Ārpolitika ir cieši saistīta ar to, kas notiek valstī

Ārlietu ministrs Indulis Bērziņš intervijā Latvijas Radio vakar, 24.aprīlī

Intervija Latvijas Radio 24.aprīļa raidījumā “Kāpnes” pulksten 15.10. Vada žurnāliste Judīte Čunka

— Jūs nupat esat atbraucis no Bauskas, kādi jautājumi cilvēkus interesē laukos, un vai ārpolitika ir viens no tematiem, par ko cilvēki laukos runā?

Indulis Bērziņš: — Katrā ziņā ar ārlietu ministru viņi runā par ārpolitiku, bet ne tikai par ārpolitiku, viņus interesē, vai vispār iespējama jaunā, Bojāra piedāvātā Satversme un ko tas nozīmētu Latvijai kā valstij, un nākas skaidrot visdažādākos jautājumus. Visdažādākie jautājumi ir saistīti ar mūsu nākotnes līdzdalību Eiropas Savienībā un NATO. Latvijai kā nelielai valstij, kā es vienmēr saku, nav tīras ārpolitikas, tā ir cieši saistīta ar to, kas notiek Latvijas valstī. Es biju Bauskā, tikos gan vietējā pašvaldībā, gan bibliotēkā, skolā, kopumā bija ļoti daudz cilvēku, ļoti daudz dažādu jautājumu, visdažādākie jautājumi. Cilvēki ir uztraukti, jo viņi saprot, ka tā ir realitāte, cilvēki tiešām domā, kā dzīve turpināsies pēc mūsu iestāšanās NATO un Eiropas Savienībā, dzīve nebeidzas ar mūsu līdzdalību šinīs organizācijās.

Es domāju, ka ir jābrauc ne tikai man, bet arī maniem kolēģiem ministriem un jāskaidro par savām jomām, vai tā ir sociālā joma, vai tā ir izglītība, vai tās ir pašvaldības, jāskaidro konkrēti mūsu līdzdalības Eiropas Savienībā nozīme un tas, kas īsti notiks, kas būs labs un arī slikts, plusi un mīnusi, jārunā godīgi ar auditoriju, kā es vienmēr to esmu darījis, jo nekur nevienā vietā nav tikai plusi vai tikai mīnusi. Un es ļoti ceru, ka šo tikšanos rezultātā palielinās eiroreālistu skaits, pie kuriem es arī sevi pieskaitu. Tas ir cilvēku skaits, kuri zina plusus un mīnusus, skaita kopā plusus un mīnusus un secina, ka iestāšanās Latvijai ir vienīgā reālā iespēja. Starp citu, rīt es dodos uz Skrundu, tā ka braucieni nebeidzas, man liekas, ka tas ir katra ministra pienākums, un ārlietu ministram nav jābrauc tikai uz ārzemēm, ir jātiekas ar cilvēkiem un jāuzklausa viņi. Pēdējais, ko es gribu teikt, — mani braucieni ir ļoti būtiski kā cilvēkam un kā ārlietu ministram, jo es dzirdu, ko viņi saka, es dzirdu, kā viņi saka, es dzirdu, ko viņi jautā, un tas ir ļoti būtiski, lai zinātu, kā tālāk skaidrot, ko darīt, tai skaitā radio, televīzijā, presē.

— Šonedēļ Latviju apmeklē vairākas augsta ranga ārvalstu amatpersonas. Šodien Rīgā uzturas Austrijas prezidents Tomass Klestils. Kādi ir galvenie jautājumi un prognozes, ko mēs varētu sagaidīt pēc šīs vizītes, un kā tas sanācis, ka šīs Eiropas valsts vadītāji līdz šim Latvijā nav viesojušies?

I.Bērziņš: — Paši austrieši saka, un to man vakar teica arī prezidents, ka viņi sākumposmā vairāk ir koncentrējušies uz savām kaimiņvalstīm — Viduseiropu, bet Austrija no mums ir nedaudz vairāk kā pusotras stundas lidojuma, tā ka īstenībā viņi ir diezgan tuvu mums, tā ir it kā Viduseiropa un mēs te tuvāk Ziemeļeiropai, attālums nav tik liels. Vakar es sagaidīju prezidentu lidostā, un, starp citu, pēc šīs radiointervijas es došos kopā ar viņu no viesnīcas uz lidostu, tā ka es viņa vērtējumu un pēdējos iespaidus dzirdēšu, braucot mašīnā kopā ar viņu un viņa kundzi. Tas, ko viņš vakar teica, man liekas, ir pats būtiskākais, to es arī gribu uzsvērt: viņa vizīte šobrīd ir signāls tam, ka Austrija grib redzēt Latviju Eiropas Savienībā un tā ir gatava palīdzēt mums Eiropas Savienībā. Austrija ir viena no jaunajām Eiropas Savienības valstīm, kas nesen iestājās, tā gan bija daudz bagātāka, salīdzinot ar Latviju tai brīdī, kad iestājās, bet pieredzi var izmantot. Austrija ir viena no ne pārāk lielām Eiropas Savienības valstīm, te atkal mums daudz kā kopēja. Bet, kas attiecas uz vizīšu skaitu, tad jā, prezidents nebija bijis, bet vizītes ir bijušas ļoti daudzas. Es pats esmu bijis Austrijā vairākas reizes, Austrijas ārlietu ministre oficiālā vizītē ir apmeklējusi Latviju, kontakti jau nav tikai starp prezidentiem vai tikai ārlietu ministriem. Man liekas, ka mūs ar Austriju vieno ļoti daudz kas, un attiecības kopumā var vērtēt kā labas. Un tas, ka viņš ir atbraucis tagad, īstenībā ir ļoti jauki.

— Šonedēļ Rīgā uzturējās arī Norvēģijas ārlietu ministrs Jans Petersens, un šī vizīte piesaistījusi preses uzmanību ar to, ka norvēģu ministrs ir pateicis, ka Norvēģija nav tas labākais piemērs, kam līdzināties Eiropas Savienības paplašināšanās kontekstā. Vai jūs nepaskaidrotu, lūdzu, plašāk — ko ministrs bija domājis ?

I.Bērziņš: — Man liekas, ka ministrs bija ļoti godīgs, šai gadījumā runājot par tēmu, kas ir pietiekami sāpīga arī Norvēģijai. Pats ministrs un viņa partija atbalsta Norvēģijas līdzdalību, bet tā kā šobrīd socioloģiskās aptaujas uzrāda, ka vairāk tomēr ir pretinieku, viņi atbalsta pašreizējo valdību un šo jautājumu referendumā neierosinās. Būtu diezgan traģiski Norvēģijai saņemt trešo reizi “nē”, divos referendumos viņi “nē” jau ir dabūjuši. Kāpēc viņi saka, lai nemācās no viņiem? Ne tādēļ, ka ministrs būtu “par” un Norvēģijas tauta ir nobalsojusi “pret”. Tāpēc es viņam varu pilnībā piekrist, un to es stāstu cilvēkiem, tiekoties uz vietām. Norvēģijā ir milzīgi resursi — nafta, gāze, citas dabiskās izejvielas, lieli zivju resursi. Norvēģijai pavisam cita situācija arī ģeopolitiski, Norvēģija nekad nav bijusi un nevar būt pelēkā zona atšķirībā no Baltijas reģiona un Latvijas. Šai gadījumā tas ir pirmais punkts. Otrais punkts — Norvēģija jau iepriekš bija noslēgusi ar Eiropas Savienību speciālu līgumu, veidojot vienotu ekonomisko telpu. Šādus līgumus šobrīd Eiropas Savienība vienkārši nepiedāvā un nepiedāvās. Tas nozīmē, ka mūsu nelīdzdalība jeb balsojums “nē” referendumā nozīmētu Latvijas atstāšanu pelēkā zonā, kad Latvija zaudētu vēsturisko iespēju kļūt par Eiropas valsti pēc būtības, nevis pēc kartes vai ģeogrāfijas. Tā ka, man liekas, tajā, ko teica Norvēģijas ārlietu ministrs, ir vērts ieklausīties.

— Rīgā ierodas arī NATO spēku virspavēlnieks Eiropā ģenerālis Džozefs Rolstons, viņam būs saruna arī ar jums. Kāds ir vizītes nolūks, ko ģenerālis grib uzzināt Rīgā?

I.Bērziņš: — Kontakti ar NATO valstīm un ar NATO kā organizāciju kļūst arvien biežāki. Es domāju, ka viņi tiešām mūs vērtē, un to, starp citu, teica arī Norvēģijas ārlietu ministrs, kā reālas kandidātes — Baltijas valstis, Slovēniju, ja vēlēšanas Slovākijā ir veiksmīgas, tad, protams, Slovākiju, pilnīgi iespējams, arī Rumāniju un Bulgāriju. Mēs paši esam par principu — “jo vairāk, jo labāk”, kaut mēs iespaidot neko nevaram, galu galā esam tikai kandidāti. Mūs uztver kā reālus partnerus un vērtē šobrīd jau no praktiskā viedokļa. Un tas, ka uz šejieni brauc ģenerālis, parāda, ka mēs tiksim vērtēti,vismaz šī brauciena laikā, būs politiskais aspekts arī, bet pamatā ir militārais aspekts. NATO gan šai gadījumā nekad neatšķir jeb nesadala šīs divas lietas, jo valsts gatavību nosaka abi. Ja mums armija būtu simtreiz stiprāka un varenāka nekā šobrīd, tas nenozīmētu, ka mēs iekļūtu NATO. Lai mēs iekļūtu NATO, Latvijā ir jābūt demokrātijai.

— Presē cirkulē ziņas par to, ka NATO un Krievija ir panākusi vienošanos par jaunas padomes izveidošanu un līdzvērtīga statusa piešķiršanu Krievijai ar 19 NATO dalībvalstīm. Vai Latvijai vajadzētu satraukties par to, un kādēļ lēmumi par to, ka Krievijai ir jāpiešķir lielāka teikšana alianses struktūrās, tiek pieņemti pirms Prāgas apspriedes?

I.Bērziņš: — Nevajadzētu mums satraukties par sadarbību, man liekas, ka mums vajadzētu satraukties, ja šobrīd būtu pilnīgi pretēja tendence, tas ir, atgriešanās pie kāda veida aukstā kara. Godīgi sakot, es negribu, lai Latvija iestātos NATO un pēc tam uz mūsu austrumu robežas tiktu izveidots jauns, šoreiz vairs ne Berlīnes, bet Latgales mūris un Latvijā tiktu uzstādītas raķetes, un mēs tad gaidītu satraukti — vai šaus uz mums vai mēs šausim, vai no mūsu teritorijas kāds šaus uz kaut kurieni, tas nu būtu ļoti drūms, skumjš un nepatīkams scenārijs. Mēs arī gribam sadarbību ar Krieviju gan tagad, gan arī tad, kad būsim NATO un Eiropas Savienības valsts. Tas, ka Krievija un NATO sadarbojas, mums ir izdevīgi. Šobrīd daudzām valstīm pasaulē, ļoti dažādām — Pakistānai, Turcijai, Krievijai, Amerikai, arī Latvijai — ir kopējas intereses — cīņa pret starptautisko terorismu. Un šeit līdzvērtīga partnerība ar Krieviju ir ļoti būtiska. Ir vēl vairāki jautājumi, kur līdzvērtīga partnerība starp NATO un Krieviju ir ļoti būtiska. Bet ir jautājumi, kur šīs partnerības nebūs, tādā ziņā, ka Krievijai nebūs veto tiesību, kādas ir jebkurai NATO valstij, piemēram, NATO paplašināšanās sakarā. Tā ka mums nevajadzētu uztraukties, vajadzētu priecāties par to, ka Krievija tuvojas un sadarbojas ar NATO.

— Vēl gribu jautāt par Ārlietu ministrijas delegācijas neseno vizīti Krievijā, kādi ir rezultāti, un pie kādiem jautājumiem šobrīd tiek strādāts?

I.Bērziņš: — Katrā ziņā ārpolitika un arī attiecības ar Krieviju nav tikai ministru tikšanās vai prezidentu tikšanās, ir bijusi prezidentes tikšanās ar prezidentu Putinu, man bija brauciens uz Maskavu pagājušā gada sākumā. Ārpolitika ir ļoti plaša, tā ietver gan cilvēku kontaktus, pašvaldību sadarbību, pārrobežu sadarbību, un Ārlietu ministrija strādā visos līmeņos, lai veicinātu sadarbību. Mēs arī šobrīd esam ieinteresēti konstruktīvās attiecībās ar Krieviju, mums nevajag neko “speciāli”, tas jau ir bijis un, paldies Dievam, vairs nekad nebūs. Mums vajag konstruktīvas attiecības. No šī viedokļa šis brauciens bija ļoti labs, varētu pat teikt, ļoti, ļoti vērtīgs. Mēs uzzinājām, pirmkārt, ko domā cilvēki Pleskavā, Sanktpēterburgā. Tur ir ļoti ieinteresēti sadarboties ar kaimiņvalstīm, tai skaitā ar Latviju. Viņi neuzskata mūs par kādu briesmu objektu NATO paplašināšanās gadījumā, tā nav un arī nevar būt. Mēs paudām Krievijai savu viedokli, un šai gadījumā konkrētais ikdienas darbs arī sadarbībā ar Krieviju notiek. Man ir ļoti žēl, ka šinī — drusku jau priekšvēlēšanu — gaisotnē izskan vārdi, ka nekas ar Krieviju nenotiek, neviens neko nedara. Jā, pirms vēlēšanām visi gatavi kritizēt visus un izplatīt visu ko, ieskaitot pilnīgu nepatiesību. Tā nav. Ar Krieviju sadarbība ir zināma, ar Krieviju sadarbība tiek veicināta, katrā ziņā Latvijas puses ieinteresētība ir.

— Krievijas Ārlietu ministrija informējusi, ka Krievijas ārlietu ministra vietnieks Jevgeņijs Gusarovs esot pievērsis Latvijas pārstāvju uzmanību tam, ka ļoti svarīgi būtu radīt apstākļus, kas veicinātu labu kaimiņattiecību un sapratnes izveidošanos starp abām valstīm. Un Maskava visupirms uzskata, ka ir jānovērš joprojām pastāvošās Krievijas raizes par tautiešu stāvokli Latvijā, tā es citēju aģentūras teikto.

I.Bērziņš: — Jā, pirmkārt, Latvija vienmēr ir vadījusies no starptautisko organizāciju paustā viedokļa, un šinīs organizācijās arī Krievija pauž un var paust atbalstu šo organizāciju centieniem vai pilnīgi pretēji — negatīvu nostādni, tātad Eiropas Drošības un sadarbības organizācija, Eiropas Padome, Eiropas Savienība, kur mēs esam reāli kandidāti, arī NATO. Mēs esam uzklausījuši šo organizāciju biedru it kā viedokli. Kas attiecas uz Krieviju, mēs esam gatavi konstruktīvu dialogu ar Krieviju vest jebkurā jautājumā, bet man liekas, ka integrācijas procesi Latvijā ir mūsu pašu interesēs un tie notiek neatkarīgi no tā, vai kāds to grib, vai arī negrib, vai kāds izvirza to kā kādu priekšnoteikumu, vai kāds to vienkārši nemin. Tā ir objektīvā realitāte, ar ko mēs nodarbojamies. Un Latvijā ir divas informatīvās telpas, tas ir ļoti slikti, par to es runāju laikrakstā “Lauku Avīze” savā intervijā, bet ir viena cita laba lieta. Paskatīsimies, cik tad ir to radikāļu abās pusēs, kas ir gatavi bezmaz vai, paldies Dievam, arī ar ieročiem rokās savas idejas aizstāvēt. Viņu ir 100, 200, vairāk viņu vienkārši nav. Sabiedrība kopumā ir lojāla, un, lai arī es negribu teikt, ka visi visus mīl, tā tas nav, bet visi pret visiem izturas pietiekami iecietīgi un tas, man liekas, kopumā ir veiksmīgas politikas rezultāts. Šo veiksmīgo politiku ir novērtējuši visi — pirmkārt, jau Eiropas Savienība savā pagājušā gada progresa ziņojumā, tur strikti pateikts par Latvijas panākumiem, integrējot sabiedrību. Kas attiecas uz Krieviju, viņi, protams, var paust savu viedokli, bet šinī konkrētajā gadījumā mūsu viedoklis atšķiras no Krievijas viedokļa, un tas ir pilnīgi normāli — dažādas valstis, dažādi viedokļi. Mūsu viedoklis tiešām ir bāzēts uz mūsu vēlmi integrēt sabiedrību.

— Kā Latvijā varētu atbalsoties Eiropas Cilvēktiesību tiesas spriedums Irinas Podkolzinas lietā. Deputāti bija lūguši jūs informēt par iespējamām sekām, kas Latvijai vēl būtu jāizdara, lai kas tāds vairs neatkārtotos.

I.Bērziņš: — Latvijai pirmkārt ir jāpilda šīs tiesas lēmumi, jo tās valstis, kas ilgi tos nepilda, saņem ļoti nežēlīgu kritiku. Tāpat kā tās valstis, kas nepilda solījumus Eiropas Padomei. Atcerieties, vēl nesen Švimmers kritizēja Krieviju un bezmaz vai draudēja izslēgt Krieviju no Eiropas Padomes par to, ka nāves soda jautājumā Krievija nav izdarījusi attiecīgos labojumus likumos, ko bija solījusi. Tātad solījumi, kā arī tiesas spriedumi ir jāpilda. Man liekas, ka Latvijas gadījumā tas vienkāršākais, pareizākais un skaidrākais ceļš, kurš īstenībā sakrīt arī ar NATO valstu prasībām, ir vēlēšanu likuma maiņa. Tas noņemtu jebkuras aizdomas par to, ka mēs lietojam neadekvātus līdzekļus, aizsargājot latviešu valodu. Spriedumā ir strikti pateikts, man šie vārdi liekas vienkārši lieliski, ka ņemot vērā Latvijas politiskās un vēsturiskās īpatnības, mums ir visas tiesības aizstāvēt savu valodu, tai skaitā speciāli to aizstāvot, piemēram, parlamentā, jo tur ir runa par parlamentu, tas ir, saglabājot latviešu valodas kā darba valodas statusu parlamentā. Un tas ir, man liekas, liels panākums. Mīnuss ir šie 5000 latu, kas man arī ļoti nepatīk, lai arī tie nav 50 tūkstoši, kā sākumā prasīts. Un, lai mums vairs nebūtu jāmaksā šāda nauda, man liekas, ir jāizdara šīs izmaiņas un jāatrod veidi, mums neviens neliedz aizsargāt valodu vēlētās institūcijās. Ar to pašlaik veiksmīgi nodarbojas Latvijas parlamenta deputāti. Tā tas tiešām arī būs. Ja kaut kas mums drusku traucē — tad tā ir priekšvēlēšanu gaisotne, izskan pārmetumi un apgalvojumi, kas nav saistīti ar realitāti. Paskatīsimies reāli, ko šie labojumi dod un ko nedod, kāda ir realitāte. Realitāte ir tāda, ka pašreizējais likums nav pasargājis, piemēram, pašvaldības no cilvēkiem, kas nezina latviešu valodu. Tātad šis likums neaizsargā latviešu valodu. Domāsim, kā to aizsargāt savādāk, par to deputāti tiešām domā un ne tikai domā, bet arī dara, un labosim konkrēto likumu. Tas būtu īsākais, skaidrākais un precīzākais šī sprieduma izpildījums, kaut gan spriedumā tas tieši nav prasīts. Spriedums vispār neprasa mums ko konkrēti darīt, tas norāda uz problēmu un liek mums pašiem šo problēmu risināt. Man liekas, labākais risinājums ir šis, ko es minēju.

Pēc ieraksta “LV” diktofonā