Par indes kravām Baltijas dzīlēs

Baltijas jūras dibenā guļ 267 tūkstoši tonnu bumbu, lādiņu un mīnu, kas tur nogremdētas pēc Otrā pasaules kara beigām. Un tajās ir vairāk nekā 50 tūkstoši tonnu indīgo kaujas vielu. Metālu jūras ūdenī ēd rūsa, un inde draud izplūst laukā.

Starp citu, problēma ir vēl nopietnāka. Ķīmiskie ieroči, taisnība gan – mazākos mērogos, nogremdēti ne tikai tur. Angļi savu indi nogremdēja Ziemeļjūrā, Padomju Savienība – Barenca jūrā. Ja runājam par daudzcietušo Baltijas jūru, tad jāpiebilst, ka tās ūdeņos atrodas ne vien ķīmiskie ieroči, bet arī apmēram sešdesmit toksisko rūpniecības atkritumu izgāztuvju. Ko darīt ar šīm indīgajām nogulām, pagaidām nezina neviens pasaulē. Līdz šim viss aprobežojies vienīgi ar vērošanu, lai gan visi saprot, ka tā nevar turpināties bezgalīgi.

Jautājuma vēsture ir šāda. Pēc Otrā pasaules kara beigām sabiedrotie okupētās Vācijas teritorijā atklāja milzīgus ķīmisko ieroču krājumus. Tās bija ar iprītu, tabūnu, klarku, adamsītu, luizītu un tamlīdzīgiem “jaukumiem” pildītas aviācijas bumbas, lādiņi un mīnas. Daudz hitleriešu vēl atradās brīvībā, un sabiedrotie uzskatīja, ka viņi var sarīkot diversiju – uzspridzināt daļu nāvējošā arsenāla. Tādēļ Potsdamas miera konferencē tika nolemts iznīcināt visus trofeju ķīmiskos ieročus. Nelielu to daļu utilizēja Vācijas ķīmijas uzņēmumos, daļu sadedzināja, bet lielāko daļu no 1946. līdz 1948. gadam nogremdēja. Turklāt par zārkiem izmantoja vācu karakuģus – pielādēja līdz augšai ar indīgajiem lādiņiem un laida dibenā. Tos negrasījās gremdēt seklajā Baltijas jūrā pašā Eiropas centrā, bet gan dziļajos Atlantijas okeāna ūdeņos. Lielāko daļu ķīmisko ieroču amerikāņi salādēja 42 vērmahta kuģos, un karavāna devās uz Ziemeļjūru. Taču iztraucēja barga vētra. Un gandrīz visus kuģus nācās nogremdēt netālu no Norvēģijas krastiem Skageraka šaurumā, kas savieno Baltijas jūru ar Atlantijas okeānu. Baltijas jūras piegānīšanā piedalījās arī angļi, daļu indes nogremdēdami dāņu Bornholmas salas rajonā. Savu ieguldījumu deva arī DDR. Gluži dabiski, aktīva loma bija arī Padomju Savienībai. Atšķirībā no sabiedrotajiem tā trofeju kuģus nolēma nevis nogremdēt, bet paturēt sev un indīgās vielas gluži vienkārši izgāzt jūrā. Rezultātā sabiedroto nogremdēto ķīmisko ieroču atrašanās vietas ir daudzmaz zināmas, bet Padomju Savienības nogremdēto 35 tūkstošu ķīmisko ieroču tonnu izsvaidīšanas noslēpumu glabā klusējošie Baltijas jūras ūdeņi.

Bet ūdens indi slēpj ne sevišķi droši. Nāvi nesošās kapavietas atrodas tikai 70–120 metru dziļumā. Tajā pat laikā pēc militāro speciālistu vērtējuma aviācijas bumbu apvalkus korozija var caurēst 13–80, artilērijas lādiņu apvalkus – 22–150 gados. Ja ņemam vidējos skaitļus, tad redzam, ka robežlīnija jau tuvu.

Galvenās globālās grūtības, ar kurām saskaras dažādo Baltijas jūras dibenā guļošo ķīmisko ieroču neitralizācijas projektu izstrādātāji, slēpjas naudā. Tādi darbi var izmaksāt krietnu summu – līdz 5 miljardiem dolāru. Kurš dos šo naudu? Vieni uzskata, ka tas jādara Vācijai – inde galu galā ir tās ražojums. Citi uzskata, ka jāmaksā amerikāņiem kā vienam no galvenajiem situācijas vaininiekiem. Eksistē arī kompromisa variants mobilizēt šim mērķim Eiropas Savienības finanšu resursus. Taču jautājums nav tikai par naudu, ja ar to vien pietiktu, nauda droši vien atrastos. Galvenā problēma ir tā, ka neviens nespēj konkrēti pateikt, kas jādara un ko šajā gadījumā nekādā ziņā nedrīkst darīt.

“TEĻEGRAF”