Lai konkursa noteikumi tuvi reālajiem apstākļiem

Igors Stepanovs, akciju sabiedrības “BTA” Veselības departamenta direktors, — “Latvijas Vēstnesim”

Piedalīšanās dažādos konkursos par valsts un pašvaldības pasūtījumiem darbinieku veselības apdrošināšanai, kā arī uzvara šādos konkursos un cenu aptaujās ir uzskatāma par uzņēmumu goda lietu. Taču pēdējā laikā šādu konkursu rīkošanā vērojamās tendences rada vielu pārdomām — vismaz attiecībā uz apdrošināšanas pakalpojumiem. Vēlme nopirkt iespējami lielāku pakalpojumu paketi par nereāli zemu cenu kļūst arvien acīmredzamāka.

Vidējā cena, ko lielākoties vēlas maksāt konkursu rīkotāji, ir 50–60 latu par cilvēku, bet par šo naudu tiek gaidīti faktiski visi piedāvājumā esošie medicīnas pakalpojumi: stacionārās un ambulatorās ārstēšanas apmaksa, atlaide medikamentu un optikas iegādei, zobārstu un protēzistu pakalpojumiem, rehabilitācijai un sporta nodarbībām. Es šādai attieksmei varu atrast tikai divus skaidrojumus: vai nu konkursu noteikumu veidotāji uzskata, ka uzņēmējiem, proti, apdrošinātājiem, ir jāsponsorē šī “goda lieta”, vai arī — kas ir visticamākais variants — viņi precīzi nepārzina medicīnas pakalpojumu reālās cenas un tirgus prasības.

Pilnīgi piekrītu, ka valsts un pašvaldības iestādēm īpaši rūpīgi jākalkulē savi tēriņi, taču medicīnas tirgus ir pietiekami dārgs, bet apdrošinātājiem ir jābalstās uz tirgus cenām. Kaut vai daži vienkārši piemēri. 50 latu maksā vidējas brilles vai dažu zobu salabošana, turklāt šādus specifiskus pakalpojumu veidus apdrošināšanas ņēmēji izmanto faktiski simtprocentīgi. Piemēram, polise zobu ārstēšanai ar 50 procentu atlaidi un 100 latu limitu maksā 30 līdz 35 latus. Pārdot to lētāk ir absurdi, tas būtu pretrunā ar tirgus likumiem. Turklāt ir skaidrs — ja cilvēks izvēlējies šāda veida pakalpojumu, viņš to noteikti arī izmantos, tāpat kā optikas iegādes gadījumā.

Apdrošinātāju, tāpat kā visu uzņēmumu, mērķis ir peļņa. Veselības apdrošināšana nav tā ienesīgākā joma, tā pat vairāk ir prestiža lieta, kas apliecina kompānijas stabilitāti, taču arī šajā jomā uzņēmums nevar ciest zaudējumus — vienkārši sakot, jāiziet vismaz “pa nullēm”.

Lai to izdarītu, polišu cenām jābūt atbilstošām reāliem medicīnas pakalpojumu izcenojumiem. Līdz ar to tikai ambulatorās un stacionārās aprūpes polisei jāmaksā 100 līdz 130 latu. Tā ir optimāla summa, par kuru var saņemt kvalitatīvu pakalpojumu.

Protams, apdrošinātāji piemēro elastīgas atlaižu sistēmas, un, ja ir vērienīgs pasūtījums, arī izmaksas par vienu indivīdu samazinās, taču jebkurā gadījumā ir savas kritiskās robežas. Piemēram, jau minētajai ambulatorās un stacionārās aprūpes polisei kritiskā cenas robeža ir 95 vai 90 lati. Šāda cena nav apdrošinātāju untums, bet gan ar reāliem apstākļiem pamatots minimums, lai apdrošināšanas sabiedrība varētu garantēt kvalitatīvu pakalpojumu apmaksu. Arī veselības apdrošināšana ir risku apdrošināšanas veids, tāpēc kompānijai jārēķinās ar iespējamiem riskiem.

Atļaušos pat izteikt viedokli, ka neadekvātu konkursu noteikumu veidošana veicina dempingu apdrošināšanas tirgū, kā arī nekvalitatīvu medicīnisko pakalpojumu sniegšanu. Ir firmas, kuras dažādu iemeslu dēļ piekrīt nerentabli mazām summām. Vienas tādējādi vēlas iekarot tirgu, citas īsteno specifisku cenu politiku, dažkārt šādā veidā apdrošināšanas sabiedrības vēlas spodrināt tēlu. Taču zinu reālus piemērus, kad šāda tēla spodrināšana apdrošināšanas kompānijai maksājusi vairākus simtus tūkstošus latu, — tie ir zaudējumi, kas radušies, apdrošinot liela uzņēmuma darbinieku veselību par summu, kad vienam darbiniekam bija atvēlēti 59 lati par gandrīz visiem iespējamiem medicīnas pakalpojumiem.

Ar reāliem apstākļiem nesaskaņotu konkursu noteikumu veidošana negatīvi ietekmē arī pašus apdrošināšanas ņēmējus, proti, cietējs ir šis konkrētais cilvēks, darbinieks, par kuru it kā rūpējoties tiek rīkots konkurss. Viņam ir polise, kurā ierakstīti daudzie solījumi, taču, nonākot medicīnas iestādē, cilvēks sastopas ar dažādiem ierobežojumiem: polisē solītie pakalpojumi ir izsvītroti vai arī tiem uzlikti atšķirīgi, augstāki izcenojumi. Par laimi, ir daudzi apdrošināšanas ņēmēji, kas šādu situāciju izprot un izvēlas veselības apdrošināšanu cilvēku dēļ, nevis “ķeksīša ievilkšanai”. It sevišķi pēdējā laikā parādās daudzas nelielas firmas, kuras saprot veselības apdrošināšanas nozīmīgumu un neuzskata, ka “mūsu darbinieki neslimo”.

Atkārtošu vēlreiz — saprotams, ka valsts un pašvaldību iestāžu budžeti ir ierobežoti, taču vajadzētu rūpīgāk pētīt reālo situāciju, veidojot konkursu prasības. Situācijas sakārtošanai varētu ierosināt divus variantus. Ja iestāde apzinās, ka nespēj samaksāt summu, kas sedz reālas polišu izmaksas, tad tā nopērk saviem darbiniekiem pamata polisi — ambulatoro un stacionāro aprūpi (plus apdrošināšanu nelaimes gadījumiem — atkarībā no iestādes specifikas). Pārējo nopērk pats darbinieks, ja jūt vajadzību pēc kādiem specifiskākiem pakalpojumiem. Tā rīkojas daudzas firmas, kuru rocība nav pārāk liela.

Ja iestādes budžets neļauj nopirkt katram darbiniekam pilnu pakalpojumu paketi, iespējams arī šāds variants — ietvert noteikumos gradāciju, proti, sadalīt darbiniekus pēc sev vēlamajiem kritērijiem, piemēram, darba stāža, kvalifikācijas, amatiem. Katrai kategorijai tad tiek izvēlēta sava pakalpojumu pakete, kas savstarpēji izlīdzina summas.

Atļaušos atkārtot vecu patiesību — katrai lietai un arī katram pakalpojumam ir sava cena. Tirgus likumu, prasību un tendenču ignorēšana konkursu noteikumos ne tikai pasliktinās gaisotni apdrošināšanas tirgū, bet arī kaitēs apdrošināšanas ņēmējiem, mazinās pakalpojumu kvalitāti un nonivelēs apdrošināšanas jēgu. Apdrošināšanas cenas pamatojas uz tirgus prasībām, plašo pakalpojumu klāstu un arī kvalitātes garantijām.