Par latviešiem, kā darba cilvēkiem

Saeimas ES informācijas centra vecākais konsultants Ivars Bušmanis:

No Latvijai iespējamās naudas – gandrīz 300 miljoni latu ik gadus – lauksaimniecībai atvēlēta trešdaļa, bet no tās – ražošanai, tas ir, tiešajiem maksājumiem un cenu atbalstam mazāk par pusi. Lielākā daļa līdzekļu ir lauku attīstībai. Šodienas jautājums ir meklēt labāko samēru starp lauku atbalstu un tiešo ražošanu, jo tie ir kā savienotie trauki naudas pārdalē.

Kaut uz nestrādāšanu laukos vedina piedāvājums finansēt gan lauksaimniecības zemes apmežošanu, gan ainavu saglabāšanu, gan arī agrāk aiziet pensijā, tomēr, cerams, ka Latvija tāpat kā esošās ES dalībvalstis pati varēs izvēlēties tos lauku attīstības pasākumus, kas padarītu Latvijas laukus ne tikai pievilcīgus tūristam, bet arī amatnieku un mazo uzņēmumu apdzīvotus un arī tradicionāli apstrādātus. Eiropa pati nevar parādīt mums kaut vienu valsti, kuras lauki būtu kopti bez lauksaimnieciskās ražošanas.

Sarēķināts, ka, neiestājoties ES, Latvijas zemnieku ienākumi no 20 hektāru saimniecības salīdzinājumā ar šo gadu samazināsies par 16%. Pēc iestāšanās latviešu zemnieks pat bez ES subsīdijām 2007. gadā pelnītu 1,6 reizes vairāk. Par subsīdijām pilnā apjomā, bet piešķirto kvotu robežās – 2,6 reizes, bet, ja īstenotu Latvijas sarunu pozīciju – 3,4 reizes! Pēdējais minētais ir tas ienākumu pieaugums, kas, pēc Fišlera vārdiem, “radītu sociālos izkropļojumus laukos”!

Bet zemnieks nedzīvo no procentiem, no tiem dzīvo bankas. Citādi iznāks tāpat kā ar mūsu straujo ekonomisko augšupeju – tas procents ir augstākais no kandidātvalstīm, bet, iekšzemes kopproduktu pārrēķinot uz galviņām, joprojām esam visnabadzīgākie no kandidātvalstu desmitnieka. Pārrēķinām naudā. Pēc nodokļu nomaksas iegūtie tīrie ienākumi uz vienu lauksaimniecībā nodarbināto 2000. gadā bijuši Ls 497. Un ja vēl pieplusē tos vismaz 59%, par kuriem pēc EK aprēķiniem palielināsies zemnieku ienākumi iestāšanās gadījumā – ienākumi Ls 790 un 25% subsīdiju gadījumā – ap Ls 870.

Bet ja Latvijas prasības tiktu izpildītas pilnā apjomā – viena lauksaimniecībā nodarbinātā peļņa būtu 1700 latu gadā! Salīdzinājumam: ES lauksaimniecībā nodarbinātā peļņa 2000. gadā vidēji bija 2800 latu. Tātad, pat ja mūsu zemniekam maksātu 100% subsīdijas prasīto kvotu apjomā, tas to nenostādītu līdzvērtīgā situācijā ar dalībvalstu fermeri.

Tomēr miera nedod jautājums: vai tikai kandidātvalstis netiks atbalstītas tikai tik daudz, cik tās neiekļausies dalībvalstu koptirgū? Kaut arī oficiālajos ES dokumentos tas nav atgādināts, cipari liecina, ka tieši šo stratēģiju, nevis fermeru solidaritātes un vienlīdzības principu paredzēts īstenot. ES atbalsts paredzēts lauksaimnieciskās ražošanas attīstības iesaldēšanai, pretī lieko infrastruktūras un vides uzlabošanu, un lauku attīstību neražojošos virzienos.

Tāds mums tas precinieks. Nav jau tā, ka nav izvēles, ja arī precinieks ir viens. Var arī neprecēties. Un arī šī iespēja vispusīgi jāizvērtē. Latvijas gadījumā emocionāli grūti ir piekrist precībām, ja iepriekšējais ņēma ar varu, bija slinks un vēl dzērājs. Tomēr jāsaņemas un vismaz jāpaskatās uz bagāto precinieku, kas sola aizstāvēt. Jācenšas saskatīt viņa labās un sliktās īpašības. Kaut ko iegūsim, no kaut kā būs jāatsakās. Kā vienmēr kopdzīvē. Šīs tomēr ir aprēķina laulības. Jūtams, ka precinieks ir ļoti tālredzīgs aprēķinātājs. Var jau patikt, ka šis nelikšot smagi strādāt, ja tik ēdīšot no viņa galda. Bet vai mums pietiks, ja mums maksās tikai par mauriņa pļaušanu un dārziņa laistīšanu? Latvieši tomēr ir darba tauta.

“LAUKU AVĪZE”