Par debesskrāpju nojaukšanu mūsos

Rakstniece Ilze Indrāne:

…iespējams, ka tagad mīlestībai cilvēkos ir jābūt daudz lielākai, redzamākai. Jo tās caursitamais mūris kļūst arvien biezāks. Nu pār mums no visās pusēm gāžas tas, ko, pusgadsimtu aiz “dzelzs priekškara” dzīvojot, no pasaules nebijām manījuši. Un nu arī pār mums tas gāžas vienā laidā – atkal miris kāds narkomāns, atkal pārdota kāda sieviete, ir pakāries kāds dzērājs, ir izmucis kāds slepkava… Visu šo negāciju straume ir tik stipra, ka, šķiet, tai mīlestībai, kas kaila stāv laukumā, tai jāpaslēpjas, lai viņai pāri nepārbrauktu mūsu ātrgaitas mašīnas. Viņai gandrīz kaunā jāslēpjas. Diemžēl. Jo viņa vēl nav tik stipra, lai saceltos un pateiktu – nē, pasaule nav tik ļauna. Tajā skaistā tomēr ir vairāk nekā visu duļķu.

Es domāju: varbūt skolā beidzot ierunāsies par to, kādai izaugt meitenei, kādai izaugt sievietei, kādu vīrieti mēs vēlamies redzēt. Bet tā vien šķiet, ka tur vairāk runā par visādiem drošības līdzekļiem, kur un kādas ripas rīt. Es jauniešu kolektīvos esmu ierunājusies: vai jums nemaz nav lepnuma, vai jūs nesaprotat, ka tas ir tirgus, kas jums ar savu gumijas baloniņu un ripiņu preci mācas virsū? Ja izglītības sistēma un skola nespēj turēties pretim, atliek vien cerēt uz ģimeni. Bet… arī ģimene ir nogurusi.

Nu ja, es nevaru ielēkt citā laikmetā, varbūt tas skanēs nelāgi un negudri, bet es teiktu tā – mūsu jaunie laiki prasa vecos tikumus. Un tā nu ir, ka sievietei jābūt ļoti gudrai, pat psiholoģei, māksliniecei. Un tam visam – priekš savas ģimenes un bērniem. Es palieku pie tā, ka ģimene ir mūsu sabiedrības pamats un cilvēks – vislielākā vērtība.

…galvenais šajā dzīvē ir cilvēks, cilvēka dzīves vērtība. Es domāju – nu kāds caur visiem mūsu jūkļiem, caur visām valdībām un partiju kašķiem nākotnē izaugs cilvēks Latvijā? Man nekas cits tā nerūp, kā cilvēku savstarpējās attiecības, šī pasaules lielākā greznība. Kādreiz, kad sirds pilna, uz baltas papīra lapas izlieku sevī sakrājušos. Nupat aizsūtīju vēstuli Valentīnai Lasmanei uz Stokholmu. Aizsūtīju mazdēlu uz pastu un tūdaļ pat nodomāju – nu varbūt nevajadzēja savu rūgtumu tā izliet pār baltu papīra lapu. Bet tajā brīdī, kad sākās visi tie skandāli ap “Literatūras un Mākslas” likvidēšanu, ap televīziju un Mudītes Šneideres sarakstīto grāmatu… Nu kā cilvēku attiecībās var būt tik daudz naidīga rupjuma? Esmu pārliecināta, ka viņa rakstīja ar sāpi. Un manī radot pārliecību – cik zemu māksliniecei Antrai Liedskalniņai nācās krist dzīvē, tik augstu viņa bija cēlusies savā mākslā. Bet Mudīti Šneideri pilnībā sāku aizstāvēt tikai tad, kad visi citi tik pilnīgi un šaušalīgi viņai sāka uzbrukt. Rakstniekam jābūt gatavam saņemt kritiku, iebildumus, bet vai tiešām tik šaušalīgus uzbrukumus? Un kāda mums vispār ir uzvedības kultūra? Kāda ir partiju vīru uzvedības kultūra? Vai viņi domā par to, kā mierīgi un korekti paust savas domas un viedokļus? Taču nē! Ir tikai kā tautasdziesmā “cūka sili neizēda, ja ar kāju neiekāpa...” Lai tik pamatīgi šķīst, ka tik otru noķēzīt, lai pats varētu augstāk celties. Vai tā var dzīvot? Mani patiesi šausmina šīs attiecības. Kā satiekoties viņi cits citam acīs var skatīties?

Bet šī nekulturālība pāriet mūsos, visos pārējos. Viņi taču šādi mūs “audzina”. Un to es viņiem pārmetu. Un to varētu darīt arī mūsu visu mīlētā un dievinātā prezidente. Viņai taču ir izglītība, intelekts, erudīcija. Vai viņa nevarētu no kāda augstāka skatupunkta, no literatūras, kultūras un ētikas redzējuma palūkoties uz mūsu sabiedrības attiecībām? Vai viņa nevarētu vairāk runāt par to – kādēļ mums galu galā jākļūst turīgiem un bagātiem? Ja sabiedrība ir netikumīga un nekulturāla, nav jēgas celt debesskrāpjus. Jo līdzās stāv cilvēks, kam tas viss ir vienalga, kas tūlīt tos gatavs nojaukt. Un tie jau nav tikai debesskrāpji, ko mēs katru dienu ar savstarpēju naidu nojaucam. Arī tas, kā mēs uzbrūkam Mudītei Šneiderei un arī tas, kā viņa vietumis apraksta Antru, ir kāda debesskrāpja nojaukšana mūsos pašos. Būs, būs, viss būs – jauni muzeji, jaunas pilis, jaunas muižas. Tikai kaut būtu viena pūralāde ar zeķu lāpāmo tikumu. Ja tā nebūs, ja varēsim pa dzīvi brist ar plikiem un netīriem papēžiem vai visu pirktu, tad arī paši kļūsim pērkami.

“LAUKU AVĪZE”