Kā putnabērni zem mātes drošā spārna

Iznākusi grāmata par lietuviešiem Latvijā “Latvijas lietuviešu kopiena”

Sestdien, 20. aprīlī, Lietuvas vēstniecība Rīgā savas telpas bija atvēlējusi Jovitas Budzinauskienes grāmatas “Latvijas lietuviešu kopiena” atvēršanas svētkiem un Latvijas lietuviešu svētdienas skolu audzēkņu zīmējumu izstādei. Tika godināti arī labāko mākslas darbu autori.

Lietuvieši Latvijā dzīvojuši vienmēr. Kā jau mums tuva radu tauta. Taču ir bijuši brīži, kad, bēguļojot no politiskas vajāšanas vai arī cerot uziet biezāku maizes riecienu, dienvidu kaimiņi mūsu zemē ir apmetušies kuplākā skaitā. Pāris pēdējos gadu simteņos Latviju ir skāruši četri lietuviešu izceļotāju viļņi. Pirmais — 1831. un 1863. gada emigrācija, kad lietuviešus dzimtenē vajāja par līdzdalību poļu nemieros pret Krieviju. Otrais — 19. gadsimta beigas un 20. gadsimta sākums, trešais — no 1925. līdz 1939. gadam, tad lietuvieši Latvijā galvenokārt ieplūda ekonomisku apstākļu dēļ. Ceturtais izceļotāju vilnis — no 1945. gada līdz 1968. gadam, šajā laikā mūsu zemē lietuvieši meklēja patvērumu gan politisku, gan sociālu apstākļu spiesti. Visvairāk lietuviešu Latvijas teritorijā dzīvoja 1970. gadā — vairāk nekā 40 tūkstoši, tagad šis skaitlis ir sarucis — 2000. gadā Latvijā mita 30 801 lietuvietis.

Šos faktus un daudz cita interesanta var uzzināt Viļņā lietuviešu valodā izdotajā grāmatā “Lietuviešu kopiena Latvijā”, galvenokārt tā gan stāsta par lietuviešu aktivitātēm Latvijā pēdējā desmitgadē.

Atklāšanas svētkos piedalījās Latvijas Mazākumtautību kultūras biedrību asociācijas priekšsēdētājs Dr. art. Rafi Haradžanjans. Tieši viņa rakstu rindas ievada grāmatas gaisotnē:

“Man ļoti patīkami, ka radusies izdevība, lai es varētu pateikt dažus labus vārdus par Latvijas lietuviešu kopienu. Latvijas Republikā pievērš lielu uzmanību mazākumtautību integrācijai. Šajos centienos Latvijas lietuvieši var būt kā skaists piemērs. Viņi neaizmirst savas etniskās saknes, paplašina un attīsta tās, palīdzot stiprināt tautas apzinīgumu, un vienlaikus nepaliek malā no valsts, kurā dzīvo, tradīcijām, kultūras, politikas, valodas. Tāda Latvijas lietuviešu kopienas līdzsvarotība ir ļoti pievilcīga un perspektīva.”

Uzrunājot grāmatas autori un visus pārējos klātienē, Rafi Haradžanjans savu domu vēl precizēja, teicot, ka nezināt mītnes zemes valodu, kultūru un dzīvesveidu ir neinteliģenti.

Jovitu Budzinaiskieni sveica Lietuvas vēstnieks Petrs Vaitiekūns, Valsts prezidentes padomnieks tautību jautājumos Oļģerts Tipāns, mazākumtautību kultūras projektu koordinatore Irina Viņņika un daudzi citi.

Grāmatas autore dzimusi un izglītību ieguvusi Lietuvā, Latvijā dzīvo no 1961. gada, strādājusi zinātnē un bijusi mācību spēks, pasniedzot studentiem matemātiku, pēc neatkarības atjaunošanas iesaistījusies arī Lietuvas diplomātiskajā dienestā. Kopš 1993. gada Jovita Budzinauskiene ir Latvijas lietuviešu kopienas priekšsēdētāja.

Grāmata “Latvijas lietuviešu kopiena” iespiesta tūkstoš eksemplāros un izdota ar Lietuvas valdības Mazākumtautību un izceļotāju departamenta atbalstu. Tiesa, atvēlēto līdzekļu ir bijis par maz, lai grāmatā ietilpinātu visus autores savāktos materiālus, jau tā ieplānoto piecu autorlokšņu vietā grāmatas apjoms piebriedis līdz 8,5 autorloksnēm. Tālab, domājams, izdevumam būs arī otrā daļa.

Turpat atvēršanas svētkos pieteicās palīgi teksta tulkošanā, lai ar grāmatas papildinātu variantu varētu iepazīties arī tie visi, kam lasīšana labāk sokas latviešu valodā.

Savukārt Latvijas lietuviešu jaunās paaudzes zīmējumi priecēja acis un sirdis — ir jauki, ja aug garīgi bagāta jaunatne, kas prot gan senču mēli, gan valsts valodu. Un jūtas šajā valstī droši kā putnabērni zem mātes spārna.

Andris Sproģis,  “LV” nozaru virsredaktors