Gatavība mainīt Satversmi cilvēkos šķiet visai izplatīta

Intervija Latvijas Radio vakar, 23.aprīlī

Intervijā Latvijas Radio 23. aprīļa raidījumā “Kāpnes” pulksten 15.10. Vada žurnālists Jānis Krēvics

— Šīsdienas interviju sāksim ar jautājumu, kas liek saprast, ka pamazām tuvojas Saeimas vēlēšanas. Latvijas Sociāldemokrātiskā strādnieku partija ir iecerējusi jau līdz 1.maijam savākt 10 000 vēlētāju parakstu referenduma ierosināšanai par sava līdera Jura Bojāra ierosināto un izstrādāto Satversmes grozījumu pieņemšanu. Vai jūs piekrītat Bojāra izteikumam, ka pašreizējā Satversme ir novecojusi un tā jāmaina?

Vaira Vīķe–Freiberga: — Mēs redzam, ka gatavība Satversmi mainīt acīmredzot tautā ir visai izplatīta, jo vēl nav bijušas trešajā lasījumā tās izmaiņas Satversmē, ko ir proponējušas patlabanējās koalīcijas partijas. Nu acīmredzot arī opozīcija ir gatava ķerties pie apjomīgām Satversmes izmaiņām, tātad vienkārši konstatējot notikumus, varētu teikt, ka gatavība mainīt mūsu Satversmi tautā un politiskās partijās šķiet visai izplatīta.

— Bet, jūsuprāt ir jāmaina Satversme?

V.Vīķe–Freiberga: — Es domāju, ka Satversme ir tāds instruments, kas domāts, protams, ilglaicīgai lietošanai, bet tai pašā laikā ir jāsaprot, ka vajadzības gadījumā izmaiņas tajā iespējamas ir, un tā ir tieši demokrātijas priekšrocība, ka mēs nedzīvojam kaut kādos dzelžaini iepriekš noliktos rāmjos, ka pastāv iespējamība kaut ko arī mainīt.

— Tad, pēc jūsu domām, pašreizējā Satversme neatbilst savām funkcijām?

V.Vīķe–Freiberga: — Es domāju, ka jebkuru instrumentu vienmēr ir iespējams uzlabot, arī mūsu patlabanējo Satversmi vairākos punktos, jā. Bet galvenokārt to ir iespējams uzlabot arī pēc tā, kā tauta vēlētos zināmas lietas risināt citādi, jo būtībā Satversme ir ceļazīme, kā mums iemūžināt savu demokrātiju. Bet ir jau dažādi veidi, kā panākt to pašu. Es neuzskatu, ka tā rakstīta cementā uz visiem laikiem, ka principā to nedrīkst mainīt, jautājums ir — vai maiņas ir pietiekami motivētas, vai tās ir vajadzīgas; to nosaka tautas griba, un tas ir jānosaka tīri demokrātiskā kārtībā.

— Bet vai Bojāra kunga izstrādātie priekšlikumi Satversmes maiņai atbilst tam, ko jūs šobrīd teicāt?

V.Vīķe–Freiberga: — Par to tautai būs jāspriež.

— Bet jūsu viedoklis?

V.Vīķe–Freiberga: — Es esmu atsacījusies komentēt, lūk, tādas iniciatīvas, es nekomentēju arī Satversmes maiņas, ko partijas jau ir nodevušas Saeimai, vienīgi varu komentēt, ka acīmredzot ir panākta pietiekama vienotība, trim partijām par tām vienojoties. Saturu neesmu komentējusi un es visumā cenšos atturēties no šādiem saturiskiem komentāriem.

— Parasti Juris Bojārs, runājot par šo projektu, mazāk piemin, ka prezidents vienpersoniski iecels amatos lielāko daļu augstu amatpersonu un principā Valsts prezidenta rokās būs koncentrēta gan likumdevēja, gan valdības, gan arī tiesu varas kontrole. Vai jūs atbalstāt, ka Latvija šādi no parlamentāras kļūtu par tīri vai prezidentālu republiku?

V.Vīķe–Freiberga: — Es domāju, tas ir daudz teikts, ka prezidenta rokās tad visas šīs trīs varas tiktu koncentrētas. Ir ļoti daudzas valstis, kas ir tiešām arī parlamentārās republikas, kur, piemēram, prezidentam nominēšanas kārtībā ir iespējams vairākas amatpersonas iecelt. Starp citu, patlaban arī tiesnešu zvērestus jau pieņem Valsts prezidents, tātad būtisku izmaiņu tajā ziņā nav.

— Bet vai būtu nepieciešams pāriet uz tieši vēlētu Valsts prezidenta institūciju?

V.Vīķe–Freiberga: — Es domāju, ja tauta to vēlētos, katrā ziņā būtu iespējams to darīt, un es atrodu, ka tas būtu viens veids, kā tautai justies, kā man daudzi cilvēki to ir teikuši, justies, ka viņiem ir izdevība pašiem iespaidot procesus valstī, nevis tikai pastarpinātā veidā atstāt to parlamenta — Saeimas — rokās. Es saprotu, tas ir tikpat leģitīms veids ievēlēt prezidentu, kā viņu ievēlēt caur parlamentu, tās ir divas pasaules praksē pazīstamas un vienmēr demokrātiski pieņemamas metodes, kā prezidentu ievēlēt.

— Bet kas no tā mainīsies?

V.Vīķe–Freiberga: — Mainīsies tautas līdzdalības sajūta un arī, varētu teikt, tautas vara, jo vara būs viņu rokās, tā nebūs pastarpināta. Katram vēlētājam tad būs vara pašam teikt savu balsi, nepastarpinātā veidā teikt— par šo cilvēku es vēlēju par vai pret. Tā ir būtiska nianse.

— Vai jūs uzskatāt Jura Bojāra projektu par, kā viņš pats saka, Satversmes grozījumiem vai tomēr par jaunu Satversmi?

V.Vīķe–Freiberga: – Nē, nu ko sauc par grozījumiem un ko sauc par jaunu?

— Bet kā jūs definējat šobrīd?

V.Vīķe–Freiberga: — Es atteikšos komentēt.

— Tiek izteikta kritika, ka jaunais Satversmes variants ir pārāk garš, vai jūs pati to esat izlasījusi?

V.Vīķe–Freiberga: — Es neesmu izlasījusi no vāka līdz vākam, es esmu izlasījusi tikai dažas daļas, un ir viena lieta, kas man dara zināmas bažas, tautas nobalsošanai tik apjomīgu dokumentu nodot. Es domāju, tas visādā ziņā ir riskanti sakarā ar to, saprotiet, cik daudz cilvēku tiešām spēs iedziļināties šādā dokumentā, izlasīt to no vāka līdz vākam un katru detaļu izanalizēt. Tīri no psiholoģiskā viedokļa, no cilvēku aizņemtības viedokļa, no viņu gatavības iesaistīties politiskos procesos, tā varētu būt zināma problēma.

— Kādas sekas tam varētu būt?

V.Vīķe–Freiberga: — Nu to mēs redzēsim, jautājums ir, vai ļaudis būs gatavi tomēr par šādu risinājumu balsot vai ne, to viņi pierādīs ar saviem parakstiem.

— Vai jūs plānojat pati arī parakstīties?

V.Vīķe–Freiberga: — Patlaban es parakstīties vēl neesmu plānojusi, tāds žests manos plānos patlaban neietilpst.

— Rīt Latvijā ieradīsies NATO spēku virspavēlnieks Eiropā ģenerālis Džozefs Ralstons, kas laikam ir pēdējā šāda līmeņa NATO amatpersonas vizīte Latvijā līdz Reikjavīkā gaidāmajām sarunām. Kas ir tās galvenās jomas, kurās Latvija no šīs amatpersonas varētu sagaidīt kritiku?

V.Vīķe–Freiberga: — Es neesmu droša, vai mēs sagaidīsim no viņa kritiku, jo viņam kā militārpersonai ir pienākums galvenokārt izvērtēt mūsu bruņoto spēku spēju sekot tiem rīcības plāniem, kurus jau Aizsardzības ministrija bija izvirzījusi, apspriedusi un par kuriem viņi nemitīgi konsultējās gan ar NATO pārstāvniecību Briselē, gan ar visu dalībvalstu aizsardzības struktūrām, ministrijām, kā arī militārpersonām. Mēs nesagaidām nekādus pārsteigumus tāpēc, ka šis rīcības plāns Latvijai sniedz ļoti skaidru ceļrādi — kā soli pa solim sasniegt savus mērķus, un, kamēr šie mērķi tiek izpildīti, mēs nevarētu sagaidīt nekādu būtisku kritiku. Jautājums ir drīzāk par to, cik reāli mums ir nākamie soļi, kas ir paredzami. Cik noprotu, arī tie jau ir izvērtēti, un atliek tikai mums nodrošināt to, ka paredzētie soļi tiks sperti, ka viss turpināsies, kā plānots. Kritiku es no viņa puses nesagaidītu, bet es sagaidītu gan objektīvu izvērtējumu, kas, protams, varētu norādīt, kuros laukos šie plāni ir vairāk gājuši uz priekšu un tiešām simtprocentīgi atbilst cerētajam, kur tajos vēl būtu jāpiestrādā.

— NATO maija beigās Romā rīkos galotņu tikšanos ar Krieviju un, kā informē Itālijas premjerministrs, parakstīs jaunu sadarbības līgumu, un abas puses izveidos padomi, kas dos Maskavai lēmējas tiesības svarīgos NATO drošības jautājumos. Kā ciešā NATO sadarbība ar Krieviju var ietekmēt Latviju?

V.Vīķe–Freiberga: — To mēs zinām jau no kandidātvalstu sarunām ar lordu Robertsonu Sofijas sammita laikā, un vēl vairākos citos starptautiskos notikumos NATO to ir skaidri formulējusi, arī man personīgi sarunās ar Amerikas Savienoto Valstu valsts sekretāru Kolinu Pauelu tas tika vēlreiz ļoti skaidri precizēts un izskaidrots. NATO sadarbība ar Krieviju ir paredzēta dažos ļoti specifiskos jautājumos, no kuriem pirmais ir, protams, cīņa ar starptautisko terorismu, otrs saistās ar starptautisko kodolieroču izplatības kontroli, riskiem ar bioteroru un tamlīdzīgiem jautājumiem. Šis jautājumu loks, kuros Krievija tiks konsultēta kā līdztiesīga partnere, ir ļoti ierobežots un ļoti specifisks. Tas nekādā ziņā neskar ne paplašināšanās procesus, ne jauno kandidātvalstu integrēšanos NATO struktūrās, par to absolūti nekad nav bijusi runa.

— Runājot par Krievijas ārpolitiku — tās pilnvarotais cilvēktiesību jautājumos Eiropas Cilvēktiesību tiesā Strasbūrā paziņojis, ka Krievija iesaistīsies prāvās, kuras pret Latvijas valsti ierosinājuši Latvijā dzīvojošie Krievijas pilsoņi. Viņš arī norāda, ka Latvijā pastāv rupji tiesību pārkāpumi pret Krievijas pilsoņiem. Kā šis paziņojums ir skaidrojams, un kā tas iespaidos Latvijas un Krievijas attiecības?

V.Vīķe–Freiberga: — Es nedomāju, ka tas iespaido mūsu attiecības tieši starpvalstu līmenī, jo, protams, katrai valstij ir ne tikai tiesības, bet arī pienākums savus pilsoņus aizstāvēt, ja viņi vēlas to darīt starptautiskā tiesā, tad uz to viņiem ir pilnas tiesības. Arī Latvija, ja būtu jāaizstāv savi pilsoņi, un bieži to viņa pat ir darījusi ar saviem iedzīvotājiem, kā tas bija Indijas lidotāju gadījumā, tos aizstāvētu, tas ir starptautiskā praksē kaut kas pilnīgi normāls. Vai Latvijā ir cilvēktiesību pārkāpumi vai nav, tam jau tieši ir Strasbūras tiesa, un tā par to tad arī lems. Un, starp citu, jau šādas tiesas eksistence pati par sevi pierāda, ka cilvēktiesības ir jautājumi, par kuriem mums mūžīgi jābūt modriem, un neviena valsts nav pasargāta no eventuāliem pārkāpumiem tajā lokā, tamdēļ jau tieši tāda tiesa ir nodibināta un tajā tiek iesniegtas sūdzības no visām demokrātiskām valstīm, tādi eventuāli pārkāpumi var notikt kā jebkuri citi likumpārkāpumi, tamdēļ šī tiesa ir radīta un dara savu darbu.

— Atgriežoties pie pašmāju notikumiem. Jau kuro gadu pēc kārtas pavasarī vai vasarā tiek plānotas ārstu protesta akcijas, šoreiz viņi ir neapmierināti, ka netiek palielinātas mediķu algas. Vai jūs kā prezidente plānojat kaut kādā veidā iesaistīties šajās diskusijās un problēmu risināšanā?

V.Vīķe–Freiberga: — Es cenšos neiesaistīties detaļās izpildvaras funkcijās, jo, piemēram, šinī gadījumā ir par veselību atbildīgais ministrs un viņa kompetencē ir šo konkrēto jautājumu risināšana. Es kā prezidente varu izteikties gan katrā laikā, vai nakti vai dienu, par principiem, par kuriem šeit ir runa, un katrā ziņā ir vairāk nekā skaidrs, ka katram iedzīvotājam Latvijā vajadzētu būt pieejamiem dažādiem preventīviem veselības pasākumiem, tiem būtu jābūt pieejamiem daudz plašākā mērā, nekā tas ir šobrīd. Kaut vai mūsu sirds un asinsvadu slimību izplatība visā valstī, tā ir katastrofālā stāvoklī. Tāpat nedrīkstētu būt, ka nabagiem nav pieejas ārstēšanas un medicīnas pakalpojumiem, ka attālos lauku ciemos vai novados ļaudīm ir mazāk iespēju tikt ārstētiem. Tie ir tādi ļoti fundamentāli pamatprincipi, kurus es esmu gatava aizstāvēt un par tiem runāt nakti vai dienu, bet konkrētie risinājumi — kādus no deviņiem iespējamiem modeļiem ministrija ir apspriedusi un tā tālāk, tie ir jāatstāj izpildvaras un arī medicīnas personāla, slimnīcas administratoru rokās, viņiem šajos jautājumos tīri administratīvā kārtā ir jāmēģina rast risinājumi, kas visus varētu apmierināt.

— Aizvadītajā nedēļā jūs viesojāties Slovēnijā, un izskanēja, ka turienes vietējās amatpersonas prot runāt ar iedzīvotājiem, tādēļ Slovēnijā ir ievērojami lielāks Eiropas Savienības atbalstītāju skaits nekā Latvijā. Kas tieši Latvijai būtu jāmācās no Slovēnijas šajā jautājumā?

V.Vīķe–Freiberga: — Man šķiet, ka nav pieejama pietiekama informācija par to, ko Latvija iegūtu un ko zaudētu no Eiropas Savienības. Pēdējā laikā es esmu manījusi presē, ka žurnālisti vai rakstu autori mētājas ar milzīgiem skaitļiem — Latvijai tas maksās 200 miljonus par gadu, vai Latvija maksās 400 miljonus par gadu. Šie skaitļi man šķiet pilnīgi pagrābti no gaisa, es neredzu, uz ko tie balstās, uz kādiem aprēķiniem pamatojas. Būtu gan ļoti vēlams, lai valdība no savas puses un tāpat attiecīgās ministrijas spētu nākt ar aptuveniem aprēķinājumiem par to, ko mums maksās iestāšanās Eiropas Savienībā, kurā datumā, apmēram kādos termiņos, ko mēs saņemsim pretī, bet protams, ne jau 500 lapu biezos dokumentos, bet caurmēra cilvēkam saprotamā veidā un katram sektoram pa sektoru.

— Kam konkrēti, jūsuprāt, ir veltāma vislielākā kritika?

V.Vīķe–Freiberga: — Šobrīd, protams, ir vairāk nekā skaidrs, ka Zemkopības ministrijai ir ārkārtīgi daudz darba jādara un arī visai valdībai kopumā, jo tur ir jautājums arī par reģionālo attīstību, par strukturāliem fondiem, par reģionālo reformu, tas viss ir saistīts kopā. Lauku attīstība ir saistīta ar reģionālo reformu. Nupat man bija sarunas ar zemniekiem, kas bija atnākuši pie manis sūdzēties par savu grūto dzīvi, un viena no lietām, ko viņi minēja, — ka nevar runāt par lauku attīstību, ja vispār netiek pat plānota lauku ceļu uzlabošana. Tai pašā vakarā arī televīzijā redzēju, ka trīs gadu garumā mums ir paredzēts 300 kilometrus, teiksim, lielākos ceļus salabot, bet par lauku grantēto ceļu asfaltēšanu vispār nekādu plānu nav. Tādos apstākļos, protams, par lauku attīstību ir ārkārtīgi grūti runāt. Tas viss iet vienā kopumā, tātad arī Satiksmes ministrijai būtu jānāk ar saviem izskaidrojumiem — kāda tad ir transporta situācija Latvijai, kas savieno dažādos mazākos pagastus ar centriem un tā tālāk, kādi ir viņu plāni, ko viņi sagaida no Eiropas Savienības, kā mūsu ministrijas uzlabos savus iesniegumus PHARE projektiem, kuri, kā zināms, nav kvalitatīvā līmenī. Vai notiks mācības, lai iemācītu mūsu ierēdņiem labāk rakstīt savus projektus un sekmīgāk pretendēt uz Eiropas Savienības līdzekļiem. Tie visi ir jautājumi, es domāju, tūlīt ir jāķeras klāt, mēs nevaram gaidīt uz referendumu, lai sāktu tos risināt.

— Finansu ministrs Triju Zvaigžņu ordeņu domē esot iesniedzis veselu sarakstu ar uzņēmējiem, kuriem, viņaprāt, būtu jāpiešķir šis apbalvojums. Dome šo apbalvojumu piešķīra diviem uzņēmējiem, par ko ministrs ir sašutis. Savukārt dome Gundara Bērziņa kritiku uzskata par spiediena izdarīšanu uz to. Jūsu kanceleja, cik es saprotu, gatavo atbildes vēstuli ministram; ko jūs teiksit Bērziņa kungam par viņa rīcību?

V.Vīķe–Freiberga: — Es teiktu ministram to pašu, ko es teiktu jebkuram Latvijas iedzīvotājam: jebkuram Latvijas iedzīvotājam augstam vai zemam, ministram vai tā sauktajam ierindas cilvēkam, ir tiesības iesniegt Triju Zvaigžņu ordeņa domei priekšlikumus apbalvojumiem. Tas arī ir viss. Ordeņus piešķirt ir tiesības tikai Triju Zvaigžņu ordeņa domei un nevienam citam. Un domei nav ne jākomentē, ne jāizskaidro savi lēmumi, to darīt vispār būtu nekorekti un, es pat teiktu, nepieklājīgi. Tātad pieprasīt to no domes savā ziņā arī nozīmē labu manieru trūkumu.

Pēc ieraksta “LV” diktofonā