Kad Latvijas nākotne pašu rokās

Latvijas Inteliģences apvienības kopīgi ar Vidzemes Augstskolu un īpašu uzdevumu ministru sadarbībai ar starptautiskajām finansu institūcijām rīkotā Latvijas inteliģences 47. konference bija veltīta Latvijas reģionālajai attīstībai. Gan lektori, gan debatēs runājušie mēģināja iezīmēt Latvijas reģionu līdzsvarotas attīstības problēmas un rast ceļu uz risinājumiem. Kā savās uzstāšanās atzina vairums lektoru, tēmas nozīmīgums šībrīža valsts norisēs — reģionālās politikas veidošanās posmā, kā arī vēlme no inteliģences pozīcijām uzsvērt pozitīvo attieksmi pret valsts reģioniem kā nozīmīgiem partneriem, noteica konferences rīkošanu ārpus Rīgas, šoreiz Vidzemes lielākajā pilsētā Valmierā.

Konference iezīmēja vienotu uzskatu, ka reģionālā politika Latvijas valstī jānosaka nevis kā valdības un ministriju kompetence, bet gan jāveido tieši vēlētas reģionālas pašvaldības. Gan debatēs, gan referātos izskanēja cerība, ka reģionālā politika tiks ierindota valsts prioritāšu pirmajā desmitniekā. Diemžēl arī šajā tikšanās reizē galvenokārt tika nosauktas negācijas, norādīts uz kļūdām, vairāk vai mazāk pamatoti kritizēts, bet pamaz bija ieteikumu un risinājumu meklējumu. Kopumā tas liecina par gaisotni, kāda valda sabiedrībā, — neziņa, retoriski jautājumi, nogaidoša attieksme. Kā gaišs un cerīgs punkts visā trūkumu un negāciju jūrā ir jāatzīmē vairāku runātāju izteiktā pārliecība, gatavība un vēlme cīnīties par Latvijas reģionu attīstības atšķirību mazināšanu.

Piedāvājam ieskatu dažu konferences lektoru referātos, kas tika ierakstīti “LV” diktofonā.

Roberts Zīle, īpašu uzdevumu ministrs sadarbībai ar starptautiskajām finansu institūcijām:

Bet glābšanas riņķis jāatrod pašiem

Runāt par mērķtiecīgu reģionālo politiku valsts līmenī ir pāragri. Līdz šim atsevišķiem lauksaimniecībā nodarbinātajiem radītā pieeja Pasaules bankas kredītlīnijai, protams, nav spējusi nozīmīgi izkustināt uzņēmējdarbību laukos. Pavisam nesen ir pabeigts darbs pie Reģionālās attīstības likuma, tas ir pieņemts Saeimā un stāsies spēkā 23.aprīlī. Šis likums paredz veselu virkni mājas darbu, kas jāveic pašvaldību vadītājiem — jānosaka sava piederība vienam no plānošanas reģioniem, jāizveido reģionālās attīstības padome no saviem pašvaldību vadītājiem un tiem uzticību pelnījušiem cilvēkiem, kuru pienākums būs ietekmēt reģionālās politikas nākotni valstī un izvēlēties kompromisus starp daudzajām vajadzībām.

Nav noslēpums, ka ar līdzšinējo valsts finansējumu, kas atvēlēts reģionālajai politikai, neizdosies atrisināt reģionālās attīstības jautājumus visos Latvijas novados. Ir jāizvēlas starp divām iespējām: vai sadalīt šo nelielo naudu vienlīdzīgi starp četriem novadiem, lai pirmajā mirklī visi būtu apmierināti, bet pēc brīža jau vajadzēs atkal, vai caur Eiropas Savienību (ES), pieliekot savu daļu, mēģināt piesaistīt potenciālos daudz lielākos resursus un panākt līdz ar to straujāku attīstību.

Ko mums piedāvā Eiropas Savienība šajā ziņā, tas šobrīd ir aptuveni skaidrs. Ja piepildās Latvijas pilsoņu vēlme un 2004.gadā Latvija kļūst par ES dalībvalsti, nākamajos trīs gados no struktūrfondiem reģionālajai attīstībai ir maksimāli iespējams saņemt 1,2 miljardus eiro, neapšaubāmi pievienojot savu līdzfinansējumu 25% apmērā. Tādējādi mēs varētu rēķināties ar aptuveni 900 miljoniem latu, ko ieguldīt infrastruktūrā, darba vietu radīšanā, lauku uzņēmējdarbības attīstībā. Līdz ar to rodas secinājumi: jo demokrātiskāku sistēmu savā valstī reģionālās politikas veidošanā mēs izveidosim, jo veiksmīgāka būs Eiropas naudas apgūšana.

Protams, nevar kā tikai izdevušos atzīt pašreizējās ES reģionālās politikas nostādni, ir bijušas kā veiksmes, tā neveiksmes. Mazāk attīstīto Eiropas Savienības valstu — Īrijas, Grieķijas, Portugāles un Spānijas — pieredze tā sauktā kohēzijas fonda apguvē pēdējos 15 gados parāda iekšzemes kopprodukta pieaugumu no 65% uz vidēji 77%. Otrs secinājums: statistika liecina, ka reģionu atšķirības ES valstīs pastāv joprojām, un tādējādi ES fondi nav glābšanas riņķis, un arī Latgales līmeni līdz Rīgas līmenim diezin vai ar to varēs sasniegt. Taču jebkura pārdomāta valsts līmeņa reģionālā politika kopā ar finansu ieguldījumiem kopumā un pa reģioniem var redzami uzlabot dzīves apstākļus. Novēlu mazāk skaldīt matus un vairāk runāt par konkrētām lietām.

Baiba Rivža, Latvijas Lauksaimniecības un meža zinātņu akadēmijas prezidente:

Lai katrs ticētu savai rītdienai

Vairākās savās runās Igaunijas prezidents Arnolds Rītels ir izteicis bažas par Igaunijas sabiedrības sašķelšanos divās daļās. Viena — dinamiska, izglītota, daudzsološa, otra — mazāk izglītota, nabadzīga, novecojoša. Diemžēl lauku iedzīvotāji pieder pie otrās.

Un tiešām, valsts attīstība nav atraujama no pilsētu un lauku teritoriju attīstības, jo valsts kopumā ir kā liela mozaīka, kur katra lauku teritorija veido ornamenta raksta daļu. Ar savām īpatnībām, tradīcijām, savu skaistumu.

Lai būtu spēcīgs veselums, svarīga ir kā pilsētu, tā lauku teritorija. Aristotelis ir teicis, ka veseluma vērtība ir lielāka nekā vienkārša atsevišķo sastāvdaļu summa. Jaunā gadsimta aicinājums ir solidāra atbildība par valsti, teritoriju un cilvēku, arī lauku cilvēku. Mēs visi kopā veidojam savu valsti. Un katrs no mums ir valstij vajadzīgs. Līdz ar to valstij ir jābūt ieinteresētai katra cilvēka liktenī.

Varbūt Latvijā situācija ir citāda nekā Igaunijā? Varbūt mums nav šīs sabiedrības sašķeltības? Diemžēl arī Latvijā nabadzība un bezcerība koncentrējas tieši laukos, kas aizņem 98% no valsts teritorijas. Par to liecina daudzi Latvijas Lauksaimniecības universitātes zinātnieku pētījumi. Daļa lauku cilvēku nespēj izglītot savus bērnus, nespēj samaksāt par medicīnas pakalpojumiem, nespēj aizbraukt uz semināriem vai vienkārši ciemos. Ko darīt? Jaunā gadsimta atziņas liecina, ka Latvijas ilgtspējīgas attīstības nodrošināšanai, lauku un pašvaldību attīstībai ir divi galvenie instrumenti un tie jārealizē arī Latvijā: valsts politika un vietējā iniciatīva jeb pašu cilvēku rosīgums.

Valsts politikai jābūt virzītai uz darba iespēju radīšanu lauku teritorijās, uz saimnieciskā rosīguma vides veidošanu. Cilvēkam, kam ir idejas un griba darboties gan saimnieciski, gan sociāli, ir jājūt valsts atbalsts un sapratne.

Darba trūkums ir sociālo nelaimju pamatu pamats laukos, tātad no valsts puses ir vajadzīgi uzņēmējdarbības atbalsta un nabadzības samazināšanas pasākumi. Latvijas Valsts agrārās ekonomikas institūta aprēķini liecina, ka tuvāko diviu‚ trīs gadu laikā darba vietu vajadzība var pieaugt līdz pat 50 000.

Latvijā ir 1286 zemnieku saimniecības ar platību virs 100 ha. Ir mazas specializētas zemnieku saimniecības, kas strādā ļoti sekmīgi, piemēram, Jelgavas zemnieka Modra Jansona saimniecība “Līči”. Bet lielai daļai zemnieku lauksaimniecība ir ienākumu avots tikai tāpēc, ka nav citas alternatīvas — trūkst zināšanu, informācijas un naudas. Ir jāmeklē risinājums, jo pašreiz arī zemnieks, kas kopj vienu vai divas govis, ir vajadzīgs laukiem, lai tie nepaliktu tukši. Un jāņem vērā, ka laukos ir lielāka demogrāfiski ekonomiskā slodze — 0,97 salīdzinājumā ar 0,78 pilsētās. Tas nozīmē, ka laukos katrs strādājošais uztur sevi un vēl vienu no sociālā nodrošinājuma atkarīgu cilvēku. Bet šiem zemniekiem ir nepieciešami papildu ienākumi, jo lauku cilvēkam tāpat kā pilsētniekam ir jādzīvo cilvēka cienīga dzīve — ar iespēju izglītot bērnus, apmeklēt ārstu, kādu semināru, izrādi utt. Tāpēc jāmeklē papildu darba iespējas, papildu ienākumi.

Un atslēgas vārds šiem pasākumiem ir izglītība. Tieši izglītība, zināšanas ir vārti uz iespēju, uz uzdrīkstēšanos un panākumiem.

Tāpēc, pirmkārt, ir nepieciešama mūža izglītības atbalsta programma. Latvijas pieaugušo izglītības apvienības pētījumi 11 rajonos liecina: jo zemāka ir cilvēku izglītība, jo mazāk viņš arī lasa vai apmeklē kādu semināru. Diemžēl jāteic, ka vīrieši mazāk papildina savas zināšanas, mazāk cenšas ko jaunu uzzināt nekā sievietes.

Ir arī objektīvi iemesli — traucē transporta, naudas, informācijas trūkums laukos. Tāpēc šajā jomā būtu svarīga katras valsts atbalsta programma.

Apsveicama ir katra iniciatīva. Piemēram, Zemkopības ministrija ir atbalstījusi Lauku sieviešu apvienību, piešķirot katra rajona organizācijai 300 latus semināru rīkošanai. Šīs apvienības priekšsēdētāja Rasma Freimane ir mūsu vidū un stāstīs par to darbu izglītošanā, savas pašapziņas celšanā, kopānākšanā, ko lauku sievietes ir paveikušas pāris gados.

Īpaša nozīme lauku cilvēku izglītošanā būtu reģionālajām mācību iestādēm (augstskolām, koledžām un pieaugušo izglītības centriem u.c.). Latvijā ir 20 valsts un 15 privātās augstskolas, un tikai 6 no tām ir ārpus Rīgas: Rēzeknes Augstskola, Liepājas Pedagoģijas akadēmija, Ventspils Augstskola, Daugavpils Pedagoģiskā universitāte, Latvijas Lauksaimniecības universitāte, Vidzemes Augstskola. Vēl ārpus Rīgas ir dažu valsts un privāto augstskolu filiāles.

Reģionālās augstskolās šodien strādā ar jauniem cilvēkiem, kam ir pabeigta vidējā izglītība. Un tas ir ļoti svarīgi, jo studijas tuvāk mājām ir lētākas. Jaunie speciālisti arī vairāk paliek reģionos. Bet nākotnē augstskolām vairāk jāstrādā ar cilvēkiem, kuriem nav vidējās izglītības. Un arī nevajag diplomu, bet vajag noteiktas zināšanas. Tas ir liels izaicinājums reģionālajām augstskolām, jo ar lauku cilvēkiem, kam nepieciešamas zināšanas, kā sākt uzņēmējdarbību, kā vadīt uzņēmumu, ir jāstrādā citādi nekā ar studentiem. Un apmācībai vajag papildu finanses, jo lauku cilvēks nav spējīgs maksāt.

Līdzīgs atbalsts vajadzīgs pieaugušo izglītības centriem. Nav pieļaujams, ka bērnam, jaunietim vai pieaugušajam līdzekļu trūkuma dēļ nav pieejama izglītība, jo Latvijas konkurētspēja ir izglītotos cilvēkos.

Otrs līdzsvarotas sabiedrības attīstības instruments ir cilvēku pašu vēlme darboties un sadarboties, pašapziņa un griba veidot sociālo kapitālu. Ņemsim divas lauku teritorijas ar apmēram līdzīgiem resursiem, cilvēku skaitu, ģeogrāfisko izvietojumu, zemes platību, infrastruktūru, bet atšķirīgiem attīstības rādītājiem. Viena teritorija ir plaukstoša, otra — ne. Kas to nosaka? Tās ir personības, kas vada šo teritoriju un dzīvo tajā. Ir ārkārtīgi svarīgi attīstīt un visādos veidos balstīt vietējo iniciatīvu. Popularizēt un stāstīt par katru labu piemēru. Latvijā uz vienas rokas pirkstiem var saskaitīt, piemēram, televīzijas raidījumus, kas to dara. Īpaši jāatzīmē Dainas Bruņinieces veidotais raidījums “Savai zemītei”, kā arī raidījums “Province”. Jo lielie panākumi veidojas no pirmajiem soļiem: vai ir sekmīgs lauku uzņēmums, kooperatīvs, zemnieku saimniecība, vai tā ir krājaizdevu sabiedrība, vai mikrokredīta grupa, kuru veidošanā Baltijā es pati esmu iesaistīta kā projekta koordinatore, vai nevalstiska sieviešu, jauniešu vai zemnieku organizācija, vai lauku partnerības programma.

Daži vārdi par sieviešu mikrokredītu. Latvijā nenoliedzami jānostiprina zemnieku konkurētspēja, bet līdzās jārada iespējas vēl citai mazajai uzņēmējdarbībai. Latvijā ir 9 sieviešu mikrokredīta grupas. Projektu finansē Ziemeļvalstu Ministru padome, un būtība ir tāda, ka 3 — 5 sievietes, kas vēlas sākt uzņēmējdarbību, apvienojas grupā, sāk mācīties speciālos semināros par grupas atbalsta nozīmi, tirgus izpēti, raksta biznesa plānus, kā grupa ņem kredītu un spēcīgāka biznesa plāna īpašniece sāk savu biznesu (tuvākā mikrokredīta grupa ir Valmieras rajona Kārķu pagastā). Vēl ir iespējas šajā kustībā iekļauties.

Tieši caur mikrokredīta projektu, kā arī citiem projektiem un programmām, nevalstiskajām organizācijām cilvēkkapitāls pāraug sabiedrības sociālajā kapitālā. Cilvēki nodod zināšanas cits citam, un visi kopā kļūst gudrāki, stiprāki, arī vienotāki un prasīgāki pret ierēdņiem, politiķiem, kā arī cits pret citu.

Es uzskatu, ka nākamajās Saeimas vēlēšanās uzvarēs tās partijas, kas izstrādās labākās programmas tieši sociālo jautājumu risināšanai, tai skaitā, izglītībā, veselībā, bezdarba samazināšanā, sabiedrības sašķeltības mazināšanā. Ir jāizstrādā vidēja termiņa lauku attīstības rīcības programma.

Neatkarības desmitgade ir pietiekams laiks, lai izvērtētu, kas ir kas, un pieņemtu pareizo lēmumu.

Manam profesoram Latvijas Lauksaimniecības universitātē Benjamiņam Treijam patika uzsvērt: “Ja tu tici rītdienai, tu dzīvosi, ja tu šaubies, tu iesi bojā.” Es ticu. Un ceru, ka jūs arī ticat rītdienai.

Andris Jaunsleinis, Latvijas Pašvaldību savienības priekšsēdētājs:

Lai uzklausītu arī reģionu pārstāvjus

Es vēlētos atbildēt uz jautājumu: kas ir Latvijas Nacionālais attīstības plāns (NAP)? Vispirms tas ir labs dokuments Briselei. Bet kas NAP ir Latvijas valstij? Ar to iepazīstoties, var secināt, ka ir noteiktas 3 prioritātes: ekonomikas attīstība un konkurētspējas veicināšana, cilvēkresursu attīstība un nodarbinātības veicināšana, valsts teritorijas līdzsvarota un ilgtspējīga attīstība. Tādējādi NAP deklaratīvā veidā nosaka to, kas būtu jādara, taču diemžēl nav drošas pārliecības, kādā veidā šis dokuments spēs nodrošināt Latvijas valsts attīstību. Manuprāt, tā ir NAP vājākā vieta. Kāpēc? NAP nav atspoguļoti valstī jau norisinājušies procesi, un līdz ar to pilnībā par tiem nav izdarīti vajadzīgie secinājumi. Un diemžēl šo procesu pieredze nav sevišķi labvēlīga. Piemēram, viena no daudzajām sektorālās attīstības programmām — lauku attīstības programma. Pēdējo Zemkopības ministrijas pārziņā nodoto lauku attīstības programmu profesionālā ziņā var vērtēt kā salīdzinoši daudz labāk izstrādātu, taču tās īstenošanai līdz šim brīdim neviens negrasās piešķirt ne santīmu.

Bet programma, kurai nepiešķir resursus, pēc gada noveco un paliek tikai kā deklaratīvs nerealizēts solījums.

Jāsecina, ka negatīva pieredze valstī ir ne vien ar šo, bet arī ar citām lietām. Tā, piemēram, neveiksmīgā veselības reforma. Pēdējā tikšanās reizē ar Pasaules bankas pārstāvjiem Labklājības ministrijā, kad tika runāts par reformas otrā posma veikšanu, izskanēja viedoklis, ka tas uzsākams tikai tad, kad tiks izvērtēts pirmais posms, kas, manā skatījumā, ir neveiksmīgs. Priekšlikums izraisīja sašutumu, taču situāciju, kāda ir veselības aprūpē, var novērtēt katrs Latvijas iedzīvotājs, un vērtējums nebūs pozitīvs.

Vēl vēlētos minēt slavēto pensijas vecuma palielināšanas programmu. Tomēr, skatoties no otras puses: vai kāds ir vērtējis un analizējis pensijas vecuma palielinājuma ietekmi uz ekonomiski vāji attīstītajiem reģioniem, un kādi būtu priekšlikumi negatīvo ietekmju mazināšanai?

Apšaubāma ir arī pašvaldību administratīvi teritoriālās reformas spēja atrisināt valsts attīstības problēmas uz ekonomiski stiprāko pilsētu pašvaldību rēķina, domāju, ka tā savu mērķi nesasniegs. Gluži vienkārši pašvaldības nebūs spējīgas investēt tik daudz līdzekļu, lai bez valsts atbalsta spētu redzami ietekmēt kopējo valsts līmeni. Visi šie piemēri zināmā mērā ir saistīti ar nepārtrauktajiem mēģinājumiem veicināt centralizāciju. Šī iemesla dēļ pastāv bažas par tāpat pēc centralizācijas principa iecerētās reģionālās reformas efektīvu veikšanu. Reģionālajai attīstībai atvēlētais finansējums ir nodots Finansu ministrijas rīcībā, bet pašiem reģioniem atstātas tikai padomdevēja, ne lēmēja funkcijas. Rodas loģisks jautājums: vai šis ceļš pēc dažiem gadiem nenovedīs pie kārtējiem neveiksmīgiem secinājumiem?

Arvien ik gadu notiek cīņas par pašvaldību budžetiem, samazinās investīcijas, kas vērstas uz pašvaldību infrastruktūras attīstību. Paralēli tam samazinās pašvaldību iespējas saņemt kredītus, un tuvu ir tā robeža, kad pašvaldības aizņemties nevarēs, jo tam nav līdzekļu. Reģionālā attīstība ir tieši saistīta ar pašvaldībām, tādēļ nav pieļaujama to atstumšana no lēmējtiesībām. Ceļš ir tikai viens — atjaunot tieši vēlētas reģionālās pašvaldības, jo neviens labāk par reģionu cilvēkiem nezina un nespēs rast risinājumus reģionu attīstības veicināšanā. Arī šobrīd gan vietējo pašvaldību, gan vairāk jau plānošanas reģionu līmenī tiek apzināta un stimulēta reģionu attīstība. Ir jāmaina paredzētā norma, ka reģionu pārstāvjiem tiek dotas tikai padomdevēja tiesības. Gluži pretēji — reģionālā attīstība veiksmīga būs tikai tad, ja konsultantu statuss būs valsts pārstāvjiem.

Māris Kučinskis, Valmieras domes priekšsēdētājs:

Ja pašvaldības spētu līdzrunāt ministriem

Latvijas inteliģences konferencē, kas notiek Valmierā, man ir uzdevums runāt par tematu “Vidzemes atpalicības cēloņi un attīstības iespējas”.

Vidzeme ir Latvijas vairāk nekā 500 pašvaldību sastāvdaļa, un, tāpat kā citviet Latvijā, arī Vidzeme vēlas iet uz priekšu, attīstīties un kļūt par spēcīgu reģionu. Atbildību par šo procesu nav iespējams noņemt no vietējām pašvaldībām. Esam ierobežoti gan teritorijas, gan naudas ziņā. Uz vienu iedzīvotāju gadā no budžeta ir paredzēti aptuveni 100 lati, taču atbildība pret cilvēku ir un paliek. Pēc kluba principa tiek organizēts darbs rajona pašvaldību līmenī, kas 1996. gadā veiktās reformas rezultātā dzīvo ar ierobežotu finansējumu un nosacītiem darba uzdevumiem. Vispirms no katras pašvaldības tiek prasīts rūpēties par sevi, tad sanākt kopā un domāt par vienotību, un grūti pateikt, vai tas ir ieguvums vai zaudējums. Šā iemesla dēļ Vidzemē ir izveidota Vidzemes attīstības padome, Vidzemes attīstības aģentūra, kurā apmēram pusotra gada laikā ir panākta vienotība, savu mērķu veicināšanai paši iedalām finansējumu, arī no valsts iekšējai kapacitātes celšanai jau otro gadu saņēmām 50 tūkstošus latu. Tā no valsts puses šī organizācija ir kļuvusi par vienīgo juridiski atzīto spēku, kam ir tiesības runāt Vidzemes vārdā.

Pieskaroties ministriju nopelniem reģionu attīstības veicināšanai, situācija ar 8 ministrijām un 9 ministriem atzinīgi vērtējama lauksaimniecības reģionālo pārvalžu darbībā. Izglītības jomā traucē milzīgais haoss profesionālajā izglītībā. Kopumā secinājums: mēs esam tur, kur esam, bet algas Rīgā par vienādi padarītu darbu ir uz pusi lielākas.

Vidzemē, tāpat kā visā valstī, ir liels pašvaldību skaits, nenoteiktas reģionu robežas: joprojām nezinām, vai Limbaži būs Vidzemes vai Rīgas reģiona sastāvdaļa. Joprojām atbildīgo par reģionu attīstību nav ne valsts, ne reģionu līmenī. Nesokas savstarpējās koordinācijas darbs, ar zemnieku runā gan Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas, gan Zemkopības ministrijas pārstāvji, un savstarpēji viens par otra mērķiem neko nezina.

Ir pieņemts Reģionālās attīstības likums, un atļaušos analizēt ieguvumus. Manā skatījumā tie ir četri. Šis ir pirmais likums, kas definē kompetences starp nacionālo un reģionālo līmeni. Ieviesta skaidrība plānošanas jautājumos, zinām, kas jāplāno, nezinām tikai, kā to izdarīt. Nedaudz palielinājusies pašvaldību ietekme nacionālajā līmenī, jo tiks veidota Nacionālā reģionālās attīstības padome, kurā arī no Vidzemes pret 6 ministriem būs 1 pārstāvis. Varbūt rudenī tiks noteiktas “paliekošas” teritorijas plānošanas reģioniem. Es domāju, ka visas izmaiņas, kas ir notikušas pēdējā laikā, kopumā ir ļoti virspusējas un tāpēc ir grūti runāt par uzlabojumiem kādā atsevišķā lauciņā. Nez vai kas mainīsies, ja netiks veiktas radikālas pārmaiņas. Bet reģionālo politiku bez izmaiņām visticamāk būs grūti īstenot. Mani priekšlikumi izmaiņām varētu būt šādi: noteikt atbildīgo par visas Latvijas reģionālo politiku. Ja ir pārliecība, ka par atbildīgo jau ir noteikta Finansu ministrija, tad tas tā nav, ministrijas darbojas autonomi. Nozīmējot konkrētu atbildīgo, var noteikt kā atbildību, tā koordināciju.

Esmu administratīvi teritoriālās reformas piekritējs. Tās rezultātā mēs varētu iegūt normāla lieluma pašvaldības ar savu budžetu, savu attīstības plānu un līdzdalību reģiona darbībā. Vajadzētu beidzot pievērsties pašvaldību finansu izlīdzināšanas likuma izmaiņām. Strādājot pašvaldībā no 1996.gada, es joprojām neesmu sapratis, kā šis likums regulē finansu izlīdzināšanu. Katrai pašvaldībai interesē gan apzināma esošā situācija, gan prognozējama nākotne. Vidzeme iestājas par spēcīgas reģionālas struktūras izveidi, tostarp par rajona padomju likvidāciju, reģionālās pārvaldes izveidošanu, pastiprinot koordināciju ministriju starpā, reģiona funkciju un finansējuma noteikšanu. Tikai tad, ja tas viss tiks panākts, reģioni spēcīgi nostāsies uz kājām un kļūs likumīgi nacionālajā līmenī. Lai pienāk tas brīdis, kad Vidzemes pārstāvji, runājot par reģionu attīstību, sēž līdzās ministriem un piedalās koleģiālā lemšanā.

Pēteris Cimdiņš, Vidzemes Augstskolas rektors:

Un lielākais ienaidnieks redzams spogulī

Kartē Vidzeme atrodas Latvijas augšgalā. Ir teiciens, ka no augšas ir labāk redzams. Kas noticis līdz šim, ko vēlamies sasniegt, kas tam traucē, kas būtu jādara. Es vēlētos palūkoties “no augšas” kā Vidzemes Augstskolas rektors un kā Vidzemes zemnieks, bet “no apakšas” kā Latvijas Universitātes profesors.

Līdzšinējais zemes lietošanas veids ir pierādījis sevi kā ilgtspējīgs. Pateicoties tam, pastāv gan Latvijas valsts, gan latviešu tauta, gan mūsu zeme. Svešas varas ir nākušas un mainījušās biežāk, nekā notikusi paaudžu nomaiņa, kas zemi apstrādājusi. No tā var secināt vienu: pašiem vien viss ir jādara. Tie paši, kas cēla un neuzcēla attīstīto sociālismu, tagad ceļ… pagaidām nezinām ko. Zeme mums ir laba. Tās ir daudz un tomēr nepietiek. Paši esam definējuši, ka vēlamies būt kungi savā zemē, bet nezinām un nesaprotam, ko nozīmē būt kungam. Tāda ir mūsu vērtību sistēma: biezie un liesie, biezais un liesais menedžments.

Atbildot uz jautājumu, ko gribam, sakām — lauku attīstību. No 1998.gada ir mums lauku attīstības programma, tagad arī koncepcija lauku attīstībai. Tiek runāts par neatliekamiem pasākumiem lauksaimniecībā, kas būtībā var būt tikai logu iestiklošana, visam pārējam jābūt tālu saplānotam. Salīdzinājumā ar citām Eiropas valstīm — Šveici, Vāciju — mums ir ļoti labi uzrakstīts Baibas Rivžas un Sandra Ancāna Latvijas Republikas Nacionālais ziņojums, ko atzinīgi novērtējuši britu speciālisti. Varētu sacīt, ka mēs ļoti perfekti izpildām to, ko ES no mums vēlas dzirdēt, — eirodeklamācijas, bet tālāk par to arī netiekam. ES 2010.gadam ir izvirzījusi četras prioritātes, kas stratēģiski prasa vairāk taisnīguma, mērķu kopības, naudas plūsmas pārraudzības, integrācijas.

Kas traucē mums ko lietderīgi darīt, un kāpēc neko nedarām? Traucē apziņa par atkarību, un tas nav izdomājums. Visos ES dokumentos pavīd vienots apzīmējums CEC, kas tulkojumā nozīmē Viduseiropas un Austrumeiropas valstis, tikai dažbrīd tiek lietoti valstu nosaukumi. Atkarība no ārējiem apstākļiem ir mantota kā apziņa līdz zemākam līmenim: ko nu paši, gan jau kāds Rīgā, kāds Eiropā. Ja to nespēsim pārvarēt, rezultātu nebūs. Traucē korupcija, privatizācija kā tautas īpašuma piesavināšanās veids. Ir notikusi atvalstiskošana, citiem vārdiem sakot, valstī veiktā pāreja uz politisko kapitālismu un tā ciešā saikne ar kriminālo kapitālismu. Tas ir citāts no Eiropas atzinuma par Latviju, kas ir pieejams un izlasāms vācu un angļu valodā. Varam jau bāzt galvu smiltīs un izlikties, ka tā nav, taču to par mums raksta. Ko rakstām paši? Rakstām, ka Latvijā ir ilgtspējīgas attīstības iespējas, piemēram, Rucavas pagastā 1800 iedzīvotājiem būs iespējams pļaut niedres un iepriecināt tūristus un pārējos. Tā sakām, aizmirstot to, kas ir pamatražošana un ka tieši tā nodrošina ilgtspējīgu attīstību. Rodas secinājums, ka veids, kādā iedzīvotāju lielākā daļa cīnās par izdzīvošanu, kavē izaugsmi un ekonomisko attīstību, rada atsvešinātību un izstumtību sabiedrībā un draudus drošībai.

Ir jānotiek progresīvām izmaiņām, un, pirmkārt, tām jānotiek apziņā, ka varam arī mēs paši. Pretējā gadījumā lauki, kas ir visa latviskā sākums, būs arī latviskā gals. Ir jāveido tāda lauku politika, kas uztur lauku vidi kā pirmprodukcijas ražošanu. Lauki un meži dod izejvielas pārējam, tostarp arī darba vietas. Lauku ražošana uztur latvisko ainavu un mentalitāti. Laukos ir jāveido civilizēta kultūra, ko sauc par lauku infrastruktūru. Kas jādara? Tas, ko vēlamies savai drošībai, eksistencei, brīvībai un labklājībai. Zemes lietošanas konflikti ir jānovērš, nevis jāveido no jauna. Ja esam definējuši savu nostāju ES un NATO virzienā, ir jāapzina mūsu stiprās un vājās vietas. Jo mums tiek dotas ne tikai iespējas, bet noteikta konkurence. Mūsu stiprās vietas ir pirmo ES valstu vājās vietas.

Kas mums ir dārgs? Agrāk druvā minūte bija dārga, tagad sirdī vēl ko dārgu var atrast, taču pat zemes pēdai nav vērtības. Šķiežamies ar savu zemi tā vietā, lai paskatītos, ka Eiropā ir dzīves telpas deficīts. Mums ir vajadzīga inteliģentāka teritoriju pārvalde, tai skaitā zemes lietošanas veidu. Lai spētu ražot pilnvērtīgu lauksaimniecisko produkciju, Latvijai ir jāražo graudi. Mēs nedrīkstam samazināt, bet gan, kā to dara ES, ir jāpalielina lauksaimniecībā izmantojamās zemju platības, un darīt to var uz ekoloģiskās lauksaimniecības rēķina.

Noslēgumā secinājums tam visam ir viens: mūsu lielākais ienaidnieks sēž mūsu pašu galvās, ir jāspēj pārvarēt apziņu, ka esam atkarīgi no citiem. Un atliek tikai sākt.

Zaida Kalniņa, “LV” pašvaldību lietu redaktore

Foto: AFI