Cik izgudrojumiem grūti Prokrusta gultās

Latvijas Zinātņu akadēmijas akadēmiķis Dr. habil. chem. Ivars Kalviņš un Latvijas Zinātņu akadēmijas goda doktors Dr. chem. Jānis Polis — kopīgā sarunā “Latvijas Vēstnesim”

Jānis Polis

Jānis Polis: — Nesen Latvijas Organiskās sintēzes institūtā atklāja pasaules klases līmeņa pētniecības laboratoriju jaunu medikamentu izstrādei. Toreiz mēs runājām par šīs laboratorijas darbu un par lietām, kas tevi satrauc un kas tev sāp Latvijas zinātnē. Turpināsim!

Ivars Kalviņš: — Laikam šobrīd pats pirmais un vissatraucošākais ir atkal kārtējā iecerētā reforma, kas skars arī Latvijas zinātniskos institūtus.

Nesen saņēmām vēstuli no Izglītības un zinātnes ministrijas, kurā teikts, ka ir iecerēts visus zinātniskās pētniecības institūtus transformēt par valsts publiskajām aģentūrām. Šāda prakse nav zināma nevienā pasaules valstī. Es nezinu nevienu zemi pasaulē, kur zinātniskie institūti būtu pārvērsti par publiskajām aģentūrām, jo pētniecība pati par sevi, it sevišķi pētniecība fundamentālo zinātņu nozarēs, nekādi nevar tikt attiecināta uz publisko aģentūru statusu, t.i., šeit tiek paredzēts, ka mēs publicēsim “Latvijas Vēstnesī” savu publisko pakalpojumu tarifus u.tml. Par kādiem tarifiem var būt runa pētnieciskajos projektos? Šādus tarifus neviens nav spējīgs aprēķināt, un tas pārvēršas par muļķībām.

Manuprāt, tā būtu vislielākā muļķība, ja valsts tagad mēģinātu likvidēt zinātniskās pētniecības institūtus šādu formālu iemeslu dēļ.

Varbūt te slēpjas vēlme principā likvidēt visus pētniecības institūtus un iekļaut tos universitāšu sastāvā, likvidējot kā juridiskas personas, bet tā nedrīkstētu notikt, jo tā būtībā būtu Latvijas zinātnes likvidācija. Ir jāiet cits ceļš, ir jāstiprina augstskolas tādā veidā, ka tiek palielināta to materiāli tehniskā bāze, nevis tiek sagrauta eksistējošā bāze pētniecības institūtos.

Nākamais, kas mani uztrauc, ir atkal vēl viens topošais likumdošanas akts, konkrēti — jaunas ķīmiskas vielas importēšanas pieteikšanas un riska novērtēšanas kārtība, kas tiek plānota acīmredzot kā Ministru kabineta noteikumi. Tas var izvērsties par nepārvaramu šķērsli jebkurai zinātniskai darbībai ķīmijā, jo par jaunu ķīmisku vielu (tur gan nav formulēts, ko ar to saprot), par jebkuru ķīmisko reaģentu mums būs jāsniedz pilns tā toksiskais izvērtējums, kas absolūti nav iespējams, jo tādi darbi vispār nav pieejami, un līdz ar to mēs nevarēsim vairs ievest zinātniski pētnieciskajam darbam nekādus reaģentus, ja šis noteikumu projekts tiks pieņemts pašreizējā redakcijā.

Mani joprojām ļoti uztrauc mūsu zinātnes finansējuma politika. Acīmredzami tā nekādi neveicina tehnoloģisko pētījumu projektu attīstību, t.i., tādu pētījumu, kas ir nevis tūdaļ izmantojamie lietišķie pētījumi, kuri jau rīt nesīs labumu, bet pētījumi, kas vērsti uz jaunu tehnoloģiju un jaunu materiālu radīšanu. Tas ir ilgstošāks process, un to nevar saukt par lietišķo zinātni, tā ir zinātne, kas vērsta uz tā saukto hightech jeb augsto tehnoloģiju radīšanu. Tas ir kas līdzīgs fundamentāliem pētījumiem, tikai ar praktisku ievirzi.

Vēl viens aspekts, par ko gribu runāt, ir izglītības un paaudžu maiņas problēma. Tā ir ārkārtīgi sāpīga, jo šobrīd vecuma struktūra gan Universitātē, gan pētniecības institūtos ir vienkārši katastrofāla, — teiksim, kā ir. Un mums ir visas iespējas sagaidīt, ka pēc viena vai diviem gadiem nāksies slēgt veselus virzienus studentu mācībās. Piemēram, pēc diviem gadiem, cik es noprotu, vairs nebūs neviena profesora, kurš varētu mācīt studentiem tieši ķīmiski tehnoloģiskos procesus. Jau tagad nav kur šos procesus apgūt praktiski, agrāk studentiem bija prakses iespējas, bet tagad vairs nav. Un līdz ar to viņi ir spiesti mācīties “labot pulksteņus” pēc grāmatas, nevis pie pulksteņmeistara.

Ivars Kalviņš

Ar to ir saistīta vēl kāda lieta. Ja valsts nopietni domā par to, ko mēs darīsim pēc iekļaušanās Eiropas Savienībā, tad ir pilnīgi skaidrs, ka iespējama tikai tāda mūsu attīstība, ka Latvija visus savus spēkus virza uz to speciālistu sagatavošanu un to nozaru attīstību, kas ir spējīgas ko ražot, un it sevišķi to, kas spējīgas ražot produktus ar augstu pievienotās vērtības daļu. Ja tas nenotiks, tad mūsu valsts nepārprotami pārvērtīsies par pašu atpalikušāko reģionu Eiropas Savienībā.

Šī ievirze ir nepieciešama, sākot ar izglītības sistēmu. Nav pieļaujams, ka valsts nekādi neregulē studentu sagatavošanu tautsaimniecībai svarīgām nozarēm. Ja jau reiz mēs esam noteikuši savas attīstības prioritātes un definējuši tās, tad arī būtu jāseko valsts politikai speciālistu sagatavošanā, t.i., dabaszinātnē, inženierzinātnē u.c. nozarēs, kas saistītas ar ražošanai nepieciešamo speciālistu darbaspēka atražošanu un jaunveidošanu. Daudzās jauno tehnoloģiju nozarēs mums vispār nav nekāda darbaspēka, jo šīs nozares ir pietiekami jaunas.

Reģionālajās augstskolās tagad nekur negatavo eksakto zinātņu un inženierzinātņu speciālistus, visur ir sociālās, humanitārās zinātnes, ekonomika utt., bet man diemžēl jāsecina, ka jau šobrīd ir sociologu, juristu un citu humanitāro speciālistu pārprodukcija. Ko šie jaunie speciālisti darīs?

Eiropas kopējā tirgū nav ko meklēt ar mūsu humanitāro izglītību. Ja ieceres ir vērstas uz Latvijas iekšējo tirgu, tas nav tik plašs, lai apmierinātu šo absolventu vēlmi strādāt. Bet tajā pašā laikā visā Eiropā un ASV ir akūts eksakto zinātņu un arī jauno tehnoloģiju speciālistu trūkums.

Bet Vācijā nupat valdība ir pieņēmusi grozījumus imigrācijas likumā ar vienu vēlēšanos — aizpildīt pusotru miljonu brīvo darba vietu. Jo arī Vācijā nekontrolētas izglītības politikas rezultātā trūkst speciālistu eksaktajās un inženiertehniskajās nozarēs, t.i., ķīmijā, fizikā, matemātiskajā programmēšanā, biotehnoloģijā u.c.

J.Polis:

— Vai tas nozīmē, ka mūsu labākajiem jauniešiem atkal būs iespēja aizbraukt no Latvijas?

I.Kalviņš:

— Jā, tas tieši to nozīmē. Ja visus pārējos ierobežos septiņu gadu plānotais aizliegums iebraukt strādāt, tad attiecībā uz šādām specialitātēm, kas ražo produktus ar augstu pievienoto vērtību, visas durvis Vācijā būs vaļā. Un aizplūdīs pēdējie mūsu labākie spēki, kas tomēr ir precīzi izpratuši pasaules attīstību un mācījušies tautsaimniecībai vajadzīgākajās nozarēs.

Šajā kontekstā jārunā vēl par vienu aspektu — valstī ir jāpārskata attieksme pret izgudrotāja darbību, jo pašreizējā valsts politika nekādi nestimulē un neatbalsta jaunu izgudrojumu rašanos, pirmkārt, un, otrkārt, šo izgudrojumu nostiprināšanu juridiski, t.i., patentu izņemšanu un patentu uzturēšanu. Ja zinām, ka iekļaujamies Eiropas struktūrās, tad mūsu izgudrojumiem ir jābūt aizsargātiem vismaz Eiropas līmenī. Ja tas nenotiek, jebkura Eiropas valsts varēs brīvi izmantot mūsu izgudrojumus un mēs tirgū ar tiem konkurēt nespēsim.

Atgriežoties pie jautājuma par izglītību un vecuma struktūru, jāteic, ka medaļai ir vēl otra puse. Mums gan ir jaunu speciālistu trūkums, bet mums ir arī vecu cilvēku pārprodukcija jeb aizsēdēšanās. Cilvēki, kas ir pensijas vecumā vai tuvu tam, vairs nav noskaņoti sevišķi daudz ko jaunu veidot vai mainīt ilgtermiņā savos pētnieciskajos institūtos vai universitātēs, bet domā tikai par vienu: kā ilgāk saglabāties. Jo viņus pilnīgi pamatoti baida iespēja mēģināt izdzīvot ar smieklīgi niecīgajām pensijām pēc aiziešanas no profesora vai docētāja amata, tāpat no pētnieka amata.

Ir tikai viena iespēja — Latvija formulē un skaidri definē savu vērtību skalu sabiedrībā un atzīst, ka zinātnieki un pasniedzēji ir pelnījuši augstākas pensijas nekā pārējie. Jo, pirmkārt, viņu prestižam sabiedrībā jābūt visaugstākajam, un to arī zināmā mērā formē valsts attieksme pret sabiedrību, zinātniekiem, profesoriem un pasniedzējiem. Un, otrkārt, lai šie cilvēki varētu bez sāpēm atbrīvot vietas jaunajiem, augošajiem zinātniekiem un profesoru kandidātiem.

Šobrīd, protams, jaunam doktoram ir vēl grūti konkurēt, ja viņam pretim stājas nopelniem bagāts profesors, kaut arī viņam ir vairāk nekā sirma galva. Varbūt šim jaunajam celmlauzim ir daudz lielākas iespējas ieviest ko svaigu un pozitīvu gan studentu apmācībā, gan zinātniskajā pētniecībā, bet nepārdomātās valsts politikas dēļ diemžēl vecajiem nopelniem bagātajiem zinātniekiem nav iespējas aiziet pelnītā, cilvēka cienīgā atpūtā.

J.Polis:

— Varbūt es kļūdos, bet man radies iespaids, ka pēdējos desmit gados zinātne mūsu valstī ir apsīkusi, pētnieku skaits, it sevišķi labu pētnieku skaits, ir ievērojami samazinājies. Daudzi ir aizbraukuši uz ārzemēm. Un ir radies tāds kā tukšums. Es neredzu aprakstus par nopietniem, jauniem censoņiem, par viņu panākumiem. Tas ir liels retums kā tavas jaunās laboratorijas atklāšana.

I.Kalviņš:

— Stāvoklis visur nav vienāds. Ir nozares, kas progresē. Un ir nozares, kas nepieciešamas, bet degradējas. Un tā jau ir valsts zinātnes un tehnoloģijas politika, kurai būtu jāseko līdzi šīm tendencēm un jācenšas stāvokli laikus labot.

90. gadu sākumā Latvijā strādāja vairāk nekā 30 000 zinātnes darbinieku, protams, ne jau visi viņi bija augstākās raudzes, bet pašreiz ir tikai 4500. Tas ir dramatisks samazinājums. Mēs esam nonākuši krietni zem Eiropas vidējā līmeņa. Un līdz ar to mūsu attīstība arī ir kritusies zem Eiropas līmeņa. Atsevišķās nozarēs, kas valstī nodēvētas par prioritārām, ne jau valsts politikas, bet pašu zinātnieku izmisīgās cīņas dēļ, šis potenciāls ir saglabājies un varbūt pat arī nostiprinās, bet kopumā stāvoklis ir dramatisks.

Un tādu situāciju nedrīkst pieļaut. Ja politiķi sevišķi lielu nozīmi piešķir kāda noteikta dabas pētnieka profesijas nepieciešamībai, citas atstājot novārtā, tad varam nonākt līdz tam, ka Latvijā vairs nav neviena profesora, kurš pazīst sēnes, kas aug Latvijā, un kur tad vēl studentiem to parādīt.

Tas attiecas uz jebkuru nozari. Jebkurā virzienā, kas pārstāvēts Latvijas tautsaimniecībā vai Latvijas zinātnē, mums ir jābūt kritiskajai zinātnieku masai. Viens nav karotājs zinātnē. Un arī divi vai pieci nav. Un, ja kāds iedomājas, ka ar vienu profesoru universitātē šis jautājums tiks atrisināts, tad tā nebūs, jo šim zinātniekam nav ar ko apmainīties domām, nav ar ko diskutēt. Viņš nevar katru dienu izbraukt uz ārzemēm, lai apmainītos domām ar kolēģiem par to, vai viņa ieceres un viedoklis, secinājumi atbilst patiesībai.

Protams, konkurentu darbība palīdz, bet uz vietas ir jābūt pētnieku kolektīvam ikvienā no valstij svarīgiem virzieniem, kur tiek mācīti studenti, kur tiek veikta pētniecība, kur tiek ražots augstas tehnoloģijas ietilpīgs produkts.

Ja mēs to nepanāksim, ja mēs šo revīziju negribam veikt, tad mūs sagaida pilnīgs krahs.

J.Polis:

— Nu bet lūk! Tagad mēs redzam, ka krahs ir ļoti daudzās lietās. Kas īsti ir atbildīgs par to? No vienas puses — valdība nerūpējas. Bet cik lielā mērā mēs paši, zinātnieki, rūpējamies, cik Zinātņu akadēmija, Zinātnes padome un citas iestādes, cik lielā mērā viņi prasa no valdības un vai viņus klausa?

I.Kalviņš:

— Zinātnieki vienmēr ir bijuši pārāk kautrīgi savu interešu aizstāvībā. Un arī pārāk paškritiski vērtējuši savu ieguldījumu sabiedrības attīstībā. Visi zinām, ka mūsu zināšanu un mūsu nezināšanu sfēru varam raksturot apmēram kā lodi: ja iekšā ir tas, ko mēs zinām, tad, jo vairāk zinām, jo vairāk lodes virsma, kas saskaras ar nezināmo, pieaug. Un mūsu nelaime bija tā, ka daudziem izciliem zinātniekiem, Latvijas dabaszinātnes ieskaitot, 90. gadu sākumā likās, ka valsts ir pareizi sapratusi fundamentālās zinātnes nozīmi vispārējā valsts attīstībā un paši zinātnieki propagandēja, ka vajadzētu sadalīt zinātnei finansējumu divās lielās daļās — viena daļa būtu fundamentālo, teorētisko zinātņu finansēšana, otra — lietišķo zinātņu nozares.

Sadalīšanu gan izdarīja, taču otrās daļas finansēšanu aizmirsa. Trīs gadus lietišķā zinātne Latvijā netika finansēta vispār. Pa to laiku tās lielākā daļa aizgāja bojā dabiskā nāvē. Visas eksperimentālās rūpnīcas zinātniekiem tika atsavinātas, privatizētas vai likvidētas. Un līdz ar to šī struktūra, kas nodrošināja pāreju no fundamentālās zinātnes uz augstajām tehnoloģijām, kas jāaprobē, jo nepietiek ar teorētisku rakstu kādā žurnālā, tika likvidēta. Un pilnībā tika likvidēta arī patentu aizsardzība. Līdz ar to jebkuras izstrādes aizsargāšana tika atstāta paša zinātnieka personīgo līdzekļu pārziņā, netika piešķirti valsts granti vai dotācijas, lai saglabātu autora tiesības un mēs ar to varētu nopelnīt.

J.Polis:

— Ja tu ko labu izgudro, tad tev pašam tas jāpatentē, tev valsts nepalīdz?

I.Kalviņš:

— Tieši tā! Un turklāt jāmeklē līdzekļi, kā nu katrs prot. Tie nedrīkst būt grantu līdzekļi, šādiem nolūkiem zinātniskos grantus nepiešķir.

Tātad savu izgudrojumu aizstāvēšana ir pašu izgudrotāju ziņā — atver maciņu un maksā. Bet tie nav daži tūkstoši, jo, lai patentētu izgudrojumu pasaulē, 50—60 tūkstoši dolāru ir jāuzliek galdā. Kur lai zinātnieki to ņem? Līdz ar to šie zinātnieki, kuri ir spējīgi izgudrot, meklē partnerus ārzemēs, piedāvā savas idejas un patentē kopā ar viņiem.

J.Polis:

— Un tādējādi pārdodas!

I.Kalviņš:

— Pārdodas! Un tā ir Latvijas lielākā nelaime, ka ne tikai mūsu kadri, bet arī domas un idejas aizplūst uz Rietumiem.

J.Polis:

— Bet līdz ar to zinātniekiem dotais ieguldījums netiek valstij atdots.

I.Kalviņš:

— Pilnīgi pareizi, jo valsts neatgūst to, ko iespējams atgūt. Ja ieguldītu šeit mazumiņu, atpakaļ saņemtu krietni vairāk. Es vienmēr atgādinu, ka zinātne visā pasaulē un arī Latvijā (mēs neesam nekāds izņēmums) ir valsts visizdevīgākais kapitāla ieguldījuma veids. Jo tādējādi valsts iegūst vislielāko pievienotās vērtības produktu un visātrāk var atgūt ieguldīto naudu atpakaļ. Tā ir visās valstīs, un jebkurā ekonomikas mācību grāmatā tas rakstīts. Bet mūsu “specifiskajos apstākļos” Latvijā tiek apgalvots, ka tā nav.

J.Polis:

— Kāda pašlaik ir vienas zinātnē ieguldītās naudas vienības atdeve?

I.Kalviņš:

— To ir ārkārtīgi grūti novērtēt. Tas taču tev, pašam ir zināms kā remantadīna radītājam. Vai tava ieguldījuma un remantadīna radīšanā iztērēto līdzekļu vērtība ir skaitāma tikai uz to brīdi, kad tu esi šo izgudrojumu radījis? Vai tajā vienā gadā, kad tiek saražots kāds daudzums remantadīna, iegūtā rūpnīcas peļņa ir vērtības rādītājs? Taču nē! Šī produkta izmantošanas galaefekts sabiedrībā nosaka īsto vērtību, kas atgriežas valstī: tās ir nepazaudētās darbadienas, neslimojošo cilvēku saražotās vērtības un neiztērētie līdzekļi ārstēšanai un slimību pabalstiem.

J.Polis:

— Un valdība vēl no visa tā dabūtu nodokļus!

I.Kalviņš:

— Pilnīgi pareizi. Jo vairāk remantadīna ražos, jo vairāk aizies nodokļos un atgriezīsies valsts budžetā.

J.Polis:

— To tiešām nevar aprēķināt!

I.Kalviņš:

— To nevar aprēķināt. Un tāpēc ir visai dīvaini, ja kāds mēģina teikt: nu, jā — parādiet ar skaitļiem, cik jūs esat atnesuši. Cik ir atnesuši valstij tie sešdesmit pieci medicīnas preparāti, ko savulaik izstrādājām Organiskās sintēzes institūtā? Ko es varu pateikt par savu preparātu — mildronāts? Es varu pateikt, cik to ražo “Grindekss”, bet efekts, ko mildronāts dod cilvēku veselības stiprināšanā un darbaspēju nodrošināšanā, nav izrēķināms.

Un cik maksā cilvēka dzīvība Latvijā?

J.Polis:

— Arī grūti atbildams jautājums. Turpinot sarunu — kas tevi satrauc zinātnes nodrošinājumā?

I.Kalviņš:

— Pirmais, kas zinātnē vajadzīgs, ir informācija. Ar to ir pavisam bēdīgi, jo līdzekļi, ko Zinātnes padome kā vienīgais finansētājavots var atļauties iedalīt Latvijas Akadēmiskajai bibliotēkai, ir tieši tik, lai nodrošinātu grāmatu krātuves ēkas uzturēšanu un personāla darbību. Taču būtībā nekādi līdzekļi netiek atvēlēti zinātniskās literatūras iegādei.

Gada beigās mēs ar Izglītības un zinātnes ministrijas darbinieku atsaucību sagrabinām kādus līdzekļus, lai iegādātos vismaz referatīvos žurnālus, kuros var atrast norādes par literatūru, ko būtu vērts izlasīt oriģinālā. Atliek vienīgi lūgt ārzemju kolēģus, lai atsūta šo rakstu kopijas. Tas viss ir aizgājis tik tālu, ka atsevišķi institūti pērk zinātnisko literatūru, arī paši to glabā, jo nav iespēju nopirktos izdevumus pārskaitīt no institūta bilances uz Akadēmiskās bibliotēkas bilanci.

Mūsu likumdošana šādu “dāvināšanu” nepieļauj. Agrāk bija atļauts valsts uzņēmumiem pārskaitīt līdzekļus no bilances uz bilanci, būtībā no vienas kabatas uz otru. Tādējādi valstī vērtības nonāca tur, kur tām lielāka lietderība.

Vēl lielāks absurds ir tas, ka zinātniekam par ārzemēs nopirktu zinātnisku grāmatu muitas nodevā ir jāatstāj vairāk, nekā šī grāmata maksā. Jo pret tiem, kas iegādājas grāmatas savai zinātniskajai darbībai, muitā ir tādas pašas prasības kā pret tiem, kas ieved grāmatas tirgošanai. Tādas pašas prasības ir arī par reaģentu iegādi zinātniskajam darbam.

Piemēram, ja gribu nopirkt ārzemēs dažus miligramus reaģenta vienreizējai lietošanai kādai reakcijai vai testam, muitā man par katru pozīciju katru reizi ir jāmaksā pieci lati par muitas deklarāciju, šī summa bieži vien pārsniedz reaģentu vērtību. Ja institūts nopērk reaģentus, kuru skaits ir 100 pozīciju ar kopējo vērtību, teiksim, 500 latu, tad par katru pozīciju jāraksta atsevišķa muitas deklarācija. Un tā 500 latu peļņa ir tiem, kas nodarbojas ar deklarācijām. Šāda kārtība, manuprāt, ir likumdevēju neslēpts lobisms deklarāciju iespiedējiem. Bet tas tā nedrīkstētu būt.

Vēl par zinātnisko literatūru. Uzskatu, ka Latvijā ir nepieciešama jauna nacionālā bibliotēka. Tikai bez ēkas sienām vajadzīga arī elektronisko datu bāzu pieejamība utt. Ja gribam nodrošināt uzņēmējdarbībai atbilstošu vidi, tad tāda jārada arī zinātniskajai darbībai. Un tad ir arī tiesības prasīt no zinātniekiem atdevi.

Nupat bija seminārs ar zviedru kolēģu piedalīšanos par saziņas tīkla veidošanu Latvijā. Tāds ir visā pasaulē — tas saved kopā, palīdz zinātniekiem atrast to uzņēmēju, kas viņa izgudrojumu pārvērtīs ražojumā. Jo ne jau katram zinātniekam ir arī uzņēmējdarbības talants. Un tas arī zinātniekam nav vajadzīgs.

Tāda saziņas tīkla veidošana Latvijā būtu ļoti nepieciešama. Igauņu kolēģi tādējādi ir atraduši iespēju savu projektu atbalstam un izstrādnei iegūt ļoti lielas summas. Kādam igauņu zinātniekam ir izdevies piesaistīt savam projektam 100 miljonu ASV dolāru no ārvalstīm. Ja Latvijā būtu tikpat pozitīva ievirze attiecībā uz zinātnisko darbību, kāda šobrīd ir Igaunijā, kur šo problēmu gandrīz vairs nav, tad arī Latvijā varētu ļoti ātri piesaistīt šāda apjoma līdzekļus. To jau rāda arī mūsu institūta pieredze, mēs visu laiku izmisīgi risinām sarunas ar ārzemju kolēģiem, lai piesaistītu lielas investīcijas, miljonos mērojamas investīcijas. Bet visas sarunas atduras pret iebildēm par nestabilo likumdošanu, kas reglamentē zinātnisko darbību un uzņēmējdarbību zinātnē. Jo būtībā iespēja nodarboties ar uzņēmējdarbību zinātnē nepastāv. Un, ja vēl tagad pētniecības institūtus pārtaisa par valsts publiskajām aģentūrām, tad no tā visa, kas ir Latvijas zinātnē, paliks tikai čiks.

J.Polis:

— Publisks cirks!

I.Kalviņš:

— Publisks cirks! Jā!

J.Polis:

— Kur igauņi ņem naudu? Jo viņiem ir gan emeritētajiem zinātniekiem lielas pensijas, gan daudz prāvāks valsts atbalsts zinātnei.

I.Kalviņš:

— Šo jautājumu esmu uzdevis visiem Latvijas valdības vadītājiem, kuri ir apmeklējuši Zinātņu akadēmijas sēdes, un visi, kautrīgi nodūruši acis, apgalvojuši, ka nav īsti zināms, kurās pozīcijās tad Igaunijā ir mazāki izdevumi. Un tikai pēc ilgstošiem meklējumiem valsts struktūrās daži cilvēki ļoti skaidri man pateica, ka gandrīz vai vienīgā vieta, kur Igaunijā procentuāli tiek piešķirts krietni mazāk līdzekļu, ir valsts pārvalde. No tā acīmredzot izriet secinājums, ka mēs par daudz “tvaika aizlaižam svilpē”.

Sarunu publicēšanai sagatavoja Jānis Polis