Par talantīgo jauno cilvēku gaidām

Eiropas Integrācijas biroja vadītāja politoloģe Ilze Ostrovska:

Astoņdesmitajos gados Padomju Savienībā bija radies pietiekami liels īpašnieku slānis ar visai lielu kapitālu. Tā, pirmkārt, bija saimnieciskā nomenklatūra, kuras rokās bija resursi. Kapitāls bija arī partijas un tiesībsargājošās sfēras nomenklatūrai. Cik bija pagrīdes miljonāru – tas netika oficiāli pausts. Bet kapitālam, kā zināms, ir nepieciešams apgrozījums. Padomju privātais kapitāls nebija izņēmums.

Pārējais jau bija tikai tehnikas lieta – vajadzēja atrast cilvēku, kurš pasludinātu jauno kārtību un to, ka jāmaina ekonomiskais modelis un ideoloģija. Mihails Gorbačovs to izdarīja pietiekami eleganti – pilsoņu kara nebija.

Gorbačovs nebija paredzējis tikai vienu – to, ka, sākoties pārmaiņām, 60–70 procenti kapitāla nonāks kriminālo struktūru rokās: gan pie tiem, kas saistīti ar varas nomenklatūru, gan cilvēkiem no “likumīgo zagļu” aprindām. Jau pēckara gados viņi bija radījuši savus pagrīdes uzņēmumus un darbojās ēnu ekonomikā. Deviņdesmito gadu sākumā viņi bija praktiski gatavi jaunajiem apstākļiem un zināja, kā darboties konkurences apstākļos.

Latvija kā bijusī PSRS republika ir viens no procesa elementiem, tiesa, ja tā varētu teikt, maigākā variantā. Būtībā visur mainījās nevis valdošā šķira, bet gan īpašuma forma. Tāpēc jau arī nebija lielas asinsizliešanas.

Starp citu, arī es Atmodas laikā saviem paziņām un radiem teicu – kamēr citi staigā dziedādami, citi taisa kooperatīvus, piesavinās daļu tautas īpašuma un rada ekonomisko pamatu savai labklājībai vairākām nākamajām paaudzēm. Toreiz uz mani skatījās kā uz ienaidnieku, kurš negrib saprast tautas centienus. Es piekrītu, ka dziedāšana bija vajadzīga pašapliecinājumam, tas ir attaisnojams. Diemžēl tolaik starp latviešiem bija pārāk maz cilvēku, kas saprata, ka dziesmota pašapliecināšanās nevar kompensēt resursu neesamību.

Arī demokrātiskajās valstīs ir spēkā formula, ka ekonomika “koriģē” politiku, tomēr es negribētu teikt, ka pašlaik valsts ekonomiku pilnībā kontrolē citu tautību cilvēki. Latvieši, politiķus ieskaitot, ir pārņēmuši savā pārziņā daļu no ekonomiskās attīstības procesa. Lieta tikai tajā, ka pie zināmām naudas summām etniskajai piederībai vairs nav nekādas nozīmes. Citiem vārdiem – kapitālam pieaugot, tas internacionalizējas.

Notikusi pāreja no totalitārisma uz demokrātiju. Diemžēl ir ieildzis bijušo resursu sadales periods un kavējas resursu veidošanas posms. Turpinās sadale, un kungi grib to paildzināt. Piemēram, lai tiktu klāt arī Eiropas Savienības strukturētajiem fondiem. Sociālismā sadali īstenoja nedaudzi, demokrātijā tā izvērtās par daudz masveidīgāku kampaņu.

Par ko liecina tas, ka 40% no apgrozījuma valstī vispār netiek aplikti ar nodokļiem? Skaidrs, ka te ir augsne korupcijai.

Latvijā jārada tāda situācija, kad nodokļus maksāt ir izdevīgāk, nekā nemaksāt. Diemžēl pašlaik mūsu varas vīriem lielāka interese ir par īpašuma sadali nekā par sabiedrību. Tā ir tādu zaglīgu lapsēnu gudrība. Patriarhālā valstī vīrieši komandē visus procesus un par visu arī atbild. Pie mums vīrieši cenšas visu kontrolēt, taču ne par ko neatbild. Neredzu nevienu, kam rūpētu sabiedrības intereses.

Mums šis ceļš uz Eiropas Savienību ir jāiet, pat ja, piemēram, pēc desmit gadiem izrādīsies, ka tas bijis kļūdains. Ja iestāsimies, tad varbūt vairāk zaudēs mūsu lauksaimnieki, bet iegūs citas jomas. Ja neiestāsimies, zaudēsim visi. Mēs nožēlosim pašizolāciju, ja par to izšķirsimies referendumā.

Pieļauju, ka globālās politikas intereses noteiks to, ka tiksim eiropeizēti. Skaidrs, ka iestājoties Eiropas Savienībā, mēs materiāli dzīvosim labāk, bet par nacionālās un varbūt pat valstiskās identitātes cenu.

Latvija varēja attīstīties labāk, ja mums būtu kvalitatīvāki cilvēku resursi. Divdesmitajā gadsimtā ir iznīcināts pārāk daudz ļaužu. Kā kāda paaudze pacēla galvu, tā… Resursi ir izsīkuši, tauta nespēj sevi atražot.

Piecdesmit gadus Latvija tika vadīta no centra. Tika izaudzinātas vairākas paaudzes, kas pieradušas klausīt rīkojumiem. Kad komandu no centra vaira nebija, izrādījās, ka mums ir pārāk maz izglītotu cilvēku, kas spēj domāt kreatīvi, saprast procesus un risināt dažādas problēmas.

Ar katru gadu mazinās to cilvēku kvalitāte, kas nokļūst politikā. Saeimā deputātu klājums kļūst arvien mazspējīgāks. Tas nespēj kontrolēt izpildvaru un rezultātā – zaudē varu.

Atrisinājums ir jāmeklē izglītībā. Nav mums citu “derīgo izrakteņu” kā tikai talantīgi jauni cilvēki.

“JAUNĀ AVĪZE”