Samērojot ar citiem gaitu uz Eiropas Savienību un NATO

Valsts prezidentes vizīte Slovēnijā “Latvijas Vēstneša” speciālkorespondenta Jāņa Ūdra skatījumā

Otrdiena, 16. aprīlis

Pavēlu pēcpusdienā kāpjam aviokompānijas “LatCharter” nelielajā lidmašīnā “TU 134 B”, ko Valsts prezidenta kanceleja šoreiz nofraktējusi Vairas Vīķes–Freibergas valsts vizītei. Taču iepriekšējās valsts vizītēs mums, žurnālistiem, jau bijusi iespēja pārliecināties, ka šāds visnotaļ pieticīgs lidošanas veids nebūt nekaitē mūsu valsts un tās augstākās amatpersonas prestižam, bet drīzāk gan to spodrina. Ārvalstu partneri labi zina tikai pirms vienpadsmit gadiem neatkarību atguvušās Latvijas daudzās vajadzības un reālās iespējas un vērtē mūs nevis pēc ārējas greznības, bet gan pēc reālajiem darbiem un nākotnes mērķu skaidrības.

Aizsteidzoties notikumiem priekšā, jāteic, ka Slovēnijā patlaban viens no sabiedrības un, protams, plašsaziņas līdzekļu dzīvākajiem apspriešanas tematiem ir Slovēnijas prezidenta kancelejas lēmums iegādāties lielāku lidmašīna, jo ar pašreizējo sešvietīgo prezidenta lidaparātu, protams, valsts vizītēm un citiem vērienīgākiem pasākumiem nepietiek. Vēl viens netiešs atgādinājums tam, cik tāli un reizē tuvi vēl esam savai līdzīgajai pagātnei.

Vietas lidmašīnā ieņem Latvijas Republikas oficiālā delegācija un uzņēmēju grupa. Tad iekāpj Vaira Vīķe–Freiberga ar Imantu Freiberga kungu, un lidmašīnas kapteinis Pēteris Ozoliņš ziņo, ka lidojums uz Slovēnijas galvaspilsētu Ļubļanu var sākties.

Zem lidmašīnas spārniem slīd Lietuva, Polija, Slovākija un Austrija, un divarpus lidojuma stundas ir īstais laiks pārdomām par Latvijas un Slovēnijas likteņiem un abu valstu salīdzinājumam.

Kvantitatīvajos parametros Slovēnija no Latvijas atpaliek — iedzīvotāju skaita ziņā par piekto daļu (Slovēnijā ir nepilni divi miljoni iedzīvotāju), bet Slovēnijas teritorija (20 256 kvadrātkilometri) ir trīsreiz mazāka par Latviju. Līdz ar to Slovēnijā ir daudz lielāks iedzīvotāju blīvums nekā mūsu zemē — vidēji deviņdesmit astoņi cilvēki uz kvadrātkilometru.

Līdzīga ir abu valstu jaunākā vēsture, vairāk nekā pusgadsimtu atrodoties komunistiskas lielvalsts sastāvā. Taču ir arī ļoti būtiska atšķirība. Latvija pirms Otrā pasaules kara jau vairāk nekā divus gadu desmitus bija suverēna valsts, un komunistiskās impērijas sabrukums deviņdesmito gadu sākumā mums deva iespēju savu valstisko neatkarību atjaunot, turpretim Slovēnija 1991. gadā tikai nodibināja savu suverēno valsti. Šis faktors sarunās ar slovēņu kolēģiem vai citiem Slovēnijas pilsoņiem mums, latviešiem, dažkārt visnegaidītākajās ikdienas situācijās vai attieksmē ļāva sajust mūsu valsts lielāku demokrātijas pieredzi.

Valsts prezidentes ārlietu padomnieks Andrejs Pildegovičs valsts vizītes priekšvakarā sarunā ar žurnālistiem uzsvēra Latvijas un Slovēnijas kopīgās likteņgaitas un kopīgos ārpolitiskos mērķus — iestāties ES un NATO. Īpašā saikne starp mūsu valstīm ir arī Latvijas atbalsts Slovēnijai tās valstiskuma nostiprināšanā 1991. gadā, kad Latvija viena no pirmajām pasaulē 29. augustā atzina neatkarīgo Slovēnijas valsti. Varbūt tieši Latvijas iedvesmojošais paraugs, arī citām valstīm drīz vien atzīstot suverēno Slovēniju, pēc komunistiskā režīma krišanas šo zemi pasargāja no citu brūkošās Dienvidslāvijas sastāvdaļu dramatiskā likteņa.

Lidojot uz Slovēniju, pārdomas raisa arī sausie statistikas skaitļi. Slovēnijas iekšzemes kopprodukts caurmērā uz katru iedzīvotāju sasniedzis 75 procentus no Eiropas Savienības (ES) valstu vidējā līmeņa un ir pats augstākais rādītājs starp ES kandidātvalstīm. Slovēnija iestāšanās sarunās ar ES līdz pērnā gada nogalei bija noslēgusi vislielāko sadaļu skaitu — divdesmit sešas. Slovēnija speciālistu aprindās tiek uzskatīta arī par visdrošāko NATO kandidātvalsti, un jau NATO dalībvalstu vadītāju Madrides apspriedē 1997. gadā cerēja saņemt uzaicinājumu iestāties NATO. Taču mūsu valstu politiskās attiecības īpaši intensīvas kļuvušas pēdējos gados. 1999. gada oktobrī Slovēnijā viesojās Saeimas priekšsēdētājs Jānis Straume, bet 2000. gada martā notika Slovēnijas prezidenta Milana Kučana valsts vizīte Latvijā. Rīgā un Ļubļanā vairākkārt viesojušies Slovēnijas un Latvijas ārlietu un ekonomikas ministri, pērn mūsu valsti apmeklēja Slovēnijas bruņoto spēku virspavēlnieks.

Savukārt mūsu Valsts prezidentes ekonomikas padomniece Madara Krūmiņa uzsvēra, ka Slovēnija viena no pirmajām postkomunistiskajām valstīm vēl deviņdesmito gadu pirmajā pusē sasniegusi augstus ekonomiskās attīstības tempus.

Viens no Slovēnijas ekonomisko panākumu izskaidrojumiem noteikti ir mērķtiecīgā orientācija uz ES tirgu, kur tiek pārdoti jau 63,9 procenti Slovēnijas eksportpreču, galvenokārt Vācijā (27,2 procenti), Itālijā (13,6 procenti), Austrijā (7,5 procenti) un Francijā (7,1 procents). Svarīgs faktors ir arī slovēņu prasme piesaistīt ārvalstu investīcijas — 2000. gadā tiešo investīciju apjoms jau sasniedza 2,8 miljardus ASV dolāru.

Taču viens no Slovēnijas straujās izaugsmes nodrošinātājiem bija arī relatīvi labvēlīgākā ekonomiskā situācija vēl komunistiskā režīma gados. Dienvidslāvijā arī komunistiskā režīma gados pastāvēja sīki privātie uzņēmumi, sekmīgi pilnveidojot tūrisma infrastruktūru.

Paši slovēņi valsts vizītes dienās mums ne reizi vien uzsvēra, ka Slovēnija komunistiskajā Dienvidslāvijā pildījusi tādu kā valsts pievilcīgas vizītkartes lomu. Slovēnijas gleznainā kalnu daba pievilinājusi relatīvi daudzus Rietumu tūristus. Arī šis apstāklis sekmējis privātā biznesa pastāvēšanu un pat attīstību Slovēnijā, vienlaikus vairojot arī slovēņu nacionālo pašapziņu un spēcinot viņu centienus izveidot pašiem savu valsti.

Līdzīgi augsts prestižs Padomju Savienībā bija Latvijai un pārējām Baltijas valstīm. Taču atšķirībā no Latvijas un Igaunijas Slovēnija nekad nav tikusi pārpludināta ar imigrantiem no citiem komunistiskās lielvalsts reģioniem un slovēņu tauta nebija pakļauta etniskas iznīcināšanas briesmām. Ne velti tagad Slovēnijā dzīvo 86,9 procenti slovēņu un tikai 2,76 procenti horvātu, un 2,4 procenti serbu, bet citas mazākumtautības veido vēl niecīgāku īpatsvaru. Paradoksālā kārtā pārsvarā katoļticīgajā Slovēnijā otra lielākā reliģija ir musulmanisms, kaut arī tikai 1,5 procenti ticīgo ir musulmaņi.

Protams, arī Slovēniju skārušas ekonomiskās grūtības pēc komunistiskās Dienvidslāvijas sabrukuma, kad izira starp lielās valsts reģioniem iedibinātās ekonomiskās saites, taču tagad šie ekonomiskie sakari daudzos gadījumos sekmīgi tiek attīstīti.

Var teikt, ka abas mūsu valstis no līdzīgās, bet niansētās pagātnes paņēmušas līdzi daļēji līdzīgu, daļēji atšķirīgu pieredzi un mantojumu, taču ir vienotas savā nākotnes apņēmībā, kas ir Latvijas un Slovēnijas ārpolitikas stratēģiskās prioritātes — iestāties ES un NATO.

Tieši šis apsvērums ir arī galvenais vadmotīvs Latvijas Valsts prezidentes valsts vizītei Slovēnijā, kuras formālais iegansts ir atbilde Slovēnijas prezidenta Milana Kučana 2000. gada valsts vizītei Latvijā.

No lidostas prezidentes ceļš ved uz viņas rezidenci viesnīcā “Grand Hotel Union”, un jau ceļā uz turieni žurnālistus aizsniedz vēsts, ka ar Vairu Vīķi–Freibergu uz karstām pēdām vēlas tikties Slovēnijas ārlietu ministrs Dr. Dimitrijs Rupels, kurš februārī bija vizītē Latvijā. Sākotnēji valsts vizītes programmā šī tikšanās nebija paredzēta, un tas, protams, vēl vairāk pasvītro slovēņu puses ieinteresētību attiecību padziļināšanā ar Latviju. Šo attieksmi ministrs D.Rupels uzsver arī savā atbildē “LV” speciālkorespondentam turpat viesnīcā pēc sarunas ar Latvijas Valsts prezidenti.

Pirmajā vakarā Ļubļanā mūsu prezidente vēl sniedz interviju Slovēnijas televīzijai un tiekas ar Latvijas uzņēmējiem, kas viņu pavada vizītē.

Žurnālisti, iekārtojušies senākajā Ļubļanas viesnīcā “Slon” (“Zilonis”), kas šogad svin 450 gadu jubileju, vakaru pavada, gūstot pirmos iespaidus par Slovēnijas galvaspilsētu. Klusā pilsēta ar tikai 276 tūkstošiem iedzīvotāju atstāj idillisku labklājības iespaidu. Šaurās vecpilsētas ieliņas gar granītā kalto niecīgās Ļubļaņicas krastmalu ir gandrīz tukšas, vien daudzajos krodziņos pie vīna glāzes vai alus kausa sēž vīri, klusi, nesteidzīgi tērzējot, un vecpilsētas centrālajā laukumā pie slovēņu izcilā rakstnieka Frances Prešerena pieminekļa, par visu pasauli aizmirsuši, skūpstās pārīši. Gluži kā Parīzē, Berlīnē vai Rīgā.

Nobeigums sekos