Rīgā dzima arī mūsu lauku “ Alma mater ”

Baiba Rivža, Lauksaimniecības un meža zinātņu akadēmijas prezidente, Augstākās izglītības padomes priekšsēdētāja,

Sigizmunds Timšāns, Lauksaimniecības un meža zinātņu akadēmijas akadēmiķis, — “Latvijas Vēstnesim”

Latvijas Zinātņu akadēmijas (LZA) prezidents Jānis Stradiņš runā Rīgas Tehniskās universitātes (RTU) Senāta svinīgajā sēdē Rīgā 2000.gada 13.oktobrī teica, ka RTU ir vecākā universitāte Rīgā un ka tā ir visu Latvijas universitāšu “Alma mater”. Tas pilnībā attiecināms arī uz pašreizējo Latvijas Lauksaimniecības universitāti, kas atrodas Jelgavā.

RTU, tāpat kā citu pašreizējo Latvijas augstskolu, priekštecis bija Rīgas Politehniskais institūts (RPI) jeb Rīgas Politehnikums, kā to dēvēja sākumā. Ja šīs mācību iestādes izveidi datē ar 1862.gadu, tad tieši šeit 1863./64.mācību gadā atklāja Lauksaimniecības nodaļu. Savā pētījumā akadēmiķis Jānis Stradiņš raksta, ka topošās “(..) augstskolas statusu ieteica izcilais Vācijas tehniskās izglītības jautājumu lietpratējs profesors T.S.Franke no Hannoveres, kurš uzstājās Rīgā ar lekciju un dedzīgi aicināja Rīgā ievērot Vācijas un Šveices pieredzi —dibināt uzreiz politehnisku augstskolu ar 8 nodaļām (ķīmijas, mehānikas, mašīnbūves, arhitektūras, inženieru, lauksaimniecības, mērniecības nodaļu un komercnodaļu), nevis vidējo mācību iestādi. Rīgas biržas komiteja Frankes plānu akceptēja, to atbalstīja Baltijas ģenerālgubernators kņazs A.Suvorovs (..)”. Laimīgā kārtā šo mācību iestādi finansiāli atbalstīja vairākas pilsētas un to rātes vai iestādes. Jau pāris mēnešu pēc dzimtbūšanas atcelšanas 1861. gadā Krievijas imperators Aleksandrs II apstiprināja Valsts padomes kopsapulces priekšlikumus par Politehniskās skolas dibināšanu Rīgas pilsētā, un parakstīja Rīgas politehniskās skolas nolikumu. Tas radīja priekšnoteikumu sākt darbu mācību iestādes izveidē.

Latvijas Lauksaimniecības universitātes LLU 1999.gadā Jelgavā izdeva enciklopēdiju “Lauksaimniecības augstākā izglītība Latvijā — 1862—1999” (turpmāk — enciklopēdija). Šī vērienīgā (373 lpp.) izdevuma galvenais redaktors ir Edvīns Bērziņš, atbildīgā un zinātniskā redaktore Aija Krūze. Šī enciklopēdija ietver lauksaimniecības izglītības pirmsākumus un visu tālāko ar lauksaimniecību saistīto nozaru veidošanos augstskolā pēc Latvijas Universitātes Lauksaimniecības fakultātes pāriešanas 1939. gadā uz Jelgavu, kur atklāja Jelgavas Lauksaimniecības akadēmiju. Enciklopēdijā ir arī nodaļa “Mācībspēku biogrāfijas”. Šīs nodaļas 965 šķirkļos ietverti gandrīz visi mācībspēki, kuru darba stāžs LU, Jelgavas LA, Latvijas Lauksaimniecības akadēmijā vai LLU sasniedza piecus gadus 1999.gada sākumā. Biogrāfiju autori ir vairāki desmiti. Diemžēl īsā laika dēļ neizdevās precizēt pretrunīgos datus dažādos dokumentos vai arī apzināt un pārbaudīt atsevišķus faktus. Šī enciklopēdija, kā raksta atbildīgā redaktore Aija Krūze, “(..) ir pirmais mēģinājums sniegt lasītājiem apkopotas un sistematizētas zināšanas” par lauksaimniecības un tai radniecīgo nozaru augstāko izglītību Latvijā”.

Šajā rakstā ietvertas trīs tēmas:

1) īss pārskats par enciklopēdijā ietverto un daži papildinājumi ar jauniem atradumiem;

2) lauksaimniecības mācību un pētījumu (izmēģinājumu) saimniecību loma studentu praktiskajā un tautsaimnieciskajā izglītošanā;

3) dažu LU Lauksaimniecības fakultātes mācību spēku devums zinātnei, tēvzemei un starptautisko sakaru izveidē (1919—1939).

Pāršķirstot vēsturi

RPI Lauksaimniecības nodaļa

Lauksaimniecības nodaļas (dibinātas 1863./64.mācību gadā) pirmajos darbības gados studenti apguva matemātiku, fiziku, ķīmiju, botāniku, zooloģiju, ģeoloģiju, kā arī ar specialitāti tieši saistītās specialitātes — lauksaimniecības mašīnmācību, būvniecību un grāmatvedību. 1865.gadā tika izveidota lauksaimniecības un ķīmijas izmēģinājumu stacija, kas bija paplašināta laboratorija analīzēm un ekspertīzēm.

Nozarē specifiskos studiju priekšmetus —zemkopību, augkopību, pļavkopību, dārzkopību, lopkopību, muižu organizāciju un pārvaldi, agroķīmiju un augsnes zinātni, lauksaimniecības vēsturi un statistiku, lopkopības produkcijas izlietošanas mācību, kā arī mežkopību —mācību plānā ietvēra 1868.gadā. Nodaļas darbs nemitīgi pilnveidojās —katrs gadu desmits paplašināja studiju iespējas.

Lauksaimniecības nodaļas pirmajos gadu desmitos studēja galvenokārt Baltijas vācieši. Tad studēt ieradās jaunieši arī no Polijas un Krievijas dienvidu guberņām. Latviešu vairāku gadu desmitu laikā vai nu nebija nemaz, vai viņu skaits bija ļoti neliels. Tomēr šīs nodaļas devums kopumā Latvijai bija nozīmīgs. 1912. un 1913. gadā Lauksaimniecības nodaļā no jauna iestājušies ap 130 studentu; spriežot pēc vārdiem un uzvārdiem, ap 40% bijuši latvieši. Nodaļā augstāko lauksaimniecisko izglītību ieguvuši latviešu zinātnieki, saimnieciskie un sabiedriskie darbinieki: Jānis Bergs (1889), Jānis Bisenieks (1890), Jānis Mazvērsītis (1890), Hugo Celmiņš (1903), Frīdrihs Neilands (1904), Paulis Lejiņš (1907), Jānis Vārsbergs (1908), Jānis Bickis (1910), Pēteris Konrāds (1915), Nikolajs Zemītis (1917) un Maksis Eglītis (1918). Tur mācījušies arī nākamie LU Lauksaimniecības fakultātes un Lauksaimniecības akadēmijas mācībspēki: Pēteris Delle (1899—1900), Pāvils Kreišmanis (1906—1909), Nikolajs Zemītis (1911—1917), Rūdolfs Markuss (1914—1916), Alfrēds Kalniņš (1914—1917) un Paulis Dermanis (1915—1917). Mācīta agronoma kvalifikāciju nodaļā ieguvis arī nākamais profesors un operdziedātājs Pauls Sakss (1906). Citas RPI nodaļas absolvējuši nākamie LU Lauksaimniecības fakultātes un Lauksaimniecības akadēmijas mācībspēki: Ķīmijas nodaļu —Pēteris Kulitāns (1908), Pēteris Nomals (1910), Arvīds Kalniņš (1916), Kārlis Krūmiņš (1918); Inženieru nodaļu —Artūrs Tramdahs (1910); Mehānikas nodaļu —Arvīds Lepiks (1913); Arhitektūras nodaļu — Augusts Raisters (1916).

To mācībspēku saraksts, kuri ilgāku laiku strādāja lauksaimniecības nodaļā, atrodams enciklopēdijā. LLU profesors Jānis Ozols savu pētījumu rezultātā sastādījis 37 mācībspēku sarakstu, kuri dažādu laiku strādāja šajā nodaļā. Par RPI lauksaimniecības nodaļu vēl ir daudz nepublicētu zinātnisko pētījumu. 1915.gada vasarā, kad Rīgu apdraudēja vācu karaspēka iebrukums, RPI un tā mācībspēki tika evakuēti uz Maskavu, kur, izkaisīti pa vairāku augstskolu telpām, turpināja darbību līdz 1918.gada 22.maijam. Pateicoties toreizējā direktora P.Valdena pūlēm, 1918.gada vasarā institūtu reevakuēja uz Latviju. Daļa mācībspēku un materiālo vērtību gan palika Krievijā, kur 1918.gada 6. augustā uz šīs bāzes nodibināja Ivanovas—Vozņesenskas Politehnisko institūtu. Vācu okupācijas laikā 1918.—1919.gadā RPI tika pārveidots par Baltijas Tehnisko augstskolu ( Baltische Technische Hochschule) , bet P.Stučkas vadības piecos mēnešos uz tā bāzes sāka veidot Latvijas Augstskolu.

Latvijas Augstskola

Latvijas SPR laikā (1919.gada janvārī — maijā) ar padomju valdības vadītāja P.Stučkas un izglītības komisāra J.Bērziņa (Ziemeļa) parakstītu dekrētu 1919.gada 8. februārī tika nodibināta Latvijas Augstskola. Dekrētā bija rakstīts, ka valdība nolēmusi likvidēt RPI un no šīs dienas profesori, asistenti, kalpotāji un citi darbinieki skaitās atlaisti. Reizē ar to tiek nodibināta Latvijas Augstskola, ko pārzinās Izglītības komisariāts, kas gādās par Augstskolas uzturēšanu. Augstskolas svinīgā atklāšana notika 1919. gada 20.februārī.

Faktiski visas 5 reāli funkcionējošās fakultātes (nodaļas) —Ķīmijas, Lauksaimniecības, Mehānikas, Inženieru un Būvniecības —atbilda bijušā RPI nodaļām; vienīgi Tirdzniecības nodaļa tika likvidēta un tās vietā organizēti Sociālekonomiskie kursi. RPI ēkas un profesūra bija jaunās augstskolas materiālā un profesionālā bāze. Bija arī ieceres un uzsākti priekšdarbi par Medicīnas, Veterinārmedicīnas un Pedagoģijas nodaļu atklāšanu.

Lauksaimniecības zinātnieki cerēja, ka šeit varēs izveidot lauksaimniecības augstākās izglītības un zinātnes centru. Jau 1919. gada februārī Paulis Lejiņš saņēma uzaicinājumu no Jelgavas ierasties Rīgā uz komisijas sēdi, kuras uzdevums bija veikt priekšdarbus augstskolas organizēšanai. P.Lejiņš savos memuāros raksta, ka komisijas sēdē piedalījies veterinārārsts bakteriologs Augusts Kirhenšteins, inženieris ķīmiķis Pēteris Nomals, agronoms Jānis Bergs, RPI profesors botāniķis Fjodors Būholcs. Pārējo dalībnieku uzvārdus P.Lejiņš uzrāda “un citi”. Sēdi vadīja Tautas Lauksaimniecības komisārs Fricis Roziņš. Kādā nākamajā komisijas sēdē piedalījās jau pieredzējušais inženieris tehnologs Arvīds Lepiks (Leppiks), dabaszinātnieks Kārlis Kasparsons. Par lauksaimniecības nodaļas darbu atrasti tikai P.Lejiņa un A.Lepika analītiski fragmentāri apraksti. Ar lielinieku varas krišanu izbeidzās šīs Latvijas Augstskolas darbs. Bet, vācu karaspēkam ienākot Rīgā 1919.gada 22.maijā, atkal centās izveidot Baltijas Tehnisko augstskolu.

Latvijas Augstskola

— Latvijas Universitāte

(no 1922.gada)

Akadēmiķis Jānis Stradiņš enciklopēdijā raksta, ka “Latvijas Augstskolas ieceri reālu darīja uzvara Cēsu kaujās, Niedras valdības krišana un K.Ulmaņa Pagaidu valdības atgriešanās Rīgā. Tās izglītības ministrs K.Kasparsons (pats bijis Latvijas Augstskolas profesors padomju laikā) 1919. gada augustā atsāka Latvijas Augstskolas organizēšanu (varētu arī teikt —atjaunošanu), par saviem tuvākajiem līdzgaitniekiem izvēloties P.Valdenu un K.Dāli (..)”.

Lai izveidotu nacionālu Latvijas Augstskolu, notika liels sagatavošanās darbs. Gan par šajā ziņā veikto, gan Augstskolas atklāšanu interesenti var izlasīt 76 lappušu plašajā darbā “Vēsturisks pārskats par Latvijas Augstskolas nodibināšanu un viņas darbību pirmā (1919./20.) mācības gadā”. To sastādījis docents P.Dāle. Tas ir Latvijas Augstskolas izdevums Rīgā, 1921.gadā.

Latvijas Universitātes

Lauksaimniecības fakultāte

Lauksaimniecības fakultāte sāka darbu 1919.gada 29. septembrī ar pirmo fakultātes Padomes sēdi. (Piedalījās: J.Bergs, A.Kirhenšteins, P.Lejiņš, A.Lepiks, P.Nomals, J.Vāsbergs).1919./20.mācību gada beigās fakultātē darbojās arī trīs asistenti —K.Krievs, R.Liepiņš un K.Pols un divi subasistenti —A.Kalniņš un J.Stankēvičs.

1920.gadā Lauksaimniecības fakultātē tika nodibināta Mežkopības nodaļa. Par pirmajiem mācībspēkiem tur pieaicināja bijušo RPI docentu mežkopi E.Ostvaldu, inženieri ķīmiķi A.Kalniņu un mežkopi B.Jureviču.

Fakultātes Padome 1922.gadā izstrādāja štatu sarakstu, kas vēlāk vairākkārt tika grozīts un papildināts. Fakultātē mācībspēkiem tika izvirzītas augstas prasības, kuras arī izdevās īstenot. Liela daļa no viņiem bija ar pedagoģiskā darba pieredzi kursos, lauksaimniecības skolās un vidusskolās. Vairāki pirmos zinātniskos pētījumus sāka jau pirms Pirmā pasaules kara. Daudziem bija arī pieredze racionālā saimniekošanā. Arī jauno mācībspēku izvēle fakultātē tika veikta rūpīgi. Tādēļ, izvērtējot fakultātes 20 gadu darbības pieredzi, redzams, ka visi mācībspēki pildīja zinātnisko darbu, kas bija cieši saistīts ar tā laika tautsaimniecības vajadzībām. Par to liecina arī lielais skaits zinātnisko un galvenokārt populārzinātnisko publikāciju. Katram no vadošajiem fakultātes mācībspēkiem šajos 20 gados iznāca mācību grāmatas studentiem, kuras varēja izmantot arī praktiski. Atsevišķi mācībspēki rakstīja grāmatas lauksaimniecības skolām vai arī vidusskolām, kurās tajā laikā mācīja arī lauksaimniecības pamatus. Par teikto pilnīgu ieskatu var iegūt, ielūkojoties mācībspēku pilnīgā darbu bibliogrāfijā izdevuma “Latvijas Universitāte 10 gados” (1929) un izdevuma “Latvijas Universitāte 20 gados” otrajā sējumā (1939).

Fakultātes mācību telpu iekārtošana prasīja lielu darbu. Tikai 1922.gadā ar Ministru kabineta lēmumu fakultātei piešķīra bijušās Pētera I reālskolas telpas trīsstāvu namu, ko vēl vajadzēja pārbūvēt. Visi fakultātes 20 gadi aizritēja nemitīgos meklējumos un radošā darbā, jo nemitīgi pieauga studentu un mācībspēku skaits. Tika pilnveidoti mācību plāni, lai atbilstu zinātnes stāvoklim un tautsaimniecības prasībām Latvijā. Par šīm norisēm pilnīgāku ainu var atrast enciklopēdijā.

Lauksaimniecības fakultātes katedru skaits bieži mainījās. To struktūrās ietilpa institūti, laboratorijas un kabineti. Mācību gada vai atsevišķu semestru studiju plāni katru gadu tika publicēti. Tajos var atrast informāciju par visiem mācībspēkiem un viņu lasītajiem lekciju kursiem, semināriem un praktiskajiem darbiem.

1938./39. mācību gadā Lauksaimniecības fakultātē bija 19 katedras: Augkopības (vad. J.Vārsbergs), Augu kaitēkļu un slimību (vad. M.Eglītis), Biškopības (vad. P.Rizga), Būvniecības (vad. A.Raisters), Dārzkopības (vad. J.Sudrabs), Laukkopības (vad. J.Apsītis), Lauksaimniecības ķīmijas un augsnes zinību (vad. P.Kulitāns), Lauksaimniecības mašīnu (vad. A.Lepiks), Lauksaimniecības tehnoloģijas (vad. P.Delle), Lopkopības (vad. P.Lejiņš), Meža bioloģijas (vad. V.Eihe), Meža izmantošanas (vad. A.Teikmanis), Meža taksācijas un ierīcības (vad. R.Markus), Meža tehnoloģijas (vad. A.Kalniņš), Mežkopības (vad. N.Zemītis), Mikrobioloģijas (vad. A.Kirhenšteins), Piensaimniecības (vad. F.Neilands), Purvu un kūdras izmantošanas (vad. P.Nomals), Saimniekošanas mācības un agrārpolitikas (vad. P.Kreišmanis).

Lauksaimniecības fakultātes mācībspēki izpelnījās arī vairākas balvas. Kultūras fonda prēmiju saņēma P.Nomals (1931, 1938), J.Āboliņš (1936), Krišjāņa Barona prēmiju —P.Nomals (1925, 1931, 1936), J. Āboliņš (1936) un K.Krūmiņš (1937).

Zinātnisko rakstu apmaiņā Lauksaimniecības fakultāte sadarbojās ar 166 ārzemju augstskolām, institūtiem un iestādēm. Pēc LU Rakstu iedalīšanas rakstu sērijās Lauksaimniecības fakultātes sērijā iznākuši 4 rakstu sējumi (144 iespiedloksnes), kuros nodrukāta 25 autoru 51 publikācija. Fakultātē notikušas 11 promocijas (9 Dr.agr.un 2 Dr.mežzin.) Ārpus fakultātes aizstāvēts viens promocijas darbs. LU pirmais Dr.agr.grādu ieguva A.Kirhenšteins. Pirmo habilitācijas darbu aizstāvēja Kārlis Pols (1925). Pavisam LU Lauksaimniecības fakultātē notikušas 25 habilitācijas. Bez tam fakultātē vēl pieņemti 4 pro venia legendi darbi.

Lauksaimniecības fakultāte piešķīra arī goda doktora grādu ( Dr.agr. honoris causa ). Pavisam piešķirti 6 goda doktora grādi, t.sk. 4 agronomijā: J.Mazvērsītim (1928), P.Lejiņam (1932), E.Koršmo no Oslo Lauksaimniecības augstskolas (1933) un Ministru prezidentam K.Ulmanim (1934).

Fakultāti 20 gados beiguši 655 agronomi, no tiem 174 (26,6%) sievietes, un 252 inženieri mežkopji, no tiem 3 (1,2%) sievietes. Pavisam fakultātē uzņemti 2942 studētgribētāji. 42,3% no tiem izstājušies no fakultātes kursu nebeiguši.

Fakultātes mācību gada beigās īpašas komisijas novērtēja labākos diplomdarbus. Pēc šo komisiju ieteikuma tika piešķirtas godalgas; izsludinātas arī dažas sacensību jeb konkursu tēmas.

LU Veterinārmedicīnas

fakultāte

Universitātē tūdaļ tika sāktas arī veterinārmedicīnas studijas. Sākumā šīs studijas notika Medicīnas fakultātē. 1920.gada 28.janvārī par Veterinārmedicīnas fakultātes pagaidu dekānu ievēlēja V.Brencēnu. Par Patoloģiskās anatomijas katedras docentu ievēlēja veterinārārstu Rūdolfu Grapmani, bet par Anatomijas katedras profesoru apstiprināja L.Kundziņu. Profesors E.Paukulis sāka darbu Medicīnas fakultātes Vispārīgās patoloģijas katedrā. Viņš kļuva arī par fakultātes dekānu. 1920./21.mācību gadā fakultātes vadība nolēma atvērt studijas arī vecākajos kursos, lai bijušie Tērbatas Veterinārā institūta studenti no Latvijas varētu turpināt izglītību Rīgā. Bija nepieciešama Veterinārā klīnika, kuras ierīkošana sagādāja lielas grūtības, jo trūka telpu un līdzekļu. Taču to fakultātes vadība sadarbībā ar Lauksaimniecības departamentu un Latvijas armijas vadību atrisināja. No 1924. gada par veterinārās klīnikas vadītāju ievēlēja profesoru Voldemāru Brencēnu, kurš to vadīja līdz mūža beigām (1938). Veterinārmedicīnas fakultāte nemitīgi paplašināja savas telpas un turpināja attīstīties. Šī fakultāte palika Latvijas Universitātes sastāvā arī pēc Jelgavas Lauksaimniecības akadēmijas nodibināšanas. LLA sastāvā to iekļāva 1944.gadā.

LU Lauksaimniecības

fakultāte Jelgavā

Pēc vairāku gadu diskusijām, ka arī Jelgavā vajadzētu izvietot dažas Latvijas Universitātes fakultātes, uz turieni pārcēla LU Lauksaimniecības fakultāti. 1938.gada 23.decembrī Valsts un Ministru prezidents Kārlis Ulmanis izsludināja likumu “Jelgavas Lauksaimniecības akadēmijas satversme”. 1939.gadā uzsāka darbu jauna un moderna augstskola. Tās pirmais rektors bija Pāvils Kreišmanis (no 1940. gada Pāvils Kvelde). 1939.gada 3.jūlijā notika Jelgavas Lauksaimniecības akadēmijas (JLA) svinīgā sēde un pēc tās — dekānu vēlēšanas.

Daudz uzmanības jaunajai augstskolai veltīja Valsts un Ministru prezidents Kārlis Ulmanis. 1939.gada 6.jūlija vēstulē viņš raksta: “(..) Ticībā un pārliecībā, ka Jelgavas Lauksaimniecības akadēmija ar sekmēm veiks tai uzticēto godpilno uzdevumu Latvijas nākotnes dižajā celtniecības druvā — uz modernās zinātņu atziņu un latviskās dzīvesziņas pamatiem audzināt mūsu dzimtās zemes lauku un mežu bagātību raisītājus, veidotājus un kopējus, kas, praktiski un zinātniski sagatavoti, stiprinātu saimnieciskā labklājībā, turībā un latvisko tikumu spēkā mūsu tautu un zemi (..).Audziniet jaunatni tēvzemes godam(..).”

Jelgavā darbu uzsāka divas fakultātes: Lauksaimniecības un Mežsaimniecības. Daudzās ieceres jaunā augstskola nevarēja īstenot, jo sākās Otrais pasaules karš. 1944.gada vasarā nodega Viestura (Jelgavas) pils. Karš iznīcināja modernās laboratorijas, iekārtas, kolekcijas. 1944.gada 28.septembrī Rīgā, Kalpaka ielā 6, JLA rektors Maksis Eglītis sasauca pēdējo valdes sēdi, kurā nolēma pārtraukt augstskolas darbu. Interesenti par JLA darbu var izlasīt enciklopēdijā “Lauksaimniecības augstākā izglītība Latvijā”. Vēl nav publicēts plašs pētījums par Jelgavas Lauksaimniecības akadēmiju.

Latvijas Lauksaimniecības

akadēmija

1944.gada septembra beigās pārtrauktā Jelgavas Lauksaimniecības akadēmijas darbība atsākās oktobra vidū Rīgā dažādās vietās —Ausekļa, E.Veidenbauma, Pērnavas ielā un Kronvalda bulvārī. 1944.gada 17. novembrī ar tālaika valdības lēmumu to pārdēvēja par Latvijas Lauksaimniecības akadēmiju (LLA). Lēmums paredzēja bez Lauksaimniecības un Mežsaimniecības fakultātēm no jauna izveidot Lauksaimniecības mehanizācijas, kā arī Lauksaimniecības tehnoloģijas un mājturības fakultātes. Bez tam akadēmijai pievienoja Latvijas Universitātes Veterinārmedicīnas fakultāti. Oficiāli pirmā semestra nodarbības sākās 1944.gada 15.decembrī.

Līdz kara beigām, kā arī pirmajos pēckara gados normālu studiju norisi akadēmijā traucēja telpu, mācību līdzekļu un inventāra trūkums. Daudzi studenti bija mobilizēti abu karojošo pušu bruņotajos spēkos, gandrīz puse profesoru un docentu bija trimdā. Būtībā atkal jaunas un vēl plašākas augstskolas izveidē īpaši nopelni bija rektoram Jānim Peivem, docentam Laimonim Pētersonam, profesoriem Jānim Apsītim, Arvīdam Kalniņam, Ivanam (Jānim) Bērziņam, Pēterim Rizgam. Pēckara gados akadēmijā ievērojami paplašinājās studiju virzieni (specialitātes), vienlaikus sašaurinot to specializāciju. 1945. gada martā atjaunoja neklātienes mācību nodaļu. To 1955.gadā pārveidoja par atsevišķu fakultāti. Jaunu fakultāšu veidošanu ilustrē šādi dati: Zemes ierīcības (1947), Hidromeliorācijas (1948), Pārtikas rūpniecības tehnoloģijas (1948), Mežtehnikas (1949). Uz Lauksaimniecības fakultātes bāzes nodibināja Agronomijas (1949), Zootehnikas (1949) un vēlāk Lauksaimniecības ekonomikas (1968) fakultāti. 1984. gadā akadēmijā atvēra Lauksaimniecības celtniecības fakultāti. Taču jau 1948. gadā likvidēja Lauksaimniecības tehnoloģijas un mājturības fakultāti. LLA mācību plāni un programmas bija pielāgotas Padomju savienībā noteiktajām prasībām. Sāka ieviest obligātu nodarbību apmeklēšanu.

Līdz ar akadēmijas darbības paplašināšanos arvien jūtamāka kļuva pielāgoto telpu neatbilstība augstskolas vajadzībām. Tāpēc 1956.gada 29.oktobrī republikas valdība pieņēma lēmumu par LLA pārcelšanu no Rīgas uz Jelgavu, nododot tās rīcībā atjaunojamo Jelgavas pili un paredzot uzcelt jaunus mācību korpusus un studentu kopmītnes. Pils atjaunošanā un jauno korpusu celtniecībā, kas kopumā bija liela apjoma sarežģīts darbs, daudz pūļu ieguldīja tālaika LLA rektori Jānis Vanags un Pāvils Zariņš, ģenerālmajors Pēteris Baumanis, būvniecības direktori Ernests Stepiņš, Bruno Andersons un Rūdolfs Kalniņš. 1957.gadā uz jaunām telpām Jelgavā pirmās pārceļas Mežsaimniecības un Mežtehnikas fakultātes, pēc tam atsevišķu korpusu —bijušā Jelgavas Skolotāju institūta skolas ēku —saņēma Hidromeliorācijas un Zemes ierīcības fakultātes. No 1959. līdz 1961. gadam uz atjaunoto Jelgavas pili pārcēlās Agronomijas, Zootehnikas un Pārtikas Rūpniecības tehnoloģijas fakultātes, kā arī rektorāts un zinātniskā bibliotēka. 1961.gadā mācību korpusu saņēma Lauksaimniecības mehanizācijas, bet 1964. gadā ēku kompleksu —Veterinārijas fakultāte. 1965.gadā beidza Sporta nama būvdarbus. Visbeidzot 1983.gadā ekspluatācijā nodeva Hidromeliorācijas un Zemes ierīcības fakultāšu jauno ēku. 80. gadu beigās LLA mācību un ražošanas bāze Jelgavā bija izvietota 16 korpusos ar 61 000 kvadrātmetru platību. Bija 10 studentu kopmītnes ar 4744 vietām, kā arī dzīvojamās ēkas mācībspēkiem un darbiniekiem.

LLA izveidojās darbīga un radoša mācībspēku un mācību palīgpersonāla saime. Augstskolas darbs tika atzinīgi vērtēts salīdzinājumā ar citām augstskolām. Rosīgais darbs sekmēja arī studiju gaitu. Augstskolas struktūra nemitīgi mainījās. Pēc trešās atmodas (1991. gada 3.septembrī). Latvijas Lauksaimniecības akadēmiju Padome pārdēvēja par Latvijas Lauksaimniecības universitāti .

Lauksaimniecības mācību,

izmēģinājumu un pētniecības

saimniecības

Lauksaimniecības fakultātes studijās studentiem vajadzēja apgūt saimniekošanas mākas pamatus, daudzo lauksaimniecības kultūru audzēšanu, izmēģinājuma darba pamatus, kā arī iegūt specialitātei atbilstošas darba iemaņas. Savukārt mācībspēki kopā ar studentiem saimniecībās veica vērienīgu zinātnisko darbu. Neatkarīgi no tā, kuras augstskolas sastāvā atradās Lauksaimniecības fakultāte, tai bija mācību un izmēģinājumu (pētījumu) saimniecība.

Jau 1877.gadā Rīgas Politehniskā institūta Lauksaimniecības nodaļa Pētermuižā ierīkoja mācību un pētījumu saimniecību. Nodaļa studijām un pētījumiem atsevišķos gadījumos izmantoja arī muižas. Padomju Latvijas Augstskola 1919.gadā par šādu saimniecību izvēlējās Siguldas muižu, taču darbu tur neuzsāka. Latvijas Lauksaimniecības fakultātē studentu praktiskai apmācībai un zinātniskās pētniecības vajadzībām darbojās izmēģinājumu un praktisko darbu saimniecība Vecaucē un Rāmavā, mācību un izmēģinājumu virsmežniecība, serumstacija Kleistos, kā arī kontroles un tīrkultūru stacija. Studentu praktiskajiem darbiem 1920. gadā fakultāte ieguva Lielplatones centru. Tomēr šī saimniecība izrādījās uzdevumam nepiemērota, un fakultāte no tās atteicās.

Jelgavas mācību un pētījumu saimniecība sāka veidoties 1940.gadā uz Jelgavas Skolotāju institūta fermas bāzes. Līdz 50. gadu beigām tā sastāvēja no atsevišķiem zemes gabaliem Jelgavas pilsētas teritorijā un tās apkārtnē. Pēc LLA pārcelšanās un Jelgavu saimniecību paplašināja līdz 4033 ha, galvenokārt uz dienvidiem no pilsētas. Tā aizņēma ievērojamu daļu no Platones pagasta. Ieskatīsimies divu mācību un pētījumu (izmēģinājumu) saimniecību darbā.

Mācību un pētījumu

saimniecība “Vecauce”

Lauksaimniecības fakultāte, sākot darbu Latvijas Universitātē, tūlīt izvirzīja prasību dibināt izmēģinājumu un praktisko darbu saimniecību (saimniecības nosaukumi bieži mainījās). Par noderīgāko uzskatīja bijušo RPI saimniecību — Pētermuižu pie Olaines. Taču kara laikā tā tika pilnībā sagrauta. Tad izraudzījās Lielplatoni. Tur saimniecība darbojās tikai no 1920.gada līdz 1921.gada pavasarim. Šeit nebija vajadzīgo ēku, inventāra, zirgi bija ļoti dārgi. Šo saimniecību vadīja profesors Jānis Bergs. Šajā laikā viņš bija arī Lauksaimniecības fakultātes dekāns. Fakultāte no saimniecības atteicās un jau 1920.gadā sāka apzināt Vecauces muižu. To atzina par visderīgāko, jo atradās netālu no Auces pilsētas un tikai pusotra kilometra attālumā no dzelzceļa stacijas. Ēkas kara laikā bija nolaistas un papostītas. Apšaudē visvairāk bija cietusi Vecauces pils, kam bija bojāts tornis un sagrauts augšstāvs. Lielgabalu šāvieni bija saārdījuši abas klētis, tā dēvēto balto māju un divus šķūņus. Vecaucē viss bija jāatjauno, jāceļ no jauna, jāierīko mācību laboratorijas un kabineti.

Turpinājums — seko