Valsts prezidentes vizīte Slovēnijā “Latvijas Vēstneša” speciālkorespondenta Jāņa Ūdra skatījumā

Nobeigums.

Sākums “LV” Nr. 61, 23.04.2002.

Trešdiena, 17. aprīlis

Latvijas Republikas Valsts prezidente Vaira Vīķe–Freiberga un Slovēnijas Republikas prezidents Milans Kučans pirms latviešu mākslinieku koncerta Slovēnijas Nacionālajā galerijā 18.aprīlī Foto: Jānis Ūdris, “LV”

Latvijas Valsts prezidentes oficiālās sagaidīšanas diena. Lietum pieņemoties spēkā, atsoļo godasardzes karavīru rota, un prezidents Milans Kučans, iznācis no pils, apmainās ar godasardzes komandieri draudzīgi neformāliem rokas spiedieniem.

Līdzās karavīriem Prezidenta pils priekšā nostājies policijas pūtēju orķestris. Precīzi protokolā paredzētajā laikā piebrauc limuzīns ar Latvijas sarkanbaltsarkano karodziņu, un mūsu Valsts prezidente Vaira Vīķe-Freiberga, sagaidītāju lietussargu piesegta, sirsnīgi sasveicinās ar Milanu Kučanu. Policijas orķestris spēlē “Dievs, svētī Latviju”, pēc tam Slovēnijas himnu. Melodijas ir atšķirīgas, taču kaut kas tomēr šķiet ļoti līdzīgs. Vēlāk, izlasījis Frances Prešerena rakstītos himnas vārdus, es saprotu, ka līdzīga ir abās himnās paustā vēršanās pie Dieva. Mēs lūdzam — “Dievs, svētī Latviju”, bet slovēņi Dievam lūdz svētību visām tautām, kas strādā mierīgai nākotnei un kaimiņtautu saticībai. Vai France Prešerens, šos vārdus pirms daudziem gadu desmitiem rakstot, pats maz varēja nojaust, cik aktuāli tie kļūs pēc suverēnu valstu izveidošanās komunistiskās Dienvidslāvijas vietā?

Notiek Latvijas Valsts prezidentes Vairas Vīķes-Freibergas tikšanās ar Slovēnijas prezidentu Milanu Kučanu un abu delegāciju sarunas, starpvalstu līgumu parakstīšana. Pēc tam abu prezidentu preses konference, Ļubļanas rātsnama apmeklējums, tikšanās ar galvaspilsētas mēru Viktoriju Potočniku, saruna ar Slovēnijas Republikas Nacionālās sapulces prezidentu Borutu Pahoru un vēl arī Slovēnijas premjerministra Janeša Drnovšeka rīkotās darba pusdienas. Pievakarē Valsts prezidente Ārpolitikas institūtā nolasa lekciju “Eiropas jaunās iespējas un izaicinājumi”. Bet Latvijas aizsardzības ministrs Ģirts Valdis Kristovskis šodien Ļubļanā tiekas ar Slovēnijas aizsardzības ministru Dr. Antonu Grizoldu.

Diena beidzas ar valsts vakariņām Slovēnijas Prezidenta pilī, kurās Vaira Vīķe-Freiberga un Milans Kučans apmainās ar tostiem. Slovēnijas prezidents uzsver mūsu likteņu līdzību un nākotnes interešu kopību, atceroties smagos stagnācijas gadus, kad politiskās lielvaras bija apturējušas Slovēnijas un Latvijas brīvu attīstību. Prezidents uzsauc tostu par Latvijas uzplaukumu vienotajā Eiropā, par abu valstu sadarbību, par Latvijas Valsts prezidentes personīgo laimi un labklājību.

Ceturtdiena, 18. aprīlis

Latvijas Valsts prezidente un Latvijas delegācija, Slovēnijas prezidenta Milana Kučana pavadīta, līdz ar latviešu uzņēmējiem un žurnālistiem izbrauc uz teiksmainajām Postojnas stalaktītu alām, ko veido apmēram septiņi tūkstoši lielāku un mazāku alu. Pie ieejas visi ceļinieki tiek ietērpti vienādos, siltos haki krāsas apmetņos ar kapucēm, kam alu labirintos ne vien jāsargā no dzestruma, bet arī no saltajām ūdens pilēm, kas dažbrīd nokrīt no stalaktītu un stalagmītu veidojumiem. Tad ceļinieki dodas uz plašu pazemes zāli, kas atgādina dzelzceļa staciju. Un patiesi, ceļš tiek turpināts miniatūros šaursliežu dzelzceļa vagoniņos, jo alu kopējais garums sasniedz divdesmit kilometrus. Latvijas prezidentei un viņas pavadoņiem izdodas redzēt apmēram piecus kilometrus alu, pašas plašākās un skaistākās. Vēsturiski uzraksti uz sienām vēstī, ka cilvēki šīs alas apmeklējuši jau 13. gadsimtā. Taču Postojnas alu vēsture sniedzas daudz tālākā senatnē. Arheoloģiskie izrakumi liecina, ka jau pirms piecdesmit tūkstošiem gadu še dzīvojuši pirmatnējie cilvēki, kas medījuši zvērus. Postojnas alās atrasti tagad jau sen izmirušo alu lāču un citu senu dzīvnieku kauli. Pirmais pazemes dzelzceļš Postojnā ierīkots 1872. gadā. Ik dienu alas var uzņemt 14 tūkstošus tūristu, taču kopš Slovēnijas atdalīšanās no Dienvidslāvijas tūristu skaits samazinājies, un tagad ik gadu Postojnas alas apmeklē trīssimt līdz četrsimt tūkstoši.

No teiksmainajām alām V.Vīķes-Freibergas ceļš ved uz Bledas Administrācijas augstskolu, kur augsto viešņu, arī starptautiski pazīstamu zinātnieci, sagaida īpaši siltā gaisotnē. Latvijas Valsts prezidenti uzrunā augstskolas rektore un direktore profesore Danica Purga. Viņa pastāsta, ka augstskolā mācās jaunieši no divdesmit vienas valsts, arī no Latvijas. Pērn latviete Ieva Ūbele ieguvusi arī Bledas augstskolas skaistākās studentes titulu. Ar lepnumu rektore atgādina, ka prezidents M.Kučans Bledas Administrācijas skolu nosaucis par vienu no Slovēnijas nacionālajiem dārgumiem. “Mēs cenšamies veidot radošu garu radošam vadības stilam,” uzsver D.Purga. Viņa studentiem izjustos vārdos pastāsta par Latvijas prezidentes dramatisko likteni, dodot vārdu Vairai Vīķei-Freibergai.

Mūsu prezidente savā uzrunā akcentē Latvijas un Slovēnijas līdzīgo likteni un šīs pieredzes vārdā izraudzīto kopīgo mērķi — iestāties ES un NATO. “Es ticu, ka abas mūsu valstis jau šā gada beigās saņems uzaicinājumu iestāties ES un NATO un jau 2004. gadā līdz ar citām Eiropas tautām vēlēsim jauno Eiropas parlamentu,” saka V. Vīķe-Freiberga. Viņa pauž arī savu viedokli par biznesa administrācijas aktualitāti mūsdienu pasaulē. “Gadu desmitiem mūsu tautām uzspieda uzskatu, ka gūt peļņu ir kauns, taču tā bija aplama vērtību orientācija, “ saka mūsu prezidente un stāsta, ka arī Rietumos viņas studiju gados augstskolu programmās vēl nebija ne vārda par naudas pelnīšanu un izlietošanu. Prezidente arī uzsver, ka vienā dienā saskārusies ar vairākiem Slovēnijas nacionālajiem dārgumiem: pirms stundas ar unikālu dabas veidojumu — Postojnas alām, tagad ar cilvēka prāta izveidotu perfektu mācību iestādi.

Valsts vizītes saspringtajā programmā atlicis mirklis vienam studentu jautājumam, un tas ir par Latvijas sabiedrības attieksmi pret NATO. Slovēnijā tieši pēdējā laikā entuziasms par valsts virzību uz NATO mazinājies, parādījusies arī skepse un sākušās diskusijas par šī mērķa motivētību.

“Latvijā šai jautājumā pastāv vienprātība. Protams, ne pilnīga, kā jau demokrātiskā sabiedrībā, taču vairums parlamenta locekļu ir par iespējami ātru Latvijas iestāšanos NATO. Šo mērķi atbalsta arī vairāk nekā 50 procenti Latvijas iedzīvotāju, “ atbild V. Vīķe-Freiberga. “Latvija ir maza valsts, ko vēstures gaitā allaž centušās iekarot citas zemes, un mēs esam pārliecinājušies, ka vieni mēs nevaram justies drošībā. NATO jau ilgāk nekā pusgadsimtu ir nosargājusi mieru Eiropā. Es pati esmu uzaugusi uz Otrā pasaules kara drupām, esmu karā zaudējusi radiniekus un zinu no pašas rūgtās pieredzes, kas ir karš,” Latvijas Valsts prezidente saka uzmanībā saspringušajai auditorijai un tūdaļ pat lietišķi sāk skaitīt ekonomiskos ieguvumus, kas saistīti ar valsts iestāšanos NATO. Piederība pie NATO nesaraujami saistīta ar valsts lielāku stabilitāti, un tas savukārt iedrošina ārvalstu uzņēmējus izdarīt šajā valstī lielākas investīcijas. Par to uzskatāmi liecina arī NATO jaunāko dalībvalstu — Čehijas, Polijas un Ungārijas — pieredze.

Pēc Slovēnijas parlamenta prezidenta Boruta Pahorarīkotāmdarba pusdienām slavenajā Brdo pilī Latvijas Valsts prezidente atgriežas Ļubļanā, kur Slovēnijas Nacionālajā galerijā notiek mūsu vēstnieces Elitas Kuzmas rīkota pieņemšana. To ievada dziļi dvēselisks mūsu Nacionālās operas solistes Antras Bigačas un klarnetista Mārča Kūļa koncerts.

Pirms vizītes beigām Valsts prezidente vēl tiekas noslēguma sarunās ar Slovēnijas prezidentu. Tad atvadu ceremonija pie Prezidenta pils un ceļš mājup.

Bet “LV” speciālkorespondentam atceļā uz Rīgu no prāta neiziet Ļubļanā iepazītā kolēģa, Slovēnijas lielākā dienas laikraksta “Delo” (tirāža 100 tūkstoši eksemplāru) redaktora Branko Sobana vārdi, atceroties biežos braucienus uz Latviju deviņdesmitajos gados:

“Latvieši un slovēņi ir mazas tautas, kas komunistiskā režīma gados izdzīvoja, pateicoties savai augstajai kultūrai un nacionālajai pašapziņai. Labi, ka šīs īpašības mūs vieno arī tagad, mūsu suverēnajām valstīm gatavojoties iestājai ES un NATO. Šajā ceļā mēs varam viens otram būtiski palīdzēt. Bet nacionālā pašapziņa mums būs ļoti svarīga arī nākotnē, jau kā ES un NATO dalībvalstīm aizstāvot savas tiesības un savas intereses vienotajā Eiropā un globālajā pasaulē.”

Valsts vizīte viedokļos un vērtējumos — “Latvijas Vēstneša” intervijās

Ģirts Valdis Kristovskis, Latvijas aizsardzības ministrs:

— Kā noritēja jūsu tikšanās ar Slovēnijas aizsardzības ministru?

— Tā bija lieliska iespēja labāk iepazīties ar savu kolēģi un redzēt, ka viņš ir patiešām izcili izglītots speciālists drošības politikā. Domāju, tas labi sasaucas ar jau sagatavotajām Slovēnijas bruņoto spēku reformām, jo, kā zināms, Slovēnijas bruņoto spēku personāls ir 47 tūkstoši vīru, kas ir ļoti liels skaitlis. Protams, salīdzinoši liels salīdzinājumā ar Latviju ir arī Slovēnijas aizsardzības budžets. Bet, ņemot vērā pašreizējo lielo personāla skaitu, viņiem patiesībā ir grūti domāt par normālu savu bruņoto spēju attīstību un atbilstību jaunajai drošības situācijai un tās prasībām.

— Vai Slovēnijā proporcionāli uz katru karavīru neiznāk mazāka budžeta summa nekā Latvijā?

— To vajadzētu aprēķināt. Tāpēc es arī saprotu vairākos aspektos, kāpēc slovēņi ir sagatavojuši aizsardzības spēku reformu un gatavojas samazināt savu armiju no 47 tūkstošiem līdz 16 — 18 tūkstošiem cilvēku 2004. gadā. Tātad vairāk nekā divkāršs samazinājums. Otrs aspekts, kas daudzējādi saskan arī ar Latvijas nostāju aizsardzības jomā un ar manu personīgo pārliecību, ir tāds, ka, investējot bruņotajos spēkos, ir maksimāli jāattīsta tās spējas, kas lieti noder arī dažādu civilās sabiedrības problēmu risināšanai miera laikā. Piemēram, glābšanas operācijām, kas Slovēnijā varētu būt aktuālas kalnos, Latvijā uz jūras. Tāpēc gaisa spēki gan Slovēnijā, gan pie mums tiek pilnveidoti arī šajā virzienā. Šī mūsu filozofija saskan. Slovēnijā ir arī droši vien no visām NATO kandidātvalstīm vislabāk attīstītais Drošības politikas institūts, un ministrs ir arī viens no tā profesoriem, kā arī vieslektors daudzās rietumvalstīs, ieskaitot ASV. Manuprāt, slovēņi ir izdarījuši pareizu izvēli un ir gatavi dziļām reformām aizsardzības jomā.

— Ko mēs varam pārņemt no slovēņu pieredzes, un ko slovēņi var mācīties no mums?

— Es domāju, pašlaik mēs esam tikai pirmajā tuvināšanās fāzē, par to liecina arī fakts, ka tikai nupat mēs parakstījām līgumu par sadarbību aizsardzības jomā. Bet mēs jau pārrunājām arī nākamo līgumu — par informācijas apmaiņu un drošību. Parakstīt šādu līgumu mums ir ļoti svarīgi, jo, iestājoties NATO, abām valstīm būs ļoti svarīgi saglabāt sakarus. Man arī ļoti patika Slovēnijas aizsardzības ministra vārdi, ka Latvija no Slovēnijas nemaz nav tik tālu, viņaprāt, Latvija un Slovēnija ir tuvu. Man ļoti patika arī ministra paustā gatavība jau tuvākajā laikā, iespējams, maijā, apmeklēt Latviju. Savukārt mēs sagatavosim nelielu delegāciju, kas dziļāk iepazīsies ar Slovēnijas bruņoto spēku struktūru. Jo diemžēl, esot kopā ar mūsu prezidenti abas vizītes dienas, man nebija laika pašam apmeklēt Slovēnijas Bruņoto spēku štābu un redzēt viņu armijas vienības to dislokācijas vietās. Bet ir skaidrs, ka Slovēnijas bruņotie spēki veidojušies, daudzējādi balstoties uz Dienvidslāvijas armijas ekipējumu, bruņojumu un tradīcijām, kas bija salīdzinoši augstā līmenī.

— Kā jūs izskaidrojat faktu, ka pēdējā laikā Slovēnijas sabiedrībā mazinājies entuziasms par virzību uz NATO?

— Es domāju, šeit ir vairāki faktori. Viens ir tas, ka stabilizējusies situācija Balkānos un Slovēnijā sabiedrībai ir visai kvalitatīvi dzīves apstākļi, jo Slovēnija agrāk bija arī tāds kā labklājības propagandas priekšpostenis komunistiskajai Dienvidslāvijai, un atvērtās robežas arī komunistiskās varas laikā Slovēnijā veidojušas visai brīvu un pašapzinīgu sabiedrību, kas tagad daļēji domā, ka šeit, kalnu pavēnī, draudi valsts suverenitātei ir mazinājušies. Bet šāds viedoklis ir mānīgs. Līdzīgi savā laikā domāja un “apdedzinājās” viņu kaimiņi horvāti, kas uzskatīja: mums nekas nedraud, karo jau bosnieši ar serbiem. Bet nepagāja ilgs laiks, un nestabilitāte pārmetās arī uz Horvātiju, kur joprojām valda saspīlējums, kaut vai paraugoties uz plašajām joprojām neatmīnētajām teritorijām. Slovēņi savā valstī jūtas komfortabli, to varēja just arī šīs vizītes laikā. Un tad nav brīnums, ka daļai cilvēku eventuālās briesmas, kas varētu apdraudēt šo labklājību, sāk likties tālas un nereālas.

Bet ir vēl viens būtisks aspekts. Daļa slovēņu ir apvainojušies uz NATO par iepriekšējo paplašināšanās kārtu, jo slovēņi paši uzskata, ka viņi jau tolaik bija gatavi, lai tiktu uzņemti NATO līdz ar trim jaunajām NATO dalībvalstīm — Poliju, Čehiju un Ungāriju. Es jautāju vairākiem Slovēnijas ārlietu speciālistiem, kā viņi pamato šo viedokli, bet atbilde bija, ka viņi pat neuzskata par nepieciešamu ko šajā jautājumā analizēt. Viņi uzskata, ka bija gatavi jau toreiz iestāties NATO, un viss. Šī pārliecība tad arī atvēsinājusi daļu slovēņu, jo viņi ir sapratuši, ka pastāv vēl arī citi apsvērumi, ne tikai pašu uzbūvētā pārliecība par savu gatavību. Tiesa, iepriekšējā NATO paplašināšanās kārtā jau arī pretendentēm valstīm nebija konkrētu prasību — atšķirībā no pašreizējās situācijas. Tas patiešām bija tikai politisks process. Taču tagad slovēņi tomēr ir nonākuši pie izpratnes, ka arī viņiem jāpilda konkrēti uzdevumi, un tāpēc arī ir ķērušies pie savas militārās reformas.

Dragoļuba Benčina, bij. Slovēnijas vēstniece, tagad Ārlietu ministrijas valsts sekretāra vietniece:

— Kā jūs vērtējat Latvijas prezidentes valsts vizīti Slovēnijā?

— Es to vērtēju ļoti augstu. Šī vizīte ir vēl viens apliecinājums mūsu valsts teicamajām attiecībām. Tā arī vēlreiz apliecina mūsu mērķu kopību — iestāties ES un NATO. Šī vizīte noteikti arī turpmāk sekmēs mūsu valstu ļoti produktīvo sadarbību kopīgās Eiropas veidošanā. Mēs jau esam organizējuši forumu par Eiropas nākotni. Domāju, ka arī Latvija drīzumā rīkos šādu forumu. Iespējams, ka arī šajā gadījumā mēs varētu dalīties abu valstu pieredzē. Protams, mūs dziļi iespaidojusi arī Latvijas spēja īsā laikā noslēgt tik daudzas sadaļas sarunās ar ES. Es domāju, mūsu valstīm ir patiešām labas izredzes jau 2004. gadā ievēlēt arī savus pārstāvjus Eiropas Parlamentā.

— Mūsu valstīs šobrīd sabiedriskajā domā izveidojusies gluži pretēja situācija. Latvijā sabiedrības izteikts vairākums — 63,9 procenti — atbalsta mūsu valsts dalību NATO, bet eiroskeptiķu īpatsvars pēdējā laikā palielinājies. Savukārt Slovēnijā ir gluži pretēja aina. Kā jūs to izskaidrojat?

— Vispirms jāteic, ka tas ir jauns process. Vēl pirms dažiem gadiem izteikts sabiedrības vairākums atbalstīja gan Slovēnijas virzību uz ES, gan NATO. Daļa slovēņu tagad pauž viedokli, ka iestāšanās NATO mūsu valstij vairs nav vitāli tik svarīga un ka Slovēnija varētu pastāvēt ārpus NATO, kā, piemēram, Somija. Tā jau ir savā ziņā likumsakarība, ka, tuvojoties kādam mērķim, daļa cilvēku sāk šaubīties un vairojas diskusijas. Jo nākotnes uzdevumi iegūst aizvien konkrētākas aprises. Turpretim tikai retais šaubās, ka mūsu dalība ES ir vitāli svarīga Slovēnijas ekonomikai. Es esmu pilnīgi pārliecināta, ka brīdī, kad mūsu sabiedrībai referendumā būs jāpieņem galīgais lēmums, slovēņi nobalsos gan par iestāšanos ES, gan NATO. Pašreizējās aptaujas rāda, ka liels procents slovēņu vēl nav izšķīrušies par savu pozīciju, un es ticu, ka beigu beigās viņi atbalstīs mūsu ārpolitikas stratēģisko mērķu īstenošanu.

Juris Ulmanis, firmas “Nordic Technology Park” prezidents:

— Cik lietderīga šī vizīte bija no latviešu uzņēmēja viedokļa?

— Bija ļoti lietderīga, jo es varēju iemācīties daudz, ko slovēņi dara augstāko tehnoloģiju nozarē. Mums bija tikšanās ar Slovēnijas lielāko programmatūras ražotāju firmu, kurai ir ļoti dinamisks prezidents. Viņam ir ļoti labas idejas, kas valstī jādara, lai labāk attīstītos izglītība. Tas būtu līdzīgi jādara, manuprāt, arī Latvijas informācijas tehnoloģiju firmām, lai iesaistītos pasaulē. Tas bija ļoti interesanti. Viņš arī piedāvāja atbraukt uz Rīgu un nolasīt lekciju studentiem, un tikties ar Latvijas programmatūras firmām Rīgā. Tas bija ļoti interesanti un lietderīgi. Es arī satiku Slovēnijas nākamās vēstnieces Latvijā vīru Milošu Kuretu, kurš ir speciālists informācijas tehnoloģiju nozarē. Viņš ir Slovēnijai sagādājis ES naudu informācijas tehnoloģiju industrijas attīstībai. Tā bija ļoti lietderīga iepazīšanās, un domāju, ka mēs kopā varēsim arī īstenot kādu projektu Latvijā.

— Kā jūs izskaidrojat Slovēnijas ļoti sekmīgo ekonomisko attīstību deviņdesmitajos gados?

— Es domāju, komunistiskajā Dienvidslāvijā tie piecdesmit gadi tomēr nebija tik grūti kā Baltijas valstīm. Dienvidslāvi arī tad varēja ceļot uz Rietumiem un vest atpakaļ uz mājām dolārus. Dienvidslāvijā arī komunistiskā režīma gados pastāvēja privātuzņēmumi, kas mums bija aizliegts. Bez tam Slovēnija ģeogrāfiski atrodas ļoti labā vietā.

— Kādus iespaidus jūs, pazīstams alpīnists, guvāt Postojnas alās un to kalnainajā apkaimē?

— Tās bija ļoti pozitīvas emocijas, patiešām. Jau braucot uz šīm alām, es skatījos uz ceļā redzamajiem kalniem un ar alpīnista aci vērtēju, kurā vietā tajos uzkāptu. Un arī milzīgajās alās es skatījos un vērtēju, kurā vietā es kāptu augšā un pa kurieni kāptu lejā. Bet alpīnisma sakarā es šīs vizītes laikā, tieši stundu pēc iekāpšanas lidmašīnā uzzināju vēl kādu interesantu faktu: klarnetists Mārcis Kūlis, kas spēlēja mūsu vēstnieces rīkotajā pieņemšanā, ir pazīstamā latviešu alpīnista Pētera Kūļa dēls, un Pēteris man allaž, ekspedīcijās dodoties, ir aizdevis savus alpīnista zābakus.

— Ko no tā mēs varam secināt?

— Ka pasaule ir daudz mazāka, nekā mēs to iedomājamies. Un, ja man vaicā, ko es sagaidīju no šī brauciena, tad mana atbilde ir, ka allaž svarīgākais ir personīgie kontakti. Es par Slovēniju neko daudz nezināju. Tagad redzēju, ka slovēņi ir jauki, atvērti cilvēki, un esmu pārliecināts, ka nākotnē mums izveidosies labi kontakti. Mums visiem ir līdzi daudzas vizītkartes, un tagad tikai atliek turpināt šos kontaktus.

— Kāda jums, trimdā ASV augušam latvietim, bija sajūta, vērojot mūsu Valsts prezidenti šajā valsts vizītē? Jums taču bijis līdzīgs liktenis — daudzus gadus dzīvot ārpus Latvijas.

— Neatkarīgi no tā, vai es esmu trimdas vai vietējais latvietis, es uzskatu, ka mums ir patiešām izcila prezidente. Man ir prieks un lepnums ik reizi, kad varu būt ar viņu kopā un klausīties viņas runas un skaidrojumus, kas, bez šaubām, ir pasaules līmenī.