Par dzīvi, savu dzīvi un Prezidentes darbu

Pēc angļu laikraksta “The Financial Times” intervijas ar Vairu Vīķi–Freibergu

Jauns adjutants spodrā tumši zilā formas tērpā ar mirdzošām pogām un uzšuvēm ceremoniāli atver durvis un, strauji sperot soli atpakaļ, atklāj skatienam Vairu Vīķi–Freibergu: bēgli, psiholoģijas profesori, aukstā kara cīnītāju un Latvijas Valsts prezidenti.

Mūsu tikšanās notiek prezidentes oficiālajā rezidencē ar koka paneļiem rotātā telpā pie tējas tases, jo pusdienas nebija iespējams iekļaut prezidentes saspringtajā darba grafikā, — bet uzaicinājums uz pēcpusdienas tēju ir patīkams, angļu kultūrai raksturīgs žests pret FT (“The Financial Times”).

Prezidente sirsnīgi sasveicinās, un mēs apsēžamies pie galda, uz kura ir bagātīgs klāsts eksotisku kanapē un kūku; Rīgas 14. gadsimta pilī valdošā oficiālā un ceremoniālā gaisotne gandrīz izzūd un kļūst neformāla, bet ne agrāk, kamēr adjutants ar militāru precizitāti ielej tasēs tēju un augsts grīdas pulkstenis telpas stūrī nozvana ar gandrīz gotisku svinīgumu.

Vai Latvijas prezidente kādreiz arī aiziet pusdienās uz restorānu?

“Man tas ir atļauts, bet jāsaka, ka tas izraisa lielu satraukumu, kad es to daru, tāpēc cenšos no tā izvairīties,” viņa saka un savelk lūpas ironiskā smaidā, atsedzot zobu rindu, bet acu skatiens paliek nelokāmi stingrs un nopietns.

Prezidente, kas ir ieguvusi milzīgu popularitāti, vairs nevar, kad ienāk prātā, iegriezties restorānā — bet pirms ievēlēšanas prezidentes amatā 1999. gadā viņa bija mazpazīstama pat Latvijā. Lielāko daļu no sava mūža viņa bija pavadījusi Kanādā, iekļaujoties konservatīvajā latviešu diasporā, kas piecus gadu desmitus saglabāja sapni par dzimtenes atbrīvošanu no padomju varas.

Atgriešanās pēc ilgajiem trimdā pavadītajiem gadiem un tur gūtā pieredze palīdzēja Vairai Vīķei–Freibergai gūt panākumus prezidentes amatā. Pēc Padomju Savienības sabrukuma Baltijas valstis pielika visas pūles, lai atkal pievienotos rietumvalstīm, un trimdinieki ļoti labi zināja, ko nozīmē būt rietumnieciskam.

Es ievēroju, ka Vairas Vīķes–Freibergas tējas dzeršanas paradumi neatbilst Austrumeiropas tradīcijām, jo viņa dzer tēju ar pienu. Viņa faktiski uzauga Rietumos, jo 1944. gadā, kad viņa, bēgot no Sarkanās armijas, devās uz Vāciju, viņai bija tikai septiņi gadi.

“Es atceros katru soli,” viņa saka, un acu skatiens kļūst bargs. “Mūs ievietoja nometnē vienā lielā barakā, kur nāca iekšā sniegs un cilvēki gulēja uz nārām trijos stāvos, nebija iespējams dabūt siltu ēdienu. Un tad mūs ievietoja neapkurinātā vilcienā — bija janvāris un ļoti auksts laiks, gaisa temperatūra noslēdēja līdz mīnus trīsdesmit pieciem grādiem, un tā mēs braucām sešas dienas.”

Trešais reihs tad jau cieta nāves mokas. Vairai Vīķei–Freibergai atmiņā iespiedies kāds sabiedroto spēku gaisa uzlidojums un nacistu virsnieka histēriskie kliedzieni, jo viņa sieva atradās zem gruvešiem, bet kaimiņi atteicās viņu atrakt, pirms nebija atsaukta gaisa trauksme. Bija arī citi smagi pārdzīvojumi: sešus mēnešus vecās māsiņas zaudējums, kas nomira no pneimonijas, bija jāpieredz, kā kāda meitene, kuru grupveidā bija izvarojuši un sakropļojuši padomju karavīri, atteicās barot savu tikko piedzimušo mazuli.

Un tad Vaira Vīķe–Freiberga atceras pazemojošās rindas pie Apvienoto Nāciju bēgļu palīdzības iestādēm, lai atrastu patvērumu. “Pie mums ieradās komisijas no visām pasaules malām — mūs apskatīja un novērtēja tā, kā to dara ar lopiem vai vergiem tirgū, sakot, ka ir vajadzīgi kokvilnas plūcēji Misisipi, kafijas pupiņu novācēji Brazīlijā, strādnieki karjeros Austrālijā — brīnišķīgi piedāvājumi!” Un atkal seko ironisks smaids.

Atmiņas kļūst gaišākas, kad Vaira Vīķe–Freiberga sāk stāstīt par Maroku, kur uz dzīvi apmetās viņas vecāki. Tehnisks darbs Kasablankā bija patīkamāks nekā akmeņu skaldīšana.

Es sekoju prezidentes piemēram un no bagātīgā delikatešu klāsta uz mūsu galda izvēlos žāvētu lasi olu mērcē. Lasis ir garšīgs.

“Es neēdu lasi katru dienu. Lasis ir par godu jums,” viņa man atgādina, lai man nerastos aizdomas par dekadenci. Lasi pagatavoja kāds jauns latvietis, trešās paaudzes trimdinieks, kas arī steidzies atgriezties dzimtenē pēc neatkarības atgūšanas.

Trimdinieku kopienai ir cieša saskare. Vairas Vīķes–Freibergas ģimene pievienojās frančiem, kas 1954. gadā devās projām no neatkarīgās Marokas un apmetās uz dzīvi Toronto, kur izveidojās latviešu diasporas centrs. “Līdz tam laikam “kad” bija kļuvis par — “ja Latvija kādreiz atgūtu neatkarību””, saka prezidente.

Trimdinieku uzmanības centrā nonāca savas latviskās identitātes saglabāšana Jaunajā pasaulē un rūpes, lai tā tiktu nodota tālāk no paaudzes paaudzē.

“Tā bija konstante. Tevi visu laiku uzskatīja par autsaideru,” Vairas Vīķes–Freibergas balss kļūst skaļāka.

Viņa apprecējās ar trimdinieku un izveidoja akadēmisku karjeru, studējot psiholoģiju un pēc tam latvisko identitāti. Viņa aktīvi darbojās, lai sarīkotu vasaras nometnes un konferences, un pasaules kongresus, lai trimdas latviešu jaunajai paaudzei būtu iespēja nonākt pilnīgā saskarē ar latviešu valodu, kuras saglabāšana bija apdraudēta, un latviešu kultūru — “ja gribat, sauciet to par smadzeņu skalošanu”. Prezidente pasmaida un iesmejas.

Latvijas trimdinieki bija pesimistiski noskaņoti par izredzēm atgriezties savā valstī pat tad, kad aukstais karš tuvojās beigām. Mihails Gorbačovs, bijušais Padomju Savienības prezidents, kas tad bija kļuvis par rietumvalstu izredzēto, tika īpaši bargi nosodīts par to, ka sankcionēja vardarbīgu vēršanos pret Baltijas valstu neatkarības kustību, jo baidījās, ka tā varētu sagraut visu savienību.

“Es domāju, ka viņam bija taisnība,” saka Vaira Vīķe–Freiberga, priecājoties par morālo uzvaru. “Mēs patiesi veicinājām Padomju Savienības sairšanu, izstājoties no tās.”

Deviņdesmitajos gados otrās un trešās paaudzes trimdas latvieši atgriezās savā valstī, lai atgūtu īpašumu, ko bija atņēmusi Padomju Savienība, un lai ar savu pieredzi palīdzētu pārveidot valsti. 1999. gadā Vaira Vīķe–Freiberga, kas līdz tam laikam bija kļuvusi par biežu viesi Latvijā un pieredzējušu trimdas latviešu pārstāvi, kā bezpartijiskā tika uzaicināta kandidēt uz prezidenta amatu, kad Saeima bija nonākusi strupceļā un nespēja izvēlēties valsts vadītāju.

Kopš tā laika Vairas Vīķes–Freibergas galvenais darbs ir bijis Latvijas slavināšana ārzemēs par tās panākto progresu, lai integrētos Eiropas Savienībā un NATO, bet savā valstī — veto uzlikšana jebkuram likumprojektam, kas apdraud šos ilgotos mērķus. Vaira Vīķe–Freiberga ir centusies ietekmēt ārvalstu valdību vadītājus un disciplinējusi savas valsts politiķus. Latvija cer, ka iestāšanās Ziemeļatlantijas aliansē, kas ir jau saredzama, palīdzēs tai atbrīvoties no Molotova–Ribentropa pakta pagātnes ēnas. Šogad Prāgā notiks NATO valstu vadītāju apspriede, kur tiks izlemts, kuras valstis uzaicināt iestāties aliansē. Prezidente uzskata, ka uzaicinājums pievienoties NATO Latvijai pat būtu labs sākuma punkts normālu kaimiņattiecību veidošanai ar Krieviju. “Tā notika,” viņa piebilst, “ar Čehoslovākiju, Poliju un Ungāriju.”

Skatoties uz mūsu nepabeigto mielastu, mēs secinām, ka ēšanu ar intervēšanu ir grūti apvienot.

Tiek izteikta nožēla par to, cik grūti ir pildīt oficiālas funkcijas tur, kur ir bagātīgi klāti galdi, kam jāpaiet garām, lai kāds latviešu paparazzo nenotvertu mirkli, kad viņa, prezidentam nepiedodami, mielotos ar kūkām.

Un tad pulkstenis vēsta, ka tējas dzeršanas laiks ir pagājis.

“The Financial Times” “LV” (Gunta Štrauhmane) neoficiāls tulkojums no angļu valodas