Par Dvinskas sindromu Daugavpilī

Dr. hist. Ēriks Jēkabsons:

1920. gada 23. februārī Daugavpils valde lūdza Iekšlietu ministrijai tās rīkojumus tulkot krieviski jau Rīgā, jo nebija droša, ka domes algotais tulks uz vietas iztulko precīzi. Lūgumu ministrija noraidīja. Aprīlī tā deva rīkojumu likvidēt krieviskos uzrakstus pilsētas ģerbonī, kas tika lietoti vienlaikus ar Latvijas valsts simboliku. 29. jūlijā dome vienbalsīgi nolēma lūgt Satversmes sapulci izskatīt iespēju atļaut “Dvinskā” (Līdz 1893. gadam pilsētu sauca par Dinaburgu, pēc tam par Dvinsku, kopš 1920. gada par Daugavpili – “LV”.) lietot kā oficiālo arī krievu valodu, jo valsts valodas lietošana šeit “tehnisku iemeslu dēļ nav iespējama”. Tomēr iekšlietu ministrs A. Bergs 23. augustā, uzrunājot Daugavpils domi, paziņoja, ka “nebūs un nevar būt nekādas piespiešanas, būs pretimnākšana, taču arī jums jānāk pretī, valstī var būt tikai viena valsts valoda visās iestādēs”. Pilsētas vecākais E. Zinkels atbildēja, ka šobrīd visa sarakste ar centrālajām iestādēm notiek valsts valodā, bet uz vietas ierēdņi joprojām sazinās krieviski, kaut arī “enerģiski mācās latviski”. Tādēļ viņš lūdza ministram būt saprotošam un pieļaut to arī turpmāk, no savas puses solot “pielikt visas pūles, lai ieviestu valsts valodu arī iekšējā grāmatvedībā”. Jāpiezīmē, ka vēl grūtāk klājās Daugavas otrajā krastā esošajā Grīvā (šodien – Daugavpils pilsētas daļa), kuru Latvijas sastāvā faktiski iekļāva tikai 1920. gada jūlijā. Šajā laikā no 2458 iedzīvotājiem (pirms Pirmā pasaules kara – 15 000 iedzīvotāju) tajā bija tikai 49 latvieši un Grīva atradās nožēlojamā saimnieciskā stāvoklī. Tomēr arī tur pamazām iedibinājās kārtība.

PSRS okupācijas varas īstenotajā sovjetizācijā un rusifikācijā Daugavpils atkal ciet sevišķi smagi. Gadu desmitiem pilsētā bija tikai viena latviešu skola. Tādēļ var puslīdz droši apgalvot, ka no pilsētā dzīvojošajiem 14% latviešu ievērojama daļa tādi skaitās tikai un vienīgi “pēc pases”. Tāpat zinu, ka daudzi Daugavpils krievi, poļi un citi mazākumtautu pārstāvji ir īsti Latvijas patrioti. Tomēr jāatzīst – Daugavpilī pret mūsu valsti un latviešu valodu nelabvēlīgi noskaņoto cilvēku ir vairāk nekā citur Latvijā. Zīmīgs fakts. 2001. gada 28. decembra avīzes “Latgales Laiks” krievu izdevumā bija ievietota informācija par gaidāmo sadarbību ar Maskavas mēriju. Īsajā paziņojumā blakus nosaukumam “Daugavpils” it kā neviļus parādījās jau aizmirstais, pat padomju gados “neatzītais” vārds “Dvinska”, ko Krievijas valdība piešķīra pilsētai drūmākajā rusifikācijas laikā.

Pagātnes pieredze liecina, ka Dvinskas sindroms tomēr ir uzveicams.

“MĀJAS VIESIS”