Ceturtdien, 18.aprīlī, Saeimas plenārsēdē

No Saeimas tribīnes

Dzintars Ābiķis:

(..) Es gribētu izteikt atzinību visiem Saeimas deputātiem par mūsu nacionālā lepnuma — Operas — augsto darba novērtējumu, jo, pateicoties visu mūsu izpratnei, šobrīd Opera spēj materializēt savas radošās ieceres un rezultāti ir lieliski. Tāpēc arī likumu “Par Nacionālo operu” komisija centās izskatīt ar vislielāko rūpību, iesaistot apspriešanā gan Kultūras ministriju, gan valsts reformu ministra Jāņa Krūmiņa sekretariātu, gan Saeimas Juridiskā biroja pārstāvjus. Un, protams, pašu Operas vadību. Un ar otrajam lasījumam sagatavoto projekta tekstu iepazinās arī valdība un izteica savu viedokli. Ja mūs klausās Kultūras darbinieku arodbiedrības vadība, kura izteica iebildumus par viena panta redakciju sagatavotajā variantā, es apsolu, ka laikā starp otro un trešo lasījumu mēs noteikti uzaicināsim uz komisijas sēdi arī arodbiedrības pārstāvjus, kuri varēs izteikt savu viedokli, kurš noteikti tiks uzklausīts. (..)

Linards Muciņš:

(..) Nacionālā opera pēc sava juridiskā statusa, tas ir, pēc savas formas, ir valsts aģentūras. Absolūti nenoliedzot to, ka saskaņā ar pirmskara Latvijas tradīciju Nacionālajai operai, kā mēs redzam no valdības iesniegtā un Saeimas pirmajā lasījumā atbalstītā Latvijas Nacionālās operas likuma, ir nepieciešams savs atsevišķs likums, bet tajā pašā laikā valstī likumdošana darbojas zināmā juridiskā sistēmā, zināmā piramīdā un ar zināmu juridisku mērķi, visi likumi tiek sakārtoti un to pretrunas atrisinātas ar likuma hierarhijas palīdzību, kur atsevišķi likumi var savādāk regulēt vispārējos likumos noteiktos principus. Tajā pašā laikā likumiem, regulējot dažādus jautājumus, likumdošanas taupīšanas nolūkos daudzas lietas atkārtoti netiek regulētas citos speciālajos likumos, ja nav nepieciešamības vienu vai otru jautājumu regulēt citādākā kārtībā, kā tas ir noteikts vispārīgākajos likumos. Un attiecībā uz Nacionālo operu nenoliedzami vispārīgākais likums ir “Publisko aģentūru likums”, kas faktiski pēc būtības pasaka, ka šāda tipa iestādes, kuras valstī nevis realizē savu likumdošanas varu tiesu vai valsts pārvaldes jomā, tātad pārējās institūcijas, kuru galvenais mērķis ir sniegt pakalpojumus vai kuras iedzīvotāji var lietot, it sevišķi izglītības, kultūras un veselības aizsardzības jomā, ir pēc savas būtības autonomas iestādes, kā mēs tās esam nosaukuši Aģentūru likumā — aģentūras. Un šāda veida iestādēm tiek dota liela pretimnākšana — nevis centralizēti apstiprina algas, bet algas saskaņā ar to pieprasījumu un piedāvājumu darbaspēka tirgū, kāds eksistē, šīs algas apstiprina šīs institūcijas vadītājs, un otrām kārtām, ja arī šīs institūcijas tiek finansētas no publiskā budžeta, tad tām ir savs autonoms jeb speciālais budžets, kurā šīs publiskā budžeta dotācijas tiek ieskaitītas, un arī lielā mērā šajā atsevišķajā jeb speciālajā budžetā tiek pa tiešo ieskaitīti visi ieņēmumi, tātad ienākumi par biļetēm, par citiem pakalpojumiem un par citu šo institūciju lietošanu. Šie ienākumi tiek ieskaitīti un var tieši direktora vai attiecīgas vadošās institūcijas rīcības rezultātā tikt operatīvi izlietoti tekošo vajadzību segšanai, absolūti neregulējot tā, kā tas notiek līdz šim, ka visi Nacionālās operas ienākumi tiek ieskaitīti valsts budžetā, pēc tam ar valsts budžeta starpniecību kā pašu ienākumi pārdalīti ar mūsu svētību, it kā pārdalīti un atdoti atpakaļ operai un citām šāda rakstura institūcijām, lai tās varētu izmantot. (..)

Karina Pētersone:

(..) Pašreizējais Operas juridiskais statuss saskaņā ar Operas nolikumu, kas ir spēkā, ir, ka Opera ir Kultūras ministrijas pakļautībā esoša valsts kultūras iestāde, kuru finansē no valsts budžeta līdzekļiem. Bet diemžēl ir vairāki apstākļi, kas liedz Operai šādā statusā bez īpaša likuma pilnvērtīgi strādāt.

Pirmkārt, tas, ka kārtējam gadam piešķirto līdzekļu apjoms, tajā skaitā arī, kā jau Muciņa kungs teica, tie ir līdzekļi, ko Opera saņem kā maksas pakalpojumu, tie tiek sadalīti pa izdevumu konkrētām pozīcijām, un tas liedz Operas vadībai iespēju elastīgi rīkoties ar šīm izdevumu pozīcijām atkarībā no repertuāra, no tā laika, kādā ir vajadzīgi vislielākie ieguldījumi, lai sagatavotu izrādi.

Otra problēma ir tā, ka Operā nodarbināto mākslinieku atalgojums pašreizējā situācijā ir jānosaka saskaņā ar to darba samaksas sistēmu, kuru regulē Ministru kabineta noteikumi par to, kā ir jāmaksā to iestāžu darbiniekiem, kas tiek finansēti no valsts budžeta. Bet te veidojas pretruna, jo Operas mākslinieki darba tirgū konkurē nevis ar citu budžeta iestāžu darbiniekiem, bet gan konkurē starptautiskajā mākslas un mūzikas tirgū. (..)

Kas notiks, ja mēs ierakstīsim likumā par Nacionālo operu to, ka Opera ir aģentūra. Lūdzu, godātie deputāti, nelolojiet ilūzijas, ka Opera var būt reizē gan kultūras iestāde, kas strādā ar kultūras institūciju likumu, gan ka tā var būt aģentūra. Ja mēs prezumēsim, ka Opera ir aģentūra, uz to būs jāattiecina visas Aģentūru likuma normas, kas šajā speciālajā likumā šobrīd nav atrunātas. Vēl vairāk. Ja Saeima šobrīd prezumē, ka tās funkcijas, kas, pēc mūsu domām, ir vienkārši Operas pamatdarbība, ir publiskais pakalpojums Valsts aģentūru likuma izpratnē, tad par šādu publisko pakalpojumu kļūs arī viss tas, ko dara teātri, orķestri, un, es atvainojos, tad būs nepatikšanas.

Es jums pateikšu, kas tās ir par nepatikšanām. Nepatikšanas tās ir tāpēc, ka, tā kā teātri un orķestri nevarēs strādāt pēc Publisko aģentūru likuma, viņi gribēs, lai katram no tiem tiktu rakstīts atsevišķs likums. Aģentūru likums to diemžēl neparedz. Kā Muciņa kungs teica, valstī ir jābūt vispārējiem likumiem, kas nosaka lietu kārtību. Mūsuprāt, šāds vispārējs likums ir Kultūras institūciju likums. (..)

Vai Latvijai būtu jākļūst ar pirmo valsti Eiropā, kur Opera, teātri un orķestri strādā ar regulētām cenām? Saskaņā ar Publisko aģentūru likumu direktoram ir jānosaka pakalpojuma cena pēc metodikas, ko ir apstiprinājis Ministru kabinets. Tālāk šīs cenas ir jāapstiprina ministram, jāpublicē “Latvijas Vēstnesī”, un tās stājas spēkā mēnesi pēc publicēšanas. Man vienkārši jums jāizstāsta, ka Latvijā tāpat kā citur Eiropā šobrīd Operas, teātru un koncerta biļešu cenas nosaka tirgus, respektīvi, pieprasījums un piedāvājums. Protams, šeit kombinējas, no vienas puses, iedzīvotāju maksātspēja un, no otras puses, producēšanas izmaksas. Bet, kā jūs zināt, kultūrpolitikā viens no mērķiem ir, sevišķi Latvijā, ka mēs nevaram atdot savas kultūras lietas tirgum, tāpēc dotācija ir tas instruments, ar ko valsts regulē cenas. Tātad dotācija un nevis Ministru kabineta noteiktā metodika ir tas instruments, kura šīs cenas padara cilvēkiem, iedzīvotājiem pieejamas. Ja Operā cenas tiktu aprēķinātas pēc pašizmaksas, tad man jums jāsaka, ka ne tikai vienkāršie cilvēki, bet pat deputāti nevarētu aiziet uz Operu. Turklāt, ja noteicošā ir metodika un nevis pieprasījums un piedāvājums, tad direktors vai Operas vadība nevarēs vienai un tai pašai izrādei noteikt atšķirīgas cenas atkarībā no tā, vai tā ir pirmizrāde, vai tā ir viesizrāde, vai tā ir bērnu izrāde, vai tā ir izrāde, kas domāta pensionāriem. Tad darbosies Ministru kabineta metodika, cenas būs lasāmas “Latvijas Vēstnesī”, un uz kasi varēsiet vispār nezvanīt.

Ja likumdevējs tiešām vēlas noteikt, ka Opera, teātri un citas kultūras iestādes ir nevis kultūras iestādes, bet aģentūras, tad, protams, cenas tiks regulētas, ministrijā tās tiks apstiprinātas, un es aicināšu savus kolēģus no Eiropas braukt uz Latviju smelties pirmrindas pieredzi. (..)

Un, pavisam nobeidzot, es gribu teikt tā, ja Juridiskā komisija patiešām vēlas sakārtot valsts pārvaldi, es ieteiktu komisijai atrast citus likumus, ar kuru palīdzību šo pārvaldi sakārtot, kaut vai to pašu likumu par publiskām aģentūrām, iestrādājot tur iekšā kādas papildus nepieciešamas lietas, vai par dibinājumiem. Un es aicinātu neguldīt Latvijas Nacionālo operu valsts pārvaldes Prokrusta gultā un tad vēl gaidīt, ka tur taps liela māksla. Tas jau būs grūti. (..)

Rihards Pīks:

(..) Es dažos vārdos vienkārši gribu atgādināt no kurienes, no kuras vietas jautājums par Nacionālo operu un speciāllikumu ir sācies. Vēlreiz jāatgādina, ka visā pasaulē teātri, operas strādā kā bezpeļņas uzņēmumi, un jāsaka atklāti, arī pat padomju laikā teātri pēc ekonomiskās formas strādāja kā uzņēmumi, un mums vienkārši ir radušās bažas, ka Opera nevar strādāt kā uzņēmums pēc formas, jo tādā gadījumā būs biļešu cenas tik augstas, ka neviens to nevarēs apmeklēt, un tādēļ ir nepieciešams nostiprināt likumā šo valsts atbalsta formu, un, ja jau ir speciāls likums, kurš saucas “Likums par Nacionālo operu”, tad kādēļ mums obligāti ir jānoformulē, ka tā ir vai nu aģentūra, vai iestāde, tā ir Nacionālā opera, kas ir teātris, muzikāls teātris, kurš uzved operas un uzved baleta uzvedumus, un tā arī var skaidri un gaiši formulēt. Un, ja ir vajadzīgs nepieciešamās funkcijas ielikt šai speciālajā likumā, tās var būt tuvu šīm aģentūras funkcijām, bet nevar nosaukt noteikti par aģentūru, jo, ja to nosauc par aģentūru, tad vispirms ir jāpilda Aģentūru likums un tikai pēc tam šī speciālā likuma nosacījumi. Bet speciālais likums ir radīts, lai tieši formulētu Nacionālo operu un valsts atbalstu Nacionālajai operai, un jāsaka, ka arī citās valstīs ir šādi speciālie likumi šo valstu svarīgākajiem galvenajiem teātriem. (..)

No sēdes stenogrammas