Par klusumu un balss atgūšanu

Latvijas Universitātes Sociālo zinātņu fakultātes lektore Ph.D. Aivita Putniņa:

Antropoloģijā klusums ir teoretizēts arī kā tabu jēdziens, apzīmējot lietas, notikumus vai vārdus, kuri nav lietojami ikdienas dzīvē. Mani vairāk interesē klusuma politika, tā ietekme uz cilvēka pieredzi. Padomju periodā klusuma politikai bija īpaša nozīme. Klusums ir svarīgs, iezīmējot lietas un parādības, kuru nav. Papildus, lietojot klusumu, tiek uzturēts režīms.

Varas maiņa astoņdesmito gadu beigās Latvijas iedzīvotājiem ļāva atgūt sabiedrisku un leģitīmu “balsi”. Pēc neatkarības atgūšanas ir uzsākts vērienīgs projekts, kura ietvaros tiek vākti Latvijas iedzīvotāju dzīvesstāsti. Par balss atgūšanu un cilvēku vēlmi veidot stāstījumu runā Vieda Skultāne grāmatā par stāstiem un atmiņu pēcpadomju Latvijā. Mazāk pētīta ir pati balss iegūšana un nosacījumi, kas ļauj balsij izlauzties.

Klusuma josla Latvijā sašaurinās, taču tam joprojām ir svarīga nozīme mūsu pieredzes veidošanā un izpratnē par pasauli visapkārt.

Es klusuma meklējumos aprobežošos ar sievietes ikdienas pieredzi 20. gadsimta laikā. Pētījumus es uzsāku jau 1993. gadā un kopš tā laika esmu sekojusi līdzi ģimenes attīstībai Latvijā. Bērna piedzimšana līdzinās krustcelēm, kurās satiekas cilvēka personiskā pieredze, medicīna un valsts politika. Līdz ar to es klusuma tēmu aplūkošu trijos līmeņos: politiskā režīma, biomedicīnas un ģimenes jomā.

Līdz ar neatkarības atgūšanu klusums ir atkāpies. Neatkarības atgūšanas laiks sākās ar intensīvu individuālās seksualitātes valodas apgūšanu. Par seksualitāti un bērna piedzimšanu runāja pat bērnu žurnāli. Droši vien daudzi atceras revolucionāro “Zīlītes” numuru, kuru manu paziņu mājās tā arī nesaņēma, jo to izzaga tieši no pastkastītes un jaunu vietā nebija iespējams iegūt.

Balss atgūšana neizrādās tik viegla, ka pietiek ar žurnāla izlasīšanu vai prakses un komunikācijas modeļa maiņu slimnīcā. Privātās slimnīcās liels svars tiek likts uz klientu – grūtnieču vai visu ģimeņu – izglītošanu un apmācību, pie viena padarot tās rīcības un izvēles spējīgas. Jaunās dzemdību prakses pamatā pacienta balsij ir liela nozīme.

Valsts politikas mērogā seksualitātes diskurss ir aizmirsts. Presē un zinātnē tiek cilāti demogrāfijas jautājumi, taču rīcībpolitiku tie nesasniedz. Reproduktīvās veselības likuma pieņemšanas procesam drīz būs 10 gadu jubileja. Sabiedrība par likumu nedebatē, izņemot baznīcas protestu pret abortu atļaujas iekļaušanu likumā. Veselības mācība kā obligāts priekšmets skolu programmās joprojām nav iekļauta. Par jautājumiem, kas saistīti ar seksualitāti, runā galvenokārt nevalstiskās organizācijas.

Politiski balss ir atgūta, un tā tiek uzklausīta. Taču pēdas, kādas klusums atstājis sievietes pieredzē, nav viegli izdzēst.

“KENTAURS”