• Atvērt paplašināto meklēšanu
  • Aizvērt paplašināto meklēšanu
Pievienot parametrus
Dokumenta numurs
Pievienot parametrus
publicēts
pieņemts
stājies spēkā
Pievienot parametrus
Aizvērt paplašināto meklēšanu
RĪKI

Publikācijas atsauce

ATSAUCĒ IETVERT:
Gan mirkļa, gan gadsimta acis uzrunā no mūžības. Publicēts oficiālajā laikrakstā "Latvijas Vēstnesis", 19.04.2002., Nr. 60 https://www.vestnesis.lv/ta/id/61404

Paraksts pārbaudīts

NĀKAMAIS

Pie dzejas, prozas un dzīves krāsu koka

Vēl šajā numurā

19.04.2002., Nr. 60

RĪKI
Tiesību aktu un oficiālo paziņojumu oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā. Piedāvājam lejuplādēt digitalizētā laidiena saturu (no Latvijas Nacionālās bibliotēkas krājuma).

Gan mirkļa, gan gadsimta acis uzrunā no mūžības

VILHELMS1.JPG (27908 bytes)
VILHELMS2.JPG (25481 bytes)

Tiek atvērts fotoalbums “Gadsimti raugās uz mums”

Rīt, 20. aprīlī, Rīgā, Melngalvju namā, atkal ir svētki grāmatai, jo fotomākslas cienītāji varēs iepazīt fotogrāfa Vilhelma Mihailovska un mākslinieka Ulda Sosnovska kārtējo kopdarbu — fotoalbumu “Gadsimti raugās uz mums”. Vienlaikus arī “Latvijas Vēstnesis” var runāt par kārtējā kopdarba ar Vilhelmu Mihailovski noslēgumu — vairumam albuma attēlu pirmpublicējums bija tieši mūsu laikrakstā. Kārtējo tāpēc, ka arī pērn izdotā albuma “Manas 365 dienas” visi fotoattēli pirms tam bija iespiesti “Latvijas Vēstnesī”.

Jaunā albuma ievadā Vilhelms Mihailovskis raksta: “Rīdzinieki... Dzimuši XIX gadsimtā, nodzīvojuši XX un, paldies Dievam, dzīvo vēl XXI. Laika ritums — ne mirkļos — gadsimtos. 10 portreti, 10 cilvēku likteņi piepilda 1000 gadus dzīves. Vienu tūkstošgadi nomaina nākamā. Es redzēju, kā dzima pirmais trešās tūkstošgades bērns Rīgā. Rīgas simtgadnieki un jaundzimušie — kā divi upes krasti raugās viens otram pretī. Bet, iekāpjot laika upē, saproti, ka krastu nemaz nav. Ir tikai bezgalīga mīlestība, izteka un ieteka visām dzīvēm...”

Albuma “Gadsimti raugās uz mums” galvenā ass vienā veselumā saauž sejas un pilsētu.

Vilhelms Mihailovskis, runājot par portreta fotografēšanu, atzīst, ka arvien vienvienīgā portretā meklē pilnību un cenšas ieraudzīt cilvēka mainīgo būtību.

Ne reizi vien ir gadījies vērot, kā Vilhelms Mihailovskis strādā. Viņš sarunājas ar portretējamo, cenšas iepazīt viņa pasauli, ielūkoties dziļāk. Vispirms ir jāiegūst tiesības nepiespiesti raudzīties cilvēka sejā, lai starp fotogrāfu un modeli veidotos uzticība, sākumā varbūt pat tik trausla un gaistoša kā vientuļš gaismas stars caur koku lapotni aiz loga. Un tad ir tikai pašam fotogrāfam izjūtams mirklis, kad viņš un kamera kļūst viens vesels, kas ietiecas un atklāj otra cilvēka pasauli.

Jebkurš mākslinieks savā radošajā darbā sevi sadedzina. Vai arī fotogrāfs? Lūk atbilde: “Ikviens izdevies darbs manī rada satricinājumu, kaut vai tāpēc, ka es gan garīgi, gan fiziski izsmeļu sevi. Reizēm gluži vienkārši nevaru noticēt, ka tas ir mans darbs. Nevaru noticēt, ka kaut vai dažos darbos man izdevies panākt to garīgo pacēlumu, uz kādu varbūt nemaz neesmu spējīgs.”

Par to katrs varēs spriest pats Melngalvju namā. Fotogrāfs un mākslinieks dalīs autogrāfus. Muzicēs Inta un Māris Villeruši.

 

“LV” informācija

Tiesību aktu un oficiālo paziņojumu oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

ATSAUKSMĒM

ATSAUKSMĒM

Lūdzu ievadiet atsauksmes tekstu!