No Saeimas tribīnes:

Leons Bojārs:

(..) Astoņu gadu laikā privatizē visu, ko vien var, — bērnudārzus, bibliotēkas, kultūras namus, ceremoniju zāles, kurās notika laulību reģistrācijas, kopmītnes, un kas tad tagad notiek? Tagad ir attapušies, ka jā, to privatizēt tā kā nevajadzēja. Tagad tas ir viss vajadzīgs. Un tagad tas ir viss jāatpērk. Protams, ka te bija veikta ļoti lielā mērā spekulācija, paņemot par santīmiem, izmantojot privatizācijas sertifikātus, kuru cenu no 28 latiem nolaida līdz 40 santīmiem, tad jau varēja iedzīvoties ļoti labi. Tā kā Jūras medicīnas aprūpes centru nopirka par 45 tūkstošiem, kurš ar visu aprīkojumu maksā vismaz 2 miljonus latu. Un tā tas turpinās arī tagad.

Saulesdārzs. Saulesdārzs — tas ir katra rīdzinieka īpašums. Jūs varat smieties vai nesmieties, bet mūsu priekšteči bija gudrāki. Viņi savāca naudu pagājušā gadsimta sākumā un nopirka to zemes pleķi. Un tagad, protams, ka atradās Ministru kabinetā, ministrijās, gudrākie, kuri gribēja to Saulesdārza teritoriju paņemt, to noprivatizēt par tiem pašiem sertifikātiem, kuru uzpirkts ir miljoniem, un tad, attiecīgi aprīkojot viņu, pārdot tūkstoš reižu dārgāk. Nu, protams, ka pie tiem 150 miljonāriem, kuri ir Latvijā, pievienosies vēl varbūt kādi viens vai desmit. Bet tas ir rīdzinieku īpašums. Un nevienam nevajag sildīt nagus tur, kur nevajag. Un tagad arī ir jāzina, ka, ja jau mūsu priekštečiem, kuriem nebija tādas izglītības, kāda tagad ir tiem speciālistiem, kuri nodarbojas ar privatizāciju Latvijā, bija saprotams, ka pie pilsētas izveidošanās ir jābūt teritorijām, kur var atpūsties paši rīdzinieki un kur var atpūsties bērni. Un ja mēs tagad paskatāmies Vērmanes dārzu, kur atnāk bērni atpūsties un veci cilvēki, bet viņi nezina tikai vienu, ka ekoloģiski tā ir viena no ar automobiļu izpūtēju gāzēm pārsātinātākajām vietām Rīgā un tādā veidā ekoloģiski visnetīrākā. Jūs paskatāties, kādā veidā aug tur tie koki un pat puķes negrib ziedēt. Tāpēc Saulesdārzs un tā teritorija bērniem ir vajadzīga. Bērniem ir jāatpūšas, un jāatpūšas arī pieaugušajiem. Visi nevar aizbraukt uz Jūrmalu, jo cenas uz elektrisko vilcienu ir palikušas lielākas, un, otrkārt, arī Jūrmalā parādās cilvēki, kuri grib jau arī jūras krastu noprivatizēt. Un tagad mēs arī paskatāmies uz to, ka Izglītības un zinātnes ministrija, kuras pārraudzībā ir pāri par 225 objektiem par summu 7,5 miljonu vērtībā, nezin kāpēc 2001.gadā bija aizmirsusi, ka tādas vērtības viņai ir. Un jau arī pirms tam tas bija tā kā aizmirsts, un pie viena tas arī tika noslēpts. Tā ka Saulesdārza liktenis ir jālemj, un tam ir jāpaliek visu rīdzinieku īpašumā un jānodod apsaimniekošanai Rīgas domei, bet ne mistiskām personām, kuras tā jau ir paņēmušas diezgan daudz apsaimniekošanā, un ne vienmēr tiek galā. (..)

Dzintars Kudums:

(..) Šeit izskanēja jautājums, ka varētu… ierosinājums, ka varētu varbūt nodot Rīgas pašvaldībai. Es domāju, ka nu šobrīd tas nebūtu iespējams divu apsvērumu dēļ.

Pirmais. Par cik Izglītības un zinātnes ministrija jau šobrīd ir noslēgusi līgumu uz 25 gadiem, tad izjaukt šo sistēmu un maksāt kaut kādas kompensācijas, manuprāt, būtu nepareizi.

Otrais. Pie šobrīdējās Rīgas valdības nododot šo īpašumu, es domāju, ka tiks labākajā gadījumā privatizēts, sliktākajā gadījumā, iespējams, izvietoti kaut kādi objekti, kurus nebija iespējams izvietot Rīgas centrā. Varbūt tas būs zirgs vai kādas citas memoriālas lietas, un absolūti aizmirsīs par šiem bērniem, kas šobrīd tur strādā.

Tā ka, manuprāt, jāpaliek ir valsts īpašumā, lai būtu garantijas, ka tiešām šī privatizācija nenotiktu. (..)

Egils Baldzēns:

(..) Saulesdārzu varētu savā vēsturiskajā teritorijā saglabāt arī valsts vai pašvaldības īpašumā un palikt neskarts. Bet problēma pašreiz ir ne tikai šajā Saulesdārzā, kā līdz šim oratori uzsvēra, bet lielā mērā arī šajā jautājumā par Ķīšezera krastu. Un tāpēc es gribētu uzsvērt to, ka daudz kas no tā, kas šeit var attīstīties un notikt, ir atkarīgs arī no Rīgas domes, un jābūt ir precīziem, un Rīgas domē pašreiz ir četras komitejas: Vides komiteja, Attīstības komiteja, Kultūras un Izglītības komiteja ir pieņēmusi lēmumu, ka tiks saglabāta dabas pamatne, nevis mazstāvu apbūve šajā teritorijā, par kuru ir visvairāk strīds — piekrastes zona. Ja šāds gala lēmums tiks arī pieņemts Rīgas domē, tad visi šie strīdi par šīm kotedžām atkritīs kā tādi un paliks realitātē tikai šī iespēja praktiski uzturēt šīs interešu izglītības lietas, bet katrā ziņā mums ir jābūt skaidram, ka tas, kas ir ziedots no tautas līdzekļiem, no ievērojamām personībām, to mēs nedrīkstam privatizēt, nedrīkst notikt tāpat, kā savulaik notika ar Vērmanes dārzu, lai arī, protams, privātīpašnieki var sakārtot labāk, ja pašvaldības un valsts darbiniekiem nav labās gribas un vēlēšanās šīs lietas darīt. Tā tas reāli ir! Tā ka mans viedoklis ir skaidrs un viennozīmīgs — šāda privatizācija nav pieļaujama. Privatizācija, kā mēs redzam, ir paredzēta jau pašā sākumā, jau reālā šajā plānā, kā rīkoties koncepcijā, biznesa koncepcijā. Nu, ko es varu teikt? Mans viedoklis ir, ka tik tiešām mēs nevaram zemi, ko gatavojas pārdot par 30 latiem par kvadrātmetru, atdot par sertifikātiem. Tāda situācija, protams, ir pret sabiedrības un pret valsts interesēm. (..)

Palmira Lāce:

(..) Es nevēlētos, lai Saulesdārzu nodotu Rīgas domei. Tas ir tas pats, kas atdot Maskavai. Un es negribu, lai Ķīšezera krastā būtu krieviem mazais Sarkanais laukums. Es aicinu balsot pret Sociāldemokrātu pieprasījumu!

No sēdes stenogrammas