Par impērisma kalpu glorifikāciju

Foto: A.F.I.

Zinātņu akadēmijas Goda loceklis Dr. habil. hist. Heinrihs Strods:

Sākoties 1905. gada revolūcijai, Vidzemes (Livlandes) gubernators M. Paškovs, pēc muižnieku domām, nespēja pietiekami efektīvi to apspiest. Tāpēc par gubernatoru pēc muižnieku lūguma iecēla pazīstamo kukuļņēmēju N. A. Zvegincevu (iesauka Numismāts). Jau 1905. gada oktobrī uz Zveginceva pieprasījumu no Pēterburgas un Viļņas uz Rīgu devās gandrīz četri kazaku un dragūnu pulki palīgā jau 38 tūkstošu vīru lielajam Latvijā izvietotajam karaspēkam. Karaspēka soda ekspedīcijās cieta vairāk nekā 10 000 Latvijas iedzīvotāju, pie tam ap 3000 tika nogalināti, 2652 izsūtīja uz Sibīriju, bet ap 5000 devās politisko bēgļu gaitās, tajā skaitā Jānis Rainis. Muižnieki un Pēterburga bija sajūsmināti par Zveginceva izdarību un labprāt atbalstīja visaugstākā galma hofmeistara impēriskos pasākumus, lai Numismāts tālāk virzītos pa dienesta kāpnēm.

Pētera I pieminekļa uzcelšanai Rīgā 1910. gadā veltītā visaugstākā labvēlība lika Baltijas ģenerālgubernatoram un Rīgas domei domāt tālāk par monumentālo patriotisko pieminekļu celtniecību. Protams, ne bez impēriskās inspirācijas no augšas Rīgas domē radās ideja par Rīgai attālā kņaza Mihaila Andrejeviča Barklaja de Tolli pieminekļa celtniecību, tuvojoties 1812. gada simtgadei. Taču inspirācija nāca par vēlu.

1912. gada februārī pieminekļa celtniecības komiteja krievu un vācu valodā izsludināja konkursu, kurā lūdza iesniegt projektus kņaza M. Barklaja de Tolli piemineklim: “Par godu simtgadu jubilejai Krievijas atbrīvošanai no frančiem Napoleona vadībā”. Žūrija – R. Dics (Drēzdene), V. A. Beklemiševs (Sanktpēterburga) un Bokslafs (Rīga) – izvēlējās prof. Vilhelma Vandšneidera projektu ar devīzi “1812”. Projektā kņaza M. Barklaja de Tolli statuja (93% kapara, 7% cinka lējuma) tā laika Krievijas armijas formas tērpā atradās uz granīta pamata. Līdzīga bronzas statuja kņazam bija uzstādīta jau 1837. gadā Pēterburgā un biste – 1841. gadā Tērbatā. M. Barklajs de Tolli bija Igaunijas un Sāmsalas muižniecības loceklis.

Rīgas pilsētas dome izsludināja ziedojumu vākšanu līdz 1912. gada 1. maijam. Taču līdz 1912. gada 5. maijam ienāca 10 232 rubļi un 40 kapeikas. Lielākie ziedotāji bija Rīgas muižnieku kredītsabiedrība (1000 rubļu) un Rīgas biržas komiteja (2000 rubļu). Pieminekļa celtniecības komiteja izsūtīja ziedojumu lapas ar visu iespējamo ziedotāju vārdiem un adresēm. Taču ziedotās summas vietā parasti bija atteikums, paraksts un pat zīmoga nospiedums. Redzot bēdīgo stāvokli, 1912. gada 12. maijā Vidzemes muižniecība ziedoja 5000 rubļu. Tā kā pieminekļa celtniecībai no 82 835 rubļiem bija tikai 40 232 rubļi (48,5%), pieminekļa celtniecība kavējās un, neskatoties uz steigu, 1912. gadā netika pabeigta. Lai glābtu stāvokli, pieminekļa celtniecības komiteja griezās ar lūgumu pie Krievijas finanšu ministra piešķirt trūkstošos līdzekļus. Tos arī pēc kavēšanās saņēma – 48 000 rubļu.

Visai iespaidīga bija pieminekļa atklāšana Aleksandra bulvāra un Elizabetes ielas stūrī 1913. gada 13. oktobrī pulksten 12 un 30 minūtēs. Ielūgumā bija teikts, ka viesiem uz ceremoniju jāierodas frakā un uniformā.

Šis piemineklis bija viens no Krievijas impērijas idejas krustpunktiem Rīgā. Tāda bija arī Pētera I pieminekļa, Aleksandra vārtu, Pauluči obeliska un Uzvaras kolonnas pamatideja. Vērtējot Krievijas impērijas pieminekļu celtniecību Baltijā 19.–20. gadsimtā, jāsaka, ka tā veltīta impērijas nacionālisma galvenajiem īstenotājiem un nesējiem, kuri cerēja: jo tuvāk Baltija impērijai, jo tālāk Eiropai. Taču Baltija pretēji šīm cerībām aizgāja gadsimtiem iestaigātajā Eiropas virzienā, šie pieminekļi nelīdzēja un tos novāca. Maz cerību, ka tie bez kirzas zābaku palīdzības arī kādreiz līdzēs.

Pastāv vairākas starptautiski pieņemtas pieminekļu un piemiņas vietu definīcijas. Viena no populārākajām šodien, ko pieņēmuši arī ievērojami vācu pētnieki, ir franču vēsturnieka Pjēra Norē definīcija: “Piemiņas vietas ir ģeogrāfiskās, personālās, literārās vai simboliskās nācijas atmiņas kristalizācijas punkti.” Ne svešu imperatoru, ne kņazu pieminekļi mūsu nācijai nekad tādi nebūs. Ojārs Spārītis nereti aicina saglabāt vēsturisko patiesību un imperatora Pētera I pieminekļa izvietošanā aicina pieņemt lēmumu “kurš neieviesīs cenzūru vēsturē”. Pētera I un M. Barklaja de Tolli pieminekļi, ļeņinekļi un citi impēriskie pieminekļi paši bija diktatūras un cenzūras rezultāti. Tie nekādā ziņā nebija nācijas atmiņas kristalizācijas punkti. Vai mums jāturpina impēriskā ideoloģizācija, diktatūras un tās kalpu glorifikācija?

“MĀJAS VIESIS”

“LV” i z z i ņ a: Mihails Barklajs de Tolli (1761–1818) dzimis ģermanizējušos skotu muižnieku ģimenē dzimtas muižā Vidzemes (Livlandes) guberņas Valkas apriņķa igauņu apdzīvotajā daļā – Beklorā (ko kopš brīvvalsts laikiem sauc par Jegevesti); tā tagad ietilpst Igaunijas Republikas Valgas apriņķī un atrodas pārdesmit kilometru no apriņķa centra uz Vircezera pusi Mazās Mētras krastā. Turpat arī apbedīts. Krievu valodu nepārvaldošais cara armijas militārais darbinieks 1810.–1812. gadā ir impērijas kara ministrs, kara sākumā – armijas komandieris, pēc Kutuzova degradācijas – apvienotās krievu un prūšu armijas virspavēlnieks (1813–14), kopš 1814. gada – ģenerālfeldmaršals. Nav vēstures liecību, ka kņazs kaut kad būtu apmeklējis Rīgu.