Latvija un Tēvzeme, tavs mūžs ir arī mūsu mūžs

Piektdien, 19.aprīlī, Robežsardzes galvenajā pārvaldē tika sveikti robežapsardzības veterāni

Foto: Andris Kļaviņš Veterānus Antonu Ratnieku, Robertu Goldbergu, Osvaldu Herbertu Lūsi, Jāni Birzi sveic Latvijas Robežsardzes galvenās pārvaldes priekšnieks Normunds Garbāns

Valsts robežsardzes galvenajā pārvaldē piektdien, 19.aprīlī, bija pulcējušies robežsargi, sabiedrisko organizāciju pārstāvji un žurnālisti, lai sveiktu robežapsardzības veterānus, kas pārkāpuši nozīmīgam mūža slieksnim — deviņdesmit dzīves gadiem.

Vai gan šādā brīdī būtu jārunā par gadiem? Šiem vīriem to nav maz, tāpat kā dienesta piedzīvojumu, dzīves pieredzes, atmiņu. Viņi savu labāko mūža posmu sasniedza mūsu valsts uzplaukuma laikā. Gribēdami Latviju saglabāt ziedošu un plaukstošu, viņi iestājās grūtajā, trauksmainajā robežapsargu pulkā, katrs loloja savus nākotnes sapņus, kurus diemžēl samina ienaidnieks.

Jānis Birzesācis dienestu reizē ar leģendāro robežsardzes ģenerāli Ludvigu Bolšteinu Pasienes pusē. Divpadsmit gadu Latvijas robežu sardzē. 1940. gada augustā J. Birzi arestēja, kad viņš devās uz mājām. Laikam jau no Jāņa Birzes baidījās, varbūt gribēja nošķirt no ģimenes, ja pa ceļam bija ierīkots slēpnis. Robežsargs, šķirts no sievas un bērniem, astoņpadsmit gadus sabija Sibīrijā. Par ko? Par to, ka bija labs robežsargs. Par spīti svešinieku katorgas mocībām, sirmais vīrs 97 gadu vecumā saglabājis apbrīnojamu spēku un možumu, jo ir neiztrūkstošs robežsardzes mūsdienu dzīves norišu līdzdalībnieks. Kad pirms vairākiem gadiem Mežaparkā pie Ludviga Bolšteina nama atklāja piemiņas plāksni, leitnants Jānis Birze stāvēja goda sardzē. Kad ik gadu robežsargi Brāļu kapos godina savu cienīto un stipro ģenerāli, vienmēr tur ir arī J. Birze.

Pieredzējušais vīrs kautrīgi bilst, ka nekad nav bijis runātājs, bet darītājs. Tomēr Jānim Birzem ir ko sacīt jaunajiem Rēzeknes robežsargu skolā, Ozolnieku vidusskolā un daudzviet citur, daloties atmiņās par savu dienesta laiku.

Osvalds Herberts Lūsis

dienēja Robežsargu brigādes Ludzas 9.pulkā. Ludvigs Bolšteins bija labs organizators. Robežsardzē pieņēma tikai tos, kas bija beiguši obligāto karadienestu. Tika domāts arī par rezervēm, kā arī par to, lai netrūktu virsnieku. Labākos sūtīja uz prestižo Karaskolu. Osvalds Herberts Lūsis atzīst, ka ne katrs varēja būt robežsargs, jo bija jābūt stingrai pašdisciplīnai, kā arī daudz jāstrādā. No dienesta brīvajā laikā paši būvēja Zilupē savu mītni. Tagad tur esot skola. Cēla veikalu, darba stundas neskaitot. Bija grūti, un ne visi izturēja. Palika tie, kas apzinājās mūža sūtību — sargāt savu valsti, savu zemi. Osvaldam Herbertam Lūsim palaimējās izkulties sveikā cauri pratināšanām, pateicoties vecāku iedotajiem diviem vārdiem. Vienā reizē viņš bija Osvalds, citreiz — Herberts. Izdevās no bezmaksas “ceļojuma” uz Sibīriju izvairīties, bet dzīves plāni tāpat tika izjaukti.

Roberts Goldbergs

ir viens no robežsardzes un visas valsts pašas melnākās nakts aculieciniekiem:

— Dienestu sāku 1935. gadā 3. Abrenes bataljonā. Dienests man ļoti patika. 1938.gadā mani pārcēla uz bataljona štābu. Pienāca liktenīgais 1940. gads, kura daudzi notikumi vēl līdz šai dienai nav izzināti. Piemēram, 10.jūnijā armijas štābā izkrāva 1500 “šmeiserus”. Kas aizkavēja to izdalīšanu posteņiem? Liktenīgajā naktī no 14. uz 15.jūniju tie mūsu robežsargiem būtu ļoti noderējuši. Es tajā naktī biju sardzē pie bataljona telefona. Ap pustrijiem atskanēja zvans ar ziņojumu, ka uz robežas ir ugunsgrēks, drīz vēlreiz zvanīja par uzbrukumu. Sazinājos ar bataljona komandieri, kurš pavēlēja sazināties ar aizsargiem, policiju un aptieku, kurai jāsagatavo zāles. Sagatavoju motociklu un, kad ieradās komandieris, braucām uz trešo sardzi. Pie tās upes ielokā bija ierakušies krievu karavīri ar pret mums pavērstiem ieročiem. Trešās sardzes mājā durvis un logi bija vaļā, telefons norauts, nevienas dzīvas dvēseles. Steidzāmies uz otro sardzi. Pie tās pļaviņā mētājās asiņainas krievu armijas formas tērpa paliekas — blūze, zābaki, cepure. Mūsu robežsargs bija cīnījies, pa pusei apdedzis, viņš gulēja pie degošās sardzes mājas. Pavilku viņu mazliet nost.Viņš bija izšāvis visas patronas, tāpēc nācis meklēt papildspēkus. Tālāk gulēja Beizaks… Kad kara prokuratūra vēlāk izmeklēja uz vietas šo neģēlīgo uzbrukumu, robežsargi ar nožēlu ieminējās — ja Macītim būtu bijis automāts... Ja jau ieročus atsūtīja, tad taču armijas štābam bija kādas ziņas. Bet kurš bija tas, kas nedeva pavēli tos izdalīt robežsargiem?

Veterāni: Antons Ratnieks, Roberts Goldbergs, Osvalds Herberts Lūsis, Jānis Birze

Antons Ratnieks

, kuram tieši 19.aprīlī apritēja deviņdesmitais mūža gads, jaunības dienās dienēja 2. Zilupes bataljonā. Pēc trīsarpus gadus ilga dienesta A. Ratnieku komandēja uz Karaskolu. Tomēr okupācija pārvilka svītru centīgā puiša nodomiem.

Kaut arī šo vīru jaunības sapņi tika nelietīgi samīdīti, kaut viņiem kā karavīriem ar sāpēm sirdī bija jānoskatās, kā ar rūpēm sargātajai robežai pāri veļas ienaidnieku pūļi, kaut nācās paciest pazemojumus, badu, aukstumu, viņi var būt laimīgi, ka pieredzējuši savas Tēvzemes atdzimšanu, ka var piedalīties tās robežu atjaunošanā.

Robežsardzes Jelgavas pārvaldes priekšnieks Gustavs Kalniņš:

— Ja dzīve tajos tālajos gados būtu turpinājusies miera apstākļos, ja pasaulē neplosītos kari, okupācijas, cīņa par varu, tagad mēs sveiktu simtiem mūsu robežu sargātāju veterānu. Šodien mēs sveicam četrus jubilārus, kuriem mūsu atjaunotā valsts ir liela parādniece. Tas ir sirdsapziņas jautājums, kā mēs izturamies pret tiem, kas savulaik grieza krūtis pretī ienaidnieka lodēm.

Jubilāri saņēma apbalvojumus par ilgstošu sadarbību robežsardzes vēstures pētīšanā, par līdzdalību jaunatnes patriotiskajā audzināšanā, par uzticību un izturību. Sveicēju vidū bija gan militāro, gan sabiedrisko organizāciju pārstāvji, gan Ozolnieku vidusskolas jauno robežsargu mācību grupas audzēkņi, pat sveicēji no tālās Pasienes.

Dzejnieks Andrejs Eglītis saka:

“Tēvzeme, tavs mūžs ir arī mūsu mūžs, tavs liktenis ir mūsu liktenis. Mūsu liktenis gan baltās, gan nebaltās vēstures lapās rāda tautas dzīvības skaistumu, tautas dvēseles stiprumu, kas veido Latvijas valsti.”

Andris Kļaviņš — “Latvijas Vēstnesim”