Par cilvēkiem un tautām vēstures griežos

Vakar, 17.aprīlī, tika atvērta grāmata “Baltijas liktenis Otrajā pasaules karā”

Foto: Arnis Blumbergs, “LV” Grāmatas “Baltijas liktenis Otrajā pasaules karā” vāks; grāmatas autors Mavriks Vulfsons

Grāmata sarakstīta vācu valodā, un to paredzēts izplatīt gan Vācijā, gan Latvijā. Atvēršanas svētki notika Latvijas Mākslas akadēmijā, kur pazīstamais politiķis, žurnālists un vairāku grāmatu autors Mavriks Vulfsons ir studentu iemīļots profesors, pēdējos gados — sociālās psiholoģijas docētājs. Uzrunājot tikšanās dalībniekus, starp kuriem bija diplomāti, ievērojami zinātnieki, politiķi un publicisti, Mavriks Vulfsons sacīja:

— Kāpēc es šo grāmatu rakstīju? Ierosme nāca no cilvēka, ko es vārda tiešā nozīmē dievināju, — no vācu publicistikas karalienes, slavenās žurnālistes grāfienes Marionas fon Denhofas, ar kuru es tikos, viesojoties Hamburgā. Mudinot mani nekavējoties ķerties pie grāmatas par Baltijas tautu likteņiem, viņa sacīja: “Tu nezini, cik ātri skrien laiks. Tas, kas šodien visiem liekas svarīgi, jau pēc pāris dienām pazaudē savu nozīmi un tiek aizmirsts.” Kad izteicu bažas, vai ar sarežģīto tēmu tikšu galā, viņa mani drošināja, apsolīdama uzrakstīt grāmatai ievadu. Tam Vācijā būtu ļoti liela nozīme. Taču cilvēks domā, bet lemj Dievs: Mariona nomira dažas dienas pirms grāmatas iznākšanas.

Ar klusuma brīdi tika godināta Marionas fon Denhofas gaišā piemiņa. Pēc tam autors dalījās domās par grāmatā skarto tematiku un savu ceļu uz tās risināšanu.

Apjoma ziņā nelielo grāmatiņu Mavriks Vulfsons rakstījis veselu gadu. Galvenās grūtības sagādājusi darba idejas interpretācija. Vispirms vajadzēja pašam sev dot atbildi uz jautājumu — kāds liktenis var būt tautām, kuras tik bieži atradušās pilnīgā pakļautībā un kuru vēsturi ilgus gadus noteikuši svešinieki. Un vēl bija jātiek skaidrībā, kur sākas vēsture un kur sākas likteņi. Un autors nācis pie pārliecības, ka Baltijas likteni veidojušas Baltijas tautas, kas no pašiem sākumiem pretojušās svešām varām. Baltiešiem bija sava stāja, sava valoda, sava kultūra, savi apģērbi un rotaslietas. Viņi ar to lepojās. Savu valstiskumu viņi izkaroja ilgā, grūtā, asiņainā cīņā.

Autors meklējis atbildi uz jautājumu — kas ir atbildīgs par to, ka Baltijā un arī Latvijā uz katra soļa ir jāsaduras ar kritušo, bojāgājušo, sadedzināto pīšļiem. Atbildi viņš meklējis un atradis sava skolotāja — Bernes universitātes profesora Valtera Hofera grāmatā par to, kā izturēties pret tām tautām, to tautu locekļiem, kas pastrādājuši noziegumus, būdami svešu varu pakļautībā. Un atbilde ir tāda, ko arī autors pilnīgi akceptē: šīm tautām jāpieiet ar vislielāko piesardzību, un katrs gadījums ir ļoti rūpīgi jāizpēta un jānoskaidro: “Te iespējama tikai viena atbildības forma — individuālā atbildība. Nav kopīgu vainīgo.”

Grāmatā ir pārdomas un secinājumi arī par to, kas latviešus, igauņus un lietuviešus mudinājis radīt un ilgus gadus saglabāt sapni par patstāvīgu valsti. Autors vēlreiz apliecināja savu cieņu bruņotajam latvietim, ko saucam par latviešu strēlnieku, bruņotajam lietuvietim un bruņotajam igaunim, kas ar milzīgiem upuriem izcīnīja triju Baltijas tautu valstisko patstāvību. “Šī cīņa un šie upuri nav salīdzināmi ar mūsu paaudzes cīņu par neatkarības atjaunošanu. Mums vajadzēja tikai uzdrošināties. Visas debesu zīmes bija mums labvēlīgas, mēs to jutām. Vajadzēja tikai būt pašaizliedzīgiem, gudriem un īstajā brīdī spert izšķirošo soli. Tāpēc lai gods un slava paaudzei, kas izkaroja pirmo Latvijas Republiku! Lai šie varoņi būtu mūsu jaunatnes iedvesmotāji!”

Mavrika Vulfsona autobiogrāfiskā grāmata “Kārtis uz galda”, kas latviešu valodā iznāca 1997. gadā, piedzīvojusi arī angļu (1998. gadā) un krievu (1999. gadā) izdevumu. Jānovēl arī jaunajai grāmatai atsaucīgi lasītāji. Ar vācu kultūras biedrības kora dzidrajām balsīm tai kūmās stāvēja Šūberta melodijas un latviešu un vācu tautasdziesmas.

Aina Rozeniece, “LV” nozares redaktore