Par kurzemnieku reģionālo pašapziņu

Liepājas Pedagoģiskās akadēmijas docents Markuss Lukss (VFR):

Man šķita, ka te būs kā Austrumberlīnē: daži veci nami, trīs vai četras baznīcas un daudz padomju laikos celtu dzīvojamo ēku. Ar autobusu braucu no lidostas uz pilsētu un ieraudzīju Nacionālo teātri. Tobrīd sapratu, ka tā nebūs vienīgā reize, kad būšu Latvijā, iespējams, pat te kādu laiku dzīvošu. Tāda sajūta man dzīvē nekad iepriekš nav bijusi.

Man nav nekāda sakara ar Baltijas vāciešiem. Tēvs ir no Silēzijas, kas tagad pieder Polijai, māte – vāciete no Čehijas. Drīzāk mani šeit atveda ziņkārība, jo pirmajā studiju gadā man bija jāraksta darbs par Latvijas vēsturi. Vēlāk rādās iespēja braukt uz Latviju, kas man līdz šim bija balts plankums. No Maincas universitātes varēju braukt uz Franciju, Angliju vai Skotiju. Es izvēlējos Latviju. Varbūt sava nozīme bija arī tam, ka esmu politologs, jo Latvija vēl šodien ir zeme, kurā viss mainās. Protams, man šeit dzīvot bija vieglāk nekā pašiem latviešiem, jo man taču bija Vācijas stipendija. Bet tas joprojām ir interesants un manai nākotnei svarīgs laiks. Vācijā man klājās ļoti labi pat kā studentam, jo man bija arī ienākumi no darba televīzijā. Kad redzēju, kādas problēmas ir cilvēkiem šeit, sapratu, ka dzīvē ir daudz svarīgākas lietas par tām, ar kurām biju saskāries līdz šim.

Pirms gadiem divpadsmit, kad bruka Padomju Savienība, mēs ļoti labi zinājām, kur ir Baltijas valstis, bet ar gadiem tas atkal aizmirsās. Bet tā ir pašu vāciešu problēma. Mums ir rūgta pieredze no Otrā pasaules kara un bieži vien pašiem pietrūkst nacionālās pašapziņas. Bet ko mēs par jums zinām? Tas ir leģionāru gājiens 16. martā, runas par mafiju un bērnu prostitūciju. Tādu īsti labu ziņu nemaz nav. Taču tas neattiecas tikai uz Latviju vien. Protams, dažas atšķirības starp jums un Rietumiem joprojām pastāv. Rietumos nevarētu būt tā, ka cilvēki iestādēs gaida garās rindās, bez iebildumiem uzklausa, ko viņiem saka politiķi. Arī pret daudzām nebūšanām ir tik maz protesta akciju. Tāpat kā citur Austrumeiropā cilvēki ar daudz ko vienkārši samierinās. Ja no vienas puses šķiet, ka cilvēki šeit ir pārāk mierīgi, tad no otras varbūt labi, ka tā. Piemēram, šeit nav nekādu etnisko konfliktu un Vācijā bieži vien man saviem draugiem jāstāsta, ka Baltijas valstis nekādā ziņā nav Balkāni.

Esmu priecīgs, ka varu strādāt Liepājā, lai gan man ir dzīvoklis Rīgā, kur atgriežos nedēļas nogalēs. Bet labāk man patīk Liepājā. Daudzi ārzemnieki, kas vairākus gadus dzīvo Latvijā, parasti aprobežojas ar Rīgas pieredzi. Protams, viņi brauc rudenī uz Siguldu, vasarā – Jūrmalu un Rundāli un vienu reizi kā ekskursijā uz džungļiem – Daugavpili, Liepāju vai Ventspili. Patiesībā jau ir divas Latvijas jeb vēl pareizāk – viena Latvija un tās galvaspilsēta. Tagad pēc Liepājā pavadītā laika droši varu teikt, ka Rīga nav Latvija. Arī rīdzinieki man bieži atgādina tādus kā vietējos ārzemniekus. Kad pirms trim gadiem saviem draugiem teicu, ka braukšu uz Liepāju, viņi bija pārliecināti, ka ilgāk par trim mēnešiem jau nu es tur neuzkavēšos. Ciemos vai uz festivālu “Liepājas dzintars”, protams, bet ne jau strādāt… Es nezinu citu vietu pasaulē, kur no pilsētas centra līdz jūrai būtu desmit minūšu gājiens.

Manuprāt, Liepāja ir pilsēta ar visu, kas dzīvei ir vajadzīgs. Protams, paši labākie jau aizies uz galvaspilsētu, bet tā notiek pat Francijā, nemaz nerunājot par Ungāriju vai Čehiju. Retāk esmu bijis Latgalē, taču zinu, ka tur cilvēki domā reģionāli, par savu Latgali, bet citiem latviešiem, šķiet, tas nav tik svarīgi. Tikai caur reģionālo pašapziņu cilvēkiem būs vieglāk runāt par savu valsti un par Latviju Eiropas Savienībā, jo Latvijas spēks ir tās reģionu daudzveidībā. Bieži esmu Aizputē, kas ir mana vismīļākā vieta Latvijā. Aizputnieki ir lepni par savu pilsētu, jo tā ir ļoti sakopta. Viņi saka: mēs esam latvieši, aizputnieki, bet man viņu mutēs pietrūkst vārda “kurzemnieki”.

Latviešiem vispār ir problēmas ar savām nacionālajām jūtām. Ja ir, tad tās ir tādu 19. gadsimta nacionālo jūtu līmenī. Nacionālā pašapziņa nāk no pagātnes pieredzes, taču Latvijas valstiskumam ir tikai 84 gadi.

Latviešu valodu pa īstam sāku mācīties kopš 1996. gada. Es nedaudz protu krievu valodu, taču man bija jāpieņem tāds pat lēmums kā visiem ārzemniekiem – mācīties latviešu vai krievu valodu. Vācieši, kam pārsvarā ir krievu draugi, runā krievu valodā, bet man ir maz krievu paziņu. No vienas puses labāk būtu mācīties krievu valodu, jo latviešu valoda jau ārpus Latvijas nav vajadzīga, varbūt nedaudz Lietuvā var noderēt. Taču izlēmu, ka mācīšos latviešu valodu. Sāku lasīt vietējās avīzes. Vispirms tās bija sporta ziņas, tad sekoja raksti par politiku. Kad vajadzēja remontēt dzīvokli, atkal nāca klāt jauni vārdi. Sliktāk bija tad, ja man ar krievu meistariem vajadzēja saprasties latviešu vai pat angļu valodā. Viņi gribēja, taču citādi nespēja mani saprast. Pēdējos gados gan situācija ir mainījusies. Pirms astoņiem gadiem man bija problēmas pasūtīt kafejnīcā kafiju ar krējumu latviešu valodā. Arī pilsētas centrā visi uzraksti bija latviešu valodā, bet skanēja tikai krievu valoda. To, ka te ir tik daudz cittautiešu, nevajadzētu aizmirst. Labi saprotot latviešu problēmas, tomēr nevar domāt tikai par vēsturi, jādomā arī par nākotni. Latvijā esmu tikai viesis un jūs pamācīt neklātos, tomēr vajadzētu kaut ko darīt, lai Latvija nākotnē būtu iekšēji droša valsts. Arī Vācijā visi domāja, ka turki un grieķi ātri integrēsies, bet nu jau trešajā vai ceturtajā paaudzē viņu valodas zināšanas ir sliktākas nekā pirmajai paaudzei. Man kādreiz patika, ka manā dzimtajā pilsētā Visbādenē bija turku kvartāls, bet nu izrādās, ka turku jaunieši neiet vācu skolās un strādā tikai pie saviem radiniekiem. Viņi vairs nav turki, bet nav arī vācieši. Acīmredzot mums visiem vēl jāmācās.

“MĀJAS VIESIS”