Par īstu dzīvi. Lielu, kurā ir viss

Šodien Raiņa Literatūras un mākslas vēstures muzejā Rīgā tautās tiek laista Gunāra Priedes 1984.gada dienasgrāmata

Foto: Arnis Blumbergs, “LV”

Gunārs Priede savā 70. dzimšanas dienā 1998.gada pavasarī Latvijas Kultūras akadēmijā

Grāmatu jau 17.martā atšķīra lielvārdieši un Gunāra Priedes dzimšanas dienas viesi, kuri kā allaž šai dienā pulcējās Andreja Pumpura muzejā. Pirmo reizi bez paša rakstnieka, kas aizgāja mūžībā pagājušajos ziemas saulgriežos — 22.decembrī.

Ejot iedegt dzimšanas dienas svecītes pie Gunāra Priedes kapu kopas, daudzi aizstaigāja arī līdz “Lāčplēša” leģendārā saimnieka Edgara Kauliņa atdusas vietai. Savulaik Kauliņtēvs sacīja: “Ja nebūtu pie mums Gunāra Priedes, tad daudz kas nebūtu tā, kā tas ir tagad.” Dramaturgs ar savu autoritāti un līdzdarbošanos palīdzēja izveidot un grūtos laikos nosargāt Andreja Pumpura muzeju, kas pērn nosvinēja trīsdesmito gadskārtu, iedibināt tā sauktās pārdomu trešdienas katra mēneša pirmajā trešdienā un muzeja svētkus, kas Andreja Pumpura dzimšanas dienā 22.septembrī ik gadus tiek atzīmēti ar literāriem uzvedumiem un zinātniskajām konferencēm par visdažādākajiem kultūrvēstures un valodas jautājumiem. Lielvārdiešiem daudz ko deva pati Gunāra Priedes klātbūtne, viņa kultūridejas, kontakti ar latviešu un cittautu rakstniekiem un citām radošām personībām. Un Lielvārde daudz ko deva dramaturgam — Daugavu, dabas vidi un mājas sajūtu, domubiedrus un sapratējus, arī lugu sižetus un varoņus.

“Dievs, dod man izdienēt niknam krievu ķeizaram!” — atceres pēcpusdienā skanēja dziesmas no Gunāra Priedes lugu izrādēm. Un Lielvārdes tautas teātra dalībniekiem vajadzēja tikai uzsākt — pievienojās visa zāle, jo šīs dziesmas sen izgājušas tautā. Tāpat kā daudzi trāpīgi Gunāra Priedes izteicieni gan no viņa lugām, gan paša repertuāra. Tā Saulcerīte Viese atgādināja viņa skumīgo padomjlaika parafrāzi: “Spoža spalva rakstniekam, vēl spožāki iemauktiņi.”

Kā pieklājas šādos atceres pasākumos, zālē bija arī Gunāra Priedes portrets. Bet nepavisam ne skumjā ielogā: pa ceļam no Jelgavas uz savu pastāvīgo dzīvesvietu Raiņa muzejā Jasmuižā pašlaik Andreja Pumpura muzejā piestājuši Latgales podnieka Antona Šmulāna svilpaunieki velniņu izskatā. Tā ir Gunāra Priedes kolekcija, kas pagājušā gada 14.oktobrī tika izstādīta Teātra muzejā Rīgā. Šī bija viņa pēdējā tikšanās un saruna ar skatītājiem. Arī par to, kāpēc izstādei dots nosaukums “Ar siltām rokām”. Proti, reiz pie keramiķa atvesti augsti viesi, kas gribējuši redzēt, kā tie velniņi top. Antons arī rādījis un stāstījis, izveidodams viņu acu priekšā pavisam glītu figūriņu. Pēc tam to rokās saņurcījis un aizsviedis projām. Kāpēc? “Tā bija ar aukstām rokām taisīta,” viņš paskaidrojis. Pie Gunāra Priedes nonāca tikai tie, ar siltām rokām taisītie. Kamēr vēl pats podnieks bija šai saulē, viņa velniņi no dramaturga kolekcijas draiski tika laisti pasaulē — pie Andreja Vozņesenska, Eduarda Radzinska, Grigorija Čuhraja un Tatjanas Doroņinas uz Maskavu, pie Deboras Vārandi un citiem igauņu draugiem uz Tallinu, Vilandi un Tartu, pie Prāgas Kārļa universitātes profesora Radegasta Paroleka, kas iemācījās latviešu valodu, lai čehiski tulkotu Raini, pie Heinriha Bella uz Ķelni, pie Garlība Merķeļa pētnieka Horsta Adameka uz Berlīni un vēl arī pie labiem un gudriem cilvēkiem uz Viļņu, Paņevēžu, Kišiņevu un Kijevu. Gatavojot savu kolekciju izstādei, Gunārs Priede uzrakstīja pārdomas “Par meistaru un viņa darbiem”, atzīmēdams, ka pēc Antona Šmulāna aiziešanas viņa darbi vairs netiek nevienam dāvināti — ja tie savu mājvietu atstās, tad tikai visi kopā. Savu kolekciju rakstnieks novēlējis Raiņa muzejam Jasmuižā, kurp tā drīz vien arī aizceļos. Bet lielvārdieši to savā muzejā bija izstādījuši “ar siltām rokām” — turpat zālē rādīdami arī paši savu vaļasprieku augļus. Kā jau garīgi rosīgā vidē dzīvojot, aizraušanās ir dažādas — gan tradicionālā aušana, adīšana, tamborēšana un izšūšana, gan ceļošana un gliemežvāku kolekcionēšana, gan sēņošana un citi prieki.

Bet paša Gunāra Priedes balss skanēja ierakstā no 2000.gada muzeja svētku konferences, kad lielvārdieši apkopoja Ogres rajonā izsludinātā Dzimtās valodas gada rezultātus. Viņa krāsainais stāstījums par to, kā tulkotājam izskaidrot vārda “ķikurains” nozīmi, devis arī nosaukumu grāmatai ar šī valodas gada materiāliem un atzinumiem. Krājums tā arī sauksies — “Ķikuraina valodiņa”. Un tas būs veltīts Gunāram Priedem.

“Īsta dzīve, liela — tajā ir viss. Ne tikai lieli darbi, sasniegumi, prieks... Nē. Arī neveiksmes, maldi, zaudējumi, lielas bēdas. Viss.” — Tie ir Daces vārdi lugā “Jaunākā brāļa vasara”, ar kuru jaunais arhitekts Gunārs Priede 1955.gadā pieteica sevi kā dramaturgs. Tās uzvedums Dailes teātrī kļuva par novatorisku parādību latviešu padomju teātra mākslā. Un izrādās, ka arī pēc pusgadsimta šis gaiši smeldzīgais stāsts par mīlestību, draudzību, jaunības ideāliem un pašu dzīvi spēj uzrunāt brīvās Latvijas jaunatni, kā to rāda lugas iestudējums Jaunajā Rīgas teātrī. Pats dramaturgs pirmizrādi nepiedzīvoja, bet savu svētību tai deva, pilnīgi rēķinādamies ar to, ka citas paaudzes režisors nu jau citā gadsimtā lugu var izlasīt citādi, nekā rakstīts. Varbūt kaut kas arī ir citādi, taču Gunārs Priede spēja novērtēt citādību. Daces vārdi bija izraudzīti par šīs atceres pēcpusdienas moto, un runāts tika arī par izrādes lielajiem panākumiem un pilno teātra zāli. Šodien tiks atvērtas Gunāra Priedes 1984.gada dienasgrāmatas lappuses. Arī tajās — gan lieli darbi, sasniegumi un prieks, gan neveiksmes, maldi, zaudējumi, lielas bēdas. Kā īstā, lielā dzīvē piederas.

Aina Rozeniece, “LV” nozares redaktore

No grāmatas, kas rakstīta Lielvārdē 2000.gada rudenī:

Ko darīt ar simtiem piezīmju grāmatiņu, aizpildītu kopš agras jaunības, kad nu aizpildītāja mūžs iesniedzies astotajā gadu desmitā un klāt laiks savest kārtībā atvilktnes, lādes un antresolus? Pret pirmo domu — atdot to visu kamīnam Lielvārdē pie Daugavas — iebilda gan mājinieki, gan literatūrzinātnieks Gunārs Bībers. (..) Muzejnieki, ar mazu daļu no visa milzu blāķa iepazinušies, vēlējās to ar izdevniecības “Pils” starpniecību nodot lasītājiem jau tagad. Vai tad es neatceroties, cik dzīvu atbalsi savlaik izraisījis dažu šo grāmatiņu publicējums 1988. gada “Karogā”?

Atceros, kā ne. (..) Bija daudz zvanu, vēstuļu, negaidītu sarunu ar cilvēkiem tālos Latvijas novados. Neizpalika arī satrauktas iebildes un dusmīgi pieprasījumi atvainoties...

Tagad kas tāds maz ticams, jo esam radināti pie atmiņām nesalīdzināmi augstākā atklātības pakāpē. Pieļauju, ka lasītāju vidū būs vīlušies, kas atbalstīs Lielvārdes kamīna variantu. Taču klusībā ceru, ka citiem manas rakstu rindas varbūt noderēs kā laikmeta dokuments. Izdevniecībai tās nodevu oriģinālā, bez svītrojumiem vai uzskaistinājumiem. Kā tiku rakstījis, tā ir.

Kāpēc mēs apstājāmies pie 1984. gada?

Tas bija beidzamais no maniem darba gadiem Rakstnieku savienības pirmā sekretāra postenī, kad gaisā jau virmoja trešā atmoda. Kad ar Saulcerīti Viesi gatavojām Krišjāņa Barona 150. dzimšanas dienas atzīmēšanu un vedām uz Vāciju viņam veltītu izstādi. Kad no dzīves aizgāja Ārija Elksne. Kad uzrakstīju lugu “Centrifūga”.

Gunārs Priede