Par vides apziņu un latvisku identitāti

Ķelnes universitātes Kultūrantropoloģijas institūta (VFR) doktorante Štefanija Langa:

Latvisko identitāti veido dažādi elementi, iegūti kā atbildes uz jautājumu: “Kas ir tipiski latvisks?” Starp dažādām īpašībām kā identitātes pazīmes pirmām kārtām tika minēta dabas mīlestība, respektīvi, attieksme pret dabu, kā arī noteikti Latvijas fiziskās dabas elementi kā koki, ainavas utt. Latviskā identitāte ietekmē vides apziņu, jo saistība starp abiem aspektiem ir viennozīmīgi stipra un kā daba, tā arī izturēšanos pret to veido īpašas identitātes sastāvdaļas. Ja Latvijas ainavas vai fiziskās apkārtnes daļas ir tik svarīgas latvieša pašizpratnei, tad pret to veidojas arī īpaša attieksme. Vides apziņas atsevišķajās sastāvdaļās vienmēr no jauna tiek veidota atgriezeniskā saite ar latvisko identitāti. Sadalot vides apziņu atsevišķās sastāvdaļās, redzams, ka tradīcijas, zemnieciskais dzīvesveids, kā arī kārtības mīlestība un estētika, no vienas puses veido vides apziņu un attiecībā uz latviešiem raksturīga tās specifiskai formai, bet, no otras puses, tās savukārt ir arī latviskās identitātes sastāvdaļas. Tātad pastāv ietekme, jo identitāte iedarbojas gan uz vides apziņu vispār, gan arī uz tās atsevišķajiem konstituentiem. Identitātes gadījumā svarīgu sastāvdaļu veido folklora, tiek nosaukti konkrēti svētki un konkrētas dziesmas. Bet šīs dziesmas un svētki atkal parādās, kad sīkāk sāk pētīt vides apziņas tradicionālās sastāvdaļas. Tas, protams, vides apziņai piešķir lielāku svaru, jo runa nav tikai par to, lai saudzētu vidi, bet arī lai ar to turpinātu un stabilizētu noteiktas latviskās identitātes konstituentes. Tāpat šis arguments attiecas uz zemniecisko dzīvesveidu un kārtības mīlestību, respektīvi, estētiku. Jautājumā par tipiski latvisko tika minēta īpašā dzīvošana lauku viensētās. Šis dzīvošanas veids ir zemnieciskā dzīvesveida izpausme, kas shēmteorētiski vienmēr ietver sevī arī īpašas darbības un noteiktu izturēšanos pret dabu. Arī šeit ir runa gan par identitātes, gan par vides apziņas sastāvdaļām.

Vispārējos vilcienos atklātā jautājuma analīze parāda latviskās identitātes striktu saistību ar dabas mīlestību, ar tipiski latviskām ainavām vai kokiem, ar zemniecisko dzīvesveidu pie dabas, ar tipiski latvisko dzīvošanu lauku viensētās. Tātad minētie aspekti bez iebildēm var tikt uzlūkoti kā latviskās identitātes “zaļās” sastāvdaļas.

Zemnieciskā dzīvesveida shēma pirmām kārtām sevī ietver arī latviešu literatūrā bieži rādīto tipisko ainu: dzīvi lauku viensētās un laimīgu bērnību uz laukiem saskaņā ar dabu un vidi. Arī šīs ainas starp respondentiem skaidri dalās atkarībā no kultūras un tādēļ uzskatāmas par shēmām.

Tādējādi zemnieciskais dzīvesveids kalpo par latviskās identitātes pazīmi, bet tam gandrīz visu Latvijas iedzīvotāju dzīvē ir arī praktiskas izpausmes. Liela daļa lauku saimniecību pašlaik saimnieko pašiztikas līmenī un blakusnozarēs. Ar zemnieciskā dzīvesveida shēmu saistās arī pavisam noteikta forma attieksmei pret vidi un dabu. Tā zemnieciski aktīvie cilvēki uzskata sevi par “dabas kopējiem”, jo apstrādā dabu un pasargā to no “aizaugšanas”. Viņi sargā vidi, uzturot apkārtni tīru un sakoptu.

Trešā vides apziņu nosakošo latviešu tradīciju sastāvdaļa ir atgriezeniskās attiecības ar pirmskristīgo reliģiju. Svarīgi, ka senlatviešu reliģijai mūsdienās ir svarīga loma atklātās runās un diskusijās par vides apziņu – tā tiek aplūkota kā šādas izturēšanās kodols. No otras puses pirmskristīgā reliģija minēta kā brīdinājuma sauciens, lai atjēgtos un neaizmirstu šīs senās tradīcijas jēgu. Visvairāk pietuvošanos pirmskristiešu reliģijas koku kultam apliecina īpašu koku, tā saukto dižkoku aizsardzība Latvijā. Pirmām kārtām aizsargāti tika ozoli, ja tie ir īpaši lieli vai ar īpašu formu. Arī vēl tagad spēkā ir norādījumi, kādas koku sugas drīkst būt tuvu pie mājām vai tālu no tām. Tā, piemēram, ozols nedrīkst augt pārāk tuvu pie mājas, jo tas tiek uzskatīts par vīriešu simbolu un aizdzenot vīriešus no mājsaimniecības. Turpretim kļava aizsargā māju no ugunsgrēka un zibens, tādēļ sētā bieži tiek stādītas kļavas. Man liekas, ka tie “cēlie” koki sēž katrā latvietī.

Politisko motivāciju vairākums latviešu mūsdienās neuzskata par savas vides apziņas daļu. Taču šī daļa bija svarīga neatkarības kustības laikā kopš 80. gadu beigām. Atskatoties un atceroties vides aizsardzības un neatkarības kustības laikus līdz valsts suverenitātes atgūšanai 1991. gadā, daži respondenti skaidri min sakarību starp vides aizsardzību un politisku motivāciju. Ja respondenti atceras neatkarības cīņas laikus, tad viņi atzīst, ka toreizējie vides argumenti iezīmēja neatkarības centienu sākumu. Šis fakts tagad vispār tiek apšaubīts maz, arī latviešu valstiskajā pārskatā parādās šis jaunākās vēstures skatījums. Jau toreiz vides aizsardzības argumentam visnotaļ bija piejaukts nacionālās identitātes komponents. Runa bija arī par Latvijai svarīgu ainavu atgūšanu, par latviskās identitātes “zaļo” elementu aizsardzību. Tā ar Daugavas elektrostaciju tiktu applūdināta vēl viena ainava, ar vides piesārņošanu tika apdraudēta citu tipiski latvisku dabas veidojumu, kā ezeru, upju un pļavu, eksistence un tīrība un līdz ar to estētika. Par to, ka tieši šie fiziskās dabas elementi latviskajai identitātei bija un ir svarīgi, var izsecināt dabas aizsardzības saistību ar nācijas vajadzībām.

“KENTAURS”