Es ceru, sāksies nopietns, stabils darbs

Ministru prezidents Andris Bērziņš — intervijā Latvijas radio

Foto: Māris Kaparkalējs, "LV"

— Jā, tā nu sanāk, ka ceturtdienās man šad tad ir jāmaina tas nosaukums. Es saku: es sarunājos ar Ministru prezidentu, šoreiz ir Andris, bet nav vairs Šķēle; nu ir Bērziņš. Vai skan lepni, vai jums šķiet patīkami? Labdien! Es vispirms apsveicu jūs ar ievēlēšanu amatā!

A.Bērziņš : — Paldies! Nu, tā ir laba tradīcija, ka vismaz Andris te kopīgs ir!

— Mēs te arī runājām — tikko pirms tam bija arī Šķēles kungs studijā, Ābolas kundze viņu intervēja. Viņš uztraucas par to, lai būtu pēctecība valdībai, nu ne tikai droši vārda dēļ, bet arī darbu dēļ. Jūs domājat, ka tāda būs?

A.Bērziņš : — Es domāju, ka lielās līnijās, protams, ir pēctecība, un faktiski mēs esam par pamatu ņēmuši iepriekšējās valdības deklarāciju un tajās pamatpozīcijās mēs esam varbūt no taktikas viedokļa panākuši kompromisu, kā risināt tos vai citus jautājumus, uz kuriem faktiski iepriekšējā valdība, nu, savā veidā ir drusku apsvilinājusies vai kā citādāk, bet lielās, lielās līnijās, ja mēs runājam par valsts makroekonomisko stabilitāti, par budžeta politiku, par budžeta deficītiem un tā tālāk, šī pēctecība neapšaubāmi saglabāsies.

— Man jāsaka uzreiz, šī saruna mums ir nedaudz citāda nekā parasti, un es arī gribu teikt klausītājiem: mums ir, protams, apstājušās arī vēstuļu straumes un mēs neesam līdz šim neko arī vairāk darījuši tāpēc, ka mēs nezinājām, ar ko tās lietas turpināsies. Bērziņa kungs man saka, ka viņš ir gatavs atsākt iepriekšējās tradīcijas un ir gatavs uzklausīt arī jūsu jautājumus. Vai tā?

A.Bērziņš: — Jā, protams! Protams!

— Tātad mēs atsākam atkal, jūs varat droši sākt izmantot savas iespējas izmantot internetu, rakstīt uz interneta mājas lapu. Jums paliek tāda pati lapa, kā ir bijusi līdz šim, jā?

A.Bērziņš: — Jā, adrese ir tā pati.

— Adrese ir tā pati, mēs arī to droši vien pietiekami reklamēsim. Jūs varat arī rakstīt vēstules uz Latvijas radio, uzdot jautājumus Ministru prezidentam. Un es domāju, ka mēs atradīsim laiku un iespējas izmantot arī telefona zvanus un uzklausīt jūsu jautājumus pa telefonu. Šodien gan tāds nedaudz, nu, tāds ievads, ieskats visā tajā Ministru prezidenta darbībā. Jūs esat dažas dienas pasēdējis tajā krēslā. Kā tur labi sēžas?

A.Bērziņš: — Nu jāsaka tā: es tā īsti vēl neesmu apradis ar šo kabinetu, bet kopumā jāsaka, ka tas darbs ir lielākā vai mazākā mērā zināms un saprotams.

— No iepriekšējiem laikiem vai no iepriekšējiem...?

A.Bērziņš: — No iepriekšējiem laikiem un vispār. Nu, jebkurš cilvēks jau seko līdzi tam, kas notiek Ministru kabinetā. Tā tehnoloģija, kādā veidā tiek pieņemti lēmumi, tā ir skaidra. Tagad, protams, katrs lēmums ļoti uzmanīgi jāizvērtē, un, ja ministra pienākumos, teiksim, bija pārzināt tikai savu nozari, tad tagad, protams, tas jautājumu loks nesalīdzināmi paplašinās un ļoti daudz pašam jāmācās, jāskatās līdzi, ir nepieciešamas dažādas tikšanās, pārrunas un viedokļu precizēšana.

— Jūs esat bijis Rīgas mērs un, protams, esat saskāries ar dažādiem jautājumiem. Cik liela ir atšķirība jeb, teiksim tā, kā jūs redzat to amplitūdu?

A.Bērziņš: — Šeit, protams, tie jautājumi ir globālāki un faktiski vairāk saistīti ar likumdošanu, ar Ministru kabineta noteikumiem, par kuriem ne vienmēr ir skaidrs, kā tieši tie strādās un vai tie strādās, un vai tas rezultāts, ko, pieņemot to vai citu normatīva rakstura dokumentu, mēs sasniegsim, būs tieši tāds, kādu mēs sagaidām, šo dokumentu pieņemdami. Pilsētas situācijā tas tomēr ir daudz piezemētāk un skaidrāk.

— Vai jums pietiks zināšanu visās šajās jomās?

A.Bērziņš: — Nu, mācīsimies klāt to, ko nezinām! Katrā gadījumā, es domāju, ka tur nav nekā tāda, ko nevarētu izdarīt.

— Cik daudz jūs paļausities vai, teiksim tā, veidosit tādu komandu, uz kuru var droši paļauties?

A.Bērziņš: — Man birojā būs kādi seši septiņi cilvēki, iespējams, astoņi. Būs atsevišķi padomnieki. Pašlaik šis padomnieku loks, pastāvīgo padomnieku loks, vēl nav nokomplektēts. Tātad, būs kādi divi trīs tādi tiešie padomnieki. Tie, kuri saņems kaut kādu atalgojumu Ministru kabinetā, bet es pieņemu, ka man būs arī kāds cilvēku loks, kas būs ārštata padomnieki, kuri nesaņems nekādu atalgojumu, kuri, teiksim, mani konsultēs tajos vai citos jautājumos.

— Kādas tās galvenās prasības ir jūsu jeb, nu, būs jūsu...?

A.Bērziņš: — Es skatīšos pēc tematikas. Es, piemēram, skaidri saprotu, ka man noteikti vajadzēs kādus stiprus cilvēkus attiecībā uz lauksaimniecību, kur manas zināšanas ir salīdzinoši mazas, it īpaši tajā jomā, kas attiecas uz modernajām Eiropas Savienības prasībām un dažādām šīm regulām. Jāsaka, ka pēdējos trīs gadus neesmu šo jautājumu speciāli pētījis un neesmu sekojis arī īpaši līdzi šiem jautājumiem. Tad, protams, arī, runājot par makroekonomisko stabilitāti valstī un visām lietām, kas saistītas ar budžetu un finansēm, man būs nepieciešama arī zināma palīdzība. Es apmēram jau tā esmu izdomājis to cilvēku loku, es domāju, ka mēs to atrisināsim.

— Kā jums šķiet, kas jums būtu tās stiprākās puses, kur jūs jūtaties, nu, tā stabili?

A.Bērziņš: — Man liekas, ka tas ir sociālais bloks, kas man ir pilnīgi skaidrs, tur nekas nav tāds neizprotams un neskaidrs.

— Un pašvaldību lietas? Es zinu, ka pašvaldības ir uztraukušās — nu, jūs tomēr liela pašvaldība. Vai jūs spēsit saprast mazo pašvaldību intereses?

A.Bērziņš: — Zināt, nu, pašvaldību lietas es pārzinu. Protams, es pārstāvēju lielās pašvaldības, es biju Pašvaldību savienības priekšsēdētāja vietnieks, kuru tur bija ievēlējušas lielās pilsētas, lai pārstāvētu lielo pilsētu intereses. Bet man ir pilnīgi saprotamas arī mazo pašvaldību problēmas. Par tām mēs esam ļoti daudz runājuši tad, kad runājām par pašvaldību izlīdzināšanas fondu un par naudiņas dalīšanu, un par visām šīm lietām. Ar to esmu saskāries tad, kad mēs esam no pilsētas puses savukārt runājuši par ceļu fondu un tā sadali. Un mēs pilnīgi apzināti esam gājuši uz lieliem zaudējumiem, teiksim, Rīgai savā laikā, skaidri apzinoties, ka neba jau nu tikai tās mašīnas braukā pa Rīgu, bet ka liela daļa brauc arī pie saviem radiem uz laukiem, un ka tai mašīnai jābrauc arī pa citiem ceļiem. Mēs neesam prasījuši to līdzekļu apjomu, kas mums faktiski pienācās tīri proporcionāli pēc mašīnu skaita, bet esam apzināti gājuši uz to, ka neprotestējam pret šādu sadali, skaidri zinot, ka tie, nu, it kā teorētiski Rīgas līdzekļi, aiziet citur lauku attīstībai. Tā ka tas problēmu loks, kas saistīts ar pašvaldībām un visām šīm lietām, arī, protams, ir skaidrs.

— Nebūs tā, ka Rīgai ir tā lielākā labvēlība?

A.Bērziņš: — Nē, nu, nevar jau šādi skatīties. Nevar šādi skatīties. Es domāju, ka Rīgā lietas ir daudzmaz sakārtotas un Rīgā šo iepriekšējo trīs gadu laikā darbavietu skaits ir pieaudzis par 28 tūkstošiem. Rīgas budžets ir sakārtots, budžeta kopējais apjoms ir pieaudzis turpat par 50 miljoniem latu katru gadu. Trīs gadu laikā 50 miljonu ir klāt pie tiem, investīciju programmas ir pieaugušas piecas reizes, puse sabiedriskā transporta ir sakopta. Es domāju, ka faktiski nekādas nepieciešamības iejaukties kādās nebūt shēmās likumos nav. Pilsētai ir ielikti labi priekšnoteikumi, lai pilsēta normāli attīstītos. Kas attiecas uz pārējām pašvaldībām, nu, tur jāstrādā; jāstrādā pie valsts reģionalizācijas. Un pirmām kārtām varbūt mazāk jādomā par to, kā reģionalizēt pašvaldības jeb kā piespiest pašvaldības apvienoties, droši vien vairāk jādomā, kā saprātīgi un loģiski pārstrukturēt valsts varu un izveidot reģionālas varas centrus, ap kuriem uzreiz sāks grupēties gan pašvaldības, gan arī bizness sāks attīstīties apkārt.

— Kā jūs to iedomājaties? Nedaudz praktiskāk, ja varētu!

A.Bērziņš: — Es domāju, ka diskusija, protams, vēl būs, bet principā ir tā, ka ir ļoti daudzas tādas hierarhiski no apakšas uz augšu jeb no augšas uz apakšu būvētas struktūras, kuras kontrolē dažādas lietas visā Latvijas teritorijā. Piemēram, Valsts ieņēmumu dienests, Darba inspekcija, Augu aizsardzības dienests, Nacionālais vides veselības centrs un daudzas dažādas citas institūcijas. Man liekas, tās ir kādas trīsdesmit. Tās ir reģionalizējušās katra kaut kā citādāk attiecībā uz to, kā tiek pārvaldīta tā vai cita Latvijas teritorijas daļa. Ir nepieciešams kaut kā vienoti formāli uzlikt tur, un tad skatīties. Es pieņemu, ka, iespējams, pat varbūt ir jārunā par to, ka visām ministrijām nav jāatrodas Rīgā, varbūt kādai Jelgavā, kādai jābūt Daugavpilī, varbūt kādai Rēzeknē. Tātad visas šīs lietas, protams, ir vēl garākas diskusijas jautājums, bet visas šīs lietas vajag nopietni apdomāt.

— Tas varētu nozīmēt to, ka reģionālā reforma, par kuru tik daudz runāts, no augšas uzspiests un nekad neizdevies, varētu notikt no apakšas automātiski tādā veidā?

A.Bērziņš: — Es gribētu pateikt vienu: nevajadzētu mēģināt ar varu spiest pašvaldības. Vajadzētu valstij izdarīt to, kas ir valstij piekritīgs; un valstij piekritīga tā lieta, ka tai ir jāsakārto valsts administrēšanas sistēma tā, lai tā būtu loģiska un maksimāli labi lietojama cilvēkiem un maksimāli maz naudu tērējoša. Un tad var skatīties, kas notiek ar pašvaldībām, lai pašvaldības pašas sāk vienoties, lai pašvaldības pašas meklē kaut kā ceļus. Tad valsts var mēģināt atrast kaut kādu motivāciju, mehānismu, kā strādāt, jo faktiski pašvaldība jau ir tā pati valsts vara, tikai citā līmenī, un nevajag no pašvaldībām taisīt kādus ienaidniekus centrālajai varai. Ar pašvaldībām ir jāsadarbojas, ja grib panākt kopējus mērķus.

— Kopš jūsu valdība ir apstiprināta, ir jau arī dažādi vērtējumi bijuši no žurnālistiem, no dažiem citiem cilvēkiem, kas mēģinājuši analizēt jūsu darbību līdz šim, arī valdības nākošo darbību. Viens no tādiem pazīstamākajiem jeb, teiksim, tādiem skaļiem izteicieniem ir tāds: nu, redziet, jums daudz kas nelipa klāt Rīgas domē no sliktajām lietām — tur tiek uzskaitīts "Navigators", es nezinu, Lieldienu olas vai vēl nez kas cits. Ar interesi vērojot, kā jūs tiksit cauri šīs valdības laikā...

A.Bērziņš: — Mēs visi esam dzīvojuši totalitārā sabiedrībā, un visi ir pieraduši, ka visas varas struktūras tiek uzbūvētas kā piramīdas, kur katras piramīdas virsotnē sēž kāda atbildīga persona, no kuras vajag prasīt pilnu atbildību par visu, un šajā situācijā, runājot par Rīgas domi, iedomājas tā: sak, Bērziņš ir Rīgas domes priekšsēdētājs, nu, tad tagad no viņa jāprasa pilnīgi par visu! Es gribu teikt, ka Rīgas domē ir dalīta atbildība, tur ir 27 piramīdas. Protams, atbildība ir jāprasa, un es nebūt negribu no tās atbildības aiziet, bet ir 27 cilvēki, kuriem ir tās pirmā paraksta tiesības, juridiskas personas, un viņam katram ir vienkārši jāatbild par savu nodarīto. Kas attiecas uz "Navigatoru", tad tur strādā Prokuratūra, un tā tālāk, un tā joprojām.

— Un tajā pašā laikā jūs būsit premjers, un valstī ir daudzas lietas, smagnējas lietas, par ko runā, smags ierēdniecības aparāts, tur ir tādas nekārtības un tādas problēmas. Jūs kā premjers vairāk vai mazāk tomēr esat atbildīgs par to, lai vismaz tās lietas risētu uz sakārtošanas pusi.

A.Bērziņš: — Protams, bet caur ministriem. Caur ministriem, un to es varu pateikt godīgi, ka es no ministriem prasīšu, lai darbs tiktu veikts.

— Jūs būsit prasīgs Ministru prezidents?

A.Bērziņš: — Es domāju, ka jā!

— Ja jums jāsaka, ka jums pietiek šīs te... Nu, sevi jau droši vien grūti vērtēt, ja būtu jāraksturo sevi pēc tāda īsa raksturojuma — jūs esat, teicāt, prasīgs. Kāds vēl?

A.Bērziņš: — Nu, man ir grūti pateikt. Labāk vajadzētu ļaut kādam citam kaut ko tamlīdzīgu teikt. Gribu pateikt tikai vienu, ka esmu nācis ar ļoti konkrētu mērķi — kaut ko padarīt. Es esmu nācis ar tādu mērķi, lai šī valdība nostrādātu visus divarpus gadus; lai... Iespējams, jautājumi nerisināsies varbūt tik ātri, jo zināms laiks tika pavadīts, lai meklētu kaut kādus kompromisus, bet es domāju, ka mums ir jāatrisina jautājumi, ir jāpabeidz šī te privatizācija, kas mūs faktiski kavē ceļā uz Eiropas Savienību. Ir ļoti nopietni jāstrādā, lai pēc sešiem mēnešiem ziņojums, kas taps atkal par Latvijas virzību un Latvijas gaitu Eiropas Savienības virzībā, būtu pozitīvs un mēs tiktu varbūt pat pirmajā, nu, hipotētiski, tanī pirmajā kārtā, kurus ņems Eiropas Savienībā. Nu, un, protams, iedzīvotāju dzīves līmenim ir jāceļas, ir jāuzlabojas. Cilvēkiem ir jāsāk ticēt varai.

— Nē, nu skan jau tas skaisti, jautājums — kā to reāli var izdarīt. Tas pats ziņojums, kas ir pēc sešiem mēnešiem. Esmu dzirdējis daudzus politiski atbildīgus politiķus, partiju vadītājus, kuri saka: nu nē, mums būs slikti, mēs, nu kur tad mēs.

A.Bērziņš: — Nē, nu ir divas filozofijas! Viena filozofija — tas tā kā tajā anekdotē, ka divas vardes iekrīt krējuma podā, un viena saka: te nekad izrāpties ārā nevarēs, es te laižos pa burbuli, un tiešām noslīkst. Otra kārpās tikām, kamēr tas krējums pārvēršas sviestā, un tad atsperas un mierīgi no tā poda ir laukā. Es sevi pieskaitu pie tādiem neglābjamiem optimistiem, kurš uzskata, ka nekad nevar būt tik slikti, lai nebūtu sliktāk, jeb pārfrazējot – no katras sarežģītas situācijas vienmēr ir izeja, un var atrast šo izeju, tikai šī izeja ir jāmeklē, nedrīkst nolaist rokas.

— Ja skatāmies uz iepriekšējo valdību: jūsuprāt, ir lietas, kuras nav gājušas tā, kā gribētos? Jūs labprāt tur kaut ko mainītu?

A.Bērziņš: — Es faktiski, tā nopietni pārskatot visu to darbu, ko ir darījusi iepriekšējā valdība, nevaru atrast neko tādu, ko varētu klasificēt kā kaut kādu apzinātu ļaunprātību vai kā kaut kādu vēlēšanos izdarīt kaut ko nepareizi. Nē, tur, iespējams, jārunā par taktiku, kā tas vai cits jautājums ir veikts, un varētu runāt varbūt par to, vai, teiksim, īstajā laikā īstais cilvēks bija pie šī jautājuma risināšanas. Bet tas ir pašas tās vai citas partijas politiskās atbildības jautājums, ko cilvēki, vēlētāji pēc tam izvērtēs, nākamo reizi ejot uz vēlēšanām. Katrā gadījumā, es domāju, ka pamatā virzība ir pareiza, un lēmumi, vismaz lēmumu ievirze ir principā pareiza. Tikai jautājums, ka tie ir jāsakārto tā, lai tos tik tiešām varētu pieņemt, jo ir tādi ļoti sensitīvi jautājumi, kuriem pasaulē vispār neviens neķeras klāt, teiksim, bez piecu, desmit gadu domāšanas. Piemēram, Zviedrijā par pensiju reformu tagad jau 22 gadus diskutē. 22 gadus notiek pastāvīgas diskusijas Zviedrijas Riksdagā par to, kā to darīt. Vācijā un visās Eiropas valstīs šīs diskusijas notiek. Mums liekas, ka mēs tā ar vienu cirtienu esam gatavi kaut ko izdarīt un ātri izdarīt. Bet tas laiks, man liekas, ir nedaudz pagājis, kad cilvēki bija gatavi pieciest kaut ko. Vienreiz jau tam mēs esam gājuši cauri 1993.—1994.gadā, tagad cilvēki gribētu, lai būtu stabilitāte, lai būtu drošība, ilgāka drošība par nākotni, ilgāka drošība par to, ka, teiksim, tas, kas ir pieņemts, tik bieži nemainīsies. Lai savu dzīvi var plānot ilgākā termiņā. Un tas ir viens no kritērijiem jeb priekšnoteikumiem, lai cilvēki sāktu ticēt varai. Citiem vārdiem, es gribu teikt, tā ir tā prognozējamā vara, sociāli prognozējama vara.

— Tajā pašā laikā tas pats pensiju likums. Nu, jūsu deklarācijā ir šie 65 gadi. Tas nozīmē — jūsu taktika būtu censties izskaidrot, panākt sabiedrības atbalstu.

A.Bērziņš: — Protams, šie 65 gadi jau nav nokrituši no gaisa, un tie nebūs tūlīt. Tas jautājums ir par to, cik garā solī. Var jau šo soli, pāreju uz 65 gadiem, ielikt, teiksim, paaugstinot par diviem mēnešiem jeb par trijiem mēnešiem gadā. Tas ir tehnikas jautājums. Bet tas, ka principā uz to ir jāiet, tas nu gan ir viennozīmīgi, jo vienkārši mums ir nepieciešami. Mums darbaspējīgo iedzīvotāju skaits ir salīdzinoši mazs. Un tad, lai mēs varētu samaksāt cilvēkiem cilvēka cienīgu pensiju, mums uz šo soli ir jāiet. Ja ekonomika attīstās un ja viss rit labi, tad pēc tam, iespējams, var šo soli samazināt vai vispār pakāpties atpakaļ, bet principā — lai būtu skaidrs — no ilgtermiņa stratēģijas viedokļa, kā to darīt, šis solis šodien būtu jāsper. Tas, protams, ir jākombinē kopā ar cita veida sociālām garantijām vai tiesībām kaut kādā citādā veidā cilvēkam amortizēt tos gadījumus, kad kaut kādu apstākļu dēļ cilvēks nevar kaut ko izdarīt vai nevar saņemt darbu, vai vēl kaut kas.

— Es nezinu, vai to var jautāt — vai tas varētu notikt arī, ja šī soļa izskatīšana varētu notikt reizē ar to, ka ir jāatceļ, piemēram, aizliegums strādājošajiem saņemt pensijas.

A.Bērziņš: — Es domāju, ka tam būtu jānotiek vienlaicīgi. Tam būtu jānotiek vienlaicīgi. Tātad tie varētu būt tādi divi atsvari, ko uzliek it kā uz svariem, un tad galvenais, lai arī deputātiem ir skaidrs, kad viņi balso, ka tur ir tie atsvari un ka gadījumā, ja mēs rīkojamies tā, tad notiek šāda situācija; gadījumā, ja mēs tā nerīkojamies, tad paliek tā situācija, kāda uz šo brīdi ir.

— Arodbiedrības vakar teica, ka prasīs no jums argumentus. Jums būs argumenti?

A.Bērziņš: — Argumenti, protams, ir, un es domāju, ka arodbiedrības šos argumentus ļoti labi zina, tās tikai izliekas, ka nezina.

— Bet tas taktikas moto vienalga būs, jūs skaidrosit, jūs mēģināsit panākt...

A.Bērziņš: — Protams, protams! Nav iespējams pieņemt šādus lēmumus kabinetu klusībā un tikai rītā pateikt: ziniet, nu, tāds lēmums ir pieņemts! Šādas lietas ir ļoti plaši jāskaidro. Ir jābrauc, jātiekas ar cilvēkiem, jāuzklausa cilvēki un ļoti uzmanīgi jāieklausās tajos priekšlikumos, jo tur ir ļoti daudz racionālu domu un racionālu priekšlikumu dažkārt.

— Un tajā pašā laikā maz cerības, ka opozīcija, kaut vai tikai tāpēc vien, ka tā ir opozīcija, kura cīnās par kaut kādu savu ietekmi, piekritīs jums.

A.Bērziņš: — Ir tādas lietas valstī, kuras faktiski ir ārpus partiju cīņas arēnas. Es gribētu tās nosaukt par tādām nacionālām, vispārnacionālām lietām. Un es gribu teikt, ka, piemēram, pensiju lietas jeb pensiju reformas, tā ir viena no tām lietām, kur faktiski politiskām partijām vajadzētu aizmirst šīs savas pretrunas, vajadzētu apsēsties pie galda un vienkārši vēsi, racionāli domājot, klausoties argumentus, pieņemt lēmumus. Jāsaka, ka līdz šim tas tā gluži nav izdevies nevienam, bet varbūt ka izdodas. Arī nopietni pārrunājot ar opozīciju parlamentā, izskaidrojot situāciju, ļoti uzmanīgi uzmodelējot situāciju, iespējamos scenārijus, kā attīstīsies tās vai citas lietas gadījumā, ja tiks pieņemts tāds vai citāds lēmums. Lai tad saprot, jo neba jau vienmēr šī vara būs mūžīga. Nāks cita vara, un, jo dziļāk mēs to slimību ielaidīsim, jo mums grūtāk to būs ārstēt pēc tam.

— Ja skatāmies uz tām prognozēm, nu, kā šobrīd izskatās šīs valdības prognozes, kā jūs to redzat no sava skatupunkta?

A.Bērziņš: — Kaut kādas īpašas prognozes jeb novērtējumu dot vēl ir nedaudz pāragri. Ir nepilna nedēļa, kopš šī valdība strādā, bet man liekas, ka tas pirmais trakums, ja tā to var saukt, jeb tā pirmā nervozitāte jau it kā ir pārgājusi; tagad visi ir it kā nomierinājušies. Un tagad, es ceru, sāksies nopietns, stabils darbs, kur, teiksim, dažādas politiskas kaislības neņems virsroku. Ceru, ka valdība varēs mierīgi strādāt un ministri varēs justies mierīgi, ka aiz viņu mugurām partiju starpā nenotiek nekādas sazvērestības, lai viņus gāztu, jo pretējā gadījumā, protams, arī ministri kļūst nervozi un vairāk domā par politisku manifestēšanos nekā par ļoti konkrētu darbu, kas viņiem katram jādara.

— Daži politologi ir teikuši: tātad — šī valdība, sākums, bet problēma ir tā, ka jau uzreiz ir zināma neuzticības atmosfēra, tajā pašā laikā jūs tiekat vērtēts kā stabilizējošs elements. Vai jūs sevi tā redzat?

A.Bērziņš: — Redziet, es esmu kompromisa cilvēks, protams, bet es nekādā gadījumā neesmu konformists. Man nevajag kompromisu par katru cenu. Ja es sapratīšu, ka tas brīdis ir pienācis, ka, teiksim, saprātīgu kompromisu vairs nav iespējams rast un ka ir jāiet uz kaut kādiem tādiem kompromisiem, kas man kā cilvēkam nav pieņemami, tad, protams, es to darīšu zināmu. Bet es domāju, ka ir iespējams no valdības izveidot komandu, ir iespējams ar šo komandu strādāt un ir iespējams gūt arī atbalstu Saeimā. Protams, vairāk būs jāstrādā, jāskaidro savas pozīcijas gan vienai, gan otrai, gan trešai, gan ceturtai partijai, lai noņemtu savstarpējo zināmu neuzticēšanās auru, kas tagad tā vai citādi reizēm valda pār visiem valdības pieņemtajiem lēmumiem.

— Dārgie klausītāji, jūs varat rakstīt vēstules, uzdot jautājumus. Rakstiet vēstules, zvaniet! Gaidīsim Ministru prezidentu Andri Bērziņu šeit atkal nākamceturtdien. Paldies!

A.Bērziņš: — Uz redzēšanos!

Interviju Latvijas radio 11.maija raidījumā "Kāpnes" pulksten 15.08 vada žurnālists Aidis Tomsons