Un lai nav neviena / dvēsle bez saules stara!

Triju Zvaigžņu ordeņa virsnieces, Latvijas Zinātņu akadēmijas goda locekles, skatuves mākslinieces Elzas Radziņas goda dienā Latvijas Nacionālajā teātrī 16. aprīlī

Aktrisei jubilārei Elzai Radziņai

Godātā jubilāre!

Pilnos auļos — tā traucas laiks un dzīve. Un ir svarīgi, ko darām mēs — sēžam un noskatāmies visā no malas vai lecam seglos un traucamies līdz. Un tad mēs varam uzvarēt skrējienā vai krist no zirga. Kaut arī riska cena ir augsta, Jūsu izvēle ir bijusi — lēkt seglos un auļot. Jūs dzīves seglos allaž esat turējusies stalti un karaliski. Un arī laika zirgu esat pakļāvusi savai apbrīnojamai gribai.

Jūsu dzīvesspars, aizrautība un temperaments licis jums atrauties no zemes un kļūt par spožu zvaigzni Latvijas teātra un kino debesīs. Par to jau daudzus gadus Jūs apbrīno un mīl tūkstoši skatītāju Latvijā un ne tikai pie mums vien. Aktieris savukārt spēkus smeļas savās lomās, savos skatītājos.

Šovakar, savā jubilejas vakarā, Jūs pasniedzāt mums visiem skaistu dāvanu — izrādi. Tas ir apliecinājums domai, ka aktieris vislaimīgākais ir uz skatuves.

Un vēl — lasīju Jūsu interviju. Jūs esat arī dzīves un teātra paradoksu meistare. Izrādās, Jūs esat aktrise, kas neprot izlikties. Savās lomās pati neraudat, toties skatītājus izraudināt ne pa jokam. Teātrī jums vairāk par visu nepieciešama mājas sajūta, un, pilsētniece būdama, latvisko dvēseli Jūs aicināt meklēt laukos. Te es gribētu piebilst. Manuprāt, latviskā dvēsele ir arī Jūsu apbrīnojamais un unikālais mūžs. Tā ir latviskās dvēseles stiprā, lepnā un varošā daļa. Es dziļi noliecu galvu Jūsu latviskā spēka priekšā.

Daudz laimes jubilejā!

Rīgā 2002. gada 16. aprīlī Kultūras ministre Karina Pētersone

Latvijas Zinātņu akadēmijas goda loceklei Elzai Radziņai

Mīļā māksliniece!

Prieks, gods, lepnums un apbrīna — šīs jūtas pārņem, sveicot Jūs dižā dzīves un darba jubilejā. Prieks — mēs esam Jūsu radošās dzīves aculiecinieki. Gods — mums ir liels gods saukt Jūs par Latvijas Zinātņu akadēmijas goda locekli, ļoti godprātīgu, aktīvu un labvēlīgu kolēģi. Lepnums — Jūs, Karaliene Elza, pazīst Latvijā, Eiropā un pasaulē, Amerikas biogrāfiju institūti nemitīgi cenšas pievērst Jūsu uzmanību. Apbrīna — par visu kopā, arī par to, kā fanātiska, pašaizliedzīga atdeve radošajam darbam ceļ cilvēku pāri ikdienas raizēm un fiziskām ciešanām.

Daudzpusīgs talants, izcila meistarība, sievišķīgs šarms — dažas no Jums piemītošajām īpašībām. Dažas, bet ne visas.

Vēlam Jums veselību, izturību un sastapšanos ar jaunām iecerēm un iespējām sevi radoši izteikt mums visiem, pateicīgajiem skatītājiem, par prieku.

Jums pieder mūsu mīlestība.

Sirsnībā un cieņ

ā —

Elza Radziņa un Oļģerts Šalkonis — līdzgaitnieki, domu biedri un viens otrām sargenģeļi dzīvē un šai vakarā — arī uz skatuves. Žorža Sandas un Gustava Flobēra lomā Foto: Arnis Blumbergs, “LV”				Foto: Arnis Blumbergs, “LV”, 16.04.2002. Ministru prezidents Andris Bērziņš sveic skatuves mākslinieci Elzu Radziņu

Latvijas Zinātņu akadēmijas prezidents

Rīgā 2002. gada 16. aprīlī prof.  Jānis Stradiņš

Augstajā dzīves kalnā Elzu Radziņu sveic: aktieris Kārlis Sebris…

…operdziedonis Kārlis Zariņš…

…akadēmiķis Tālis Millers…

…aktrise Lolita Cauka.

“Kāda ir Elzas Radziņas māksla? Daudzveidīga, vienkārša, dziļa — šie vārdi der viņai, bet vienlaikus tie der arī daudziem citiem aktieriem. Vai ir tāds vārds, kas viņai der vairāk? Domāju, ka Elzas Radziņas māksla ir stipra — kā saka par sauli vai salu, kā saka par smaržīgu zāļu tēju vai vīnu. Elzas Radziņas māksla neapslāpē cilvēka gaviles un arī “mūžam dzīvas dara viņa ciešanas” (Tagore).” — Tā savā pirmajā grāmatā par Elzu Radziņu 1973. gadā rakstīja latviešu teātra pazinēja un vērtētāja Lilija Dzene. Viņa bija aicināta atklāt arī šo svētku sarīkojumu.

Un tā — ar īsiem ievadvārdiem vakaru ievada teātra zinātniece Lilija Dzene:

— Man uzticēts teikt ievadā kādu vārdu par jubilāri. Patiesībā tas ir gandrīz lieki, jo visur, kur parādās Elza Radziņa, vienmēr viņa pati ir ievads, centrs un koda. Un tas notiek tāpēc, ka viņa jau sen ir jēdziens mūsu kultūrā. Izcila, spoža teātra un kino aktrise. Uz teātra skatuves — kopš 1936. gada, šajā teātrī — kopš 1954.gada. Šajos gados viņa ir iemantojusi lielu atzinību un lielu mīlestību.

Elzas Radziņas veidols ir iemūžināts gleznās un skulptūrās, par viņu uzņemta biogrāfiska filma, viņa ir aprakstīta grāmatās, un viņas mūžs ir locīts neskaitāmās intervijās un rakstos. Viņa ir apdzejota. Imants Ziedonis ir rakstījis, ka Elza Radziņa ir mūsu tautas garamanta. Viņas mīļā dzejniece Ārija Elksne rakstīja, ka Elza Radziņa ir kā dālija septembra vārtos. Lija Brīdaka viņu salīdzinājusi ar vāveri ritenī – viņas lielās enerģijas un nerimstošās darbotiesgribas dēļ. Un varbūt ir vajadzīgas šādas jubilejas reizes, lai visu to savilktu kopā, lai atcerētos, ka viņa ar savu lielo devumu Tēvzemes labā kļuvusi par Triju Zvaigžņu ordeņa virsnieci un viņas ieguldījums Latvijas kultūrā ticis augstu novērtēts, ievēlot viņu par Zinātņu akadēmijas Goda locekli.

Ar tiem ziediem, tiem puķu klēpjiem, ko viņa savā mūžā saņēmusi un joprojām saņem, varētu noklāt šoseju no Rīgas līdz Jelgavai. Droši vien arī tālāk, bet es Jelgavu pieminu tāpēc, ka šai pilsētai ir īpaša nozīme Elzas Radziņas dzīvē. Viņa ir arī Jelgavas Goda pilsone.

Elza Radziņa ir svētdienīga personība. Viņa ir svētku cilvēks. Visiem laikiem un visām likstām cauri viņa ir pratusi savas grūtās darbdienas vienmēr savietot ar svētkiem. Viņai piestāv svētki. Viņa prot tos sarīkot citiem, un citi prot tos radīt viņai. Ļoti skaistas un arī daudzas bijušas viņas jubilejas. Un katrā bijis kāds mirklis, kas īpaši iekritis atmiņā, ticis pieminēts un leģendarizējies. No pirmās jubilejas visi atceras, kā viņu ar tirgū pirktām zāļu buntītēm un tirdzinieku repertuāra dziesmām sveica Anta Klints un Alfreds Jaunušans. Mēs atceramies to jubileju, kad Elzu Radziņu sveica kādi divi desmiti Liliomu, paceldami savus melnos katliņus par godu skaistajai Muškātnei. Ja nemaldos, tad Uldis Dumpis teica tos viedos vārdus, pārfrazējot lugas tekstu, ka mākslinieki nav normāli cilvēki un nav godīgi cilvēki. Viņi ir pavisam īpaši cilvēki. Par to godīgumu nu tā, bet normāli viņi tiešām nav. To arī es ar savu mūža pieredzi varu apliecināt. Kā ļoti skaistu un krāšņu atceros arī to jubileju, kad Alfreds Jaunušans nāca ar vareno saukli dot Elzai Radziņai savu dižciltības pievārdu, kā tas karalienei pienākas, un nosauca viņu par Elzu Dullo. Tas dullums tika apdziedāts arī kopīgā dziesmā. Un šis “dullums” saistās ar viņas lielo enerģiju, ar milzīgo, neprātīgo pieķeršanos skatuvei, kam apliecinājums ir arī šis vakars.

Salīdzinājumā ar līdzšinējām jubilejām šis vakars varbūt zināmā mērā ir personiskāks. Vispirms tajā ziņā, ka Elza Radziņa ir spēlējusi sava dzīvesbiedra Oļģerta Šalkoņa režijās, bet kaut kā ir iznācis, ka pa visiem šiem gadiem viņi uz skatuves nekad nav bijuši partneri. Šovakar viņi tādi būs.

Man gribētos, lai jūs mani nepārprastu un nepārmestu, bet es esmu izskaitļojusi, ka Elza Radziņa ir izcila svešu vēstuļu lasītāja. Viss aizsākās ar Stellas Kempbelas vēstulēm viņas mīļajam Bernardam Šovam, kad latviešu kultūrā radās nu jau mūžīgais tandēms – Elza Radziņa un Kārlis Sebris. Pēc tam viņa lasījusi Annas Brigaderes vēstule un vēl citas. Kopā ar Hariju Liepiņu — Lilijas Štengeles un Eduarda Smiļģa vēstules. Ielasoties tajās, viņa ir it kā identificējusies ar šīm izcilajām pasaules un Latvijas kultūras personībām. Šovakar viņa vēlreiz tiksies ar vienu no savām vismīļākajām lomām, kāda bija Žorža Sanda ļoti populārajā izrādē “Vasara Noānā”. Šī būs cita Žorža Sanda — citā tekstā, citās vēstulēs, citos gados. Šovakar — izrādes pirmā daļa. Ja Dievs dos un visi apstākļi būs labvēlīgi, līdzās izrādei “Pilnos auļos”, ko Elza Radziņa spēlē Mazajā zālē un kas tik ļoti piestāv viņas raksturam, skatuves mūžu sāks šī izrāde divos cēlienos.

Lai šis vakars sagādā māksliniecei gandarījumu un lai tas atnes viņai prieku un veselību!

Tad veras priekškars, un Elza Radziņa savus skatītājus uzrunā ar Žoržas Sandas elpu un garu. Sarakstē ar Gustavu Flobēru, divspēlē ar savu dzīvesbiedru Oļģertu Šalkoni. Tā ir skaista svētku dāvana pašai māksliniecei un viņas talanta cienītājiem.

Kad priekškars veras otru reizi, Elza Radziņa sēž karalienei piedienīgā goda krēslā, lai vēlīgi uzklausītu daudzos apsveicējus. (Sēdēt gan viņai ilgi neiznāk, jo katram apsveicējam jāpaietas pretim, katrs ziedu pušķis jāapmīļo.) “Uz trakiem balstās pasaule!” — tā savu sakāmo kodolīgi formulē Ministru prezidents Andris Bērziņš. Kā godbijīgi un goddevīgi aktrises skatuves un dzīves mākslas talanta cienītāji un apbrīnotāji runā kultūras ministre Karina Pētersone un prāvs Zinātņu akadēmijas akadēmiķu pulks (ministres Karinas Pētersones uzrunu un akadēmijas prezidenta prof. Jāņa Stradiņa apsveikuma adresi publicējam atsevišķi).

Elza Radziņa tiek godāta par latviešu teātra leģendu. Un viņu sveic latviešu teātra leģendas — Kārlis Zariņš (tos, kam acis vēl sausas, viņš saraudina ar savu Pajaco āriju), Vera Singajevska, Vija Artmane un, protams, – Kārlis Sebris, kas jau mākslinieces piecdesmitajā dzimšanas dienā, ja atceramies, sūtīja viņai kā savai dārgajai Stellai “Tūkstoš pirmo mīlestības vēstuli”. Latviešu lauksaimnieku koris “Arājs” atgādina aktrisei neskaitāmos koncertus Latvijas laukos un mazpilsētās — kopā ar tautasdziesmu un dzejas vārdu. Valles ļaudis nāk ar sveicienu no Alfrēda Amtmaņa–Briedīša dzimtās puses un liek atcerēties, ka 1985. gadā Elza Radziņa kļuva par pirmo tur iedibinātās prēmijas laureāti. Jelgavnieki atgādina, ka viņa ir arī Jelgavas Latviešu biedrības goda biedre.

“Smiekli un skriešana viens otru atvieto,” apgalvo sporta veterāni un pasniedz jubilārei “medāli” par mūža ieguldījumu veselības veicināšanā. Dakteri sakās iedibinājuši viņai paredzētu Lielā Brīnuma ordeni. Sveic grāmatizdevēji un kino ļaudis (ar sveicieniem arī no Igaunijas), dzejnieki un kaimiņteātru aktieri, radi un kaimiņi. Nacionālā teātra saime — ar Lilioma dziesmu un galvenā režisora Edmunda Freiberga izteiktajiem laba vēlējumiem: “Man jāsaka ar Flobēra vārdiem no tikko redzētās izrādes — jūs piederat pie milžu cilts. Jūs piederat pie visu laiku labākajām latviešu aktrisēm. Mēs, kolēģi, jūs mīlam, cienām un apbrīnojam. Mēs apbrīnojam jūsu talantu, enerģiju un, galvenais, — jūsu brīnišķīgo spītību, kas jums palīdzējusi tikt pāri ļoti daudzām dzīves nebūšanām un ļāvusi svinēt daudzas spožas uzvaras.” Un Teātra darbinieku savienības priekšsēde, reizē arī jubilāres tuvākā kolēģe Lolita Cauka: “Paldies, paldies, paldies! Paldies par fantastisko paraugu uz skatuves un dzīvē!”

Elza Radziņa vislielāko paldies saka saviem ārstiem. “Ja viņu nebūtu, es te nestāvētu! Un es nemeloju, tā ir. Man patiešām ir viens liels talants. Es nezinu nevienu citu, kam vēl ir tik spožs talants uz slimošanu kā man.” Brīžos, kad licies, ka tūlīt būs jāsaļimst, spēku allaž devuši labi cilvēki, kas bijuši līdzās:

— Manā mūžā man ir laimējies, es esmu satikusi ļoti daudzus labus cilvēkus. Man vienmēr apkārt bijuši gaiši cilvēki, kam pirmajā vietā nav naudas maks, bet cenšanās sagādāt prieku citiem un līdz ar to sev pašiem. Esmu laimīga, ka šie gadi nostrādāti teātrī. Visiem sakot lielu paldies, es savu uzrunu gribētu nobeigt ar Friča Bārdas dzejolīti:

 

Lai zemei sāpes nav,

kad manas kājas to min.

Lai puķei jācieš nav,

kad bērns viņu vainagā pin.

Lai avotam raudošos viļņus

auklēt nav grūt,

kad nakts ir tumša un gara,

un lai nav neviena

(–ja tas var būt –)

dvēsle bez saules stara!

Elza Radziņa izlaida dzejoļa priekšpēdējo rindiņu, kur izskan dzejnieka šaubas, toties visu savu lūgšanas spēku ielika vārdiņā “neviena”. Viņa cer un lūdz — lai nav neviena dvēsle bez saules stara! Alfreds Jaunušans savulaik sacījis: “Tā ir saules enerģija, kas staro no Radziņas mākslas.” To viņa staro uz mūsu dvēselēm.

Aina Rozeniece, “LV” nozares redaktore