Ar tālo zvaigžņu vilinošo starojumu

175. reizi žurnālu “Zvaigžņotā Debess” atšķirot

Simts septiņdesmit piecas reizes kosmiskajā starojumā ietvertā informācija nākusi pie mums Zemes lietojamā valodā. Kopš 1958. gada rudens nu jau vairāk nekā četrdesmit gadu gaitā ir izsekots gan kosmonautikas kāpumam, gan norisēm Zemes astronomijā. Pakāpeniski atklājusies pasaules struktūra un mūsu vieta tajā. Teleskopos iegūtās fotogrāfijās nupat fiksētas vietas, kur dzimst zvaigznes. Un paralēli atklājas mūsu saikne ar Visumu — molekulas ir arī ārpus Zemes, Saule nosaka reakciju riti mūsos.

“Zvaigžņotā Debess” turpina Latvijā jau izsenis pastāvošo zināšanu popularizācijas tradīciju. Tā ir paaudzēm pārmantota iekšēja nepieciešamība nodot tālāk iegūtos gara gaismas pavedienus. Bet šajā reizē likumsakarīgi tiek atzīmēti arī “Zvaigžņotās Debess” pamatlicēja, Latvijas jaunās astronomijas aizsācēja Jāņa Ikaunieka 90 gadi. “Zvaigžņoto Debesi” Jānis Ikaunieks vadīja tautā 11 gadus, līdz pat savai aiziešanai zvaigžņu pasaulē 1969. gada aprīlī. Latvijas Universitātes Vēstures muzeja zālē skatāma Jāņa Ikaunieka darba gaitām un “Zvaigžņotās Debess” visiem laidieniem veltīta izstāde.

Par pamatu licēju Jāni Ikaunieku

Manas paaudzes cilvēkam grūti iedomāties, ka šogad astronomam Jānim Ikauniekam būtu 90 gadu un jau aizritējuši 33 gadi, kopš viņa nav vairs mūsu vidū. Jānis Ikaunieks bija Zinātņu akadēmijas Astronomijas observatorijas dibinātājs, varētu sacīt, modernās astronomijas (vai radioastronomijas) pamatlicējs Latvijā, kurš sāka pētīt oglekļa zvaigznes, sarkanos milžus. Viņš pirmais optiskos novērojumus te papildināja ar radioastronomijas metodēm, kas mākoņainās Latvijas un samērā nestabilo klimata apstākļu dēļ bija īpaši nozīmīgi. Ja nemaldos, 1954. gadā tika pieņemts lēmums par Astronomijas observatorijas celtniecību Baldonē, un Jāņa Ikaunieka vadībā, viņa samērā īsā mūža laikā (57 gadi vien bija atvēlēti!) šī lieliskā iecere kopumā arī īstenojās. Labi, ka dibinātājam, līdzīgi Kārlim Ulmanim, nebija jāpieredz sava lolojuma aiziešana nebūtībā (vismaz daļēji). Atceros “Carl Zeiss” firmas B. Šmita teleskopa atklāšanu īpašā paviljonā (1966. gadā), atceros leģendāro ZA Prezidija sēdi, kurā prezidents K. Plaude bargi pārmeta Ikauniekam etilspirta nelietderīgu un pārmērīgu izlietošanu. Pratināts, kam tad astronomiem tik daudz spirta vajadzīgs, Ikaunieks atbildēja samērā bezbēdīgi: “Zvaigžņu lūkošanai, zvaigžņu lūkošanai...”

Personiski Ikaunieku pazinu vairāk saistībā ar zinātņu vēsturi un populārzinātnisko literatūru, ar “Zvaigžņotās Debess” izveidošanu. Sadarbojāmies toreizējā žurnāla “Zinātne un Tehnika” redakcijas kolēģijā, kur abi bijām locekļi 60. gados. Redkolēģija sanāca samērā bieži, tika rīkotas arī izbraukuma sēdes, viena no tām notika Baldones observatorijā. Saimnieks iejūsmināts rādīja savus teleskopus, arī tādu kā stigu ar sliedēm, uz kuras bija paredzēts īstenot grandiozu projektu — oriģinālu radioastronomisku iekārtu ar diviem savstarpēji pārvietojamiem precīzijas mērinstrumentiem. Skaista bija novakare, apkārtnes meži, Liliju ezers, Riekstukalns. Arī etilspirts tika lietots, kaut ne pārmērīgos kvantumos un nebūt ne zvaigžņu lūkošanai. Kāds ieminējās, ka varētu sēdi turpināt Baldones restorānā “Avots”, es izteicu šaubas, vai bez pieteikšanas tur atradīsies brīvas vietas, Ikaunieks atbildēja: “”Avotā” vienmēr ir brīvas vietas.” Mēļojām, smējāmies, bet runas bija arī saturā pavisam nopietnas — par Visuma tālēm, jaunajām teorijām, zinātnes popularizēšanu. Arī par zinātnisko ateismu. Diemžēl.

Mana māte nekad tā īsti nevarēja piedot astronomiem, ka skaistajā pareizticīgo Kristus piedzimšanas katedrālē Rīgas centrā tika ierīkots planetārijs, bet, galvenais — kafejnīca “Pie Jēzus kājām” (Vai “Dieva ausī”, kā nu to katrs sauca). Līdz pat savai nāvei viņa nepārkāpa šīs celtnes slieksni, arī tad ne, ja tur notika interesanti pasākumi. Vainoja gan vairāk nabaga Īzaku Rabinoviču, jo viņš it īpaši popularizēja šo ideju publiski. Taču — objektīvi runājot — te pie vainas drīzāk bija arī Jānis Ikaunieks, un grūti izsvērt, kā viņš uz šo lietu būtu raudzījies šodien. Varbūt tā ir grāfu Borhu Varakļānu pils mistika un ļoti smagais mūža gājums, kas izveidoja šo “Latgales ķeceri”, pretrunīgu, taču, manuprāt, cienījamu personību. Hokings un Lemetrs laikam ir pārvarējuši šo zinātnes un ticības pretrunu samezglojumu — Ikaunieka laikā dzīvāks turpretī bija Džordano Bruno un mazliet vulgarizēti izprasts Galileo Galileja fenomens.

Ikaunieka paaudze bija tā, kas “šturmēja debesis”. Kas no tā iznāca, mēs zinām šodien. Taču vēsture nav pielikusi punktu savā spriedumā, un primitīvā aizraušanās ar astroloģiju un ezoterijas mācībām ir tikai pārejoša laika zīme.

Pieminēsim Jāni Ikaunieku kā ievērojamu astronomu, tradīciju pamatlicēju, cilvēku. Viņa pīšļi atdusas Baldones observatorijas zemē, netālu no galvenā teleskopa paviljona. Šāds gods lemts tikai izredzētiem, tiem pamatlicējiem.

Prof. Jānis Stradiņš, Dr. habil.chem, Dr. hist.h.c., LZA akadēmiķis

Par nepārtraukto saskarsmi ar nezināmo

Senie pavedieni ir ievijušies Zemes zinātnes vēsturē.

Pirms deviņdesmit gadiem — 1912. gada 28. aprīlī — Rīgā strādnieku Ikaunieku ģimenē piedzima puisēns, kam deva vārdu Jānis. Ģimene drīz pārcēlās uz laukiem. Bet pēc dažiem gadiem nelaimju virkne izdzina Jāni Ikaunieku no bērnības Ēdenes dārza. Negadījumā viņam tika savainots mugurkauls, nomira abi vecāki. Zēns ieraudzīja skarbo pasauli un saprata, ka tajā jāvar pastāvēt arī bez vecāku atbalsta.

Kurā brīdī zēna skatu saistīja zvaigznes, to mēs nezinām, taču to tālais mirgojums vadīja viņa darbību visu mūžu — gan mācībās, studijās, gan darba gaitās. Un viņš padevās izziņas kārdinājumam, kas kopš pasaules pirmsākumiem veido meklētāju cilti.

Jānis Ikaunieks nepalika pie zvaigžņotās debess apbrīnas, bet, apbruņojies ar neatlaidību, izlauzās līdz zināšanu sfēras pašai ārmalai, kur, sekojot franču fiziķa Blēza Paskāla domai, var redzēt, kā, sfērai augot, parādās arvien jauni šīs sfēras saskarsmes punkti ar nezināmo.

Te tad arī Jānis Ikaunieks ieraudzīja tos astronomijas virzienus, kas kļuva par Riekstukalna astronomu darbības pamatvirzieniem: zvaigžņu dzīves gaitas un to saistība ar starpzvaigžņu vidi, radioastronomiskā interferometrija, Saules uzliesmojumu prognoze.

Veidojot savu lolojumu — Zinātņu akadēmijas Radioastrofizikas observatoriju Baldones Riekstukalnā —, Jānis Ikaunieks daudz nebēdāja par saņemtajām dunkām. No Zinātņu akadēmijas Prezidija nāca rājieni par Observatorijas celtniecības pārdrošo gaitu, ik pa brīdim parādījās virpuļi, kurus radīja zemūdens akmeņi. To pārvarēšanai tika iztērēts gara un fiziskais spēks, kas būtu lieti noderējis kādas zinātniskas problēmas risināšanā.

Jānis Ikaunieks arī daudz nebēdāja par kompartijas autoritāti: kad Vissavienības kompartijas prese 1964. gadā noniecināja heliobioloģijas pamatlicēja Aleksandra Čiževska mūža darbu, Ikaunieks tikai nosmējās: “Bet mēs pētīsim!”

Jānis Ikaunieks allaž atgādināja Radioastrofizikas observatorijas kolektīvam, ka viņiem pašiem jāgādā par pastāvēšanas iespējām arī šai pasaulē. Par vienu no svarīgākajiem darbības virzieniem viņš uzskatīja dabaszinātņu popularizāciju. Viņš allaž skubināja un pat pavēlēja: “Rakstiet!” Un astronomi rakstīja — presē, radiofonam, televīzijai un kopš 1958. gada — “Zvaigžņotajā Debesī”. Nonācis pie debess sfēras robežas, Jānis Ikaunieks aicināja turp arī plašo lasītāju saimi. Turp, kur parādās jauni apvāršņi, — zvaigžņu dzīlēs, galaktikās un miglājos, tad kosmoloģijas noslēpumos, antipasaules mīklās, kvarku netveramajās pārvērtībās. Bet nekad Jānis Ikaunieks nepazemojās līdz astroloģijai.

Astronomu raksti allaž tika laipni pieņemti redakcijās, līdz ar to sabiedrība saņēma pareizu informāciju par debess spīdekļiem un kosmosa pētījumiem.

Tur, pie debess sfēras robežas, maznozīmīgs kļūst ikdienas spožums un dažāda veida īpašums. Ikauniekam 1969. gada 27. aprīlī pārkāpjot robežšķirtni starp mūsu planētu un zvaigžņu dzīlēm, viņa istabiņā nebija palicis nekas vairāk kā nepieciešamais apģērbs un grāmatas. Viņš bija atteicies no Ēdenes labumiem un guvis vietu zinātnes pamatos. Ne velti par savu kredo viņš uzskatīja Anšlava Eglīša dzejoli “Visa gribētājam”:

Tu negribi cīnīt puscīņas, bet visu;

Tu negribi mīlēt pusmīlas, bet visu;

Tad kailajās rokās tev vajadzēs tvert

Šo mīlu, šo dzīvi, kas kūsā un verd,

Kā viltīgus asmeņus, malāja krisu*.

* kriss — malajiešu zobens (N.C.)

Tu palieci vecāks un gausāks, varbūt,

Bet tāpēc tev sīkstākam vajaga kļūt;

Kas nokāpis reiz jau pa bezceres kāpnēm,

Tas zin, ka pie rīkles ir jāķeras sāpēm:

Var uzvarēt likteni, piemānīt grūt.

Un tāpēc it visu, kas nava kā zelta,

Pie laika met projām, kaut sirds taptu dzelta,

Un kāro un meklē tik to vien, kas īsts.

Tad kļūsi ij mīlēts, kļūsi ij nīsts

Un sacīsi galā, ka dzīve nav velta.

Jāņa Ikaunieka dzīve nav bijusi velta. Ir palikuši viņa zinātniskie darbi, Riekstukalnā ir palikusi Observatorija, ir palicis neatlaidīgā cīnītāja tēls un gara spēka piemērs. Viņš paspēja realizēt savas galvenās ieceres. Un to vienu viņa līdzbiedri realizēja jau pēc tam — kad vienā no pirmajām observatorijas vietas meklējumu reizēm tika pamatīgāk apzināts Riekstukalns, Ikaunieks ieteicās: “Bet kur mums būs kapsēta? Jo astronomus parasti apbedī pie observatorijām!” Šo teicienu atcerējāmies 1969. gada 27. aprīlī. Ar Ministru padomes īpašu lēmumu tika atļauts guldīt Jāni Ikaunieku Riekstukalnā, laukumā starp Šmita teleskopa paviljonu un dubultfotometra ēku.

Dr. phys. Natālija Cimahoviča