt?

A.Šķēle: — Jā, arī tāds jautājums ir radies, bet mums faktiski nav zināmi arī daudzi blakusjautājumi, tikai tīri fiziski saskaitīts, cik mēs esam, bet tautas skaitīšanas laikā tiek uzdoti daudzi un dažādi jautājumi vēl par blakuslietām. Mēs varēsim novērtēt daudz rūpīgāk arī ģimeņu ieņēmumus, varēsim spriest par migrāciju valstī iekšpusē, tur mēs gūsim atbildes uz virkni jautājumu — par tautībām, par ģimenes lielumiem, par visām tādām lietām, kuras faktiski mēs nezinām, ir jāsaskaitās.

— Imants Ozols jautā: kādēļ nav ilglaicīgas valsts attīstības koncepcijas, un vai par to tiek domāts?

A.Šķēle: — Jā, tiek domāts, un tas darbs lēnām uz priekšu virzās ar skatu apmēram uz 20–30 gadu periodu, tas nav vieglākais darbs, jo pēdējie desmit gadi pasaulē tādā milzīgā attīstības tempā pagājuši un prognozēt precīzi, pamēģināt precīzi novērtēt, kādā veidā Latvija spēs savu vietu sameklēt, nav tik vienkārši, bet pamatlietas ir skaidras. Es pats arī piedalos tādā ekspertu grupā un domāju, ka mēs šogad šādu materiālu sabiedrībai spēsim piedāvāt.

— Larisas kundze jautāja: kāpēc netiek domāts par darba veterāniem, viņasprāt, Latvijā ir daudz darba veterānu, kas savu mūžu atdevuši, saņēmuši ordeņus par labu darbu un šodien viņiem ir sabeigta veselība, grūta dzīve.

A.Šķēle: — Nav nekādas speciālas programmas, kādā veidā nodarbināt veterānus vai citas tādas kategorijas cilvēkus. Mums ir iedalīti budžetā gandrīz deviņi miljoni nodarbinātības programmai, nākamā nedēļā, skatot Ekonomikas ministrijas darbu un tās atskaites, es noteikti vēlreiz pievērsīšos šiem jautājumiem, ar kādu efektivitāti šī nauda tiek iztērēta bezdarba apkarošanas problēmām.

— Es saprotu, ka šie cilvēki vairs nav bezdarbnieki, viņi drīzāk ir vecie pensionāri, kuri kļuvuši par invalīdiem darba rezultātā.

A.Šķēle: — Es varu teikt tikai to, ka tiešām tādas speciālas programmas šajā ziņā nav, jo valsts jau vairs neuzstājas kā galvenais darba devējs, mēs esam pārgājuši jau uz tādu kārtību un dzīvojam valstī, kur galvenais darba devējs ir privātais sektors.

— Kāda pensionāre māksliniece zvanījusi un stāstījusi, ka nodarbojas ar savu izstrādājumu pārdošanu uz ielām. Vai jūs zināt, ka ir vajadzīga ne tikai čeku grāmatiņa un visas pārējās lietas, lai viņa varētu pārdot savus adītos cimdus, bet esot jāieraksta čekā arī pircēja personas kods. Vai jūs zināt, ka ir tik milzīga birokrātija, vai tur nevarētu ko vienkāršot?

A.Šķēle: — Jāpārprasa, es pierakstu šo jautājumu, un jāpaskatās, kā tas ir noteikts.

— Jautājums par Okupācijas muzeja koncepciju, tā jums esot iesniegta, kas ar to tālāk notiek?

A.Šķēle: — Neesmu vēl iepazinies, tikai zinu, ka ziņu aģentūras jau ziņo, ka man esot iesniegts, bet tas dokuments vēl nav atnācis līdz manīm. Tas ir kultūras ministres Pētersones kundzes jautājums, un, protams, ar viņu es vēlreiz pārrunāšu šīs lietas. Valdība vairākkārt ir klausījusies šos jautājumus, un, es domāju, Kultūras ministrijai un Rīgas domei šis jautājums būs kopīgi tomēr jāatrisina — kurā vietā un kādā izskatā tālāk funkcionēs Okupācijas muzejs.

— Mēs esam vairākkārt jautājuši par nekustamā īpašuma nodokli vidēji dzīvoklim Rīgā kādā mikrorajonā. Jūs teicāt, ka šoreiz varētu būt kāda atbilde.

A.Šķēle: — Jā, nu tāds satraukums varbūt ir radies, iepazīstoties ar likumu, kas stājies jau pirms laba laika spēkā, jo ir sajūta, ka varbūt tūlīt mums būs jāmaksā jauni nodokļi par privatizētiem dzīvokļiem. Tiek paredzēts, ka no 2003. gada 31.decembra, tātad faktiski no 2004.gada būs jāmaksā nodoklis par individuālām dzīvojamām mājām un dzīvokļiem, kas ir privāti, tātad privatizēti, un ir noteikts, ka būs jāmaksā viens procents gadā no nekustamā īpašuma kadastrālās vērtības. Es palūdzu tādu novērtējumu — kāda, teiksim, Rīgā dažādās vietās šobrīd ir kadastrālā vērtība un cik lieliem dzīvokļiem. Tad Ropažu ielā piecstāvu mājā, kas celta 1963.gadā, vienistabas dzīvokļa kadastrālā vērtība ir apmēram 1200 latu, tas nozīmē, ka gadā tas nodoklis būs 12 lati. Teiksim, trīsistabu dzīvoklis tajā pašā mājā gadā izmaksās 23 latus. Tātad tādas summas aptuveni par vienistabas un trīsistabu dzīvokli būs jāmaksā. Teiksim, Dzirciema ielā māja 1983.gadā celta, trīsistabu dzīvoklis, tātad 73 kvadrātmetrus liels dzīvoklis ir 5990 lati, tas nozīmē, ka gandrīz 60 lati gadā, sākot ar 2004.gada 1.janvāri, būs jāmaksā nekustamā īpašuma nodoklis.

— Pieci lati mēnesi.

A.Šķēle: — Aptuveni. Bet nu jāsaka, ka kadastrālajai vērtībai vajadzētu atspoguļot īpašuma patieso vērtību un tam reāli vajadzētu sekmēt dzīvokļu tirgu.

— Internetā Andrejs saka, ka Somijā un Igaunijā pievērš lielu uzmanību strādājošo drošībai. Vai Latvijā šajā ziņā kaut kas tiek un tiks darīts, jo, viņaprāt, uzņēmējiem to risināšana nav izdevīga?

A.Šķēle: — Tā ir taisnība. Un Ministru kabinets burtiski pagājušajā nedēļā izskatīja virkni noteikumu, kas tuvākā laikā tiks apstiprināti jau ar valdības lēmumu, mēs Komitejā skatījām. Kaut vai par tādām lietām kā celšanas mehānismi, dažādi bīstami tehniskie rīki, dažādi katli vai citas paaugstinātas bīstamības ierīces. Tās ir lietas, kur valdībai jāreglamentē ar saviem noteikumiem šīs prasības un attiecīgām inspekcijām jāspēj kontrolēt. Tā ir taisnība, ka uzņēmēji bieži vien atļaujas neieguldīt pietiekami daudz naudas ne ierīcēs, ne personāla apmācībā un faktiski pakļauj šos cilvēkus riskam. Mēs ejam soli pa solim atbilstoši Eiropas Savienības prasībām, kas ir ļoti stingras šajā jomā un cilvēka dzīvību, veselību stāda augstāk par jebko citu.

— Normunds Beļevskis jautā: kāpēc ministriju sagatavotie normatīvie akti, kuriem būtu jāatbilst Eiropas Savienības prasībām, nesatur pārejas noteikumu normu?

A.Šķēle: — Tā nav, lielākajā daļā tomēr ir zināmi pārejas noteikumi, bet gadās, un tur ir taisnība jautātājam, ka viena otra norma, kas tiek iedibināta, varbūt nav rūpīgi izsvērta. Man ir bijis jāatbild uz mūsu iedzīvotāju jautājumiem, kāpēc, teiksim, periods ir tomēr tik īss, tikai trīs mēneši, uzņēmējs nevar tik ātri pārorientēties. Tas vienkārši liecina par mūsu ierēdniecības kvalitāti. Acīmredzot šādi būtiski jautājumi netiek pasvītroti, ministru uzmanība netiek pievērsta un mēs varbūt uzņēmējam dodam pārāk maz laika, lai viņš varētu mierīgākā, pārdomātākā veidā realizēt šīs prasības. Es to pieņemu vienā ziņā kā pārmetumu, otrā ziņā es arī saku, ka mēs tomēr cenšamies regulāri smagākajām normām dot šo atelpas laiku.

— No viņa puses arī prognozes par Krieviju, vai, jūsuprāt, Putins būs Krievijas prezidents un cik vēlētāju balsis varētu saņemt kandidāts Barkašovs?

A.Šķēle: — Nu, es maz ko varu teikt par kandidātu Barkašovu, es nezinu, cik procentu viņš varētu iegūt. Kas attiecas uz Putina kunga izredzēm, domāju, ka tās ir pietiekami lielas, es atļautos izteikt savu personīgu prognozi, ka Krievijas prezidents varētu tikt ievēlēts arī pirmajā kārtā uzreiz.

— Jautājums no Jāņa Buča kunga: kāpēc ir jāprivatizē "Latvenergo"? Uz to mēs atbildējām. Otrs: kas un kāpēc "Latvijas kuģniecību" grib atdot Krievijai?

A.Šķēle: — Domāju, ka tā tas nav, jo arī pēdējā valdības sēdē daži ministri ļoti asi stādīja šo jautājumu, ka "Latvijas kuģniecības" privatizācijai kopumā tomēr vajadzētu beigties ar mūsu ilgtermiņa stratēģisku, politisku interešu ievērošanu. Gribu tikai komentēt, ka mēs šo jautājumu vēlreiz atkārtoti skatīsim. Es domāju, ka ministrs Makarovs šo jautājumu pārvērtēs un valdībai piedāvās savu viedokli jau nākamajā valdības sēdē.

— Cik miljoni no Ventspils uzņēmumiem pēc to privatizēšanas paliek valstij un cik aiziet prom?

A.Šķēle: — Es nespēju uzreiz tā atbildēt, man būtu jāpaskatās, vismaz piemēra pēc, cik daži uzņēmumi nodokļos samaksā. Es domāju, ka tieši šis periods nav pats labākais tranzītam un tranzīta biznesam, varbūt šogad šie ieņēmumi ir mazāki valsts budžetā, bet kopumā, protams, Ventspils ir attīstījusies strauji, straujāk nekā citas pilsētas un maksājusi ļoti nozīmīgas summas kopumā valsts budžetā.

— Kāpēc vēl nav uzcelta celulozes rūpnīca?

A.Šķēle: — Hm, viens miljards dolāru ir vajadzīgs tam. Viens miljards dolāru. Valdība ir apstiprinājusi nākamo posmu, un šobrīd jau tiek dibināta projektu kompānija, kurā valdība piedalās, tiek kārtoti jautājumi par to, kādas atļaujas ir jāsaņem, kā mēs varētu tikt pie šīs zemes, tur apmēram 400 hektāri zemes jāizpērk, ir jautājumi par pievedceļiem, par dzelzceļu, par finansu paketi, tā ir visa tā dienas kārtība, un es gribu teikt, ka mēs esam tikuši jau ļoti tālu. Bet man arī jāsaka, ka tai pašā laikā no Latvijas valsts tiek prasīts ļoti nozīmīgs ieguldījums šai miljardu vērtajā kompānijā, un, es domāju, ka noteikti būs parlamentāras debates. Es kā valdības vadītājs gribēšu, lai dažus jautājumus tomēr deputāti izdebatē un sniedz savu viedokli.

— Zemnieks no Sesavas domā: vai nav pretrunas starp jums un Kalvīti? Kalvītis sakot, ka nākotne pieder ģimenes saimniecībām, tātad ap 20–30 hektāriem, jūs atzīstot tikai 200 hektāru saimniecības.

A.Šķēle: — Es nedomāju, ka 200 hektāri nevar būt ģimenes saimniecība, ja tur tiek varbūt nodarbināts tikai viens vai divi cilvēki. Šobrīd lauksaimnieciskā darba efektivitāte Rietumos ir cēlusies būtiski, un tāds mērogs — apmēram 100–200 hektāru — ir ģimenes saimniecība, ja nodarbojas ar tradicionālo ražošanu. Ja runājam par 20–30 hektāriem, tad, lai tur ģimene gūtu pienācīgus ieņēmumus, acīmredzot nevajadzētu nodarboties ar graudiem, tur ir jādomā par dārzeņiem, par ogām, par kaut ko citu. Tad arī 20–30 hektāri nesīs pietiekamus ieņēmumus un mēs varēsim runāt arī par ģimenes saimniecību 20–30 hektāros.

— Vēl viena minūte un līdz ar to viens mans jautājums. Krištopana kungs ir atkāpies no saviem deputāta pienākumiem un aiziet biznesā. Es nezinu, kas jums viņš bija, vai kolēģis, bet kā jūs to vērtējat?

A.Šķēle: — Nu, Krištopana kungs bija kolēģis, protams, no koalīcijas partijas "Latvijas ceļš". Es domāju, ka tas ir ļoti pārdomāts un nopietns Krištopana kunga solis un ka tas tikai stiprinās gan partiju "Latvijas ceļš", gan valdības koalīciju. Un es vēlu biznesā Vilim Krištopanam panākumus, un, ja varēšu dot viņam kādu padomu vai citādi sekmēt, es to labprāt arī darītu tīri cilvēcīgi.

— Paldies. Zvaniet, rakstiet mums, uzdodiet jautājumus, mēģināsim uz tiem atbildēt. Studijā bija Ministru prezidents Andris Šķēle.

Pēc ieraksta "LV" diktofonā

Intervija Latvijas radio 27.janvāra raidījumā "Atbalss" pulksten 15.08. Raidījumu vada radio žurnālists Aidis Tomsons