Par Raimondu Paulu Kremlī

Koncerts norisa trīs stundas bez pārtraukuma. Maestro visu laiku atradās uz skatuves. Publika sēdēja kā nohipnotizēta. Visgrūtākā Maskavas zāle (apmēram 6000 skatītāju) – no tā bailēs dreb jebkurš galvaspilsētas mākslinieks – padevās Paulam bez ierunām.

Pēc liekas biļetes taujāja jau pie metro izejas, bet pie pirmā milicijas posteņa izveidojās rinda kā pie mauzoleja. Biļešu pārpircēji nekaunējās uzsist cenu. Bet nākamajā dienā, kad Maskavu bija aplidojusi ziņa par spožo koncertu, pat biļešu kasēs nekaunīgi sāka prasīt vairāk nekā uz tām rakstīts. Tas esot uzcenojums par panākumiem!

Zāle bija pārpildīta un ieslēdzās jau pusapgriezienā. Pirmie bravo saucieni atskanēja pēc Marijas Naumovas uzstāšanās – “Un man pavērās visa planēta…” Kā vēlāk stāstīja Maestro, visvairāk viņš uztraucies par tā saucamo Rīgas daļu: “Jaunajiem taču nav prakses. Nu, kas viņi tādi, padziedājuši mūsu klubos un viss. Nav skatuves un skatītāju kontakta pieredzes. Diemžēl, pie mums Latvijā nav, kur izvērsties… Tomēr viņi izturēja”. (Ance Krauze, Normunds Rutulis un Gunārs Kalniņš – “LV”.) Kad pēc viņiem jau septītā “dzeguzēnu” paaudze dziedāja “Vecmāmiņa ar vectētiņu blakus”, zāle elsoja.

Pēc tam – zvaigznes. Bangoja aplausi. Laima: “Vēl nav vakars”, “Pikadillijā…”, “Vernisāža”. Ļeontjevs: “Iemīliet pianistu”, “Zaļais luksofors”, “Mīļotā”. Alla Borisovna parādījās negaidīti, koši sarkanā apmetnī tērpusies, un jau pusceļā sāka dziedāt: “Neticu savām acīm – vai tiešām tu esi atnācis. Mans Dievs!”. Patiesību sakot, Pugačova bija slima, un to varēja manīt. Likās, ka viņa varētu arī nedziedāt, bet nospēlēt savus grāvējus ar žestiem, piepiparojot tos ar pugačoviskiem izteicieniem. Paula un Pugačovas dziesmu kaskādes laikā zāle gluži vienkārši iekrita transā: cilvēki šūpojās un dziedāja “Seno pulksteni”, “Miljons sārtu rožu”.

Raimonds Pauls pēc koncerta: “Pašlaik es jūtu tikai to, ka varu būt apmierināts. Es negribu to saistīt ne ar kādu politiku – mēs godam pastrādājām. Un paveicām varbūt vairāk nekā dažs labs ar visādiem lozungiem un gudrām runām”.

“ČAS”