“Mēs mierīgi virzāmies uz priekšu, uz savu mērķi”

Ministru prezidents Andris Bērziņš intervijā Latvijas Radio vakar, 18.aprīlī:

Intervija Latvijas Radio 18. aprīļa raidījumā “Kāpnes” pulksten 15.10. Vada žurnālists Aidis Tomsons

— Mūsu saruna ar Ministru prezidentu tātad notiek ierakstā, vēl pirms viņš devās uz Briseli. Par Briseli mēs parunāsim mazliet vēlāk, bet jāsāk ar peripetijām ap “Latvijas kuģniecību”, “Latvijas kuģniecības” pilnvarnieku un līdz ar to politiskajām kaislībām, kādas šajās dienās parādījušās masu medijos. Normunds Lakučs kā vienīgais pilnvarnieks — parādās Tautas partijas vairākkārt paustais apgalvojums, ka “Tēvzemei un Brīvībai”LNNK un “Latvijas ceļš” ir vienojušies par to, lai ieceltu Normundu Lakuču par valsts pilnvarnieku, kurš, pēc Tautas partijas domām, ir galīgi nepiemērots un varētu tikai sagraut “Latvijas kuģniecību”. Man vispirms ir jāprasa tā: jūs esat vienojušies ar “Tēvzemei un Brīvībai”/LNNK vai neesat?

Andris Bērziņš: — Es gribu ļoti atbildīgi pateikt, ka nekādas vienošanās nav un, godīgi sakot, man nav saprotams, kādēļ Tautas partija nākusi klajā ar šādiem paziņojumiem, jo, man liekas, Tautas partijas vadītājam un ļoti daudziem cilvēkiem, amatpersonām ir ļoti skaidri zināms, kādas ir tiesības ekonomikas ministram kā valsts pilnvarniekam. Viņa tiesības ir dot ļoti precīzus, skaidrus uzdevumus balsošanai Privatizācijas aģentūras valdei. Tātad, citiem vārdiem, Kalvīša kungs ir tiesīgs uzdot valdei balsot, apstiprināt vai neapstiprināt to vai citu kandidatūru.

Ja runājam konkrēti par Lakuča kungu, tad zināmā mērā es sliecos tādā pašā virzienā domāt, kā domā ministrs Kalvītis, jo man liekas — Lakuča kungam pagaidām vēl nav pieredzes kuģniecības uzņēmumu vadīšanā un pietiekamas prasmes, lai pārzinātu pilnībā šo sarežģīto nozari, kur tiešām ir vajadzīgi gadi, lai to iepazītu. Tā ka neatkarīgi no tā, kādi ir bijuši tie vai citi balsojumi, ministra vārds šeit ir izšķirīgais, un ministram vienkārši vajag ņemt un rīkoties, nevis gausties par tādu vai citu balsojumu tai vai citā vietā.

— Masu medijos ir izskanējusi doma, ka konkursa komisijas sacītais ir tikpat kā “āmen”, tur vairs tikai valde var apstiprināt vai noraidīt ar lielu argumentāciju. Kāpēc?

A.Bērziņš: — Nu, konkursa komisiju pats Kalvīša kungs ir apstiprinājis, tieši tos cilvēkus nominējis, un es gribētu teikt, ka neesmu nevienu konkursa komisiju mēģinājis ietekmēt vai dot kādus rīkojumus vai uzdevumus, kā balsot, un arī šajā gadījumā ir noticis tieši tas pats. Tātad konkursa komisijas locekļi ir balsojuši tā, kā viņi uzskatījuši par pareizu, acīmredzot katram no viņiem ir savi argumenti, un Kalvīša kunga pienākums tādā gadījumā būtu noskaidrot, kādēļ viens ir balsojis tā vai otrs balsojis citādi, kādi ir bijuši katra konkrētā cilvēka argumenti, taču neatkarīgi no tā, kā šie cilvēki ir balsojuši, ministram — es vēlreiz uzsveru — ir tiesības dot nepārprotamu uzdevumu, kā Privatizācijas aģentūras valdei būtu jābalso par tā vai cita kandidāta iecelšanu valsts pilnvarnieka amatā, un šīs tiesības ministram ir jāizmanto.

— Tas nozīmē, ka jūs atbalstītu Kalvīša nostāju pasacīt valdei — nē, Lakuču nē, meklēsim citu?

A.Bērziņš: — Kaut vai tā. Vakar es esmu teicis, ka pilnībā solidarizējos ar Kalvīša kunga viedokli, ka tur būtu jābūt cilvēkam, kuram ir kuģniecības uzņēmuma vai kuģniecības nozares vadīšanas pieredze.

— Kā tad jūs skaidrojat šīs politiskās kaislības, piemēram, Tautas partijas līdera izteikumu, ka pagaidām valdība vēl nekritīs Lakuča dēļ? Ko nozīmē “pagaidām” un vispār šādi diezgan asi savstarpēji pārmetumi?

A.Bērziņš: — Es gribu teikt, ka priekšvēlēšanu kampaņa kaut kādā veidā, protams, ir sākusies un no tā mēs nekur neizbēgsim. Acīmredzot šāda vai līdzīga rakstura paziņojumi būs arī turpmāk. Savukārt par valdību es gribu teikt — mēs mierīgi strādājam, virzāmies uz priekšu savu mērķu sasniegšanai.

— Līdz oktobrim tas “pagaidām” rēķināms?

A.Bērziņš: —”Pagaidām”, es domāju, tas tiešām ir līdz oktobrim, jā.

— Citi jautājumi. Hokeja halles celtniecība, tur vairs nav tikai runas par vienu halli, bet par visu centru, vinnēja amerikāņi, kas varētu celt Lucavsalā. Eksperti ir pauduši bažas masu medijiem, ka tās summas ir tiek lielas, ka tās varētu neatpelnīties, un kas gan varētu būt aiz tā?

A.Bērziņš: — Mēs uzmanīgi noklausījāmies visas trīs kompānijas, kuras bija iesniegušas priekšlikumus un atbildēja arī uz visiem mūsu rīcības komitejas uzdotajiem jautājumiem. Mūsu jautājums bija tāds: vai jūs esat gatavi iemaksāt drošības naudu par to, ka halle tiks uzcelta laikā un vajadzīgā kvalitātē? Un otrs jautājums bija: uz kādām atlaidēm konkrēti celtniecības laikā pretendēs tā vai cita kompānija. Mēs saņēmām diezgan izsmeļošas atbildes no visiem trim, ka viņi ir gatavi iemaksāt drošības naudu, uzņemties saistības, citiem vārdiem, ka viņi pretendētu uz nodokļu atlaidēm, kas šobrīd jau ir paredzētas Latvijas likumdošanā, un ne uz ko vairāk. Un tad bija jautājums, ko mēs īsti gribam — vai mēs gribam attīstīt, teiksim, Latviju kā tādu un piesaistīt investīcijas, vai mēs izšķiramies par ko citu? Un tad arguments bija tieši kopējais investīciju apjoms, kādu kompānija ir gatava ieguldīt Latvijas ekonomikā. Tas bija tas arguments, kādēļ teicām “jā” šai kompānijai. Jāsaka gan, ka mēs šo “jā” vēl neesam pateikuši pilnīgi galīgi, mēs esam izšķīrušies par to, ka tas tā būs, taču esam lūguši mēneša laikā sagatavot līgumprojektu, kurā būtu specifiski parādīts, kādas saistības konkrēti uzņemas šī kompānija, kādas saistības būtu jāuzņemas Rīgas pilsētai attiecībā uz infrastruktūru, zemi un tā tālāk un kādas varētu būt šīs saistības, kuras jāuzņemas valstij attiecībā uz iespējamām nodokļu atlaidēm, kādiem citiem vēl parametriem. Tātad mēneša laikā šis dokuments ir jāsagatavo un jāliek priekšā rīcības komitejai. Ja viss būs kārtībā, ja būs iespēja savstarpēji vienoties, tad pēc mēneša tiešām šis dokuments būs parakstīts un varēs uzskatīt, ka tehniski darbs jau ir sācies — visas trīs puses ir uzņēmušās katra savu atbildības daļu. Tādēļ rīcības komiteja faktiski tikai uzrauga kopējos procesus, bet tad ir konkrēti atbildīgie, kuri rīkojas katrs savu pienākumu tiesību un saistību ietvaros.

— Tajā visā ir jautājumi, detaļas: pirmām kārtām, ja tas komplekss maksā tik dārgi un tā atpelnīšana, protams, firmai interesē, vai tiks ņemts vērā tas — tad, ja kāds vēl gribēs kompleksā piedalīties, kādas cenas tur būs, un vai nebūs tā, ka tādi “normāli” nemaz netiks, varēs tikai ļoti bagāti?

A.Bērziņš: — Kompānija sākotnēji runāja par 15–17 gadiem, kuru laikā tā varētu savus ieguldītos līdzekļus atpelnīt vai vismaz atpelnīt tādā veidā, lai atdotu 49 procentus akciju Rīgas pilsētai un tad kopīgi ar Rīgas pilsētu turpināt šo kompleksu ekspluatēt. Ļoti konkrētu biznesa plānu mēs neesam redzējuši, taču es pieņemu, ka atpelnīšanas periodu pēc tam, kad ir redzēts šis biznesa plāns, var regulēt ar to laiku, uz kuru zeme tiek atdota attiecīgo investoru rīcībā, un uz to laiku, teiksim, tiek samazināts nekustamā īpašuma nodoklis par zemes izmantošanu. Prezentācijas laikā es tieši šādu jautājumu arī uzdevu un teicu tā: bet, ja pilsēta nevarēs nodrošināt infrastruktūru, nebūs naudas, lai, teiksim, novadus no tilta lejā un atkal uzvadus uz tilta augšā sabūvētu, ja tur vajadzēs kādus lielākus līdzekļus, lai pievadītu elektrību, gāzi un tā tālāk, tad ko darīs? Atbilde bija ļoti vienkārša — nu, nekas, mēs tad lūgtu kādus divus gadus garāku šo termiņu, kamēr šos 49 procentus mēs atdodam atpakaļ pilsētai. Un tas ir princips, kas pie mums ir diezgan jauns, — starptautiskā praksē to sauc par tā saukto “bot” — būvēt, operēt un tad atdot; un jāsāk strādāt pie šiem principiem. Mums, piemēram, valstī Koncesiju likums pirms diviem gadiem jau ir pieņemts, taču neviena koncesija vēl nav izsniegta, neviens koncesiju līgums nav noslēgts.

— Un, ja, piemēram, līgums tiek lauzts, kādas saistības ir tālāk?

A.Bērziņš: — Protams, katra līguma sastāvdaļa ir saistības, un kas notiek tad, ja kaut kādu spiestu apstākļu dēļ jeb “force majeur” apstākļos līgumsaistības netiek pildītas? Mēs tieši to prasījām investoriem — vai jūs esat gatavi iemaksāt drošības naudu jeb izsniegt akreditīvu, teiksim, Rīgas pilsētai, kura šajā gadījumā būs zemes īpašnieks, par to, ka jūs tad sedzat zaudējumus, kādi varētu rasties, ja jūs nepildāt savas saistības? Uz to esam saņēmuši apstiprinošas atbildes.

— Citi jautājumi mums ir palikuši no pagājušās reizes. Kāds klausītājs uztraucas par lietuviešu preču invāziju Latvijā, par jaunajiem veikaliem un tamlīdzīgi, viņš jautā: vai tad nevarētu uzlikt lielāku muitas nodokli, tad nebūtu ne par ko jāuztraucas?

A.Bērziņš: — Redziet, mēs kopš 1994.gada dzīvojam Baltijas ekonomiskās telpas jeb brīvā tirgus apstākļos, kur tikai atsevišķām precēm ir atsevišķi ierobežojumi — tās pamatā ir lauksaimniecības preces, mēs mēģinām harmonizēt visas savstarpējās lietas, un līdz ar to ir jārēķinās ar zināmu konkurenci. Protams, no pircēja viedokļa cilvēkus interesē divas lietas — preces kvalitāte un cena, kuru viņam prasa par šo preci. No pārdevēja viedokļa galvenokārt interesē tas, lai šai precei būtu pietiekami augsta cena, tā ka šeit ir jāskatās ārkārtīgi uzmanīgi. Es zinu, ka ir vairāki jautājumi par atsevišķām precēm, bet tas tiek darīts likumā noteiktā kārtībā — ir konkurences uzraudzības institūcija, kas raugās, lai konkurence būtu godīga, un, ja kādam ir aizdomas, ka konkurence ir negodīga, teiksim, kāda valsts pārdod šos produktus zem pašizmaksas, tad tiek speciāli izpētīta šīs preces ražošana abās valstīs: apskatīts, kāda ir preces pašizmaksa, kādēļ tā ir augstāka, vai preci var atļauties pārdot par tādu cenu, vai tur nav kāds apslēpts subsidēšanas mehānisms. Šajā gadījumā par vairākām precēm ir ierosinātas šādas lietas. Starp citu, arī lietuvieši par mūsu precēm ir ierosinājuši dažas lietas, piemēram, attiecībā uz Latvijas raugu, Latvijas rauga ražotāju rīcībā ir diezgan ievērojama daļa Lietuvas rauga tirgus. Es domāju, ka sākt ar administratīvām metodēm šos procesus regulēt nebūtu pareizi, tas būtu pret tirgus principiem, un galvenais, ka tas ir abpusēji griezīgs zobens, jo tikpat lielā mērā Latvijas ražotāji eksportē uz Lietuvu un Igauniju, cik Lietuvas ražotāji eksportē uz Latviju.

— Jūsuprāt, tā samērība ir kaut cik vienāda?

A.Bērziņš: — Nu, Lietuvas eksports uz Latviju nedaudz pārsniedz Latvijas eksportu uz Lietuvu, taču, šo eksportu ierobežojot, mēs jau neko nepanāksim. Mēs panāksim līdzīgus mērus no Lietuvas puses, viņi sāks mēģināt ierobežot Latvijas eksportu. Šeit vienkārši ir vairāk uzņēmējiem jāstrādā, taču valdība ir gatava piedalīties visā šajā diskusijā, strīdā, bet likumā noteiktā kārtībā.

— Un visbeidzot kaut kas no ārpolitikas. Jūs dodaties arī uz Briseli, un šajā sakarā man gribas jautāt arī kaut ko saistībā ar NATO lietām. Latvijas Radio ir tāda informācija, ka jūs turpināt meklēt jautājumu par vēlēšanu likuma grozījumiem, un, kā zināms, Saeima otrajā lasījumā ir jau pieņēmusi grozījumus Satversmē, un šis jautājums, ko spiež uz Latviju savukārt NATO… Ciktāl tad jūs esat tikuši, jums ir bijusi kāda tikšanās?

A.Bērziņš: — Mums ir bijušas neoficiālas konsultācijas ar visām koalīcijas partijām un vēl ar dažām partijām, bet to, kādi varētu izskatīties šie iespējamie vēlēšanu likuma grozījumi, pagaidām, pirms mēs neesam kopīgi pieņēmuši lēmumu, es negribētu komentēt. Bet uz Briseli šoreiz es braucu vairāk Eiropas Savienības dēļ, man ir tikšanās ar Eiropas komisāru paplašināšanās jautājumos Ginteru Ferhoigenu, un es īpaši gribu pārrunāt jautājumus, kas ir saistīti ar Eiropas Komisijas piedāvātajām kvotām zemniekiem, un mēģināt kaut kādā veidā paust specifisku mūsu pozīciju. Kā jau teicu, mēs nevaram piekrist tādām ražošanas kvotām, kādas šodien piedāvātas, un mēs nevaram piekrist tik ilgam pārejas periodam, kāds ir šobrīd. Tātad mēs mēģināsim pašlaik saskaņot savas pozīcijas ar Zemkopības ministriju, ar Lauksaimnieku sadarbības padomes pozīciju un šo pozīciju darīt zināmu arī Eiropas Komisijai.

Pēc ieraksta “LV” diktofonā