Par stingra mugurkaula nepieciešamību

Foto: A.F.I.

Zemkopības ministra padomnieks Jānis Lapše:

Lauksaimnieciski runājot, ar Eiropas Komisijas piedāvātajām kvotām un subsīdijām iznācis drusku nelabi. Mēs pret Eiropu bijām noskaņoti ļoti pozitīvi, bet, uzzinot, ka atbalsts nebūs vis 100%, bet gan tikai 25%, zemniekos radās pretestība. 25% ir tomēr 25% no tā, ko saņem Eiropas zemnieks. Tā ir papildu nauda tai, kas šodien ir mūsu zemnieka rīcībā. Būt lepniem un pagriezt muguru, sakot: ja nav tik, cik mēs gribam, tad mums nevajag, ir pārāk liels luksuss. Mums vajag šo naudu. Mēs esam nabagi. Es vispār nezinu, vai ir kāda valsts, kura nelamā Eiropu. Katra valsts Eiropā jūtas par kaut ko aizskarta. Vācija par to, ka tai tik liels procents jādod no sava budžeta, Latvija par to, ka tai no kopējā katla tiek tik maz.

Ja mēs ar Eiropu neejam kopā, tad kur mēs iesim, ja pēkšņi apstāsimies pusceļā? Ja mēs esam Eiropā, tad mums ir līdzdalība jautājumu izlemšanā. Ja mēs tur nebūsim, tad mums nebūs kur un par ko lemt. Asinis ir karstas, ūdens ir auksts, bet vajadzētu visu labi apsvērt un varbūt tā Eiropa nemaz tik slikta nav.

Neticiet tiem, kas teic, ka kvotas ir mazākas nekā faktiski saražojam. Kvotas pienam ir fakta līmenī. Piena kvota ietver sevī gan to pienu, kas pārdots piena kombinātam, gan to, kas pagasta ļaudīm. Tas, ko viena tante pārdod otrai tantei, arī ir kvota. Tāpat kā tas, ko zemnieks pārdod skolas kopgaldam utt. Mums, protams, bija uzreiz jautājums Eiropai, kā jūs zināt, ka Krūmiņtante Lejiņtantei katru dienu pārdod vienu litru? Izrādās, vienreiz gadā Krūmiņtantei jāraksta deklarācija un tur jānorāda: es Lejiņtantei gada laikā esmu pārdevusi 365 litrus piena. Par šiem 365 litriem Krūmiņtante saņems piemaksu no Eiropas. Ticiet vai neticiet, bet tāda ir kārtība. Ja es pats nebūtu redzējis šādu deklarācijas lapu, es jums neuzdrošinātos neko tādu stāstīt.

Kvotas būs vissmagākais šā gada otrās puses jautājums. Tas piedāvājums, kas februārī publicēts, bija tikai projekts. Marta beigās solīja publicēt galīgo piedāvājumu. Tas nav izdarīts. Tagad solīts aprīļa beigās informēt, cik Latvijai ir kvotas pienam, gaļai, graudiem. Otrajā pusgadā diskutēs: cik par kvotām maksās, 25% vai vairāk. Līdz jaunajam gadam būtu jāzina, uz kurieni mēs ejam. Lai Dievs stāv klāt Latvijas sarunu cilvēkiem un lai Latvijas pusei ir stingrs mugurkauls, lai šīs sarunas notiktu saprāta robežās.

Ja pēc robežu likvidācijas mūsu tirgū ienāks Eiropas produkti, kuros ir iestrādāta 100% piemaksa, un no otras puses būs mūsu produkcija ar 25%, noteikti mūsu produkcija būs dārgāka. Kā šādā situācijā var būt vienots Eiropas tirgus? Man prāts par īsu! Un es jūtu, ka vēl daudziem tas ir par īsu.

“LAUKU AVĪZE”