Par ceļa bedrēm, kurās pazūd miljoni

Latvijas neatkarības atjaunošana 1991.gadā ir devusi daudz pozitīva valsts attīstībai kopumā. Bet diemžēl ir nozares, kurām tā sauktais padomju laiks ir bijis daudz labvēlīgāks nekā brīvvalsts periods. Tā stāvokļa pasliktināšanos un pēdējos gados pat strauju sabrukumu piedzīvojuši Latvijas ceļi.

Visam 73 202 autoceļu kilometru kopgarumam Latvijas Republikā ir dažādi saimnieki. Pašvaldībām pieder 43 059 kilometri ceļu un ielu, valstij — 20 323 kilometri, 3500 kilometri ceļu ir privātīpašums, 6320 ir meža ceļi, kas atrodas meža apsaimniekotāju pārziņā. Katrs saimnieks savu iespēju robežās ceļus kopj un uztur kārtībā.

Valsts autoceļu uzturēšanai līdzekļi tiek uzkrāti, pārskaitot Valsts autoceļu fondā daļu ieņēmumu no akcīzes nodokļa naftas produktiem (60 procentus) un daļu no transportlīdzekļu ikgadējās nodevas (70 procentus). Valsts autoceļiem var tikt paredzētas arī valsts budžeta investīcijas un kredītlīdzekļi. Taču valsts autoceļiem ar šiem līdzekļiem nepietiek. Par to liecina fakts, ka šogad nepieciešamo, bet naudas trūkuma pēc atlikto darbu izmaksas, rēķinot pagājušā gada cenās, ir sasniegušas 327,4 miljonus latu, kas ir teju viena piektā daļa no valsts kopbudžeta.

Braucot pa sliktiem ceļiem, tiek tērēts ne tikai laiks un pārbaudīta autobraucēju prasme un nervi , bet tiek zaudēta arī valsts daudzajām vajadzībām tik ļoti nepieciešamā nauda. Turklāt ne jau desmitos vai simtos latu, bet miljonos mērāma.

Latvijas Autoceļu direkcijas Tehniskās pārvaldes direktors Valdis Laukšteins sarunā ar “Latvijas Vēstnesi” uzskatāmi pierādīja, ka ceļa lietotāju zaudējumi, braucot tikai pa valsts autoceļiem ar asfalta klājumu, tādiem, kādi tie ir pašlaik, kopumā ir 77,6 miljoni latu gadā.

“Latvijā ir aptuveni astoņi tūkstoši valsts autoceļu ar melno segumu. Optimālā situācijā pusei ceļu būtu jābūt labā (4026 km), pusei teicamā stāvoklī (4026 km). Pašreizējā situācijā teicamā stāvoklī ir tikai 855 kilometri valsts autoceļu ar melno segumu, labā — 1632 kilometri. Par apmierinošiem braukšanas apstākļiem var runāt 2959 kilometros ar melno segumu, bet 1612 kilometros ceļu stāvoklis ir tikai tuvs apmierinošam, 993 kilometrus var uzskatīt par sabrukušiem.

To, ka ir starpība — braukt pa labiem vai sliktiem ceļiem —, saprot katrs. Bet kāda ir šī starpība? Jebkurš brauciens pa autoceļiem ietver sevī laika un autotransporta izmaksas. Katrs nobrauktais kilometrs maksā naudu — braucienam ir nepieciešama degviela, eļļa, ir jārēķinās ar amortizācijas izdevumiem, darba algu auto vadītājam, ja tas ir komercbrauciens. Ir starptautiski atzīta metodika, ko izmanto arī Satiksmes ministrijas speciālisti, aprēķinot, cik izmaksā viens auto kilometrs.

Braucot pa labiem ceļiem, viena auto kilometra izmaksas ir aptuveni 13 santīmi (Ls 0,126) vieglajām automašīnām un 40 santīmi (Ls 0,405) kravas auto. Ja ceļa stāvoklis ir tikai apmierinošs, viena auto kilometra izmaksas pieaug par aptuveni diviem santīmiem, braucot pa sliktu ceļu, sadārdzinājums ir vēl lielāks — vidēji 17 santīmi uz vienu kilometru (vieglajiem auto). Kravas auto viens kilometrs slikta ceļa izmaksā teju 60 santīmu (Ls 0,586).

Dienā pa Latvijas valsts autoceļiem ar melno segumu tiek nobraukts apmēram 8,2 miljoni autokilometru. Lai to izdarītu, autobraucēji tērē 1,88 miljonus latu — braucot pa tādiem ceļiem, kādi tie ir. Ja mūsu ceļi būtu tikai labā un teicamā stāvoklī, šim pašam kilometru skaitam dienā tiktu tērēts par 170 000 latu mazāk. Tā ir nauda, kas lieki “izkūp gaisā” tikai vienā dienā! Gada laikā savu nesakārtoto ceļu dēļ uz auto kilometru sadārdzinājuma rēķina pazaudējam 63 miljonus latu. Naudu, ko autobraucēji samaksā lieki, izdevumi, kuru vienkārši varēja nebūt. Turklāt šie aprēķini izdarīti tikai par valsts autoceļiem ar asfalta klājumu...

Vēl viens rādītājs, kas raksturo auto izdevumus, ir cilvēkstundas izmaksas. Aprēķināts, ka vienas cilvēkstundas izmaksas vieglajā auto (vidēji privātajā un biznesa braucienā) ir 1,15 santīmi stundā, kravas auto — 2,25 santīmi stundā (vidēji biznesa braucienā). Lai nobrauktu visus 8052 kilometrus valsts autoceļu ar melno segumu, esošajā situācijā vieglajam auto ir nepieciešamas 129 stundas, kravas auto — 223 stundas. Ja mūsu ceļi būtu optimālā situācijā, vieglie auto šo pašu attālumu veiktu par 16 stundām, bet kravas auto — par 79 stundām ātrāk. Pārrēķinot šos skaitļus naudas izteiksmē, iznāk, ka slikto ceļu dēļ atkal zaudējam vērā ņemamus līdzekļus — 14,8 miljonus latu gadā.

Kopumā ceļa lietotāju zaudējumi, braucot pa valsts autoceļiem ar melno segumu, šobrīd ir šādi: no autokilometru zaudējuma — 63 miljoni latu, no braukšanas laika zudumiem — teju 15 miljoni latu gadā. Kopā — vairāk nekā 77 miljonus latu zaudējam katru gadu nelaboto un laikus neatjaunoto ceļu pēc.”

Kā atzina V.Laukšteins, zaudējumi nav katru gadu vienādi. Pirms pāris gadiem, kad satiksmes intensitāte bija mazāka, arī zaudējumi bija nedaudz mazāki, bet nākamajos gados, joprojām neko radikāli nemainot ceļu uzturēšanā, zaudējumi tikai pieaugs. “Ja valdība jebkādā veidā, ieviešot jebkādu finansēšanas mehānismu, iedotu ceļiem tik daudz naudas, lai tos savestu kārtībā, sabiedrība neciestu iepriekšminētos zaudējumus. Pasaulē nav iespējams atrast nevienu piemēru, kur valsts attīstība būtu gājusi pa priekšu ceļu sakārtošanai. Ekonomiska augšupeja ir iespējama, vispirms sakārtojot būtisku infrastruktūras daļu — ceļus.”

Pieprasot lielāku degvielas akcīzes nodokļa atskaitījuma daļu Valsts autoceļu fondā — no 60 procentiem līdz 85 procentiem, tā iegūstot papildus aptuveni 20 miljonus latu katru gadu, Satiksmes ministrijas speciālisti apzinās, ka ar šo papildu naudu iespējams vien nedaudz apturēt ceļu sabrukšanas tempus, ne būtiski uzlabot to stāvokli.

Latvijas Autoceļu direkcijas ģenerāldirektors Olafs Kronlaks:

“No papildu līdzekļu piesaistes galvenie ieguvēji būtu valsts un pašvaldību ceļi. Visa ceļiem atvēlētā nauda vienmēr tiek dalīta pēc diviem principiem — pēc augstākā ekonomiskā labuma (valsts galvenajiem ceļiem, tiem ceļiem, kuros ir vislielākā satiksmes intensitāte) un pēc reģionālā principa (noteikts kilometru skaits katram Latvijas rajonam). Kopā ar pašvaldībām vienmēr mēģinām izsvērt, kurus posmus visvairāk būtu nepieciešams labot. Ceļam bez ekonomiskās funkcijas ir arī sava būtiska sociālā loma — lai cik mazam cilvēku skaitam būtu nepieciešams ceļš, tam ir jābūt tādam, pa kuru cilvēkus var sasniegt medicīniskā palīdzība utt. Sociālais mērķis ir lauku ceļu finansēšanas galvenais arguments.”

O. Kronlaks atzīst: ceļinieki ļoti labi saprot, ka visam valstī naudas nepietiek. Bet tajā pašā laikā jautā: vai ir vērts visiem iedot tikai kaut ko, nevienā nozarē būtiski neuzlabojot situāciju, vai tomēr nebūtu vērts analizēt, kas ir kā attīstības pamatā, un tādējādi noteikt prioritātes?

Francijā, kur ir vieni no labākajiem ceļiem Eiropā, bija nepieciešami pieci gadi, lai pierādītu parlamentam, ka bez ceļiem nav iespējama valsts attīstība, un iegūtu naudu to sakārtošanai. Cik laika vajadzēs, lai mūsu lēmēja un izpildvara saprastu vismaz to, ka ir jāaptur arvien pieaugošais ceļu sabrukums?

Liena Pilsētniece, “LV” iekšlietu redaktore

Valsts autoceļu programmu finansēšanas avoti*

* No Satiksmes ministrijas sagatavotās programmas par akcīzes nodokļa atskaitījuma pieaugumu līdz 85%