Sēdi vada Latvijas Republikas 7.Saeimas priekšsēdētājs Jānis Straume.

Sēdes vadītājs. Labdien, godātie kolēģi! Lūdzu, ieņemiet vietas! Sāksim Saeimas ārkārtas sēdi, kas sasaukta pēc 34 deputātu ierosinājuma ar darba kārtību “Par iedzīvotāju ārstniecības nodrošinājumu valstī”. Pievienots arī lēmuma projekts.

Kā ziņotājai vārds deputātei Aijai Barčai.

A.Barča (LSDSP). Augsti godātais Saeimas Prezidija priekšsēdētāj! Prezidija locekļi! Godātās kolēģes un kolēģi! Latvijā ir atnācis pavasaris, un katrs mēs vēlamies, lai ikdienā vairāk būtu saules un priecīgu brīžu. Bet diemžēl ne vienmēr un ne visiem tas pašreizējos apstākļos ir lemts. Ārstniecības likumā, kas ir šodienas sēdes darba kārtībā apskatāmā jautājuma pats pamatdokuments, ir definēts, ka ārstniecība ir profesionāla un individuāla slimību profilakse, diagnostika, ārstēšana, pacientu rehabilitācija un aprūpe. Un galvenie normatīvie akti, par kuriem es šodien vēlos runāt, ir tātad Latvijas Republikas Satversme un spēkā esošo normatīvo aktu atbilstība Satversmei, Ārstniecības likums, kurš Latvijā spēkā no 1997.gada 1.oktobra un trīs reizes grozīts 1998., 2000. un 2001.gadā, Ministru kabineta noteikumi Nr.13 “Veselības aprūpes finansēšanas noteikumi”, Labklājības ministrijas izdotie rīkojumi.

Domāju, ka mums visiem ir skaidrs, ka ārstniecība mūsu valstī pašreiz nonākusi krīzes situācijā, un ja ne tieši krīzē, tad ļoti tuvu tai. Par to liecina valsts nevēlēšanās iedziļināties mātes un bērna veselības aprūpes problēmās, nepietiekamais finansējums veselības aprūpē, medicīnas darbinieku zemās algas, nepārtrauktie skandāli kompensējamo medikamentu nodrošināšanā cilvēkiem ar nopietnām veselības problēmām, problēmas saņemt kvalitatīvu medicīnisko aprūpi cilvēkiem, kuri dzīvo gan pilsētās, gan laukos. Rindu veidošana plānveida operāciju izdarīšanai, un rindu veidošana arī tādos gadījumos, kur palīdzība nepieciešama nekavējoši un tūlīt. Pienācis pēdējais laiks, manuprāt, lai prasītu nopietnu atbildību no varas partijām. Un šeit es domāju partiju “Latvijas ceļš”, kuras politiskā atbildība par ārstniecībā notiekošo mērāma līdz 1995.gada beigām. Un apvienība “Tēvzemei un Brīvībai”/LNNK, kuras politiskā atbildība šai nozarē mērāma no 1995.gada beigām līdz pat šim brīdim.

Saeimā iesniegtajā lēmuma projektā esam izvirzījuši konkrētas prasības Ministru kabinetam un Labklājības ministrijai. Galvenokārt par to, ka valstī netiek pildītas vairākas būtiskas Ārstniecības likuma normas. Mūsu valstī spēkā esošajā likumdošanā ir noteikts, un tas ir Ārstniecības likuma 6.pants, ka jebkuram pacientam ir tiesības izvēlēties Latvijā esošu ārstniecības iestādi un ārstniecības personu slimības un traumu diagnostikai, ārstēšanai un rehabilitācijai. Bet vai tā notiek? Nebūt nē! Ģimenes ārsti vai slimnīcas ārstniecības personas bieži vien atsakās dot norīkojumus kādu izmeklējumu veikšanai, aizbildinoties ar to, ka nauda tādā gadījumā aizplūdīs, piemēram, no Kurzemes vai Latgales reģiona uz Rīgu. Viņi paši cenšas tikt galā ar nopietnām problēmām, bet tas ne vienmēr ir pacienta interesēs.

Ārstniecības nodrošināšanai mūsu valstī tiek tērēti lieli līdzekļi, bet mēs neredzam un nejūtam to efektīvu izmantošanu. Tikko iepazinos ar Valsts kontroles revīzijas atzinumu par valsts obligātās veselības apdrošināšanas aģentūras rīcību, piešķirot valsts pasūtījumu VOVAA 2001./28 “Par tiesībām nodrošināt valsts obligātās veselības apdrošināšanas pakalpojumu minimumu slimokases dalībniekiem. Uzmanīgi iepazīstoties ar šo dokumentu, ir skaidras vairākas pašreiz notiekošās diskusijas par Rīgas novada slimokasi. Piemēram, Valsts obligātās veselības apdrošināšanas aģentūrai jau 2001. gada sākumā bija jāzina, ka Rīgas novada slimokases parādi aptiekām pārsniedz 600 tūkstošus latu, jo saskaņā ar līgumu Rīgas novada slimokase aģentūrai katru mēnesi iesniedza noteikta parauga atskaiti. Tas nozīmē, ka aģentūra nav analizējusi tai iesniegtos pārskatus un tikai pēc Latvijas Aptiekāru asociācijas vēstules sāka problēmu risināt.

Par to savulaik runāts aģentūras valdes sēdē, bet jautājums par parādu dzēšanu aptiekām tiek atrisināts tikai 2002. gada martā. Tātad garš ceļš no 2001. gada sākumā līdz 2002. gada martam. Vieglprātīgi, lai neteiktu vairāk.

Revīzijas atzinumā Valsts kontrole atzīmējusi, ka katrā pašvaldības slimokasē veidojas sava darba metodika, kas ne vienmēr ir saskaņota. Pēc esošās normatīvo aktu bāzes nosacījumiem finansējumam neseko atbildība par tā izlietojumu. Saeima apstiprina likumu par valsts budžetu, tajā skaitā finansējuma apjomu veselības aprūpei. Labklājības ministrija izstrādā veselības aprūpes politiku, aģentūra izstrādā medicīnas pakalpojumu cenu metodiku un sadala finansējumu, kā arī nosaka vairākas prasības, kuras jāiekļauj līgumos ar medicīnas pakalpojumu sniedzējiem.

Bet slimokases finansējumu sadala tālāk starp medicīnas iestādēm un aptiekām. Savukārt atbildību par to, ka normatīvajos aktos noteikts lielāks garantēto veselības pakalpojumu minimums, nekā tam valsts piešķīrusi līdzekļus, neuzņemas neviena iestāde nevienā līmenī. Pārtēriņš pašlaik tiek finansēts no aptieku un slimnīcu līdzekļiem. Bet jautājums — cik ilgi vēl to izturēs gan aptiekas, gan slimnīcas? Manuprāt, ir pienācis laiks prasīt atbildību no valdības.

Ja pašreiz veselības aprūpes budžeta līdzekļu sadales shēma ir sarežģīta, nepārskatāma, laikietilpīga, no līdzekļu sadalītāja līdz konkrētajam izpildītājam tiek veikts sarežģīts un dārgs administrēšanas ceļš, izveidotajā modelī līdzekļu kontrole ir neefektīva un dārga, tad nekas cits neatliek kā pieņemt speciālu likumu, kas nosaka ārstniecības finansējumu. Lai gluži kā likumā “Par valsts pensijām” katram ir skaidrs, kādu pakalpojumu un kādos gadījumos var saņemt. Un reizi par visām reizēm ir jāpasaka, kādu palīdzību veselības problēmu gadījumā ir tiesīgs saņemt katrs Latvijas iedzīvotājs.

Strādājot Saeimā jau ceturto gadu, zinu un esmu pārliecināta, ka pozīcijas partijas visiem spēkiem centīsies pierādīt, ka ārstniecības nodrošināšanā mūsu valsts iedzīvotājiem tiek darīts viss iespējamais, ka tās ir pārejošas grūtības un ka Pasaules bankas eksperti ir pozitīvi novērtējuši veselības aprūpes reformas gaitu, ka opozīcija ceļ lieku troksni un cenšas pievērst sev uzmanību.

Bet ielūkosimies arī citos jautājumos. Piemēram, Latvijas slimnīcu biedrība, kura sevī apvieno 42 dažāda īpašuma formu slimnīcas, arī ir teikusi un vairākkārt valdībai un Labklājības ministrijai atgādinājusi, ka Latvijā izveidojusies krīzes situācija veselības aprūpē, kā cēlonis ir nepietiekamais finansējums un nenoteiktais veselības aprūpes sniedzēju pienākumu apjoms.

Saskaņā ar Ārstniecības likuma 4.pantu veselības aprūpes finansēšanas kārtību, to ārstniecības pakalpojumu veidus un apjomu, kuri tiek apmaksāti no valsts pamatbudžeta un pakalpojumu sniedzēju līdzekļiem, kā arī šīs samaksas kārtību nosaka Ministru kabinets. Likuma 17.pantā noteikts: “Valsts garantētās medicīniskās palīdzības saņēmēju loks”, kā arī tas, “ka ārstniecība šādos gadījumos tiek veikta saskaņā ar Labklājības ministrijas apstiprināto standartu”.

Bet diemžēl ārstēšanas standartu Labklājības ministrija nav līdz šim apstiprinājusi. Ministru kabineta 1999.gada 12.janvāra noteikumos nr. 13 “Veselības aprūpes finansēšanas noteikumi”, “Veselības aprūpes pakalpojumu minimums” un “Veselības aprūpes valsts programma” nav definēti, bet to noteikšanas tiesības ir pārdeleģētas valsts obligātās veselības apdrošināšanas aģentūrai un slimokasēm, kas slēdz līgumus ar ārstniecības iestādēm.

Šobrīd vienu un to pašu veselības aprūpes pakalpojumu, minimumā ietilpstošo pakalpojumu, dažādās Latvijas ārstniecības iestādēs var saņemt par dažādu, atšķirīgu samaksu. Lai gan arī šajos līgumos nav noteikts valsts garantētās medicīniskās palīdzības veids un apjoms, veselības aprūpes finansēšanas noteikumi paredz tiesības Medicīniskās aprūpes un darba spējas ekspertīzes kvalitātes kontroles inspekcijai vai atsevišķiem ārstiem noteikt pacientam faktiski sniegtās palīdzības atbilstību minimumam. Vairāk tālāk jau nav kur iet.

Latvijas slimnīcu biedrība ļoti bargus vārdus rakstījusi valdībai un labklājības ministram. Un saka, ka viņi tuvākajā nākotnē paredz no valsts budžeta ar valsts Obligātās veselības apdrošināšanas aģentūras un slimo kašu starpniecību finansētās medicīniskās palīdzības sniegšanas pārtraukšanu un ārstniecības iestāžu darbības apturēšanu.

“Latvijas slimnīcu biedrības līdzšinējās aktivitātes, mēģinot ietekmēt veselības aprūpes politiku Latvijā, nav devušas rezultātu.” Tādus ļoti rūgtus vārdus vēstulē izteicis Slimnīcu biedrības valdes priekšsēdētājs Kalēja kungs.

Dažos vārdos par garantēto medicīnisko palīdzību. Un arī Ārstniecības likuma 4.pantā noteikts, ka veselības aprūpes finansēšanas kārtību, to ārstniecības pakalpojumu veidus un apjomu, kuri tiek apmaksāti no valsts pamatbudžeta, ka šī samaksas kārtība jānosaka Ministru kabinetam. Un, lūk! Ir daudz pretrunu Ārstniecības likumā jau manis iepriekš minētajos pantos un Ministru kabineta noteikumos nr. 13 “Veselības aprūpes finansēšanas noteikumi”.

Gala beigās, ja Ministru kabineta noteikumos nr.13 min un 1.4.punktā nosaka, ka pie mums Latvijā ir ārstniecības vai, citiem vārdiem sakot, veselības aprūpes pakalpojumu minimums un to nedefinē, man, vismaz kā deputātei un arī kā Latvijas iedzīvotājai, tas absolūti nav saprotams.

Šie noteikumi Nr. 13 runā arī par veselības aprūpes valsts programmu. Noteikumu Nr. 13 1.3. punkts.

Sakiet, lūdzu, kur ir šāda programma? Ne Satversme, ne Ministru kabineta iekārtas likuma 14.pants neparedz Ministru kabinetam tiesības pārdeleģēt likumā noteiktos pienākumus citām institūcijām. Bet Ministru kabinets to dara. Likumā noteikto uzdevumu pārdeleģē labklājības ministram un Veselības apdrošināšanas aģentūrai.

Tātad Ministru kabinetam nepieciešams izstrādāt un pieņemt normatīvos aktus, kas skaidri definē valsts garantētās medicīniskās palīdzības veidus, apjomu un kvalitāti. Tas ir nepieciešams gan pacientiem viņu Satversmes 11.pantā valsts garantēto tiesību zināšanai, gan ārstniecības iestādēm savas ārstnieciskās, saimnieciskās un citas darbības nodrošināšanai. Nedaudz vēlos ar jums, kolēģi, padalīties tajās zināšanās, kuras ieguvu, gatavojoties šai ārkārtas plenārsēdei, jautājumā par veselības aprūpes sistēmas veidiem atkarībā no organizācijas un finansēšanas, un uz šo jautājumu paskatīties gluži kā raidījumā ar nosaukumu “Kas notiek Latvijā?”. Un šeit es jums varētu stāstīt par to, ka veselības aprūpes finansēšanas pirmie modeļi meklējami jau Amerikas Savienotajās Valstīs, un tas ir tas tālais 18.gadsimts, 18.gadsimta beigas, pareizāk sakot. Tad mēs varētu runāt par 19.gadsimta beigām, par Vāciju, par Vācijas kancleru Otto fon Bismarku. Un, lūk, 1884.gads, kad Vācijā ievieš obligāto veselības apdrošināšanu. Tas nozīmē, ka visiem strādājošajiem katru mēnesi bija jāmaksā kāds konkrēts maksājums veselības apdrošināšanai, šajā gadījumā — slimokasei. Iemaksa tika aprēķināta pēc algas lieluma. Sākotnēji tika nodrošināti tikai strādājošie, bet vēlāk arī viņu ģimenes locekļi.

Slimokases tika veidotas pēc tautsaimniecības nozaru principa. Šī sistēma tika ieviesta daudzās Eiropas valstīs, Latīņamerikā un vairākās Āzijas valstīs. Un tad mēs varam palūkoties uz to brīdi, kas notika pēc Oktobra revolūcijas 1917.gadā, kad Padomju Savienībā (mēs atceramies tādu veidojumu) izveidoja valsts veselības aprūpes sistēmu, kuru valsts uzņēmās gan finansēt, gan nodrošināt veselības aprūpi.

Un tālāk Lielbritānija, nemaz ne tik tālā laika periodā — 1948.gadā, kad Lielbritānijā tika piemērots cits veids, kā nodrošināt veselības aprūpi visiem iedzīvotājiem, tas ir, tika likti pamati nacionālajai veselības aprūpei, kas tika finansēta, izmantojot nodokļu sistēmu. Un valsts toreiz Lielbritānijā uzņēmās atbildību par veselības aprūpes finansēšanu un daļēji arī tās veikšanu, kaut gan veselības aprūpes nodrošināšanai tika izmantotas dažādas iestādes, arī privātās klīnikas. Tad kādas ir atšķirības starp šīm sistēmām, to es gribēju definēt un noskaidrot sev un aicinu to pārdomāt arī jūs.

Tātad pasaulē ir trīs veselības aprūpes finansēšanas modeļi — trīs pamatmodeļi. Mēs gan neesam nevienā no šiem pamatā modeļiem. Mums ir savs kaut kāds jaukts un īpašs modelis. Ja mēs runājam par privāto veselības apdrošināšanu, kur šīs prēmijas ir iespējams noteikt atkarībā no veselības stāvokļa, tas pašreiz nekādā gadījumā nav attiecināms uz Latviju. Tā ir brīvprātīga indivīdu un darba devēju iesaistīšana šai kustībā. Bet tā gan nevienā valstī nav obligāta. Bet, ja tā kļūst obligāta, šī brīvprātīgā indivīda un darba devēja iesaistīšana, tad jau ir runa par sociālo apdrošināšanu. Tā ir apdrošināšana, kuru nodrošina privātās kompānijas, kuras no tā cenšas gūt peļņu. Bet pašreiz gan pasaulē ir viena problēma, ka veselības apdrošināšana arī šai gadījumā knapi “iziet pa nullēm”. Ir arī tā saucamā brīvprātīgā, brīvā apdrošināšanas shēma, kura Latvijā pašreiz pastāv. Bet kas ir raksturīgi — ka šai finansēšanas sistēmai ir augsti administrēšanas izdevumi un zema iespēja mobilizēt resursus, piemēram, ja radusies kāda nopietnāka nacionāla veselības problēma un ja valstī ir lielas problēmas sakarā ar materiālo nevienlīdzību. Lielākajā pasaules daļā privātā veselības apdrošināšana ir tikai papildu finansēšanas līdzeklis.

Un otrais modelis. Šeit varbūt var izslēgt, un es varu runāt brīvā tekstā zālē.

Sēdes vadītājs. Ir tehniskas problēmas. Grūti saklausīt runātāju.

A.Barča (LSDSP). Varbūt labāk mikrofonus izslēgt. Es runāšu kā skolas zālē kādreiz. Agrā jaunībā.

Sēdes vadītājs. Kaut kāds fona troksnis ir. Es izsludinu pārtraukumu piecas minūtes, kolēģi! Lai novērstu tehniskos bojājumus.

Pārtraukums

Sēdi vada Latvijas Republikas 7.Saeimas priekšsēdētājs Jānis Straume.

Sēdes vadītājs. Lūdzu, Barčas kundze, turpiniet savu ziņojumu!

A.Barča (LSDSP). Godājamie kolēģi! Otrais veselības aprūpes sistēmas modelis pasaulē ir obligātā veselības apdrošināšana. Un tā raksturojas ar obligātu dalību tajā, kas ir noteikta ar likumdošanu, maksājumi tādā gadījumā ir atkarīgi no algas, un šajā gadījumā šie ir pamatienākumi. To vada viena vai vairākas organizācijas, kuras ir dibinātas ar valsts atbalstu, piemēram, slimokases vai aģentūras. Un darbība šai modelī balstās uz līdzekļu pārsadales principiem. Tātad bagātais maksā par nabago, un veselais maksā par slimo. Jo mums nevienam galu galā, mēs neesam pasargāti no tā, ka kādu brīdi varam arī kļūt par veselības aprūpes iestāžu pacientiem. Šajā gadījumā ļoti skaidri tiek iezīmēta resursu sadale, bet šī pasākuma administrēšana ir diezgan kompleksa, un līdz ar to salīdzinoši augstas ir šīs izmaksas.

Un trešais — pasaulē pazīstamais veselības aprūpes finansēšanas modelis. Tā ir finansēšana caur nodokļu sistēmu. Tātad tie ir tiešie nodokļi, tie varētu būt arī netiešie nodokļi, iezīmētie nodokļi un tā tālāk. Pie tam nodokļi var tikt koncentrēti vienā fondā, kā tas ir Lielbritānijā, vai reģionālajos fondos, kā tas ir Zviedrijā. Veselības aprūpes nodrošināšanai tādā gadījumā var tikt piesaistītas privātās klīnikas, kā tas ir Skandināvijā, Lielbritānijā, vai tikai valsts iestādes, kā tas savulaik bija Padomju Savienībā un citās sociālistiskā bloka valstīs. Un tādā gadījumā valdība ir tā, kas sadala finansēšanas un veselības aprūpes nodrošināšanas funkcijas.

Latvijā veselības apdrošināšanas sistēmas finansēšana notiek, izmantojot iezīmēto ienākuma nodokļa daļu, savukārt administrēšana ir nodota Valsts obligātās veselības apdrošināšanas aģentūrai un atsevišķām pašvaldības slimokasēm. Jautājums ir atklāts — ko tad mēs Latvijā īsti veidojam? Vai mums būs obligātā veselības apdrošināšanas sistēma, vai arī veselības aprūpe tiks finansēta caur nodokļu sistēmu. Ja jau 1998.gadā tika izveidota aģentūra, vai tas nozīmē, ka tika plānots ieviest obligāto veselības apdrošināšanu? Un tādēļ, lai varētu virzīties tālāk, būtu jāatbild uz šiem jautājumiem, jo veselības aprūpes reformēšana ir ļoti sarežģīts un ilgstošs process. Diemžēl pagaidām, manuprāt, Latvijā visas pārmaiņas ir bijušas ļoti straujas un varētu pat teikt — nesagatavotas.

Man gribētos atgādināt mūsu valdībai un Labklājības ministrijai, ka šodien izskatāmais jautājums par iedzīvotāju ārstniecības nodrošinājumu valstī nepavisam nav tikai šīs dienas jautājums. Un lūk, ko vēlos atgādināt. Vēlos atgādināt Latvijas Pašvaldību savienības 10. kongresu, kas notika 2000. gada 19. maijā. Un lūk, ko Latvijas Pašvaldību savienība sava kongresa rezolūcijā ar nosaukumu “Par situāciju veselības aprūpē” rakstīja: “Solot radīt valstī efektīvu, pieejamu, kvalitatīvu veselības aprūpi, Latvijas valdība no 1997. gada uzsāka veselības aprūpes reformu, par kuras galveno sastāvdaļu kļuva veselības aprūpes finansu resursu izņemšana no pašvaldību budžetiem un to centralizācija Labklājības ministrijas pārziņā. Reforma ir pamatota tikai tad, ja dod labumu cilvēkiem. Diemžēl jākonstatē, ka pacienti no šīs reformas labumu nav guvuši. Esošā situācija veselības aprūpē jau tad, 2000. gadā, saka Pašvaldību savienības kongress, liedz iedzīvotājiem minimālāko medicīnisko pakalpojumu brīvu pieejamību, kam iemesls ir finansu līdzekļu samazinājums, sasteigta un haotiska primārās veselības reforma, dārga un neefektīva finansu vadība.

Un Latvijas Pašvaldību savienība 2000. gadā pieprasījusi no valdības un Labklājības ministrijas nekavējoties nodrošināt no valsts budžeta ekonomiski pamatotu un izmaksām atbilstošu veselības aprūpes finansējumu, decentralizēt veselības aizsardzības finansu vadību.

Paiet gads. Un 2001.gada maijā Latvijas Pašvaldību savienības 11. kongress runā atkal par to pašu, bet jau daudz nopietnāk, un savu rezolūciju nosauc “Par krīzi veselības aprūpē”. Nesaprotu, kas notiek ar mūsu valdību, kas notiek ar Labklājības ministrijas vadību, ja vesela gada laikā nav bijusi iespēja sarunāties, kontaktēties ar Pašvaldību savienību, ja Pašvaldību savienībai jāsaka atkal tādi ļoti rūgti vārdi, un tie ir: Latvijā īstenojamā veselības aprūpes organizācijas reforma ir izrādījusies nesekmīga, jo neatbilst ne iedzīvotāju, ne ārstu speciālistu, ne vidējā, ne tehniskā medicīniskā personāla interesēm.

Pašvaldībām reformas gaitā ir atņemti resursi un procesa ietekmēšanas iespējas, bet atstāta morālā un politiskā atbildība par veselības aprūpes pieejamību. Un Pašvaldību savienība jau 2001. gada 18.maijā runā par to, ka ļoti nopietni ir jāpārdomā veselības finansējuma iespējas 2002. gada budžetā. Bet mēs esam tur, kur esam.

Un lūk, 2001. gada decembra mēnesis, kad ļoti daudzās Latvijas pašvaldībās notiek ārkārtas domes un ārkārtas padomes sēdes, kurās atkal runā par problēmām veselības aprūpē, bet diez kāpēc nekāds liels satraukums nav jaušams 2001. gada beigās Labklājības ministrijā.

Un pagājušā gada beigās minēšu kaut vai dažas pašvaldības, kuras izteica neizpratni par notiekošo veselības aprūpē un tās ir Dobeles rajona padome, Valmieras rajona padome, Jelgavas rajona padome, Jūrmalas pilsētas dome, Rīgas pilsētas dome, Rīgas rajons, Tukuma rajona padome, Balvu rajona padome, Bauskas rajona padome, Aizkraukles, Gulbenes un tā tālāk.

Rīgas dome Ministru prezidentam šā gada 1. martā arīdzan raksta ļoti rūgtus vārdus, un acīmredzot daudzi no tiem jau piepildīsies.

Un domes priekšsēdētājs Gundars Bojāra kungs, parakstot vēstuli, teica šādi: vēlamies jūs informēt, ka informācija domāta Ministru prezidentam, ka Labklājības ministrijas izvēles gadījumā par VOVAA filiāles izveidi Rīgā visa atbildība par veselības aprūpes nodrošināšanu rīdziniekiem būs jāuzņemas tikai VOVAA kopīgi ar Labklājības ministriju. Un pašvaldība ierosinās visu pašvaldībai piederošo ārstniecības iestāžu nodošanu valsts pārziņā un vairs nepiedalīsies veselības aprūpes organizēšanā, tajā skaitā masterplāna realizēšanā un investīciju ieguldīšanā.

Bet palūkosimies uz kādu atsevišķu slimnīcu. Un šajā gadījumā man gribētos, kolēģi, teikt, ka daudzi no mums un daudzi Latvijas iedzīvotāji tad, kad ir slikti ar veselību vai pavisam jau slikti, griežas Paula Stradiņa Klīniskās universitātes slimnīcā un meklē tur palīdzību. Bet par to, kāda situācija pašreiz ir Stradiņa Klīniskās universitātes slimnīcā, mums ir vēstījis slimnīcas direktors Pļaviņa kungs.

Un ja pašreiz mums tiek stāstīts un kāds jums teiks, ka ar iepriekšējiem mēnešiem viss ir kārtībā, tad esiet tik laipni, pārbaudiet datus un ne sevišķi tam uzticieties! Jo Stradiņa slimnīca mums vēstī, ka vēl par februāra mēnesi viņi nav saņēmuši 100 000 latu lielu finansējumu par Rīgas iedzīvotājiem sniegtajiem medicīnas pakalpojumiem, un ne tik vien Rīgas iedzīvotājiem, bet par martu jau 300 000 latu. Un to Stradiņa slimnīca saka 8.aprīlī, nevis kaut kad marta sākumā.

Finansējuma plūsmas pārrāvums un neskaidrā situācija ar visu gadam paredzēto finansējumu, kas attiecas ne tik vien uz Stradiņa klīnisko slimnīcu, bet arī uz pārējām situācijām, liek runāt arī par to, ka nepieciešams līgumus ar slimokasēm noslēgt daudz savlaicīgāk un daudz ātrāk. Un ja Stradiņa slimnīca 8.aprīlī var teikt, ka viņiem noslēgts līgums tikai ar ziemeļu, austrumu un vidus Latvijas slimokasēm, es domāju, ka arī tā jau ir ārkārtas situācijas vērta problēma.

Lielās slimnīcas ir satrauktas vēl par vienu lietu. Ja iepriekš valdība bija solījusi valsts investīcijas dārgu tehnoloģiju iegādei, tad diez kāpēc gala beigās tie pārvērtās par kredītiem. Un lūk, šī lielā kredīta naudas atmaksa, kredītprocentu atmaksa, arī slimnīcas satrauc, ja viņiem praktiski šo līdzekļu nav. Tātad, ja 8.aprīlī Stradiņa slimnīca nav saņēmusi par padarītajiem darbiem 400 000 latus, bet viņiem nākamais kārtējais maksājums par kredītu vairāk nekā 570 000 latu apmērā ir izdarāms jau 25.aprīlī, protams, ka šeit ir izvēle — ko darīt?

Katrā gadījumā gribētos teikt un vērst jūsu uzmanību uz to, ka medicīnā vai medicīnas aprūpē kredīti vispār nav optimālākais risinājuma veids, jo visās Eiropas valstīs, tai pašā Eiropā, uz kuru mēs tiecamies, ir vienots uzskats par veselības aprūpi kā par sociālu preci un kā par sabiedrisku vērtību, bet ne kā par tīru biznesu un tirgus preci, kas derīga pārdošanai tirgū.

Tādēļ investīciju aizstāšana ar kredītiem saasina un tikai saasina nepietiekamā finansējuma problēmu.

Gatavojoties šodienas sarunai un pārskatot tās funkcijas un uzdevumus, kādus veic Labklājības ministrija un Valsts obligātās veselības apdrošināšanas aģentūra, man gribētos teikt, ka vairākas funkcijas un uzdevumi nav uz šodienu izpildīti.

Un tā ir, pirmkārt, vienotas veselības aprūpes informācijas sistēmas izstrādāšana un organizēšana atbilstoši Labklājības ministrijas 1999.gadā apstiprinātajai primārās un sekundārās veselības aprūpes sistēmas attīstības stratēģijai.

Otrkārt, nav skaidrības par plānveida pakalpojumu rindas noteikšanas metodiku.

Kā sākumā teicu, pašreiz rindā uz plānveida pakalpojumiem mums stāv cilvēki, kuri stāvēs tur gadu gadiem. Un tie ir cilvēki, kuriem ir maz vai ļoti maz naudiņas. Bet tie, kuriem naudas ir pietiekami daudz, protams, šīs rindas var apiet un saņemt pakalpojumus, samaksājot par to skaidrā naudā. Un tad vēl pastāstiet man, ka Latvijā nav sākusies vistīrākā maksas medicīna. Un, treškārt, ārstnieciskās palīdzības profilu, veidu un apjomu noteikšanas metodika, kura arī nav noteikta saskaņā ar Labklājības ministrijas 2000.gada 30.augusta rīkojumu nr.244, ceturtkārt, pakalpojumu cenu noteikšanas metodika ir izstrādāta tikai 2001.gada nogalē, kaut gan šai pašā rīkojumā nr.244 tika teikts un paredzēts, ka metodika tiks izstrādāta 2000.gadā. Un, piektkārt, Labklājības ministrija un Valsts obligātās veselības apdrošināšanas aģentūra neveic noteiktās pakalpojumu cenas izvērtēšanu un sabalansēšanu atbilstoši finansu iespējām. Un šī iemesla dēļ ļoti ievērojami tiek ietekmēts sniedzamo pakalpojumu apjoms konkrētā reģionā, un pie tā parasti tiek vainotas reģionālās slimokases, jo savu filiāli vainot jau ir sarežģītāk.

Un daži vārdi par medicīnas darbinieku samaksas jautājumiem.

Un šeit es kārtējo reizi vēlētos atgādināt, ka Latvijas Veselības un sociālās aprūpes darbinieku arodbiedrība arī vairākkārt griezusies gan valdībā, gan Labklājības ministrijā. Ir noslēgts pat trīspusējs līgums, kā par to šī arodbiedrība mums ir vēstījusi — tā ir ģenerālvienošanās starp arodbiedrību, Slimnīcu biedrību un Labklājības ministriju, bet arī šeit lielas jēgas nav. Un, lūk, šī arodbiedrība gatavojas (un es domāju, ka tas ir ļoti nopietni) uz nākamajām aktivitātēm — uz arodbiedrības veiktajām aktivitātēm, kas būs vērstas uz to, ka arodbiedrības prasīs savu darbinieku darba samaksas nodrošinājumu. Ja tas, ko mēs dzirdam radio, ko mēs redzam televīzijā un zinām jau arīdzan ikdienas dzīvē, ja medicīnas māsas — tātad šis vidējais medpersonāls — nespēj sevi nodrošināt nu kaut vai bioloģiskai iztikai un uz rokas (ne uz papīra) algā saņem 45–50 latus, es atvainojos, kolēģi, vairāk kā kaunēties mums te vairs nav ko.

Un līdz ar to man gribētos teikt, ka mēs varam definēt tās galvenās veselības aprūpes problēmas pašreizējā situācijā. Un tās ir šādas. Tātad katastrofāli zemās algas mediķiem, kas noved, un kas ir traģiski, pie labāko speciālistu aizplūšanas no profesijas uz farmāciju un arī no valsts. Ja šodien jau mēs zinām un dzirdam no Stradiņa slimnīcas ļoti nopietniem un augsti kvalificētiem speciālistiem, ka viņiem darbu piedāvā Lietuva, un no Rīgas līdz Viļņai, atvainojiet, nemaz tik tālu nav, lai strādātu nedēļu tur un atpūstos brīv-dienās Latvijā.

Otrs jautājums. Medicīnas personāls valstī strauji noveco. Ja kādreiz, pirms gadiem pieciem — sešiem, tā bija ļoti liela problēma — medicīnas augstskolas studentiem iestāties rezidentūrā —, tad tagad vairs tādu konkursu un pieprasījuma jau nav. Un sakiet, lūdzu, ko mēs darīsim ar tiem labajiem un labi izstrādātajiem māsterplāniem, ja pēc dažiem gadiem mums nebūs šo ķirurgu un šo augsto speciālistu ar labu izglītību, kuri šos plānus varēs realizēt?

Un treškārt. Kopējais finansu apjoms veselības aprūpei joprojām ir viens no zemākajiem visā Eiropā, neskatoties uz tiem 20 miljoniem, kuru pieaugums tika rasts 2002. gada budžetā. Pašreizējais finansējums ir nepietiekams ne tikai veselības aprūpes pakalpojumu attīstībai un uzlabošanai, bet arī pašreizējo veselības aprūpes pakalpojumu uzturēšanai esošajā līmenī. Sakarā ar ko var tikt kavēta jau tā sasteigtās un samudžinātās reformas gaita un kvalitatīvas un efektīvas veselības aprūpes pakalpojumu sniedzēju struktūras veidošana. Šo viedokli es minu no dokumentiem, kuri glabājas Labklājības ministrijā un ir pieejami jebkuram. Izvērtējot normatīvo bāzi, kas valstī regulē ārstniecības nodrošinājumu, varu apgalvot, ka vismaz seši pieprasījumi būtu tā cienīgi un vērti, lai tos iesniegtu Satversmes tiesā, prasītu šo normatīvo dokumentu izvērtēšanu. Un, piemēram, viens no tiem varētu būt “Par Ministru kabineta 1999.gada 12.janvāra noteikumu nr.13 “Veselības aprūpes finansēšanas noteikumi” 1.4.punkta atbilstību likuma “Par budžetu un finansu vadību” 8.pantam, Ārstniecības likuma 4.pantam un Ministru kabineta iekārtas likuma 14.pantam”. Gluži tāpat varētu apstrīdēt atbilstību likumdošanai un atbilstību arī Ārstniecības likuma 4.7.pantam, un šeit es runāju par veselības aprūpes finansēšanas noteikumu 16.punktu, 17.punktu un 29.punktu. Un tā tālāk, un tā joprojām. Mēs varētu virzīt sešus pieprasījumus, vismaz sešus Satversmes tiesai.

Cienījamās kolēģes un godātie kolēģi! Es ļoti labi saprotu jūsu noskaņojumu, bet tik un tā es aicinu jūs izteikties par minēto lēmuma projektu “Par iedzīvotāju ārstniecības nodrošinājumu valstī”, jo Saeimas deputātu vidū ir daudz ārstu, mums ir veselības valsts ministrs Apiņa kungs, bijušais, mums ir labklājības eks–ministrs Roberts Jurdžs un pārējie cienījami un godājami kolēģi un ārsti pēc profesijas. Man ļoti gribētos no jums dzirdēt, kādi tad ir jūsu viedokļi par to, kas darāms tālāk ārstniecībā Latvijā, vai tiešām mums nav nepieciešams valdībai ļoti nopietni pārdomāt iespēju, vai Latvijā nav nepieciešams izveidot Veselības ministriju, vai pietiek ar to modeli, kāds ir pašreiz, vai ir vajadzīgs Latvijā un ir pieņemams ārstniecības finansēšanas likums, un tā tālāk, un tā joprojām.

Es, godātie kolēģi, cenšos jūs aicināt runāt par ārstniecību Latvijā un izteikt savu attieksmi un viedokli par jums piedāvātā Saeimas lēmuma projekta nodošanu komisijām. Paldies.

Sēdes vadītājs. Vārds Ministru kabineta pārstāvim izskatāmajā lietā — labklājības ministram Andrejam Požarnovam.

A.Požarnovs (labklājības ministrs). Augsti godātais Prezidij! Cienītie kolēģi deputāti! Man ir patiess prieks, ka šodien Saeima pievērsās šim tik ļoti svarīgajam jautājumam, un paldies Barčas kundzei par tik apjomīgo referātu un par sistēmas visaptverošu analīzi. Barčas kundze savā ziņojumā pieskārās daudz plašākiem jautājumiem, nekā tie ir šeit uzskaitīti Saeimas lēmuma projektā, pieskaroties gan darba algu jautājumiem, gan pakalpojumu pieejamībai, gan slimokasu sistēmai. Es šajā savā pirmajā uzstāšanās reizē gribētu runāt tikai par tiem jautājumiem, kas ir šeit Saeimas lēmuma projektā. Protams, ļoti svarīgs jautājums ir arī slimokasu sistēmas izveide. Bet sakarā ar to, ka 1995.gada 16.maijā, kad Ministru kabinets skatīja konceptuālo ziņojumu par veselības apdrošināšanas ieviešanu un slimokasu sistēmas izveidi, par kuru referēja Apiņa kungs un kurš nākamais arī uzstājas šeit debatēs, tad es slimokases sistēmas analīzi atstāšu pēc tam.

Tiešām, Ārstniecības likuma 6.pantā ir noteikts, ka pacientam, viņa tuvākajiem radiniekiem, likumīgajiem pārstāvjiem, aizbildņiem, aizgādņiem ir tiesības izvēlēties ārstniecības iestādi un brīvi izvēlēties ārstu. Tajā pašā laikā šī likuma 4.pants nosaka, ka medicīnas pakalpojumu apjomu un kārtību nosaka Ministru kabinets.

Veselības aprūpes finansēšanas noteikumi nosaka veselības aprūpes finansēšanas kārtību, apdrošināšanas līdzekļu un citos normatīvos aktos veselības aprūpei paredzēto līdzekļu saņemšanu. Un līdz ar to izveidojas tāda situācija, ka, no vienas puses, Ārstniecības likumā ir runāts par šo te brīvo iespēju, brīvo izvēli, un, no otras puses, tiek runāts par pakalpojumu saņemšanas apjomu. Ne velti likumdevējs ir runājis par šiem diviem principiem divos atsevišķos pantos.

Tieši tādēļ arī Ministru kabinets ir pieņēmis veselības aprūpes finansēšanas noteikumus, kuros ir noteicis gan šo te pakalpojumu loku, gan tās personas, kuras ir tiesīgas saņemt šo te pakalpojumu apjomu, gan arī šo te struktūru, kādā veidā tas notiek, iesaistot Veselības apdrošināšanas aģentūru un slimokases.

Un līdz ar to pacientiem ir sekojošas iespējas. Pirmām kārtām ar šiem normatīvajiem dokumentiem ir noteikts, ka katram pacientam ir jābūt pierakstītam pie sava ģimenes ārsta, kur tiek sniegta primārā veselības aprūpe. Ja nepieciešams, ģimenes ārsts nosūta pacientu pie speciālista. Ir noteikti arī vairāki speciālisti, pie kuriem var griezties bez ģimenes ārsta nosūtījuma, tas ir, zobārsts, fiziopulmonologs, psihiatrs, narkologs, dermatovenerologs, endokrinologs, un pašreiz Labklājības ministrijā tiek skatīts jautājums par šī saraksta paplašināšanu.

Ja nepieciešams, primārās veselības aprūpes ārsts vai speciālists nosūta pacientu uz kādu konkrētu ārstniecības iestādi. Bet, protams, saglabājoties šai te struktūrai, ka katra slimokase ir ieinteresēta nodrošināt ar pakalpojumiem savas ārstniecības iestādes, un bieži vien pacientus nerekomendē sūtīt uz to ārstniecības iestādi, kur ir ļoti dārgi, kur ir augstas tehnoloģijas, bet izvēlēties ārstēšanu savā tuvākajā lokālajā slimnīcā, kur visas izmaksas ir lētākas. Un tādēļ, ja tomēr pacients grib izvēlēties, tad pastāv iespēja jeb tā saucamās gaidītāju rindas. Un tad līdz ar to pacientam pastāv šādas izvēles iespējas: saņemt veselības aprūpes pakalpojumus attiecīgā rajona ārstniecības iestādē, kur pakalpojums ir attiecīgi lētāks, gaidīt rindā vai saņemt veselības aprūpes pakalpojumus pašu izvēlētā ārstniecības iestādē, nodrošinot samaksu no kāda sponsora vai trešās personas, vai saviem līdzekļiem. Ir ieviesta arī sistēma, kādā veidā var izskatīt pārkāpumus, kļūdas vai atklāt ierobežojumus. Ja aprūpes ārsts vai speciālists ierobežo savu pacientu tiesības, ja ģimenes ārsts neizraksta medikamentus vai ģimenes ārsts nenosūta uz ārstniecības iestādi, tad pacientam ir tiesības izvēlēties citu ģimenes ārstu.

Bez tam ir tiesības griezties arī kontrolējošā institūcijā, jo Ārstniecības likuma 1. pantā ir noteikts, ka veselības aprūpes profesionālo un darba spēju ekspertīzes kvalitāti ārstniecības iestādēs kontrolē Medicīnas aprūpes un darba spēju ekspertīzes kvalitātes kontroles inspekcija, kas darbojas saskaņā ar Ministru kabineta noteikumiem.

Pagājušajā gadā inspekcija ir saņēmusi 331 sūdzību par ārstu, galvenokārt par primārās aprūpes ārstu profesionālās darbības kvalitāti, no kurām 68 līdz 70% ir bijuši pamatotas. Protams, tā kā Saeimas lēmuma projektā ir teikts, ka Ministru kabinetam vajadzētu mēneša laikā izvērtēt šī te 6. panta piemērošanas iespējas, mēs to varam darīt, tas nebūtu nekāds sarežģījums. Jebkurā gadījumā es gribu teikt, ka šī te pakalpojumu pieejamība ir jāsabalansē ar reālajām finansiālajām iespējām.

Otrais punkts Saeimas lēmuma projektā nosaka, ka nekavējoši jāsāk izstrādāt un līdz šī gada 1. septembrim jāiesniedz Ārstniecības finansēšanas likums. Man interesanti bija paskatīties, kā bija 1995. gadā, jo valdība lēma, ka ir nepieciešams Veselības finansēšanas likums, taču bija daudz un dažādas diskusijas, un tā līdz šim tas likums nav pieņemts, bet veselības finansēšanas sistēma darbojas, pamatojoties uz Ministru kabineta noteikumiem.

Šajā valdības deklarācijā ir ierakstīts, ka valdībai ir jāizstrādā veselības aprūpes likums. Tad, kad mēs sākām strādāt pie šī dokumenta un to pirmo reizi izskatīja Ministru kabinetā, tad parādījās jautājums, ko mēs īsti vēlamies teikt, kā tas sabalansējas kopā ar citiem normatīvajiem aktiem un kā kopumā izskatīsies visa šī te medicīnas likumdošanas hierarhija.

Tādēļ Labklājības ministrija sagatavoja un vakar Ministru kabinetā tika izskatīta normatīvo aktu sistēma veselības aizsardzības jomā. Un šis normatīvais konceptuālais dokuments tika atbalstīts un Kabineta protokola lēmums tika pieņemts, ka līdz 1. augustam valdībā ir jāiesniedz veselības finansēšanas likuma projekts. Pa vienu mēnesi valdība var šo jautājumu izskatīt, un līdz 1.septembrim viņš var nonākt arī Saeimā. Šajā likumā ir paredzēts noteikt šādas lietas.

Pirmām kārtām veselības aprūpes finansēšanas sistēmas pamatprincipus, veselības aprūpes finansēšanas avotus un finansu plūsmas mehānismu. Jānosaka ir personu loks, kas tiesīgs saņemt valsts garantētos veselības aprūpes pakalpojumus, jānosaka no valsts budžets līdzekļiem finansējamo veselības aprūpes pakalpojumu apmaksas kārtība, gan veselības aprūpes pakalpojumu sniedzēja un finansu līdzekļu administrētāju līgumu noslēgšanas kārtība. Jānosaka arī investīciju piesaiste veselības aprūpes institūcijām, un tai jābūt vistiešākajā saskaņā ar reģionālās attīstības plāniem. Protams, būtu ļoti svarīgi šajā likumā noteikt arī kopējo veselības finansējuma apjomu.

Daudzas politiskās partijas ir savos solījumos ierakstījušas: palielināt veselības finansējumu katru gadu par vienu procentu, līdz sasniegtu 7% līmeni. Jāsaka, ka problēma ir tā, ka, ja reiz mēs esam ļoti stingri un atklāti deklarējuši, ka mūsu pirmā prioritāte ir integrācija NATO un Eiropas Savienībā, un, ja reiz NATO ir skaidri un gaiši noteicis, kādam ir jābūt aizsardzības finansējumam, tad attiecībā par veselības aprūpes finansējumu nekad, nekur neviena organizācija nebija noteikusi konkrētās naudas summas. Strādājot kopā ar Pasaules banku, tika runāts par veselības organizācijas pamatprincipiem, par normatīvo dokumentu izstrādi, par vienas plūsmas finansējumu un par daudzām, daudzām citām lietām, bet netika runāts par konkrētām naudas summām.

Pirmo reizi Eiropas Komisijas Progresa ziņojumā parādījusies frāze, ka Latvijā veselības aprūpes finansējums ir pārāk zems, un Latvijai ir jāpanāk, jāpaaugstina šis finansējums līdz minimālajam Eiropas Savienības valstu līmenim, kas ir 7% no iekšzemes kopprodukta. Tādēļ es uzskatu, ka arī šajā Veselības aprūpes finansēšanas likumā būtu īstais laiks, ka mēs ierakstītu šo tālāko attīstības virzienu kur gadā varētu sasniegt šo te 7% no iekšzemes kopprodukta.

Kā jau minēju, viens no jautājumiem, kas ir jāatrunā, ir budžeta veidošanās struktūra. Vai mums te ir veselības apdrošināšana vai nav, vai tā ir tīra budžeta finansētā sistēma, vai mums varbūt ir jāieklausās jaundibināto partiju viedoklī par to, ka jāizmaina visa sociālās apdrošināšanas sistēma un jāievieš individualizētie konti un medicīna jāfinansē no sociālās apdrošināšanas iemaksas. Šādu viedokli nevarētu pieņemt, bet viens loģisks secinājums, kas varētu būt, tas ir tas, ka to, kas šobrīd ir iedzīvotāju ienākuma nodokļa iezīmētā daļa, to nosaucot atsevišķi par veselības nodokli, varētu noteikt, ka tas skaidri un gaiši ir strādājošo maksājums, bet pārējais — tas, ko valsts budžets šobrīd dotē par tiem cilvēkiem, kuri nestrādā, vai nevar strādāt. Tā ka arī šis 2.punkts Saeimas lēmuma projektā ir realizējams. Un, ja reiz Labklājības ministrija iesniegs valdībai līdz 1.augustam Veselības finansēšanas likumu, tad līdz 1.septembrim tas var būt arī Saeimā.

Attiecībā par ārstēšanas standartiem valsts garantētās medicīnas palīdzības saņemšanai. Es negribētu piekrist, ka šādu standartu nav. Šādi standarti ir un jau ļoti sen pieņemti. Bet savā attīstībā vēsture tomēr virzās pa zināmu attīstības spirāli. Bet 1995.gadā tika pieņemts lēmums, ka ir nepieciešams izstrādāt šādus standartus. Toreiz ministrija uzaicināja sadarboties ar profesionālu asociāciju vadītājiem un galvenajiem ārstiem un izstrādāt noteiktas procedūras. Un pie šī jautājuma tika strādāts. Standarts tika izstrādāts, tika sagatavota arī ļoti apjomīga grāmata, kurā noteikts, kas pie kuras katras diagnozes, kādā veidā ir jāārstē pacients. Bet tad Veselības apdrošināšanas aģentūra sāka rēķināt, cik tas īsti maksā, un nonāca pie slēdziena, ka finansējuma apjoms, lai nodrošinātu šo te standartu, ir nepieciešams divas līdz piecas reizes lielāks. Tas, protams, bija tāds zināms varbūt taktisks gājiens, ka iestāžu vadītāji uzskatīja, ka, ja reiz valsts būs noteikusi šādu standartu kā obligātu, tādā gadījumā būs lielākas iespējas piesaistīt vai izdarīt spiedienu uz valdību, lai atrastu naudas līdzekļus. Bet sakarā ar to, ka šāda normatīvā dokumenta dēļ budžets nepieaug, pēc neilga laika sākas spiediens no ierindas ārstiem, kas uzstāj, ka šie standarti ir jāatceļ kā obligāti un jānosaka tie rekomendējoši, jo pretējā gadījumā ierindas ārsts nonāk interešu konflikta situācijā starp šiem valsts noteiktajiem standartiem, starp pacientu vēlmēm un reālo finansu apjomu. Un tad jebkurš pacients var iesūdzēt ārstu tiesā, ka viņš netiek ārstēts atbilstoši valstī noteiktajam standartam, bet šim standartam reāli nebija naudas. Un sakarā ar to, ka pēc aprēķiniem šo standartu nevarēja ieviest, tas šobrīd ir, bet tas ir noteikts kā rekomendējošs.

Labklājības ministrijā ir izstrādāts jauns standartu izstrādāšanas kārtības projekts. Atbilstoši šim projektam šis standarts katrai konkrētai saslimšanai ir sadalīts trijās daļās. Tas ir minimālais veselības aprūpes tehnoloģijas standarts, kas nosaka dažādu slimību ārstēšanu nepieciešamajā minimālajā līmenī; optimālais, kas būtu sasniedzams tuvākajā laikā, un maksimālais — tas ir tas maksimālais līmenis, kas ir šobrīd Eiropas valstīs, un tas ir tas standarts, kurš tika sagatavotas tajā brīdī, kad pirmo reizi ķērās pie šo standartu izstrādes.

Ja reiz šobrīd Slimnīcu biedrība ierosina atkal apstiprināt šo standartu kā obligātu, tādā gadījumā būs nepieciešams piecas reizes vairāk naudas līdzekļu, un tādā gadījumā ārsti atkal nonāks šādā konfliktsituācijā, un tāpēc es redzu, ka vienīgais ceļš, kā iet, tas ir atbilstoši šobrīd izstrādātajam standartu izstrādāšanas projektam, un tādā gadījumā ir arī realizējams šis Saeimas lēmuma punkts.

Nākamā prasība, ko Saeima vēlas uzdot, ir ārstniecības pakalpojumu kvalitātes novērtēšanas rādītāji. Kvalitātes novērtēšanas rādītājus iedala trīs galvenajās grupās. Tie ir: struktūras, procesa un rezultāta rādītāji. Ārstniecības iestāžu struktūrā ietilpst ēkas, telpas, medicīnas ierīces, cits aprīkojums, personāls ar atbilstošu kvalifikāciju. Minimālie struktūras kritēriji šobrīd ir noteikti obligātajās prasības ārstniecības iestādēm un to struktūrvienībām. Ārstniecības iestāžu un to struktūrvienību atbilstības novērtēšana notiek atbilstoši noteiktajiem kritērijiem un tātad šī novērtēšana jau notiek pilnā apjomā. Procesa novērtēšana — tā ir šī procesa novērtēšana — ir sadalāma divās daļās. Tie ir vispārīgie vadības procesi un ārstnieciskie vadības procesi. Vispārīgo vadības procesu jomā aktuāla ir kvalitātes nodrošināšanas sistēmas ieviešana ārstniecības iestāžu darbā, un arī šī vadības sistēma ietver sevī vairākus etapus. Pirmais — kvalitātes sistēmas elementu ieviešana. Otrais — iekšējās kvalitātes kontrole jeb iekšējais audits. Trešais — korekcijas darbības ieviešana, ārējā kvalitātes novērtēšana jeb sertifikācija un kvalitātes sistēmas pilnveidošana.

Veselības aprūpes rezultātu novērtēšana — tas ir ārstniecības iestāžu un veselības aprūpes sistēmas darbības rezultātus, tātad šos vērtē no profesionālā viedokļa, tie ir klīniskie rezultāti, kurus nosaka pacienta veselības stāvokļa izmaiņas. No vadības viedokļa — tie ir finansu darbības rezultāti un maksimāli efektīva resursu izmantošana. Un no pacientu viedokļa — iedzīvotāju vēlmju un vajadzību apmierinātības rezultāti. Pie šīs kvalitātes nodrošināšanas sistēmas īstenošanas piedalās ļoti daudzas institūcijas. Un kompetence ir sadalīta pa līmeņiem. Labklājības ministrija apstiprina ārstniecības iestāžu un veselības aprūpes struktūras kritērijus, apstiprina ārstniecības iestāžu kvalitātes sistēmas novērtēšanas kritērijus, apstiprina pielietojamās medicīnas tehnoloģijas, apstiprina noteiktam laika periodam veselības aprūpes tehnoloģijas standartus. Medicīnas aprūpes un darba spēju ekspertīzes kvalitātes kontroles inspekcija veic ārstniecības procesu kvalitātes ārējo kontroli, izmantojot kā kritērijus apstiprinātos veselības aprūpes tehnoloģiju standartus. Valsts obligātās veselības apdrošināšanas aģentūra izstrādā noteiktam laika periodam veselības aprūpes finansēšanas noteikumus, izstrādā pakalpojumu grozu, izmantojot par pamatu medicīnas tehnoloģijas novērtēšanas datus. Veselības statistikas un medicīnas tehnoloģiju aģentūra veic ārstniecības iestāžu atbilstības novērtēšanu, veic medicīnas tehnoloģiju novērtēšanu un veic ārstniecības iestāžu sertifikāciju. Slimokases kontrolē ar ārstniecības iestādēm noslēgto līgumu nosacījumu izpildi, veic ārstniecības iestāžu finansiālās darbības rezultātu apkopošanas analīzi. Ārstniecības iestādes nodrošina iestādes atbilstību struktūras kritērijiem, nodrošina kvalitātes sistēmas darbību, ievieš savā praksē zinātnes pamatos klīniskās vadlīnijas, veic iekšējo kvalitātes kontroli. Tā kā šī kvalitātes novērtēšanas sistēmas struktūra ir izstrādāta, un, protams, var noteikt nevis šo sistēmu, bet arī konkrētos rādītājus, bet šie rādītāji faktiski mazāk atspoguļo to reālo darbību, bet ir jākontrolē šīs te sistēmas veidošana. Bet jebkurā gadījumā arī tas ir paceļams darbs.

Attiecībā par jauno medicīnas tehnoloģiju ieviešanas kārtību es domāju, ka tas ir vismazāk sāpīgs jautājums. Jo šobrīd ar Ministru kabineta noteikumiem ir apstiprināta kārtība, kādā veidā Latvijā tiek reģistrētas un ieviestas jaunās medicīnas tehnoloģijas un ir šobrīd izstrādāts jauns medicīnas tehnoloģijas, apstiprināšanas kārtības projekts. To atliek tikai saskaņot ar ieinteresētajām institūcijām un apstiprināt. Līdz ar to es varu teikt, ka šie deputāti un noteikti arī Sociālo darba lietu komisija, kura ir iesaistījusies šī te lēmuma projekta sagatavošanā, ir sagatavojuši ļoti kompetentu lēmuma projektu. Tie ir tie uzskaitītie jautājumi, kas ir iekļauti gan valdības tuvākā darba kārtībā, gan arī ministrijas darba kārtībā, un tādēļ es uzskatu, ka šādu lēmuma projektu var šobrīd arī atbalstīt. Paldies!

Sēdes vadītājs. Pēteris Apinis.

P.Apinis (LC). Godātie kolēģi! 1992.gadā Ivars Godmanis likvidēja Veselības aizsardzības ministriju un izveidoja Labklājības ministriju, un tā kā viņš nav klāt, es varu izteikt tiešām nožēlu, ka viņam nebija iespēju noklausīties daktera Požarnova izcilo runu, kurā viņš precīzi nolasīja ļoti daudzus normatīvus dokumentus, kuri ir radīti šajos gados. Un sistēmu, kura mums ir izdevusies tāda, kādu mēs acīmredzot esam pelnījuši. Paldies dakterim Andrejam Požarnovam, kurš pamanīja, ka tiešām 1995.gadā tika izstrādāta koncepcija apdrošināšanas medicīnai, un 1997.gadā Makarova kunga vadībā tika radīts kaut kas pilnīgi cits, ko tagad mēs varētu definēt kā Makarova—Požarnova veselības apdrošināšanas sistēmu. Jurdža kungs ir iekšlietu speciālists. Jebkurā gadījumā es vēlētos teikt, ka mūsu šodienas uzdevums varbūt nav tik daudz diskutēt par to, kā no vienas kabatas uz otru pārplūst nauda, kādā veidā labklājības ministra gādīgā vadībā ķildojas veselības aprūpes… Veselības aizsardzības apdrošināšanas aģentūra karo pret Rīgas slimokasi. Es domāju, ka mums visiem vajadzētu šodien runāt par to, ka mums visiem ir kopēja interese par to, lai mūsu bērni, mūsu vecāki, mūsu draugi, paziņas, mūsu vēlētāji varētu saņemt perfektu veselības aprūpi. Tas nozīmē, lai viņus uzklausītu pieredzējis ārsts, lai ārsts viņus izmeklētu, lai viņiem diagnosticētu slimību un lai viņi saņemtu perfektu ārstēšanu. Ja man jāsaka, ko es redzu kā Labklājības ministrijas divus uzdevumus, tad es tos gribētu definēt. Pirmkārt, mūsu Labklājības ministrijas uzdevums ir pagarināt Latvijas iedzīvotāju dzīvi, tas nozīmē, nu, vismaz par tiem desmit gadiem, kādi pašlaik mums… mūsu cilvēki dzīvo īsāku dzīvi nekā pārējās attīstītās Eiropas valstīs. Un, otrkārt, uzlabot Latvijas iedzīvotāju dzīves kvalitāti, proti, likt viņiem mazāk slimot, un, ja nu viņi slimo, tad dot viņiem iespēju ārstēties. Un nekas jauns nav patiesībā jāizgudro, jo visas ārstniecības pamatā ir veselības aprūpe. Un pašreiz mūsu Labklājības ministrija, pārlieku aizraudamās tieši ar ārstniecības procesu kūrēšanu, ir principiāli aizmirsusi to, ko mēs varam uzskatīt par profilaksi.

Es gribētu piebilst, ka pamata trīs lietas būtu, kādā veidā mēs apmācām mūsu bērnus un mūsu pieaugušos iedzīvotājus, lai viņi augtu veseli, stipri un lai viņiem būtu iespējas dzīvot veselīgi.

Otrs būtu izdarīt viņiem profilaktiskas apskates un potēt pret slimībām, pret kurām mēs to varam darīt, lai viņi neslimotu ar zināmu daļu no infekcijas slimībām, un līdz ar to mums pazustu apkaunojošā saslimstība, kāda ir Latvijā.

Un trešais ir izšķirties par to, kurā mirklī mums būtu nepieciešams slimnieku ārstēt, lai, savlaicīgi neārstējot, viņš nekļūtu par balastu sociālajam budžetam, kā, piemēram, tās ir dažādas ortopēdiskas operācijas.

Problēma, kas patiesībā ir ieilgusi, ir tā, ka sākotnējā Ārstniecības likumā bija iekļauts apmēram tā rajona vai apgabala ārsts, kas ir cilvēks, kas ir konkrēti atbildīgs par veselību, nevis ārstniecību rajonā. Šobrīd cilvēka, kas būtu konkrēti atbildīgs par veselību rajonā vai pilsētā, praktiski nekur Latvijā nav. Līdz ar to nav neviena, kam mēs varētu prasīt atbildību par to, ka Latvijas iedzīvotāji joprojām netiek pilnvērtīgi izpotēti pret difteriju, ka mums joprojām plaši plosās tuberkuloze, ka mums joprojām ir ļoti vēlīna vēža diagnostika.

Tā kā mans kolēģis Andrejs Požarnovs stāstīja par to, ka ir zināmi ārsti, pie kuriem drīkst griezties pacienti, apejot ģimenes ārstu, tad man ar nožēlu jāsaka, ka tieši ar kolēģa Požarnova gādīgu roku sievietes nevar griezties tieši pie ginekologa un viņām ir vispirms jāiet pie ģimenes ārsta. Rezultātā mēs darbojamies pretim Pasaules veselības organizācijas noteiktajiem standartiem, ka sievietēm pēc 40 gadu vecuma būtu nepieciešams vismaz reizi gadā apmeklēt ginekologu, lai pārbaudītu, vai nav vēzis, vai nav kāda krūšu dziedzeru saslimstība.

Kolēģi Požarnov, iedomājieties situāciju, ka ar vēzi saslimst kāda advokāta kundze, un, ticiet man, par savu parakstīto dokumentu jūs atradīsities uz apsūdzēto sola. Nē, nu es vienkārši mēģinu izskaidrot, ka kolēģis ir uz pareizā ceļa, tikai viņam vajadzētu ātrāk atcelt tos dažus ierobežojumus, ko viņš pats nezināmu iemeslu dēļ ir veicis.

Otrs. Nezināmu iemeslu dēļ pašlaik Labklājības ministrijā ir priekšstats, ka bērns ir samazināts pieaugušais. Un visus bērnus var skatīt ģimenes ārsts. Latvijā ir zināmas tradīcijas, kas mums ir gadu gadiem. Tās ir ģermāniskas medicīniskas tradīcijas, kas radīja pediatrijas dienestu, un Latvijā izsenis pediatrija ir bijusi specialitāte, kas ir skatījusi bērnus. Bērnu fizioloģija ievērojami atšķiras no pieauguša cilvēka fizioloģijas, un diemžēl tad, kad mūsu fizioloģijas katedra Medicīnas akadēmijā ir izpētījusi mūsu bērnu veselības stāvokli, tad izrādās, ka mūsu bērni attīstās lēnāk, mums ir pārlieku daudz dažādas mugurkaula deformācijas, mūsu bērniem ir arī citas slimības, kuras netiek savlaicīgi diagnosticētas un kuras varētu ārstēt vai rehabilitēt bez īpaši lieliem kapitālieguldījumiem.

Tad, kad mēs runājām par to, ko es tiešām gaidu no kolēģa Požarnova, kurš patiesībā ir ļoti labs traumatologs, es gribētu teikt, ka viņš varētu mazliet pievērst uzmanību tai statistikai, kas liecina, ka Latvijā joprojām pārlieku daudz ir dažāda veida avārijas un pārlieku daudz mums ir dažāda veida traumas. Šis traumatisms mums ir nesalīdzināmi augstāks par pārējām attīstītām Eiropas valstīm un augstāks arī kā kandidātvalstīs. Un tad es gribu teikt, ka Labklājības ministrija varētu pati uzņemties un pati arī šajā plānā, ko mēs viņiem piedāvājam no Saeimas, pierakstīt klāt dažas programmas. Piemēram, valsts programma traumatisma samazināšanai. Un, pirmkārt, tas nozīmētu, ka mēs aizsargātu mūsu bērnus. Mēs aizsargātu mūsu bērnus, pie skolām noliekot saucamos guļošos policistus vai lauku skolas norobežojot no lielām šosejām ar sētām. Mēs varētu gaidīt, ka Labklājības ministrija būtu tā, kas aktivizētu cīņu pret alkoholismu. Un tas nebūtu īsti Saeimas deputātu darbs, jo Labklājības ministrijā strādā tiešām speciālisti narkoloģijā. Lai minam daktera Požarnova padomnieku Jaksona kungu.

Tātad es gribētu teikt, ka Labklājības ministrijas spēkos ir ievērojami uzlabot sirds–asinsvadu slimību ārstēšanu Latvijā. Tas nozīmētu ne pārāk lielus ieguldījumus, bet tomēr cilvēkiem savlaicīgi izdarīt asinsspiediena mērījumus, noteikt holesterīna līmeni, dot iespēju regulāri izdarīt elektrokardiogrāfijas pierakstus. Tā ir profilakse, kas nebūt nav tik dārga, bet kas ļautu mūsu cilvēkiem dzīvot krietni ilgāku dzīvi, jo diemžēl kardiovaskulārās saslimšanas Latvijā ir pirmajā vietā Eiropā. Tur gan ir viena cita problēma. Man ir aizdomas, ka mēs ļoti daudz norakstām uz kardiovaskulārajām slimībām, ja esam aizmirsuši tādas lietas kā patologanatomiskās izmeklēšanas tiem, kas mums aiziet.

Dažus vārdus tomēr par finansēm. Katram jau gribas šeit pateikt kādu vārdu par finansēm, un arī es neesmu pārlieku liels izņēmums. Tātad pašreiz ir izveidojusies situācija, ka medicīnas iestāžu vadītājs patiesībā ir naudas izsitējs. Medicīnas iestādes vadītājs mēģina cīnīties konkurences cīņā, uzlabojot savu tehnoloģiju un tādā veidā mēģinot pacelt savu pakalpojuma cenu, viņš dodas uz slimokasi, un rezultātā mēs nonākam pie tā, ka ierēdņi dala naudu, un patiesībā naudas sadalē ir zināms protekcionisms. Es negribu teikt, ka protekcionisms ir korupcija, bet to, ka lobisms un protekcionisms naudas sadalē Labklājības ministrijas sistēmā ir tiešām aktuāls, mēs redzam pēc tā, kā tas notiek Rīgas pilsētā. Latvija ir pārlieku maza, lai mēs vaidotu astoņus dažādus modeļus. Tas ir, naudas sadales modeļus. Un to nu, dakter Požarnov, jūs ļoti labi saprotat, ka šo sistēmu ieviesa jūsu priekšgājējs Makarova kungs. Un es esmu ļoti priecīgs, ka zināmā mērā jūs ejat pa to ceļu, ka atgriezties visā Latvijā pie vienotas sistēmas. Rīgas slimokasei tas tomēr nebija pamatoti, un es tiešām redzu, ka VOVAA varētu tikt galā ar šo uzdevumu risināšanu. Es ceru, ka jūs tieši tikpat konsekventi turpināsit veidot vienotu Latvijas veselības aprūpes finansēšanas sistēmu un konsekventi ļoti ātri un ļoti korekti ieviesīsit to, ko mēs saucam par master plānu. Man ir sajūta, ka dažreiz labas idejas pazūd tādā zināmā mīkstčaulībā, nevēlēšanās izdarīt to darbu, ko skaļi esi publicējis vai skaļi esi pateicis, ka tas ir jādara.

Latvijā veselības aprūpei paredzētā nauda diemžēl novirzās četros dažādos būtiskos finansu makos. Pirmkārt, tās ir lielās zāļu firmas. Nebūt ne Latvijas zāļu firmas. Tās ir lielās starptautiskās zāļu firmas, kuras piedāvā ļoti labus un tajā pašā laikā ļoti dārgus preparātus. Un mūsu ministrijai nav pietiekami stingra mugurkaula, lai iztiktu bez ietekmes šajā jomā. Diemžēl no zāļu firmām ir atkarīgi ļoti daudzi mūsu kolēģi. Un sauksim lietas īstajā vārdā, tā arī ir zināma līdzekļu protekcija, un bieži vien dārgākie, principā analogie zāļu līdzekļi tiek izvēlēti, tos gan iepērkot valstī, gan šos zāļu līdzekļus apmaksājot mūsu slimniekiem ambulatoriski.

Otrs būtu mūsu diezgan lielā aizrautība ar jaunām tehnoloģijām. Tanī mirklī, kad mēs šeit rakstām, ka mums būtu vēl vairāk jāiegādājas jaunās tehnoloģijas, tad man ir jāsaka, ka Latvijā mēs pārlieku priekš mūsu finansiālā stāvokļa iegādājamies gan jaunus kompjūtertomogrāfus, gan jaunas laboratoriju iekārtas. Es, protams, saprotu šo slimnīcas direktoru, šo lielo medicīnas iestāžu vadītāju sapni — sniegt maksimāli labu, maksimāli kvalitatīvu palīdzību iedzīvotājiem. Bet diemžēl uz tā rēķina mēs nespējam bieži samaksāt saviem ārstiem, savām māsām, sanitāriem vai uzturēt normālu veselības aprūpi.

Trešais būtu — mēs pārlieku daudz līdzekļu tērējam dažādu iestāžu uzturēšanai. Tie būtu gan komunālie, gan energonesēju maksājumi, un tos mēs nevarēsim samazināt, kamēr nebūs precīzi realizēts māsterplāns, proti, nebūs zināma daļa slimnīcu privatizēta un diemžēl zināma daļa man draudzīgu, mīļu, būtisku slimnīcu arī slēgta.

Un ceturtais būtu, ka mums ļoti daudz tomēr aiziet remontdarbos, celtniecības darbos.

Sēdes vadītājs. Laiks.

P.Apinis. Paldies! Es ceru, ka es vēlāk varēšu vēl runāt.

Sēdes vadītājs. Andrejs Požarnovs, labklājības ministrs.

Andrejs Požarnovs (labklājības ministrs). Augsti godātais priekšsēdētāja kungs, augsti godātie deputāti!

1995.gada 16.maijā Ministru kabineta sēdē tika apstiprināta koncepcija par obligātās veselības apdrošināšanas ieviešanu, brīvprātīgās veselības apdrošināšanas attīstīšanu. Ziņotājs Pēteris Apinis. Debatēs uzstājās Ādamsons, Uldis Emsis, Bresis, Šics, Andris Bērziņš, Gūtmanis, Ritenis, Makarovs, Freibergs, Gailis. Šīs koncepcijas ievadvārdi ir sekojošie. Mums ir izveidojies priekšstats, ka visas veselības aizsardzības problēmas atrisinās veselības apdrošināšana. Par šo ideju ceļas un guļas vairums Latvijas ārstu un medicīnas darbinieku, jo pašreizējās algas ir gauži niecīgas, medicīnas finansējums — nepilnīgs, iespēja attīstīt jaunas medicīnas nozares — praktiski nav. Jautājums ir — kur ņemt naudu? Un turpat 90% Latvijas medicīnas darbinieku atbild — jāievieš obligātā, vispārējā veselības apdrošināšana.

Problēma samilzusi, nepilnīgi pildoties valsts budžetam, kad Finansu ministrija nespēj samaksāt veselības aprūpei atbilstoši budžeta projektam, kad Finansu ministrija apzināti neatver specbudžeta kontu un līdz ar to veselības aprūpes iestādes ir tuvu bankrotam.

Šoreiz nav jārunā par naudas sadali, kaut lēni iekustināta, medicīnas finansu reforma notiek. Ministru kabinets jau noteicis visām pašvaldībām, kā arī atsevišķam nozarēm — dzelzceļnieki, kuģniecība, Iekšlietu ministrijas struktūrvienības — veidot savu slimokasi. Gandrīz visos rajonos šādas kases jau ir. Bet tur, kur veidošanas stadijā, — būs jau šomēnes. Caur šīm slimokasēm tiks novirzīti veselības budžeta līdzekļi. VOVAA ar šo naudu apdrošina savus iedzīvotājus pret nelaimes gadījumiem, nodrošina viņiem iespēju ārstēties savā teritorijā, centrālajā slimnīcā. Vai pacientam jāmaksā, ārstējoties slimnīcā, poliklīnikā vai doktorātā, bāzes programmas ietvaros? Jā! Pacientiem jāmaksā pacienta nodeva 5 līdz 45 santīmi — tā sauktais Glāzīša rublis.

Tālāk šajā koncepcijā tika atrunāta visa šī te sistēma — kādā veidā šī slimokasu sistēma jāizveido, un prognoze — kādā veidā šī sistēma attīstīsies pa gadiem. Tātad 1995.—1996.gads. Ļoti ierobežota finansu bāze. Un kādas problēmas — daudz neatliekamo vajadzību investīcijām. Slikts ēku stāvoklis, kas patērē daudz līdzekļu, zemas algas augsti kvalificētam personālam. Lieli izdevumi par medikamentiem, salīdzinot ar budžetu. Lielas medicīnas darbinieku cerības uz strauju viņu materiālā stāvokļa uzlabošanu. Šīs cerības tiek saistītas ar vispārējo obligāto veselības apdrošināšanu. Pacientu cerības — strauja medicīnas aprūpes kvalitātes uzlabošana. Bet iedzīvotāju veselības stāvoklis pasliktinās. Palielinās saslimstība ar seksuāli transmisīvām slimībām, tuberkulozi un citām. Slimību un mirstības rādītāju ziņā ir dramatisks stāvoklis, ko nosaka vāja primārā veselības aprūpe, augsti hospitalizācijas rādītāji.

1997.—1999.gads. Līdzekļi veselības aprūpei pieaug no brīvprātīgās un daļēji obligātās apdrošināšanas. Un kādas ir raksturīgās iezīmes? Slikta iedzīvotāju veselības stāvokļa radītās sekas, invaliditāte, augsta saslimstība ar infekcijām, ļoti slikts bērnu veselības stāvoklis un tā tālāk. Pieaug iedzīvotāju skaits vecumā līdz 65 gadiem. Daudzi iedzīvotāji cieš no morāliem zaudējumiem sakarā ar valsts ekonomizāciju. Eventuāls bezdarba pieaugums, pieaug sacensība starp veselības un citām sociālām aizsardzības nozarēm.

2000. un 2001., 2002.gads. Sistēma turpina stabilizēties. Veselības aprūpē sāk parādīties nopietnas ārvalstu investīcijas, jaunu tehnoloģiju ieviešana, kas raksturojas ar ievērojami pieaugošo medicīnas pakalpojumu cenu, kas tiešām šodien arī notiek. Ievērojami pieaug izdevumi veco ļaužu ilgstošai aprūpei, kopšanai ambulatoros apstākļos. Līdz ar jaunām tehnoloģijām parādās nepieciešamība pēc lieliem līdzekļiem, kas arī šodien notiek.

Vienīgais, ko es gribu teikt, ka 1995.gadā, kad tika ieviesta šī te pacientu nodeva, bija lielas cerības, ka varēs papildus piesaistīt naudas līdzekļus, taču parādījās cita liela problēma, tas ir, pacienti tika atstumti no veselības aprūpes, pazeminājās viņu apmeklētība ārstniecības iestādēs, un tiešām atbilstoši šai te koncepcijai palielinājās saslimstība, un šobrīd mēs orientējamies uz to, ka mums ir jāpalielina pēc iespējas vairāk naudas līdzekļu profilaksei, primārai veselības aprūpei.

Diemžēl tiešām šis te pareģojums ir piepildījies, ka ļoti lieli naudas līdzekļi ir jāizmanto ārstēšanai un dārgu tehnoloģiju iepirkšanai, un invalīdu atbalstam.

Attiecībā par šo te slimokasu sistēmu. Tiešām, tajos laikos slimokases tika izveidotas. Sākotnēji tās izveidojās katrā pašvaldībā, pēc tam tās tika apvienotas novadu slimokasēs. Šobrīd Ministru kabineta noteikumi nosaka, ka ir iespēja būt gan veselības apdrošināšanas aģentūras filiālēm, gan arī novadu slimokasēm, kas ir pašvaldību dibinātas. Šobrīd notiek sarunas ar Pašvaldību savienību par to, kā tālāk jāattīstās šai te slimokasu sistēmai un uz kādu modeli tālāk iet. Jo ir jāņem vērā tas, ka daudzi normatīvie dokumenti ir stājušies spēkā. Kā viens no šiem dokumentiem ir likums “Par aģentūrām”, un Ministru kabinets ir noteicis kārtību, cik ilgā laikā un kādā veidā institūcijas, kas veic aģentūru funkcijas vai valsts pārvaldes funkcijas, vai deleģētās funkcijas, ir jāpārveido par aģentūrām. Jebkurā gadījumā šie noteikumi ir jāņem vērā, risinot jautājumu gan par Veselības apdrošināšanas aģentūras reorganizāciju, gan arī jautājumu par to, kādā veidā šī aģentūra sadarbosies ar citām slimokasēm. Tā ka jebkurā gadījumā grozījumi Ministru kabineta noteikumos būs jāizdara, ņemot vērā to, ka šis likums ir stājies spēkā.

Šajās diskusijās ar Pašvaldību savienību mēs esam izrunājuši vairākus iespējamos variantus. Viens no variantiem ir sekojošais. Ka gadījumā, ja reiz pašvaldībās paliek šīs te novadu slimokases, tad tām ir jāreorganizējas atbilstoši jaunajām likuma prasībām, un tas nozīmē, ka slimokasē jābūt nevis 2000 latu statūtkapitālam, un tādā gadījumā viņi uzņemas par šo naudas administrēšanu atbildību tikai par 2000 latiem, bet tad viņi ievēro šī te jaunā likuma normas, un tādā gadījumā pašvaldība jeb dibinātājs ir tas, kurš uzņemas pilnu atbildību par to, kādā veidā, kādus parādus ir sastrādājusi šī te konkrētā slimokase.

Otrs variants, un kas man pašam personīgi ir simpātiskāks, līdz gada beigām izskatīt šo jautājumu un, redzot šo te precedentu, kāds ir bijis Rīgas novada slimokasēs, pieņemt grozījumus Ministru kabineta noteikumos, un visām pašvaldībām noteikt vienādus spēles noteikumus, un tas ir, veidot centralizētu sistēmu ar Valsts obligāto veselības apdrošinašanas aģentūru, ar filiālēm.

Bet attiecībā par tām problēmām, ko šodien Barčas kundze pieminēja par to, kādēļ netika pagarināts līgums ar Rīgas novada slimokasi. Šeit man ir sagatavota informācija par pārkāpumiem no Rīgas novada slimokases puses uz trijām lapaspusēm, tīrs uzskaitījums, kas konkrēti netika ievērots. Un līdz ar to šeit šī reorganizācija notika nevis sistēmas izmaiņu dēļ, bet tieši tādēļ, ka šī konkrētā slimokase šobrīd vienkārši neievēroja augstākstāvošās organizācijas līguma nosacījumus, kā arī normatīvos dokumentus. Skandalozākais no tiem ir tas, ko pieminēja Valsts kontrole savā ziņojumā, ka no šīs te valsts budžeta naudas tika skaitīta nauda Rīgas domei par valsts kapitāla pārvaldi. Tika pārkāpti līguma nosacījumi, un administratīvie izdevumi tika palielināti un ņemti no pakalpojumu samaksas, un tas, kas notika iepriekšējos mēnešos, kad aģentūra pārskaitījusi slimokasei finansējumu gan par medikamentiem, gan…

Sēdes vadītājs. Atvainojiet, ministra kungs! Ir pienācis laiks pārtraukumam. Jūs varēsit turpināt un piedalīties debatēs pēc pārtraukuma.

Lūdzu reģistrācijas režīmu!

Ministrs, Bojāra kungs, kā Ministru kabineta pārstāvis runāja otro reizi, un viņam ir tiesības runāt 15 minūtes.

Lūdzu reģistrācijas režīmu! Reģistrēsimies ar identifikācijas kartēm!

Kamēr tiek gatavoti reģistrācijas rezultāti, viens paziņojums.

Šodien, kolēģi, mēs sveicam deputātu Helmūtu Čibuli 75 gadu jubilejā! (Aplausi.)

Saeimas sekretārei Silvijai Dreimanei lūdzu nolasīt reģistrācijas rezultātus!

S.Dreimane (7.Saeimas sekretāre).Cienījamie kolēģi! Nav reģistrējušies: Jānis Jurkāns, Jānis Urbanovičs, Modris Lujāns, Aleksandrs Bartaševičs, Boriss Cilevičs, Aleksandrs Golubovs, Ņina Savčenko, Romāns Mežeckis, Vents Balodis, Jānis Gailis un Dainis Stalts.

Sēdes vadītājs. Pārtraukums līdz pulksten 17.00.

Pārtraukums

Sēdi vada Latvijas Republikas 7.Saeimas priekšsēdētājs Jānis Straume.

Sēdes vadītājs. Pārtraukumam paredzētais laiks ir beidzies. Nākamajam vārds debatēs deputātam Valdim Lauskim.

V.Lauskis (LSDSP). Augsti godātais Prezidij! Godātie deputāti! Esmu priecīgs, ka mums izdevās šodien parlamentā skatīt šo jautājumu, izvērtēt medicīnas jomu. Domāju, ka varbūt tas arī ir un būs nebijis gadījums parlamentā kā viens no retajiem, ka visas partijas nobalsos par to, lai opozīcijas priekšlikumu nodotu komisijā, un es ceru, ka komisija tad arī godājamās Barčas kundzes vadībā izanalizēs un izveidos lēmuma projektu tādu, kas palīdzēs mūsu jautājumus vēl sakārtot, un novērsīs tos trūkumus, kuri pašlaik ir.

Runājot par medicīnas sfēru, es gribētu pateikt laikam tā: no sākuma gribētu sadalīt atbildību un pēc tam, sadalot šo atbildību, arī redzēt, kurš no kā izriet.

Pirmkārt, par Ministru kabineta un parlamenta kompetenci. Droši vien ir liela kļūda, ka, veicot administratīvi teritoriālo reformu, parlaments paredzēja, ka būs otrā līmeņa pašvaldības, un tad, arī piesaistot valsts finansējumu, piesaistot Pasaules bankas finansējumu, atbilstot šī otrā līmeņa iespējamiem apjomiem, tika veidotas arī pašvaldību dibinātas reģionālas slimokases. Un tad pagāja laiks, un parlaments pārdomāja, un to veidojošās valdības nolēma veidot centralizētu reģionālās attīstības modeli, un pašvaldību dibinātās slimokases pakāpeniski pārtop par filiālēm. Līdz ar to, protams, ir pazaudēts laiks, ir pazaudēts noteikts apjoms no Pasaules bankas finansējuma, no valsts finansējuma, pazaudēts temps, un tas nekādā gadījumā neveicina reformas attīstību. Ņemot vērā, ka arī mēs nesen izskatījām galīgajā lasījumā plānošanas reģionus, kur nav paredzēta otrā līmeņa pašvaldību izveide, es laikam gribētu prognozēt, ka arī mēs tuvākajā laikā tomēr nesajutīsim iespēju kardināli mainīt situāciju medicīnas jomā un Labklājības ministrija tomēr būs tikai ķīlnieks parlamenta rokās. Labklājības ministrija būs atbildīga, ka parlaments nedod iespēju strādāt tajā sistēmā.

Protams, par parlamenta atbildību par veselības aprūpes sistēmu gribētu laikam pateikt, ka nav labi, ka attiecīgo reformu novada pie nepietiekamā finansējuma, ka finansējums Lietuvā un Igaunijā ir divreiz lielāks nekā pie mums, un tempos, kas arī ir nesamērojami ar to, kā līdzīga rakstura reformas noris citās valstīs. Ja tur paredzēts reformai gadu 50, tad mēs piecos, sešos gados ļoti ātri gribējām iet uz priekšu. Tas nekādā gadījumā neveicināja reformas pozitīvu virzību.

Un vēl es gribētu arī pateikt, ka, protams, atbilstoši labējo partiju filozofijai piedāvājums, kas ir tirgū, darbojas arī uz medicīnu, un šeit arī piedāvātais privatizācijas modelis nekādā veidā nedeva iespēju sakārtot šo jomu.

Tagad pārejam pie Labklājības ministrijas atbildības. Un vispirms gribētu pateikt par šo slimokasu izveidi un to finansējumu, un, manuprāt, ir tomēr pielaista ļoti liela kļūda, ka finansējums slimokasēm ir dots uz reģioniem pēc iedzīvotāju skaita, nevis pēc konkrēti sniedzamo pakalpojumu apjoma. Un tieši šis ir iemesls, kāpēc ir problēmas ar Rīgas slimokasēm. Kāpēc Rīgas slimokasēm attiecīgi automātiski rodas parādi pret slimnīcām, pret aptiekām. Un, tikai sakārtojot šo sistēmu, iziesim no slimokasēm.

Otrs jautājums, kam šī sistēma ir domāta? Un šī sistēma tomēr ir domāta cilvēkam, un šodien es gribētu to paanalizēt tieši tādā aspektā. Un vispirms es gribētu pateikt, ka caur Labklājības ministrijas atbildību ir jāskatās tas, ka ģimenes ārsti ir šoreiz kļuvuši par finansu fondu turētājiem, un, lai cilvēks nokļūtu pie speciālista, dabūtu norīkojumu uz ārstniecības iestādēm, viņam, protams, ir jāvēršas pie ģimenes ārsta. Bet, ja šis norīkojums ir no ģimenes ārsta, attiecīgs ir arī tālākais finansējums. Un parādās šis subjektīvais moments, ka cilvēks faktiski pie ģimenes ārsta var arī netikt. Ģimenes ārsts izvairās no tikšanās ar cilvēku, jo vairāk viņš nebūs darbā, jo vairāk viņam paliks lielāka alga. Tā ir pretruna, un pretruna pastāv šodien, un šodien, kā to novērst, labklājības ministrs arī nepiedāvā.

Tāpat no Labklājības ministrijas tomēr ir atkarīgs jautājums, ka, paceļot trīs reizes cenu uz pakalpojumiem, bet saglabājot finansējuma apjomu, arī ārstniecības iestādes izvairās no slimniekiem. Viņi nespēj apkalpot tos cilvēkus, kurus slimokases pie viņiem norīko. Un atkal mēs saskatām, ka šodien būtiski pie mūsu reformas cilvēkam ir šī pretruna, un ceļu, kā šo jautājumu uzlabot, mēs no Labklājības ministrijas neredzam.

Tāpat varu pateikt, ka ir kompensējamie medikamenti, ir piešķirtas kvotas uz medikamentiem, un atkal ārstniecības iestādes, redzot, ka nespēj nodrošināt ar šiem medikamentiem cilvēkus, izvairās no cilvēkiem un atkal bēg. Tā ir ļoti konkrēta — šī pretruna.

Blakus šīm es varētu pateikt vēl atsevišķas citas problēmas, un varētu pateikt, ka arī šodien izskanēja: nu, medicīnas darbiniekiem ir ļoti zemas algas, bet, apzinoties šo problēmu, mēs arī konkrēti pasakām, ka darba devēji medicīnas jomā šodien negrib slēgt līgumu ar arodbiedrībām, jo neredz variantu, kā pacelt šīs algas, neatbrīvojot no darba cilvēkus — savus medicīnas darbiniekus. Šī problēma reāli eksistē, un atkal nav risinājuma.

Tāpat varētu droši pateikt par to, ka atbilstoši Ministru kabineta noteikumiem ir rindas uz noteiktu ārstniecības veidu, noteiktas uz ento protezēšanu, uz sirds diagnostiku, uz rehabilitāciju. Bet reāli dzīvē pastāv rindas arī uz citām slimībām, un risinājuma nav. Bet vai ir kādi risinājumi, ko mēs arī šodien varētu skatīties? Jā, pie priekšlikumiem. Būtiskākais, laikam varētu paņemt tādu principu: ja veselības jomai ir tik maz atvēlēts naudas līdzekļu, tad šim naudas līdzekļu sadales principam ir jābūt maksimāli vienkāršam. Vienkāršotam un caurskatāmam. Un šeit tad arī parādās mūsu lēmuma projektā ierakstītais punkts, ka nepieciešams likums par ārstniecības finansējumu.

Ja attiecīgā sfēra darbosies, tad varat ticēt, ka neatkārtosies situācija gan ar Pasaules bankas iepriekš piešķirtajiem 20 miljoniem dolāru kredītu, kur var diskutēt gan par 1 miljona piešķiršanu ģimenes ārstu mācībām, zinot, ka Medicīnas institūtā jauni ģimenes ārsti tiek gatavoti pietiekamā apjomā, gan arī, piemēram, par 2 miljonu dolāru piešķišanu Valsts obligātās veselības apdrošināšanas aģentūras mājas kapitālajam remontam, redzot, ka arī varbūt daudzkur citur tā nauda būtu noderīga, daudzi to izmantotu lietderīgāk. Un, ja mēs atkal domājam par nākamo 20 miljonu kredīta izmantošanu, tad, protams, gan tā saucamajam māsterplānam, gan arī ļoti konkrētam projektam par slimnīcu izvietojumu ir jābūt iepriekš gatavam, un tikai tad domāt par naudas izmantojumu.

Domājot par to, tāpat parādījās problēma arī sarunā ar speciālistiem, par ko mēs, gatavojot šo ārkārtas plenārsēdi, tiekoties ar speciālistiem, izrunājām, ka tāpat kā pagājšgad otrajā pusgadā no Krievijas valsts tika pārskaitīti 190 tūkstoši latu priekš atvaļinātā militārpersonāla, lai veiktu viņiem medicīnas pakalpojumus. Protams, viņiem šos medicīnas pakalpojumus bija ļoti grūti sniegt, jo slimokasēs vienkārši nebija sarakstu tām personām, kam jāsniedz. Līdz ar to par attiecīgo finansējumu un izlietojumu spriest ir absolūti grūti, un vienkārši duļķains ūdens, un tikai. Un tas liecina par to, ka šis likums par ārstniecības finansējumu patiešām ir nepieciešams. Lai palīdzētu šodien medicīnas jomā sakārtot un strādāt Labklājības ministrijai, protams, mums ir piedāvājums, ka tās sfēras, kas ir Labklājības ministrijas kompetencē, ir jāpaceļ Ministru kabineta kompetencē, lai lietas būtu saistītas ar citām ministrijām, to skaitā ar Finansu ministriju. Mēs gribētu redzēt vairāk šīs līdzatbildības par notiekošo šodien medicīnas jomā.

Vēl es gribētu pateikt pie konkrētiem priekšlikumiem, kas šodien ir, ko, protams, vajadzētu novērst. Pie ģimenes ārstiem ir pierakstīti 2000 cilvēku uz katru no ģimenes ārstiem, bet droši vien ir jāpaskatās, ka tie ģimenes ārsti, kuri strādā lauku apvidū, viņiem šis apjoms ir par lielu. Bet, samazinot apjomu, pierakstīto cilvēku skaitu, ir jāparūpējas, lai šie ģimenes ārsti būtu apmācīti un būtu spējīgi veikt uz vietas vismaz 80% no tā pakalpojumu līmeņa, kas cilvēkiem nepieciešams. Jā, tādā veidā mēs vismaz sadalītu un saprastu, ka ģimenes ārsti, kuri strādā laukos, mazpilsētās un lielpilsētās, ir pavisam savādākos apstākļos un pavisam ar savādāku attieksmi no iedzīvotāju puses. Un varbūt arī parādītos tie decentralizācijas jautājumi, ka mediķiem, kuri strādās laukos, viņiem, protams, būtu arī piemaksa, lai viņi varētu tur patiešām atrasties un viņiem būtu argumentācija tur atrasties.

Noslēgumā es gribētu pateikt, ka mēs faktiski saskārāmies ar to, ka šī reforma notiek pietiekami konkrētā pašplūsmā. Un varbūt mēs arī konkretizējām, ka labklājības ministram ir par daudz liels darbības lauciņš, un viens jautājums — ka, pieņemot likumu par pensijām, var strādāt attiecīgajā jomā, un varbūt, pieņemot ārstniecības finansējuma likumu, tātad šo likumu, var strādāt otrā lauciņā. Problēmu ir tik daudz, ka droši vien ir konkrēti jāpievērš uzmanība tieši šim lauciņam. Varbūt ir arī atjaunojams šis veselības aizsardzības ministra postenis. Paldies par uzmanību! Un domāju, ka šodien saruna ir ļoti lietderīga un tā palīdzēs Sociālo un darba lietu komisijai nonākt pie ļoti konkrētiem secinājumiem, lai situāciju pēc iespējas ātrāk mainītu.

Sēdes vadītājs. Paldies. Saeimas Prezidijs ir saņēmis 11 deputātu ierosinājumu: ievērojot debatēs pieteikušos deputātu lielo skaitu, kā arī to, ka pulksten 18.00 ir paredzēta ārkārtas plenārsēde par grozījumiem Satversmē, lūdzam saskaņā ar Kārtības ruļļa 65.panta 1.daļu saīsināt runas laiku debatēs pirmajā reizē līdz piecām minūtēm, otrajā — līdz divām. Vai ir iebildumi? (Starpsauciens: “Balsot!”) Lūdzu zvanu! Balsosim par šo 11 deputātu ierosinājumu. Lūdzu rezultātu!

Par — 60, pret — 22, atturas — 3. Priekšlikums ir atbalstīts.

Nākamajam vārds debatēs deputātam Leonam Bojāram.

L.Bojārs (LSDSP). Labdien, cienījamais Prezidij! Cienījamie kolēģi! Paldies, ka labi aizbāž muti deputātiem, un vajag ielikt trīs plenārsēdes vienā dienā un katram pa vienai stundai. Un pietiek.

Godājamie Latvijas Republikas iedzīvotāji! Sociāldemokrātu partija darīja visu, un tie deputāti, kas atbalstīja, lai šodien būtu abas ārkārtas plenārsēdes, un tur būtu izskatīts jautājums par iedzīvotāju ārstniecības nodrošināšanu valstī. Diemžēl Latvijā desmit gadu laikā medicīnas aprūpe tika sagrauta. Un šodien kvalitatīvu medicīnas aprūpi Latvijā var saņemt tikai bagāti cilvēki, bet tās celtnes, kuras tika uzbūvētas un aprīkotas par iedzīvotāju nodokļu naudu, tās tika privatizētas. Un stomatoloģisko palīdzību pilsētās nesaņem varbūt 70% iedzīvotāju, laukos — 90% . Slimību profilakse ir aizmirsta, un, ja jau cilvēks neslimo, kur varēs realizēt importa zāles, kuras ieved Latvijā 120 miljonu latu apmērā? Jāatbalsta taču visu citu valstu dienesti.

Viens no jautājumiem ir — kā valdība piespēlē mums, Saeimai, kontroli pār pārtikas produktu kvalitāti. Drošību, atbilstošu sanhigiēniskām prasībām skolās, bērnudārzos, slimnīcās, pansionātos, uzņēmumos, rūpnīcās, kas to veiks? To veiks tagad Pārtikas un veterinārais dienests. Tātad veterināri. Un tas tiek pakļauts Zemkopības ministrijai. Tātad turpmāk par Latvijas iedzīvotāju veselību diemžēl rūpēsies veterināri.

Un, ja mēs tagad arī paskatāmies, kas tad notiek ar pārtikas ievešanu Latvijā? Nu, 2001.gadā, pēc krievu muitas ziņām, no Latvijas bija iebraukušas Krievijā it kā 25 automašīnas. Pēc Latvijas muitas ziņām, no Latvijas caur Terehovu izgājušas 150 mašīnas. Tātad Latvijā palika 2,5 tūkstoši tonnu nezināmas izcelsmes gaļas, un tā, protams, aizgāja cilvēku uzturā. Tāpat Gaļas ražotāju asociācija deva savu slēdzienu, ka Latvijā tiek izlietota 30—40% kontrabandas ceļā ievestā gaļa. Un arī tagad Dievs dāvināja putnu gaļu 1 miljona dolāru apmērā, par kuru nezina, kas to ir ievedis un, protams, kas to ir kontrolējis. Un galvenais ir tas, ka, stājoties Veterinārajam dienestam pie pārtikas kontroles, notika tas brīnums, ka zaldāti masveidā slimoja ar dizentēriju, salmonelozi, tas pats arī piemeklē mūsu pieaugušos cilvēkus un bērnus.

Jautājums ir vēl par to, kā tad mēs pieņemam likumus. 2001.gads. Jūs, cienījamie kolēģi, atbalstiet, it sevišķi no pozīcijas partijas, ka putnu olas, žāvētas, ūdenī tvaicētas, saldētas vai konservētas olas bez čaumalām, un tāpat pozīcijas 04081120 olas nederīgas uzturam — četras pozīcijas. To visu mierīgi var ievest Latvijā, un lai jau tie latvieši ēd visu to. Tāpat arī kā pozīcija 0505 — ādas un pārējās putnu daļas ar spalvu vai dūnām. Tādu gaļu var ēst tikai šakālis un tad, ja viņš ir izsalcis. Vēl pienākas jums nolasīt tādu vēstuli, kuru es saņēmu no Zemkopības ministrijas sanitārās robežinspekcijas, 2001.gada 21.februāris. 1.16/165. Par informācijas sniegšanu. Informē, ka iepriekš izsniegtos datus par robežas sanitārā kontrolē uzrādīto brīvam apgrozījumam pārstrādāt ievesto pārtikas produktu apjomu 2000.gadā radusies kļūda — saldēta liellopu gaļa no Lielbritānijas nav ievesta. Ievesta liellopu gaļa 34 tonnas no Vācijas.

Cienījamie kolēģi! Protams, Lielbritānijā tad plosījās starp lopiem trakumsērga, un mierīgi tā gaļa tika ievesta Latvijā. Un tad sāk runāt, ka tāda nav bijusi. Un protams, ka vainīgo nav.

Vēl viens interesants jautājums ir par farmāciju. Tagad jūs zināt, kas notiek mūsu farmācijas jomā. Viens otru jūs lamājat, bet atcerieties...

Sēdes vadītājs. Laiks.

L.Bojārs. … pieņemto dokumentu 19—78… Jā, paldies.

Sēdes vadītājs. Paldies. Modris Lujāns.

M.Lujāns (PCTVL). Cienījamie kolēģi! Protams, pēc Leona Bojāra izklāsta par veterinārmedicīnu ir grūti runāt par parasto medicīnu, bet nu gadās reizēm.

Cienījamie kolēģi! Tātad nenoliedzami viens no galvenajiem cēloņiem, kas izraisījis krīzi veselības aprūpes sistēmā, ir nepietiekamais budžeta līdzekļu apjoms, kas tiek piešķirts šīs nozares vajadzībām. Minētā problēma nav radusies pēkšņi. Tā ir samilzusi jau daudzu gadu garumā. Tāpēc pat samērā ievērojamais finansējuma palielinājums 2000. gada budžetā par 20 miljoniem latu šo problēmu diemžēl neatrisina. Dabiski, rodas jautājums, kāpēc mēs esam nabadzīgāki par citiem un turam savu veselības aprūpes sistēmu pie bada maizes.

2002. gada budžetā šīs iedzīvotājiem vitāli svarīgās nozares vajadzībām piešķir tikai 3,4% no iekšzemes kopprodukta, kamēr Igaunijā šiem mērķiem izlietoti 6,2, Lietuvā — 4,8, bet Eiropas Savienības valstīs 7—9% no iekšzemes kopprodukta. Izrādās, ka no visām Eiropas Savienības kandidātvalstīm mazāk līdzekļu nekā Latvijā veselības aprūpei piešķir tikai Turcijā. Valdība un valdošās koalīcijas partijas apgalvo, ka līdzekļu trūkumu sociālās sfēras nozarē un budžeta deficītu izraisot objektīvi cēloņi. Diemžēl šis apgalvojums neatbilst patiesībai, un jākonstatē, ka faktiski valsts nabadzību izraisa sliktais Finansu ministrijas darbs. Nodokļu iekasēšana valstī no gada gadā nevis uzlabojas, bet gan tikai pasliktinās.

2001. gada iekšzemes kopprodukts faktiskajās cenās salīdzinājumā ar 1998. gadu ir pieaudzis par 32%, bet konsolidētā budžeta ieņēmumi divas reizes mazākā mērā, proti, tikai par 16%. Ja iekasēto nodokļu apjoms palielinātos atbilstoši iekšzemes kopprodukta pieaugumam, tad 2001. gada budžeta ieņēmumi būtu vismaz par 157 miljoniem latu lielāki. Tas nozīmē, ka pagājušajā gadā nebūtu nekāda budžeta deficīta un būtu pat iespējams sociālajās sfērās un tautsaimniecības attīstībai papildus piešķirt vismaz 70 miljonus latu. Tad nebūtu jāraud, ka mums trūkst līdzekļu veselības aprūpei, izglītības un kultūras vajadzībām.

Līdz ar Finansu ministriju krietna vainas daļa jāuzņemas arī Iekšlietu ministrijai, kas nepietiekami aktīvi apkaro kontrabandu un citus ekonomiskos noziegumus. Tāpēc desmitiem miljonu latu nonāk nevis valsts budžetā, bet gan kontrabandistu un citu ēnu ekonomikas darboņu kabatās. Pēc Latvijas Bankas aprēķiniem, 2001. gadā degvielas kontrabandas dēļ valsts budžets ir cietis zaudējumus 40 miljonu latu apmērā. Vismaz 10 miljonu latu zaudējumus sagādā nelegāli ražotie un pārdotie alkoholiskie dzērieni, kuros galvenokārt izmanto kontrabandas spirtu.

Lūk, kāpēc mēs nevaram papildus atrast tik ļoti nepieciešamos 20 miljonus latu veselības aprūpei. Diemžēl jāsaka, ka nozarei piešķirtie ierobežotie līdzekļi arī netiek racionāli izmantoti. Reformas, kam vajadzēja uzlabot nozares stāvokli, pagaidām ir izsaukušas tikai pārliecīgu birokrātiskā aparāta pieaugumu. Vienā pašā Valsts obligātās veselības apdrošināšanas aģentūrā tagad strādā vairāk ierēdņu, nekā 1992. gadā strādāja toreizējā Veselības aizsardzības ministrijā. Bet Labklājības ministrijā bez minētās aģentūras ir vēl citi departamenti un struktūrvienības, kas nodarbojas ar veselības aizsardzības problēmām.

2002. gada budžetā Valsts obligātās veselības apdrošināšanas aģentūras un zonālo slimokasu uzturēšanai paredzēts izmantot gandrīz 3 miljonus latu. Pieminētā aģentūra ir tikusi pie lepnām telpām, kuru remonts izmaksāja, Požarnova kungs, kaut kur 700 000 latu. Tajā pašā laikā Labklājības ministrija nekādi nevar atrast līdzekļus nepieciešamās medicīniskās aparatūras iegādei Paula Stradiņa Klīniskajai universitātes slimnīcai. Labklājības ministrija neracionāli tērē ne tikai tai piešķirtos budžeta līdzekļus, bet arī Pasaules bankas piešķirtā kredīta līdzekļus. Lielākā daļa no tiem izlietoti dažādu ārzemju un pašmāju konsultantu darba samaksai. Bet par 2,8 miljoniem latu iegādāta neracionāla datoru sistēma un programmas, kas nebūt nenodrošina kompleksu nozares datorizāciju.

Labklājības ministrijā un Valsts obligātās veselības apdrošināšanas aģentūrā stipri klibo organizatoriskais darbs. Kā gan citādi izskaidrot, ka veselības aprūpes iestādēm jau budžeta gada sākumā trūkst līdzekļu un aug šo iestāžu parādi. Un pilnīgi veltīgi te ir mēģināt uzvelt vainu Rīgas novada slimokasei, kurai aģentūra nav piešķīrusi pietiekamus līdzekļus. Jājautā: kad gan beidzot nozarē tiks ieviesta elementāra kārtība? Un par to ir jānes cienījamajam labklājības ministram atbildība. Ja mums būs jāklausās ministrijas ierēdņu un ierēdnīšu solījumi, ka stāvoklis uzlabosies pēc 15 — 20 gadiem, kad izpaudīšoties reformas pozitīvais efekts, liekas, ka patiešām šie solījumi ļoti atgādina padomju propagandistu solījumus...

Sēdes vadītājs. Laiks!

M.Lujāns. ... Un patiešām vajadzētu Pēterim Tabūnam teikt: “Cienījamā latvju tauta, pacietieties, pagaidām jūs mirsiet, bet pēc 10 gadiem Požarnova kungs dos labklājību!” Paldies.

Sēdes vadītājs. Andrejs Požarnovs — labklājības ministrs.

A.Požarnovs (labklājības ministrs). Augsti godātais priekšsēdētāja kungs! Godātie kolēģi deputāti! Sakarā ar to, ka no deputātu runām izskanēja viedoklis, ka ir veselībā līdzekļu pieaugums, bet neredz rezultātus, es tomēr gribu informēt precīzi, kādām vajadzībām, kur ir novirzīti tie 20 miljoni latu, ko novirzīja papildus veselības aprūpes vajadzībām šajā gadā.

Viena no lielajām pozīcijām ir medikamentu iegāde, jo bija diezgan liela kritika par to, vai izteikta liela vajadzība par to, ka kompensējamo zāļu sistēmā vajadzīgs vairāk naudas, un 7 miljoni latu ir novirzīti kopumā medikamentu iegādei, no kuriem 6,2 miljoni latu ir valsts kompensējamo medikamentu iegādes palielināšanai. Un 820 000 latu ir palielināts centralizētām iegādēm ārstniecības līdzekļu nodrošināšanai stacionāros, jo arī stacionāros, protams, ir nepieciešami papildu naudas līdzekļi, lai varētu nopirkt jaunus, dārgus medikamentus.

Viena no lielām diskusijām, kas mums bija ar ārstniecības iestāžu vadītājiem, ir par to, ka medicīnā pakalpojumu cena nesedz reālās izmaksas, tādēļ ir grūtības izmaksāt apmierinošas algas, segt amortizācijas izdevumus un tā tālāk un tā joprojām. Tādēļ tādu pakalpojumu cena, ko aģentūra ir palielinājusi, ko maksāt ārstniecības iestādēm par paveikto darbu, ir palielināta. Un tam kopumā ir novirzīti 9,2 miljoni latu, no kuriem 2,9 miljoni latu ir ambulatoro pakalpojumu nodrošināšanai, pusmiljons latu ir neatliekamās medicīniskās palīdzības pakalpojumu nodrošināšanai jeb ātrajai palīdzībai. 5,6 miljoni latu ir neatliekamo un plānveida pakalpojumu apmaksas nodrošināšanai stacionāros, un 200 000 latu ir Katastrofu medicīnas centra pakalpojumu nodrošināšanai.

Viena no Latvijas prioritātēm ir Eiropas Savienība un visi tie pasākumi, kas ir nepieciešami ar to. Un viens no pasākumiem ir narkotiku kontrole, narkotiku profilakses stratēģijas pilnveidošana un ieviešana saskaņā ar Eiropas Savienības ieteikumiem. Šā projekta ilgums ir divi gadi, uzsākts tas ir pagājušajā gadā, un tam šobrīd papildus novirzīts 221 000 latu. Bez tam ir novirzītas investīcijas kapitālajiem ieguldījumiem un pakalpojumu kvalitatīvākai nodrošināšanai. Kopumā 202 000 latu. No tiem 160 000 latu katastrofu medicīnas sistēmas attīstībai, 5000 latu Bērnu klīniskajai universitātes slimnīcai, jaundzimušo un zīdaiņu gūžu locītavu patoloģijas diagnostiskai sonogrāfijai, 15 000 latu Bērnu klīniskajai universitātes slimnīcai pacientu lifta rekonstrukcijai, 10 000 latu Latvijas Bērnu kardioloģijas centram, veloergometrijas iekārtas iegādei. 12 000 latu ir papildus piešķirti bezpeļņas organizācijai Biķernieku Veselības centram medicīnas aprīkojuma, medicīnas rehabilitācijas kabineta aprīkojuma atjaunošanai. Tātad kompensējamo medikamentu sistēmā šogad kopumā finansējums ir palielināts par trešo daļu. Un ja reiz pagājušajā gadā bija 11 miljoni, tad šogad jau ir 17 miljoni. Tas ļāva palielināt to diagnožu skaitu, kas ir iekļautas kompensējamo zāļu sarakstā. Palielināts par 40 diagnozēm. Protams, ārstiem ievērojami palielinājās tā limita summa, kuras ietvaros viņi var izrakstīt kompensējamos medikamentus. Tas nozīmē, ka lielākam pacientu skaitam var izrakstīt medikamentus, tas samazinās akūto slimnieku skaitu, mazinās izdevumus neatliekamai palīdzībai un vairāk līdzekļu paliks plānveida palīdzībai. Protams, tādā veidā var samazināt rindas uz pakalpojumiem. Par cik ir augstāka medicīnas pakalpojumu cena, ko valsts apmaksā ārstniecības iestādēm, tas dod iespēju ārstniecības iestādēm veiksmīgāk strādāt un palielināt gan darba algas, gan arī veikt citus maksājumus. Pagājušajā gadā 8.martā, tad, kad bija medicīnas darbinieku pikets un valdība neatrada pietiekami daudz naudas līdzekļu, lai medicīnas māsām palielinātu algu līdz 25 latiem, mēs konstatējām, ka kopumā pēc statistikas pa visu valsti ārstniecības iestādēs darba algas palielinājās par 16 latiem. Bez tam šobrīd veiksmīgi notiek darbs pie Pasaules bankas projekta pirmās fāzes novērtējuma. Eventuāli apmēram jūlijā būs šis te pirmās fāzes novērtējums, kā rezultātā būs iespējas otrās fāzes finansējumam, kas ir 20 miljoni dolāru lielas Pasaules bankas investīcijas, kas būs ārstniecības iestādēs. Konkrēti to ārstniecības iestāžu atbalstam, kas atbilstoši veselības aprūpes struktūrplānam tiks izvēlētas kā atbilstošās iestādes.

Sēdes vadītājs. Paldies. Helēna Soldatjonoka.

Helēna Soldatjonoka (LSDSP). Žēl, ka par tādām tēmām var runāt tikai piecas minūtes, bet es ceru, ka būs pirmais un otrais lasījums. Un tad cienījamie deputāti nedaudz vairāk aizdomāsies par problēmām, kas ir mūsu valstī sakarā ar veselības aprūpi.

Es biju gatavojusies pamatā uzstāties par mātes un bērna veselības koncepcijas jautājumiem. Pateikšu īsumā tikai to, ka sagatavošanās periodā es sazinājos ar vairākām republikā zināmām, pazīstamām slimnīcām, rehabilitācijas iestādēm, kas nodarbojas ar bērnu ārstēšanu un rehabilitāciju. Viena no tām ir Valsts medicīniskās ģenētikas centrs Gaiļezera slimnīcā. Otra ir Paula Stradiņa Bērnu klīniskā slimnīca. Bez tam es gribētu minēt arī konkrētu piemēru, kas attiecas uz medicīniskās rehabilitācijas jautājumiem bērnu aprūpē. Šie jautājumi nav atraujami no visas sociālās situācijas valstī. Šie jautājumi nav atraujami no demogrāfiskās situācijas valstī. Mēs visi zinām skaitļus, ka Latvija turpina novecoties. Latvija turpina savu bērnu nedzemdēšanas, neaudzināšanas, neārstēšanas procesu. Cik tālu mēs tā iesim? Pēc 25 gadiem, cienījamie deputāti, kad mēs ar jums būsim pensijā, mēs redzēsim rezultātus. Ar tiem es arī šodien jūs gribu apsveikt. Un pēc 25 gadiem atcerēsimies šīsdienas sēdi un padomāsim par to, cik daudz mēs esam izdarījuši mūsu nākotnes labā.

Tātad Valsts ģenētiskais centrs. Šī iestāde, pēc manām domām, bija jāturpina finansēt centralizēti. Nedrīkstēja noņemt no šīs valsts iestādes centralizēto finansējumu. Ģenētika ir ļoti svarīga mūsu valsts nākotnei, mūsu veselībai. Un šodien ir tāda situācija, ka slimokases, kā arī ģimenes ārsti nenozīmē uz nopietniem ģenētiskiem izmeklējumiem un testēšanu ne grūtnieces, ne jaundzimušos, vai arī, ja nozīmē, tad ar ļoti lielām grūtībām šim centram tiek atgriezts finansējums. Labklājības ministrija ir izstrādājusi un valstī pieņemta pagājušajā gadā Mātes un bērna veselības aprūpes stratēģija. Un šajā stratēģijā kā viens no punktiem ir — ieviest Valsts medicīniskās ģenētikas centra izstrādāto projektu agrīnai augļa patoloģiju un pārmantoto slimību diagnostikai, nodrošinot populācijas ģenētisko procesu kontroli un vadīšanu. Šis projekts tika izstrādāts, bet investīcijas šī projekta ieviešanai šis centrs nav saņēmis.

Un, protams, kad būs atkārtotā iespēja uzstāties, es parunāšu daudz nopietnāk par šīm lietām un pastāstīšu par šīm problēmām, kas ir saistībā ar šo Valsts medicīniskās ģenētikas centru. Es varu minēt tikai vienu faktu. Salīdzinājumā ar diviem iepriekšējiem gadiem Dauna slimnieku skaits jaundzimušo vidū ir pieaudzis.

Stradiņa Bērnu klīniskā slimīca. Cienījamie deputāti, jūs droši vien paši arī esat piedalījušies mīlīgajās akcijās, ko uz Ziemassvētkiem rīko mūsu Latvijas televīzija. Kad mēs visi kopā vācam pa vienam latam šīs slimnīcas telpu remontam. Vai tas nav apkaunojums mūsu valstij? Požarnova kungs teica, ka mēs esam investējuši Bērnu klīniskajai slimnīcai 15 000, bet šai slimnīcai investīcijai, aparatūras nolietojumam un remontiem ir vajadzīgi 350 000. Galvenā valsts slimnīca, un mēs nevaram atrast līdzekļus šīs slimnīcas sakārtošanai. Jā, viņi cīnās paši saviem spēkiem. Jā, viņi mēģina. Bet līdzekļu, protams, nepietiek.

Un trešais. Personīgais gadījums, ko es gribētu minēt sakarā ar to, cik labi Labklājības ministrija atšķir veselības aprūpi un rehabilitāciju, kas ir saistīts, medicīnisko rehabilitāciju no sociālās rehabilitācijas. Vairāk nekā mēnesi atpakaļ es iesniedzu konkrētu iesniegumu Labklājības ministrijā par konkrētu gadījumu, kur divgadīgam bērnam līdz šai dienai nav noteikts, kāda viņam ir vajadzīga medicīniskā rehabilitācija. Un Labklājības ministrijas ārstniecības departaments manu vēstuli pārsūta sociālās palīdzības departamentam. Lūk, viņiem esot jāatbild par šo jautājumu.

Sēdes vadītājs. Atvainojiet, laiks!

H.Soldatjonoka. Bet diemžēl viņi savā starpā pat nevar noskaidrot, kāds ir šis risinājums un kāda ortoze vai medicīniskā rehabilitācija šim bērnam ir vajadzīga. Man ļoti žēl, ka es vairāk nevaru runāt.

Sēdes vadītājs. Paldies. Viola Lāzo.

V.Lāzo (LSDSP). Saeimas priekšsēdētāja kungs! Ļoti cienījamās Saeimas deputātes un cienījamie Saeimas deputāti! Pēc debašu saīsināšanas atļaujiet man pieskarties tikai vienam jautājumam, kas skar veselības aprūpi. Un proti, Labklājības ministra uzstāšanās laikā mēs dzirdējām sekojošo, ka Labklājības ministrija strādā pie tā saraksta, kas noteiks ārstu tiešo pieejamību. Es paskaidrošu mūsu klausītājiem, tas nozīmē, ka ģimenes ārsts nebūs tā starpstacija, lai būtu iespējams apmeklēt kādu no speciālistiem. Uzrunājot godājamās Saeimas deputātes un cienījamos Saeimas deputātus, es tiešām vēlētos šoreiz pieskarties dzimuma jautājumam. Jo mēs zinām, ka katram no dzimumiem, gan sievietei, gan vīrietim, ir nepieciešama speciāla aprūpe. Īpaša vieta jebkuras sievietes dzīvē, vai viņa būtu 12 vai 14 gadus veca, vai 92 gadus veca, ir ginekologa apmeklējumam. To zina katra sieviete, un to zina arī katrs vīrietis, kurš īpaši rūpējas par savu meitu, māti vai vecmāmiņu, vai mazmeitiņu. Līdz ar to, runājot ar Latvijas ginekologiem un runājot ar Latvijas ginekologu un dzemdību speciālistu asociācijas prezidenti Nelliju Lietuvieti, es aicinātu ne tikai pacienšu vārdā, bet arī Latvijas ginekologu un šīs specialitātes atbalstītāju vārdā, pārskatot sarakstu Labklājības ministrijā par tiešās pieejamības ārstu paplašināšanu, ļoti nopietni pievērst uzmanību šim jautājumam. Mēs zinām to pieredzi, kas bija Rīgā, kas diemžēl neskāra Latvijas novadus, Rīgā bija šī tiešās pieejamības iespēja. Diemžēl, izstrādājot likumprojektu “Par seksuālo un reproduktīvo veselību”, Ginekologu asociācijas priekšlikumi šajā sakarā vai nu tika iestrādāti daļēji, vai netika vispār atbalstīti. Es citēšu Nelliju Lietuvieti, un viņas vārdi ir sekojoši: “Šis princips, ja būs nepieciešama ģimenes ārsta starpniecība, šis princips uzsprāgs ar lielu blīkšķi.” Tātad blīkšķis ir sagaidāms. Un sabiedrība jau to ļoti labi jūt. Jo tādēļ, ka onkologi… jā, Latvijā vislielākais saslimšanu skaits — tas ir krūts vēzis. Krūts vēzis ir tā slimība, par kuru tās sievietes, kuras ir gājušas šīm šausmām cauri, nerunā nedz plaši, nedz atklāti, viņas vēlas to runāt ar savu ārstu un visvairāk ar savu ginekologu. Latvijā ir ļoti daudz ielaistu pacientu. Arī šajā ziņā. Sabiedrība par to tiek informēta ārkārtīgi niecīgi. Un tā varbūt ir Labklājības ministrijas vaina tikpat daudz kā jebkuram cita. Atcerēsimies žurnāla “Ieva” rīkoto akciju ar ārstu pretimnākšanu, tās bija bezmaksas vizītes pie augsti kvalificētiem speciālistiem.

Rezultāts — simtiem sieviešu, it īpaši no Latvijas novadiem, varēja apmeklēt ginekologus bez ģimenes ārstu starpniecības. Un tas pierādīja, ka, pirmkārt, tā bija brīvprātīga ārsta izvēle, nevis tā ārsta izvēle, kurš ir noteikts ar kādu no noteikumiem. Otrkārt, tā ir izvēle atkarībā no paša ginekologa specializācijas, proti, vai nu sievietei grūtniecības gadījumā, vai hormonālo problēmu gadījumā, vai kādas ķirurģiski ārstējamas vainas.

Trešais. Ginekologa atrašanās tuvāk vai tālāk no dzīvesvietas. Šajā ļoti intīmajā jautājumā daudzas sievietes izvēlas ginekologu, kas atrodas tālāk no viņas dzīvesvietas.

Un visbeidzot, un tas ir ārkārtīgi būtiski, diemžēl mūsu sievietes ir spiestas meklēt lētāku speciālistu pakalpojumu, jo daudzas no tām sievietēm, kas, protams, iet bez ģimenes ārsta starpniecības, maksā pilnu maksu par ārsta vizīti. Labākajā gadījumā tie ir 5 lati, daudzos gadījumos vairāk par pašu vizīti, protams, neskaitot izmeklēšanas.

Mēs zinām, ka Latvijā, kamēr ir Pasaules bankas naudas diktētie noteikumi, un proti, kapitācijas principa dominante, tad prioritāte ir ģimenes ārsts. Un tad jautāsim sekojošo: vai ģimenes ārsti paši vēlas uzņemties šo funkciju — būt sieviešu ginekologam vismaz pirmajā stadijā? Mēs varētu ar pilnu atbildību atbildēt, ka ģimenes ārsti uzņemties to nevēlas, jo tad viņu atbildība ir ne tikai morāla, bet tas draud arī ar neprognozējamām juridiskām sekām, kas būs ierosinātas, ja līdzšinējā sistēma, kas pašlaik eksistē visā Latvijā, un tas ir drauds arī Rīgas iedzīvotājiem, ja tā tiks turpināta.

Sēdes vadītājs. Atvainojiet, laiks.

V.Lāzo. Ļoti cienījamais priekšsēdētāja kungs, es tikai vēlētos vēl pieminēt, ka sievietei ir jāpalīdz meklēt kontaktu ar ārstu pašai bez citu ārstu starpniecības un nepieļaut izvēli tikai tām, kurām ir maksātspēja, bet nodrošināt to visām Latvijas sievietēm neatkarīgi no viņu vecuma.

Pateicos, priekšsēdētāja kungs.

Sēdes vadītājs. Paldies. Romualds Ražuks.

R.Ražuks (LC). Godājamais Saeimas priekšsēdētāj! Godājamie kolēģi! Labklājības ministrijas izstrādātos likumprojektus par veselības aprūpes organizēšanas pamatprincipiem un par finansēšanu Sabiedrības veselības apakškomisijai bija iespējams vērot divreiz. Gan viens, gan otrs Labklājības ministrijas sagatavotais variants izrādījās dzīvotnespējīgs, un Labklājības ministrija tos atsauca.

Tika solīts jauns likums, taču šis likums līdz šim vēl nav sagatavots un pieņemts.

Uzskatu, ka vēl šajā Saeimā atlikušajos mēnešos mēs varētu pieņemt šādu likumu, kurš beigu beigās visas šīs problēmas paceltu likuma līmenī, nevis Ministru kabineta noteikumu līmenī. Taču likums nav un nevar būt panaceja, zāles pret visām nebūšanām, un pateikt, ka mums vajadzīgs likums par veselības aprūpes finansēšanu, nepasakot, kas būs tā saturā, nozīmē nepateikt neko. Manuprāt, tas arī bija par iemeslu, kāpēc neizdevās izstrādāt un pieņemt šādu likumu iepriekšējās reizēs.

Ar vienkāršu finansu plūsmas sakārtošanu nepietiks, līdzekļu veselības aprūpei ir par maz, un faktiski mēs redzam, kā ar katru gadu veselības pakalpojumu grozs, ko apmaksā valsts, samazinās.

Pēc manas pārliecības, izeja no šīs situācijas tomēr ir un paliek obligātās veselības apdrošināšanas ieviešana, tā diskusija, no kuras mēs novirzījāmies pirms vairākiem gadiem, bet tomēr par to būtu jārunā. Un tas arī varētu būt šāda likuma pamatideja, ja, protams, mēs uzdrošināsimies spert šādu soli.

Ne vienreiz vien pārdomājot, es pārliecinājos, ka sabiedrība šodien ir nonākusi savā izpratnē tik tālu, ka gatava runāt un diskutēt par šīm lietām. Mēs nekad nebūsim spējīgi dubultot, vai kaut vai ievērojami palielināt veselības aprūpes budžetu, ja pat tādās ārkārtīgi bagātās valstīs, kurās lieto līdzīgu finansēšanas pamatprincipu modeli, kā Latvijā, kaut vai Lielbritānijā un Zviedrijā, ik pa desmit gadiem uzvirmo milzīgas kaislības sakarā ar šiem sabiedrības procesiem ar masu streikiem, slimnīcu gultu krasu samazināšanu un citām lietām.

Es domāju, ka mums vairāk būtu pieņemams Nīderlandes tipa modelis, kur valsts finansējumam līdzās ir arī apdrošināšana, kā arī maksas pakalpojumi, un no šiem trim avotiem veidojas stabila finansēta veselības aprūpe, kas nav atkarīga no valsts pamatbudžeta. Tātad no politiskiem procesiem un politiķiem. Un es domāju, jebkura likuma un jebkuras reformas mērķis ir panākt, lai veselības aprūpes budžets būtu neatkarīgs no valsts, no pārvērtībām, no izmaiņām no valsts pamatbudžeta. Tas ir jebkuras veselības aprūpes stabilas sistēmas pastāvēšanas pamats. Tāda būtu šā likuma jēga. Un tas mums būtu jāizdiskutē arī sabiedrībā un gandrīz vai referenduma ceļā jāizšķiras par to, ka strādājošie, protams, pastāvot arī pārējo nodokļu pakāpeniskai samazināšanās tendencei, tiek apdrošināti, un tur piedalās gan darba devējs, gan darba ņēmējs. Pensionārus, bērnus un citus strādātnespējīgos apdrošina valsts par valsts budžeta līdzekļiem, tātad no tās daļas, kas tiek atvēlēta budžetā arī tagad. Sabiedrība ir gatava šai diskusijai. Apdrošināšanas sabiedrības arī.

Nav mazsvarīgs fakts, ka lielākā vai mazākā apjomā brīvprātīgās apdrošināšanas pieredze veselības jomā Latvijā jau ir vairākiem simtiem tūkstošu cilvēku.

Cienījamie klātesošie! Šī situācija ir pietiekami aktuāla, un es domāju, ka mums nav jābaidās no tās apzināšanas un risināšanas arī pirmsvēlēšanu gadā. Tas nebūt nav šķērslis, jo sabiedrība gaida pārmaiņas šajā jomā. Budžeta apspriešanas gaitā papildus piešķirot 20 miljonus, mēs esam novērsuši ugunsgrēku, taču tagad mums jāsāk risināt pamatproblēmas. Paldies.

Sēdes vadītājs. Paldies.

Godātie deputāti! Ir saņemts 20 deputātu ierosinājums pārtraukt debates izskatāmajā jautājumā.

Lūdzu balsošanas režīmu! Balsosim par šo priekšlikumu! Lūdzu rezultātu! Par — 59, pret — 29, atturas — 1. Debates ir pārtrauktas.

Vārds ziņotājai deputātei Aijai Barčai.

A.Barča (LSDSP). Godātie kolēģi! Katrā gadījumā vispirms man gribētos izteikt nožēlu par to, ka debates tik strauji ir pārtrauktas, jo es biju pārliecināta, ka vairāki pozīcijas partiju deputāti bija gatavi šeit nākt un izteikt savu viedokli jautājumā par ārstniecības situāciju pašreiz Latvijā. Gluži tāpat, kā to izdarīja Apiņa kungs un vēl viens otrs.

Bet man gribas izteikt arī šodien ārkārtas plenārsēdes nobeiguma daļā gandarījumu par to, ka labklājības ministrs šodien nāca tribīnē un atbalsta to tekstu, kas ir ierakstīts Saeimas lēmuma projektā, un runā par to, ko sen, manuprāt, jau varēja izdarīt Labklājības ministrija, protams, ļoti nopietnā un ciešā Ministru kabineta vadībā.

Es gribētu vēlreiz atgādināt kolēģiem, ka, turpinot tālāk skatīt un pētīt, pētot un skatot šo jautājumu, tas ir, par ārstniecību Latvijā un par problēmām un šo problēmu risinājumu, man gribētos aicināt jūs balsot par lēmuma projekta nodošanu komisijām, pie kam es atvainojos jau iepriekš par savu vēstījumu Saeimas Prezidijam, kur es esmu rakstījusi par nodošanu visām komisijām. Un, ņemot vērā, ka Saeimas Sociālo un darba lietu komisijas darbs ir piekritīgs, lai runātu par ārstniecības jautājumiem un arī par šo Saeimas lēmuma projektu, es aicinu šo projektu nodot Sociālo un darba lietu komisijai.

Sēdes vadītājs. Ir saņemti trīs priekšlikumi. Jautājums deputātei Barčai — vai viņa savu pirmo iesniegumu par to, lai nodotu lēmuma projektu visām komisijām, atsauc? (No zāles deputāte A.Barča: “Atsaucu!”)

Tātad ir divi priekšlikumi. Viens priekšlikums — nodot lēmuma projektu izskatīšanai Sociālo un darba lietu komisijai, un otrs priekšlikums — Saeimas Budžeta un finansu (nodokļu) komisijai. Par to, kā lieta tālāk virzāma, lūdzu ieslēgt mikrofonu deputātam Pēterim Apinim.

P.Apinis (LC).Es lūdzu nodot Saeimas Budžeta un finansu (nodokļu) komisijai kā atbildīgajai komisijai.

Sēdes vadītājs. Tātad deputātei Aijai Barčai lūdzu ieslēgt mikrofonu!

A.Barča (LSDSP).Es vēlreiz, godātie kolēģi un cienījamās kolēģes, atgādinu savu lūgumu, absolūti nepretendējot pret Apiņa kunga priekšlikumu vispār nodot Budžeta un finansu (nodokļu) komisijai, bet aicinu kā atbildīgo komisiju nozīmēt Sociālo un darba lietu komisiju, kur veselības jautājumi tomēr ir mūsu atbildības jautājumi, vēlreiz atgādinot, ka pie Sociālo un darba lietu komisijas strādā Sabiedrības veselības apakškomisija, kuras pirmais uzdevums tādā gadījumā šo lēmuma projektu būtu izskatīt, un sabiedrības veselības apakškomisiju vada Romualds Ražuka kungs.

Sēdes vadītājs. Paldies.

Deputātei Annai Seilei lūdzu ieslēgt mikrofonu!

A.Seile (TB/LNNK). Godātie deputāti! Es ierosinu šo Aijas Barčas rūpīgi sagatavoto lēmuma projektu un daudzu deputātu atbalstīto projektu, un arī debatēs izskanēja ļoti liels atbalsts, uzreiz atbalstīt un pieņemt šodien Saeimā kā galējo lēmumu. (Aplausi.)

Sēdes vadītājs. Lūdzu ieslēgt… Vairāk neviens nevēlas. Tātad balsošanas secība būs sekojoša. Vispirms mēs balsosim par to, kurai komisijai nodot lēmuma projektu, un pēc tam — kuru noteikt par atbildīgo. Priekšlikumu ienākšanas secībā. Vispirms balsosim par deputātes Barčas priekšlikumu — nodot lēmuma projektu “Par iedzīvotāju ārstniecības nodrošinājumu valstī” izskatīšanai Saeimas Sociālo un darba lietu komisijai. Lūdzu balsošanas režīmu! Lūdzu rezultātu! Par — 86, pret — nav, atturas — 3. Lēmums pieņemts.

Lūdzu balsošanas režīmu! Balsosim par lēmuma projektu — nodot šo lēmuma projektu izskatīšanai arī Saeimas Budžeta un finansu (nodokļu) komisijai. Lūdzu rezultātu! Par — 45, pret — 4, atturas — 36. Lēmuma projekts nodots arī šai komisijai.

Lūdzu balsošanas režīmu! Balsosim par to, lai par atbildīgo atzītu Saeimas Sociālo un darba lietu komisiju. Lūdzu rezultātu! Par — 90, pret — 1, atturas — 1. Lēmums pieņemts. Tātad lēmuma projekts ir nodots Sociālo un darba lietu komisijai un Budžeta un finansu (nodokļu) komisijai, par atbildīgo nosakot Sociālo un darba lietu komisiju.

Lūdzu reģistrācijas režīmu! Reģistrēsimies ar identifikācijas kartēm.

Saeimas sekretārei Silvijai Dreimanei lūdzu nolasīt reģistrācijas rezultātus!

S.Dreimane (7.Saeimas sekretāre). Cienījamie kolēģi! Nav reģistrējušies: Jānis Jurkāns, Jānis Urbanovičs, Aleksandrs Bartaševičs, Boriss Cilevičs, Aleksandrs Golubovs, Inese Birzniece, Tadeušs Ketlers, Jānis Gailis, Anna Seile, Palmira Lāce.

Sēdes vadītājs. Paldies. Pēc septiņām minūtēm sāksim nākamo ārkārtas sēdi.

Pēc 2002.gada 10.aprīļa ārkārtas sēdes

— “Par iedzīvotāju ārstniecības nodrošinājumu valstī”. (dok. nr.4301) Nodeva Sociālo un darba lietu komisijai (atbildīgā) un Budžeta un finansu (nodokļu) komisijai.

Saeimas preses dienests